Kā mamma un dēls kļuva par draugiem. Lindas Krūmiņas un viņas Artūra stāsts

Jaunietis mācās vidusskolā, mammai pieteicies deviņpadsmit gadu vecumā, un tagad, kā atzīst Linda, ir liels atbalsts, draugs un labs sarunas biedrs: “Mums kopā ir ļoti interesanti. Ziemā slēpojam, vasarā braucam ar velosipēdiem, mēdzam arī kaut kur aizceļot. Artūrs ir fantastisks ceļabiedrs, jo daudz zina par arhitektūru, vēsturi, kultūru – man ir pašai savs, personīgais gids.” Pēdējais kopīgais brauciens bija uz Londonu, kur Artūrs ēnoja Latvijas vēstnieku Lielbritānijā; puisis savu nākotni vēlas saistīt ar starptautiskajām attiecībām vai līdzīgu sfēru.

Žurnālistei rīts sākas agri, pulksten četros. Brokastis mammai iepriekšējā vakarā sarūpē Artūrs: “Gatavoju dažādas sviestmaizes, taču vislabāk man padodas kūkas.” Linda apgalvo, ka dēla siera kūka ir viņas kvalitātes standarts.

Viņa turpina, ka ikdienas sadzīve ir viegla: “Par trauku mazgāšanu nestrīdamies, tos mazgāju es, dēlam ir citi pienākumi. Esam iemācījušies respektēt viens otra robežas.”
Abi atzīst, ka labās saskaņas noslēpums ir līdzīga vērtību sistēma: “Vienmēr mēģinām apsēsties, visu mierīgi izrunāt, katrs pateikt savus argumentus un tad atrast kompromisu,” saka Artūrs. Linda piebilst, ka dažkārt izmanto savu mammas statusu, bet tajā pašā laikā ir gatava piekāpties, ja redz, ka viņai nav bijusi taisnība.

Artūrs mammu raksturo kā neatkarīgu, pašpietiekamu un uz attīstību vērstu personību: “Mums kopā ir interesanti, pat jautri. Viņa ir apbrīnojami pacietīga – man šī prasme vēl jāapgūst.” Turpretī Linda dēlā redz cilvēku ar atvērtu prātu, tādu, kas neatlaidīgi dodas uz savu mērķi un nav viegli apšaubāms. Linda atceras, kā četrpadsmit gadu vecumā dēlam iepatikās braukt ar mopēdu. Tā vienā reizē, kad Artūrs ar motorizēto divriteni braucis pa priekšu un mamma ar auto no mugurpuses, kāds neapdomīgs autovadītājs, neievērojot sarkano gaismu, gandrīz izraisījis avāriju: “Joprojām atceros, kā man trīcēja rokas. Biju nobijusies, bet sapratu, ka aizliegt dēlam turpmāk braukt ar moci būs kļūda, tas izraisītu pretreakciju.” “Jā,” Artūrs piekrītoši māj ar galvu, “es tik un tā būtu darījis, kā pats gribētu, tikai tad tas būtu pa kluso vai arī izraisītu nevajadzīgu konfliktu. Citu domas jautāju tikai tādēļ, lai noskaidrotu viedokli, taču lēmumus pieņemu pats.”

Linda uzskata, ka labas audzināšanas pamatā ir brīvība. Bērnam jāļauj pašam veikt izvēli, tas ieaudzina atbildības izjūtu – sapratni, ka dzīvē nekas netiek dots tāpat vien, visā jāiegulda pūles. “Vienmēr ļāvu dēlam pašam pieņemt lēmumus. Biju vairāk kā atbalsts, drošības izjūtas radītāja. Tiesa, viņa vēlmes nekad nav bijušas neprātīgas. Artūrs bija labs bērns – man nekad nebija jāsēž viņam blakus un jāsaka – mācies, mācies, tas dzīvē noderēs. Arī tagad viņš prot pieņemt konstruktīvus un progresīvus lēmumus.”

Dēls piekrīt, sakot, ka, viņaprāt, sodīt un aizliegt nav jēgas – represīvās sistēmas audzināšanā nestrādā. Kā notvert smalko robežu starp brīvību un anarhiju? Linda saka, ka tā ir katra paša sirds gudrība: “Neko tā vienkārši iemācīt nav iespējams, bērns skatās uz tavu dzīvi un no tās mācās. Nav jēgas runāt vienu, bet darīt kaut ko pavisam citu.”

 Artūram ir septiņpadsmit gadu, un nu mamma un dēls var būt arī draugi – divi pieauguši cilvēki, kuriem kopā ir interesanti: “Kad dēls piedzima, biju pavisam jauna. Tobrīd tu nedomā, kā tagad audzināšu bērnu, ar kādām metodēm; tiec nostādīta fakta priekšā un vienkārši mauc. Man daudz palīdzēja vecāki. Viņi pieskatīja Artūru, kamēr nostājos pati uz savām kājām. Toreiz nebija pašpalīdzības grāmatu, interneta un cita veida informācijas, kā pareizi audzināt bērnu. Tagad atskatoties varu teikt, ka jaunībā ar to tikt galā ir vieglāk, nav dzīves pieredzes, analizēšanas, tu vienkārši dzīvo. Neizspēlē scenārijus, kā būtu, ja būtu.”

Linda saka, ka nav perfektu bērnu un perfektas mātes, atslēga ir vēlme visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. “Man patīk tas ceļš, ko viņš iet,” viņa piebilst.