Dumpiniece Holivudā - Megija Džilenhāla

Džilenhāli iemantojuši labu reputāciju, izveidojuši lieliskas karjeras un nebaidās no izaicinājumiem. Megijas jaunākā filma – romantiskais nieks Mans lielais O! – aktrisi pārceļ uz dzīvi Viktorijas laikmeta Anglijā un ļauj viņai kļūt par liecinieci izgudrojumam, kas mainīja miljonu dzīves.

Naomi Fonere bija šķirtene, kad iepazinās ar Stīvenu Džilenhālu, un jau drīz bija skaidrs – abiem kopā būt bija lemts. Mājās valdīja intelektuāla atmosfēra, bet dzīslās – asiņu  kokteilis, jo Megijas un Džeika senčos ir gan augstdzimuši zviedri, gan Krievijas-Ņujorkas ebreji. Kaut arī saistīti ar kino industriju – scenāriste Naomi 80. gados saņēma Zelta globusu un bija nominēta Oskaram, Stīvens ir režisors, kurš nominēts Emmy, – Holivudas glamūru viņi pār savu māju durvju slieksni neielaida, jo labprātāk diskutēja ar akadēmiski izglītotiem, mākslinieciski virzītiem un politiski aktīviem draugiem. Kā atceras Džeiks: “Mūsu māja bija kā cirks, kur nāca un gāja rakstnieki un kino veidotāji. Mums bija istaba virs garāžas, kuru īrēja Stīvens Soderbergs, pirms viņš kļuva par Stīvenu Soderbergu.”

Brālis

Naomi bērnus audzināja brīvi, taču par stingru roku arī nepiemirsa. Kopā viņi devās uz kino un teātri, un Megija bija uzņēmusies atbildību par Džeiku. “Es esmu dzimis mazais brālis,” Džilenhāls stāsta, “jo mana māsa ir ļoti stipra un allaž vēlējusies mani aizstāvēt. Tā ir dabiska lietu kārtība. Tā viņa izturas pret jebkuru manas dzīves aspektu – darbu, attiecībām.” Un Džeika draudzenēm ir jāiztur Megijas pārbaudījumi, par kuriem viņas, visticamāk, nav sajūsmā.

“Kad mēs bijām jaunāki, mums bija tipiska māsas un brāļa sāncensība. Viņa visu laiku teica, kas man jādara,” Džeiks piebilst, atceroties kādu raksturīgu epizodi. Kad Megija bija nolēmusi iestudēt Kaķus, Džeiks bija nabaga vientuļais kaķis, kamēr Megija, protams, “bija aktrise”... Vecāki bērniem iemācīja, ka ģimene ir vienīgais, kas ir svarīgs, taču pašu laulība gan nenotika pēc scenārija “līdz nāve šķirs”. Naomi un Stīvens izšķīrās 2009. gada Ziemassvētku dienā, un nu Megijai un Džeikam ir pamāte Ketlīna. Taču attiecības ar vecākiem ar katru gadu uzlabojas, un Megija atzīst: “Posms, kad man vajadzēja būt patiesi neatkarīgai, ir aizvadīts.”

Izglītība

Gan Megija, gan Džeiks ar vislielāko nopietnību izturējās pret skološanos, un to apliecināja arī sekmes. Taču jau no bērna kājas Megija bija dumpiniece – negribēja, lai apkārtējie viņu uztver vien kā privileģētu vecāku meitu, tāpēc, 15 gadu vecumā debitējusi kino – tēva režisētā filmā –,bija gatava iet pašas izvēlētu ceļu.

Pēc vidusskolas Megija pārcēlās uz Ņujorku – Kolumbijas Universitātē studēja literatūru un Austrumu reliģijas, kļuva pa īstam neatkarīga no vecākiem un apmetās Bruklinā. Megija sev bija stingri noteikusi, ka primārās ir studijas, nevis aktiermāksla, tomēr nofilmējās vēl divās tēva režisētās filmās, kā arī dažos televīzijas projektos.

Saņēmusi bakalaura grādu, viņa sapakoja čemodānus un devās uz Londonu, lai mācītos Karaliskajā Drāmas mākslas akadēmijā un sagatavotos darbam neatkarīgajā kino, kas, pēc Džilenhālas domām, sniegtu daudz vairāk iespēju nekā tā lielais un komerciālais Holivudas brālis. Atgriezusies Ņujorkā, viņa spēlēja teātrī un piedalījās drāmā Donijs Darko, kuras titullomu nospēlēja Džeiks.

