Latviskie dūraiņi tapuši jaunos rakstos
Biologu, Daugavpils universitātes zinātņu prorektoru Arvīdu Barševski šoziem pārsteidza vēl neredzēti cimdu raksti – rīdziniece Laura Riekstiņa ieadījusi briežvaboles attēlu.
Barševskis ir vaboļu pētnieks jeb kolepterologs un kopā ar sievu, mākslas zinātnieci Zeltīti Barševsku un entomologu Mārtiņu Kalniņu pat nolēmis sagatavot nelielu zinātnisku rakstu kultūrkolepteroloģijā. Vaboļu cimdus profesors negrasās novalkāt, tie paliks kā paraugs zinātnei. Tikmēr Laura ada jau aizvien jaunus.
Par godu omītei Emīlijai
Laurai ir "Facebook" lapa "Emilia mittens" (Emīlijas dūraiņi), tā sauca vecmāmiņu, kura devusi iedvesmu šai nodarbei. “Bērnībā viņas ēdamistabas skapja atvilktnē atradu adāmadatas, un viņa man iemācīja adīt. Taisot "Facebook" lapu, izdomāju šādi pagodināt savu omīti,” "Kas Jauns Avīzei" atklāj Laura, ikdienā studiju procesa organizatore Sarkanā Krusta medicīnas koledžā.
Lauras dūraiņus rotā krāsaini briežvaboļu, bišu un skudru raksti, arī klasiskās latviešu etnogrāfiskās zīmes, adītājas mīļākā ir Austras koks. Tomēr, ja neskaita mājturību skolā, pēc pirmās iepazīšanās ar šo amatu tas īpašu vietu Lauras ikdienā neieņēma.
Pirmie pāri japāņiem
Situācija mainījās 2012. gadā, kad caur paziņu paziņām līdz Laurai nonāca piedāvājums uzadīt dūraiņus viesiem no Japānas. “Trīs pārus es mocīju trīs mēnešus, tie nesanāca vienādi. Man šķita, ka ārprāts, bet kad tos atdevu, uzliku sev par mērķi uzadīt četrus pārus. Tad arī sākās lielā adīšana,” stāsta Laura, kura tagad cimdu pāri spēj uzadīt divās dienās.
Kopš šiem pirmajiem pāriem Laura ir uzadījusi jau ap 300 dūraiņu, un kaut lielākā daļa atrod savu valkātāju, bijušas reizes, kad kastēs vietas vairs nav. “Zinu, ka izklausās traki, bet man patīk,” smejas adītāja.
Lauras dūraiņus iegādājas ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, daudzi ceļo uz Kanādu vai ASV. Pašas tuvo lokā teju visiem ir Lauras dūraiņi, kaut pati tādus nenēsā – sev uzadījusi pirkstainus cimdus.
Priekšroka Latvijas aitām
Pamatmotīvi dūraiņos bija etnogrāfiskie raksti, bet tie sāka nedaudz apnikt, un Laura izdomāja pamēģināt ko citu. Pirmie bija dūraiņi ar briežiem un koku lapām, tad, iedvesmojoties no ēģiptiešu skarabejiem, radās arī pirmie briežvaboļu cimdi.
“Atrodot grafisko attēlu, zinot, kāds man uz vienas adatas ir valdziņu skaits, to pielāgoju, lai tas dūrainī izskatītos loģisks un skaists,” stāsta Laura.
Katram adītājam patīk sava dzija, viņa iecienījusi vilnu no Pāces fabrikas Dundagā: “Man tā ļoti iet pie sirds, no mūsu Latvijas aitiņām, reizēm tajā var atrast kādu dadzīti vai salmiņu. Varbūt ne visiem tas patīk, bet man gan, tas uzreiz iedot patīkamāku sajūtu.”
Adīšana kā meditācija
Laura ada tīri adīšanas dēļ: “Man tā ir sava veida meditācija. Cits skaita lūgšanas, taisa jogu vai skrien, bet adot ir jākoncentrējas uz rakstu, un tas palīdz sakārtot domas. Nomierinoši.”
Adīšana izsenis ir prasme, ko nodod no paaudzes paaudzei, un, tāpat kā Laura mācījās no vecmāmiņas, izņēmums nav arī viņa: “Tā ir tautas prasmju saglabāšana un nodošana tālāk. Manu meitiņu arī interesē, ir tikai četri gadiņi, un viņa vēl nemāk, bet arī gribas.”
Pat ja dūraiņu kā simbolisku dāvanu nozīme mazinās, par latvisko cimdu pazušanu uztraukties neesot pamata. “Konkrēti elementi latviešiem zemapziņā tomēr kādu lomu spēlē, tāpēc jau mums visur prasās etnogrāfiskās zīmes. Savs kods tur ir,” spriež rokdarbniece.
