Eiropas Savienības arhitektūras godalgu ieguvis sers Deivids Čiperfīlds
Tika prognozēts, ka šis būs britu arhitekta sera Deivida Čiperfīlda gads.
Eiropas Savienības arhitektūras godalga - Mīsa var der Roes balva 2011 par viņa veikto Neues Museum rekonstrukciju Berlīnē ir tam pirmais apliecinājums. Šogad plānota vēl vairāku nozīmīgu projektu realizācijas pabeigšana Lielbritānijā, kas varētu izraisīt lielu rezonansi un gādāt par papildu atzinību arhitektam.
Sarežģītās attiecības mājās
Deivids Čiperfīlds saņēmis gana plašu atzinību un balvu klāstu, turklāt dažas pat no pašas britu karalienes rokām, iecelts bruņinieku kārtā un izpelnījies arī citus dižciltību apliecinošus titulus, tāpēc dīvaina un pat nepateicīga varētu šķist gan paša arhitekta, gan viņa apjūsmotāju ietiepīgi uzturētā ideja par neatzīšanu Lielbritānijā. Nu gluži kā tajā stāstā par pazudušo karotīti, kas sen jau atradusies, bet rūgtumiņš palicis! Neviens arhitekta darba apraksts, neviena intervija ar viņu neiztiek bez gaušanās par britu arhitektūras zemo kvalitāti, tās iemesliem un Čiperfīlda darbu nenovērtēšanu paša mājās. Galvenais cēlonis ir fakts, ka laikā, kad arhitekts jau bija labi pazīstams un novērtēts ārzemēs, Lielbritānijā nekas liels no viņa idejām realizēts netika. Čiperfīlds pats ar zināmu rūgtuma devu piebilst: “Tu vari būt ārzemēs realizējis pašus vērienīgākos projektus, ieguvis vislielāko slavu, bet, kamēr neesi saņēmis cienījamu pasūtījumu Britu salās, šeit tu neesi nekas.”
5 Čiperfīlda projektētās ēkas, kas būtu jāpazīst
Tā jau nu gluži nav, ka Čiperfīldam nebūtu neviena Anglijā realizēta projekta. Ir gan karjeras sākuma posmā izveidoti modes namu šovrūmi, tostarp japānim Isejam Mijakem un itāļiem Dolce & Gabbana, kuriem arhitekts no 1999. gada līdz 2004. gadam iekārtoja veikalus dažādās pasaules malās – Milānā, Osakā, Londonā, Cīrihē, Losandželosā, Ņujorkā, Minhenē un Maskavā –, gan Upes un airēšanas sporta muzeja ēka Henlijā pie Temzas, gan tēlnieka Antonija Gormlija studijas un dzīvojamā ēka Londonas ziemeļos netālu no Kingskrosas stacijas. Visi ar nepacietību gaida un lielu sabiedrisku rezonansi prognozē 2011. gadā pabeigt plānotajiem Čiperfīlda vērienīgākajiem projektiem Britu salās – Tērnera galerijai un tēlnieces Barbaras Hepvortas galerijai. Šo projektu sakarā arhitekts atzīst, ka mājās strādāt tomēr ir vispatīkamāk un nekur jau pats no savām saknēm nevarot aizbēgt. Čiperfīlds gan apzināti izvairās no sevis salīdzināšanas ar citiem britu arhitektiem un par sev tuvākajiem dēvē, piemēram, Lekorbizjē un Luisu Kānu. Anglijā tikt pie kultūras būvju pasūtījuma ir patiesi grūti, tāpēc šoreiz viņa gandarījums ir īpaši liels.
Pragmātismu vai idejas
Līdz šim galvenais Čiperfīlda biroja darbības princips ir piedalīšanās arhitektūras konkursos. Vēl nesen teju 100% pasūtījumu tika saņemti šādi. Pēdējā laikā gan arvien biežāk klienti paši uzmeklē zilacaino arhitektūras lielmeistaru, un Čiperfīldam sevis pierādīšana konkursu konkurencē nepieciešama retāk. Par vienu no britu arhitektūras vājajiem punktiem arhitekts uzskata tieši Apvienotajā Karalistē piekopto projektu konkursu sistēmu: briti vienmēr vēloties lētāko projektu, bet šādā veidā nevar iegūt labāko piedāvājumu. Kā pretstatu Čiperfīlds min Vācijas konkursu sistēmu, kur arhitektu piedāvātajos priekšlikumu vērtēšanas kritērijos galvenais akcents tiek likts uz ideju. Ja tā ir spīdoša, līdzekļi un veids, kā to īstenot, ir otršķirīgi. Jāatzīst, ka pats Čiperfīlds ieguva tiesības realizēt savu Tērnera galerijas projektu Lielbritānijā vien konkursa otrajā kārtā, kad pirmās kārtas uzvarētāju norvēģu Snohetta un Spence Associates ideja tika atzīta par pārāk utopisku un nerealizējamu.