Darbiņš sekoja darbiņam, un pēc titullomas Sekretārē – filmā par jaunu meiteni, kuras attiecības ar šefu ir sadomazohistiskas, – uz Megiju pavērsās visu prožektoru stari. Uzdrošināšanās lika stabilu pamatu viņas karjerai – viņa pirmo reizi uz ekrāna parādījās kaila, saņēma vairākas balvas un tika nominēta Zelta globusam. Maisam gals bija vaļā. Viņa spēlēja Adaptācijā, Monas Lizas smaidā, bet tad, par spīti panākumiem, uzgrieza muguru kino un atgriezās uz teātra skatuves.

11. septembrī Megija atradās Parīzē. Viņa bija izšķīrusies no puiša, ar kuru bija kopā piecus gadus, un bija nogurusi no Sekretāres. Uzzinājusi par traģēdiju, viņa uzreiz atgriezās mājās. “Tas nebija tipiski,” kādā intervijā viņa teica, “daudzi citi tad aizbrauca.” Un izpelnījās sašutuma vētru, kad pateica, ka Amerika pati izpelnījusies šo traģēdiju. Viņa piedalījās divās filmās, kas atskatās uz 11. 09., un savu mazo pirkstiņu atdeva Holivudai: Pasaules tirdzniecības centrs bija patiesiem notikumiem veltīts trilleris, un Megijas alga sasniedza pusmiljonu ASV dolāru.

Ar aktieri Pīteru Sarsgārdu Megija iepazinās 2002. gadā, un abi attiecības ilgu laiku slēpa. Bet 2006. gada pavasarī viņi ne vien paziņoja, ka ir saderinājušies, bet arī atklāja, ka gaida mazuli. Megija stāstīja, ka doma par laulībām viņu mazliet biedē, taču jau sen bija izplānojusi ceremoniju un izraudzījusies kāzu kleitu, smejot, ka vēlētos, lai viss būtu kā pasakā. 2009. gada 2. maijs uz Itālijas zābaka pašu papēdi aizveda tikai viņas tuvākos – ģimeni un draugus, protams, klāt bija arī Džeiks un viņa draudzene Rīza Viterspūna. 15. gadsimtā celtais klosteris Il Convento di Santa Maria di Costantinopoli jau pasen atzīts par vienu no romantiskākajiem Itālijas viesu namiem, viesus izklaidēja itāliešu grupa Zimbo, un 32 gadus vecā Megija atklāja, ka, viņasprāt, pārim ir svarīgi kā ģimenei pateikt: “Būsim kopā, lai vai kas!”

Bez Oskara

Titulloma drāmā Mazulīte Šerija Megijai sagādāja nākamo nomināciju Zelta globusam, viņa piedalījās animācijas filmas Briesmoņmāja ieskaņošanā un tad paņēma pauzi. 2006. gada 3. oktobrī piedzima Ramona, un jaunie vecāki bija pārlaimīgi. Kāzu dāvanas viņi viens otram nevis pasniedza, bet nospēlēja uz skatuves – Megija un Pīters piedalījās Čehova lugas Tēvocis Vaņa iestudējumā, un Džilenhāla nemaz neslēpa, ka darbs kopā ar mīļoto vīrieti viņai sniedz daudz vairāk gandarījuma nekā jebkurš cits projekts. Tiesa gan, bija viena lieta, kas aktrisei kremta: “Ir sarežģīti spēlēt teātrī, kad bērns ir mazs. Tu nekad netiec mājās, lai būtu kopā ar viņu pirms gulētiešanas.” Taču Megija nav no tām mātēm, kas mētājas pa pasauli, kamēr viņas meitiņu pieskata auklīšu orda. Ramonas audzināšanas pienākumi ir uz viņas pašas un Pītera pleciem, un Megija nebaidās atzīties, ka sabalansēt privāto dzīvi ar profesionālo karjeru nav vienkārši. Mājās pārnākusi, viņa labprātāk pagatavo meitai vakariņas, nevis izmet kādu riksīti ideālākas figūras nolūkos.

