Skaistu ēdienu bildes raisa iekāri? Tev ir modernā atkarība: gastroporno

Termina „gastroporno” tēvs ir amerikāņu žurnālists Aleksandrs Kokburns. Vēl septiņdesmito gadu vidū viņš novēroja pavārgrāmatu un recepšu žurnālu bildīšu pieaugošo magnētismu sabiedrībā. „Bauda, ko sniedz seksuālā pornogrāfija, ir tikpat nesasniedzama kā tā, ko var saņemt, aplūkojot dažādu recepšu krāsainās fotogrāfijas,” Ņujorkas grāmatu apskatā izteicās Kokburns, būdams pārliecināts –  gastro-porno sola apmierinājumu, taču nekad to nesniedz un tāpēc tikai veicina kaitīgu ieradumu.

Pētījumi liecina – pavārgrāmatu entuziasti izmēģina nieka divas vai trīs receptes no katras grāmatas, kas apputējušas sagūlušas viņu plauktos. Tajā pašā laikā apsēstība ar arvien jaunu krāsainu recepšu skatīšanu daudziem ir gluži atkarība. Diezgan loģiski, ka tiem, kam bads pakrūtē, visas domas ir vien par pašu pārtiku.

Turpretī, ja par to, ko likt uz šķīvja, īpaši nav jāsatraucas, tad cilvēki paplašina apvāršņus, lasot, baudot mākslu, izklaidējoties un visādi citādi sevi bagātinot. Teorētiski vēderam šādos apstākļos būtu jāvelta mazāka uzmanība, taču pēdējos gados tas ir mainījies. Apsēstība ar ēdienu (ko ēdam, cik ēdam, kā ēdam, ko gatavojam, kā gatavojam?) uzņem apgriezienus.

Speciālistiem ir savi minējumi, kāpēc esam uzsēdušies uz šī „viss par un ap ēdienu” viļņa:

1. Diētas efekts. Tie, kas cieš badu, ir laimīgi jau nobaudīt griķus ar pienu un ēdienu īpaši nešķiro. Savukārt nepārtraukti ēst alkstošas diētu verdzenes ir gluži kā seksaholiķes celibāta laikā. Dodiet vismaz bildīti, pie kuras pasiekaloties! Turklāt nepietiekamais šķiedrvielu apjoms diētās nozīmē, ka cukura līmenis asinīs nepārtraukti svārstās. Kad tas ir zems, jūtamies izsalkušas, tātad domājam par ēdienu un starp ēdienreizēm knakstāmies ap neveselīgu pārtiku.

2. Mamma, tētis darbā. Pieaugot ģimeņu skaitam, kur gan vīrs, gan sieva strādā, tādas kārtīgas maltītes kā „vispirms biešu zupa, pēc tam karbonāde ar kartupeļiem, saldajā debesmannā” sāk izzust vai kļūst par retiem izņēmumiem. Tā vietā pa ceļam kaut ko uzkožam, sāta no tā nekāda, rezultātā rodas bada sajūta, kas savukārt velk līdzi nepārtraukto domāšanu par ēdienu.

3.    Sliņķa maksa. Bezdarbīgums ir vēl viens iemesls ēšanas mānijai. Eksperimenti ar žurkām parādījuši, ka, būdamas kūtras, tās apēda vairāk, nekā tām nepieciešams.

4. Ēd, kad gribi! Mums nav laika kā Vidusjūras piekrastes ļaudīm pašā dienas vidū ļauties nesteidzīgai siestai, kad strādāšana kļūst par grēku. Tā skrienam, ka ēšanai laika īsti neatliek. Ka tik ātri kaut ko sastampāt māgā, tā ka plīst vai pušu! Vēders izstiepjas, ēst gribas biežāk un vairāk, un atkal jājautā – kā lai nedomā par kartupeļiem ar gaileņu mērci, ja vēderā kurkst vardes?

5. Pērciet čipsus! Sava daļa vainas jāuzņemas arī pārtikas industrijai. Jau gadu desmitiem tā labi pelna uz mūsu veselības rēķina, ļoti daudz investējot neveselīgās pārtikas ražošanā un reklamēšanā.

Kāpēc skaistu ēdienu bildes rosina iekāri - psihoterapeites viedoklis

„Ēšanas procesā darbojas visas maņas,” atzīst psihoterapeite Indra Majore-Dūšele, „skatoties skaistu ēdienu bildes, attēli rosina kāri. Receptes apraksts tā nespēj uzrunāt garšas kārpiņas kā kārdinoša fotogrāfija. To aplūkojot, pabarojam iztēli, un, tā kā lielākajai daļai no mums steigas iespaidā uzturs ir vienveidīgs, pavārgrāmatas vai žurnāli dod impulsu vēlmei mēģināt kaut ko pamainīt un ēst daudzveidīgāk.

Ēšana kā nekā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, kuru nevar apiet. Tas ir arī sociāls rituāls – tā ir daļa no komunikācijas. Tikpat labi maltīte jubilejās ir veids, kā parādīt savu sociālo statusu vai palepoties ar mājsaimnieces prasmēm. Par apsēstību ēšana kļūst tad, ja ap to sāk centrēties gandrīz viss. To var izraisīt, piemēram, emocionālas problēmas. Ēšana ir pamatkomforta avots, pie kā psiholoģiski smagos brīžos gribas pieķerties.”