Teju paradoksāli, taču vienlaikus ar pārmetumiem par pragmatisko britu konkursu sistēmu Čiperfīlds nosoda tautiešu pārlieko aizraušanos ar šovu taisīšanu no arhitektūras. Viņš saka: “Mēs dzīvojam šovu laikmetā. Arhitektūra, māksla un kultūra tiek akceptēta vien tad, ja tā iekļaujas šovu shēmā un spēj aizraut publiku. Neviens vairs nediskutē par idejām. Visu nosaka nauda un mārketings!” Visai skarbi vārdi no arhitekta mutes, kura paša ēkas arī kļūst par arhitektūras gardēžu ceļojumu galamērķi un apskates objektu, neraugoties uz to funkciju un piepildījumu. Protams, Čiperfīlda projektētajam nekādi nevar piedēvēt pašmērķīgu tīksmināšanos par formu, pārsteiguma vai šoka efekta speciālu radīšanu. Viņam pat pārmet pārlieku sausu racionālismu un intelektuālu diētu, kurā nedrīkst atļauties nevienu emocionalitātes vai ekspresijas kārumu, nemaz nerunājot par dekorativitātes kaloriju smagumbumbu.
Kā grieķu tempļi
Racionalitāte un skaidrība ir Čiperfīlda projektu pamatiezīmes, kurām pakārtots viss pārējais. Tieši šīs īpašības viņa ēkas padara teju pārpasaulīgi skaistas. Tām piemīt tas miers, harmonija un pašpietiekamība, kas 20. un 21. gadsimta satrauktajā pasaulē ir izzūdoša vērtība. Ja kādu ēku mūsdienās varētu salīdzināt ar arhitektūras vēstures senākajiem un izcilākajiem paraugiem, tad tā noteikti būtu Čiperfīlda projektēta. Salīdzināšana ar antīkajiem tempļiem un to formu valodu nebūt nav nekritisks pārspīlējums. Arī pats arhitekts saka, ka iedvesmu apzināti smēlies antīkajā arhitektūrā. Turklāt jāatzīst, ka viņam pārliecinoši izdodas šos pārlaicīgi skaistās simetrijas un līdzsvara principus iemiesot mūsdienu arhitektūras veidolā. Čiperfīlda ēkas ir tik perfektas un skaistas, ka pat varbūt īsti neiederas 21. gadsimta haotiskajā un skrejošajā pasaulē un šā iemesla dēļ daudziem varētu krist uz nerviem.
Neapzināti apzinātā tuvība klasiskajiem arhitektūras parametriem, iespējams, ir veiksmes atslēga, kāpēc Čiperfīldam izdodas veikt tik apbrīnojamas agrāk tapušu ēku rekonstrukcijas. Neues Museum Berlīnē ir spilgtākais, bet ne vienīgais arhitekta veikums šajā žanrā. Čiperfīldam nav jāpiepūlas, lai 21. gadsimtā tapušais atdarinātu ko senāku vai nostātos tam līdzās tīšā kontrastā. Viņa radītais šķiet dabisks klasicisma arhitektūras turpinājums, no gadsimtiem izkoptās formu valodas nolobot nost visu lieko. Varbūt tā ir īstā 21. gadsimta arhitektūra, no kuras iepriekšējos pāris gadu tūkstošos tapušais ir nokasīts nost – palicis vien būtības serdenis.
Lai izdotos nezaudēt projektos uzrasēto skaidrības un tīrības skaistumu, kamēr ēka tiek reāli uzbūvēta, ir nepieciešama visaugstākā izmantoto materiālu, tehnoloģiju un darba kvalitāte. Bez šo komponentu klātbūtnes Čiperfīlda radītās ideālās proporcijas nebūtu nekas. Arī pats arhitekts to saprot, skrupulozi seko līdzi darbu gaitai un ir principiāli prasīgs pret savu projektu realizāciju. Viņam patīk atsaukties uz Mīsa van der Roes paveikto – modernisma tēva ēkas tikai pirmajā acu mirklī šķiet vienkāršas, patiesībā tās vērtīgas padara pārdomātās konstrukcijas, augstvērtīgie materiāli un izpildījuma kvalitāte. Varbūt tieši tāpēc Čiperfīlds vislabākos pasūtītājus atrod Vācijā, kur savas arhitektūras labā var izmantot vācu precizitāti un racionālismu.
Dažkārt Čiperfīlda ēkas mēdz dēvēt par neizteiksmīgām. Uz šo pārmetumu brits atbild, citējot to pašu Mīsu van der Roi, kurš esot teicis, ka viņš negribot uzprojektēt neko interesantu – vien radīt kaut ko labu. Pats sers Deivids apsūdz mūsdienu stārus un arī pasūtītājus par tieksmi tīšu prātu radīt ikonas. Nē, nē, Čiperfildam nekas nebūtu pretī, ja arī viņa ēkas reiz kļūtu pat arhitektūras ikonām, vien arhitekts noliedz iespēju izskaitļot šāda statusa projektu radīšanu un jau priekšlaicīgu ēku nodēvēšanu tik skaļos vārdos. Savā ziņā šis daudz lasījušais, daudz ceļojušais un izcilu izglītību ieguvušais arhitekts ir gluži kā citplanētietis ne tikai britu mūsdienu arhitektu, bet arī pārējās pasaules popzvaigznēm līdzīgo amatbrāļu vidū.
Pastaiga, Foto no publicitātes materiāliem
Publicēts žurnālā Pastaiga 2011, marts.