Tomēr ilgi dzīvot četras sienās aktrise nespēj un pieņem izaicinājumu – pozē Agent Provocateur un kļūst par daļu no betmeniādes filmā Tumšais bruņinieks. Tad viņa atkal nejūtas gandarīta, no megabudžeta projekta taisnā ceļā dodas uz teātri, un jau drīz piekrīt vientuļās mātes lomai muzikālajā drāmā Neprātīgā sirds, kas viņai sagādā nomināciju Oskaram.

Kāpēc jāsarkst?

Provokācijas Džilenhālai patīk, kaut arī neviens nesaprot, kā tik dzīvespriecīga seja var slēpt tik stūrgalvīgu raksturu. Megija piekrīt izaicinājumam nospēlēt Šarloti, 19. gadsimta sievieti, kurai apnikusi vecā pasaules kārtība, kad sieviete ir mājsaimniece un visas savas vēlmes noliek kaktā, lai izdabātu vīram un bērniem. Megija nespētu katru pēcpusdienu malkot tēju no apzeltītām porcelāna tasītēm, un tāda ir arī viņas varone, kura, atteikusies no privileģētas dzīves, iet palīgā nabagiem un cīnās par ideju.

Taču iemesli, kāpēc Džilenhāla piekrita piedalīties filmā Mans lielais O!, ir vairāki. Viņa vēlējusies uzzināt, kā tad radies vibrators, un vēlējusies papētīt sieviešu seksualitāti, kas, pēc Megijas domām, ir pārāk maz apspriesta, un tieši tāpēc “mums jāsarkst un jājūtas neērti”.

Neērti viņa jūtas, domājot arī par lielo politiku un neko nedarot sabiedrības labā. Džilenhāla iesaistījusies organizācijā, kas ar elementārām lietām nodrošina Afganistānas iedzīvotājus, atbalsta organizāciju, kas pabaro Ņujorkas neēdušos, un ir piedalījusies demonstrācijās pret karu Irākā. Savs viedoklis Megijai ir arī par projektiem, kuros viņa piedalās: “Nevēlos būt filmās, kuras noskatās 10 cilvēki, kuri pasauli izjūt tāpat kā es. Vēlos strādāt filmās, kuras noskatās daudzi, un gribu skaļi paust to, kam ticu, lai sadzird arī cilvēki, kuri man nepiekrīt.”

Jau 2005. gadā Džilenhālu iekļāva pasaules seksīgāko sieviešu sarakstā, un zilacainā, Holivudas standartiem garā (175 cm) aktrise pasmejas, kad kārtējo reizi nobildēta ar nefrizētiem matiem vai internetā atrod kādu neglaimojošu komentāru. Visbiežāk jau – par apģērbu, taču ņemšanos ar drēbēm viņa uzskata par uzpūstu burbuli. Pirms Mans lielais O! pirmizrādes, kas notika Toronto kinofestivālā, gan Megiju pārņēma mērens šoks – kleita nederēja, rāvējslēdzējs bija salūzis, bet viņai bija jābūt starojošai. Un nākamajā dienā, protams, komentāru netrūka. “Bet tāda ir aktrises dzīve – ir labās un ir sliktās dienas, bet, kad reklamē filmu un nedēļas laikā jāatrod 15 dažādas kleitas, kāda no tām var nebūt ideāla,” viņa taisnojās. Taču kleita nederēja, jo Megija ģērbējiem nebija pateikusi, ka atkal gaida bērnu. Ramona ir sajūsmā, ka būs lielā māsa, tikmēr aktierpāris gaidāmā bērna dzimumu neatklāj.

Skatāmais minimums ar Megiju Džilenhālu

Donijs Darko, ASV, 2001.

Donija dienas paiet starp realitāti un sapņiem. Viņam rādās milzīgs trusis, kurš Donijam uzdod dažādus darbiņus, bet tad puiša rokās nonāk grāmata, kurā atklāts, kā ceļot laikā. Doniju Darko pavada jūsmīgas atsauksmes, tā kļūst par Megijas brāļa Džeika izraušanās filmu un pēdējo no trijām, kur viņi spēlē vienā filmēšanas laukumā. Filma saņem vairākas balvas, un Megija saprot, ka Džeiks nu aizskrējis viņai pa priekšu.

Sekretāre, ASV, 2002.

Lī sāk strādāt Greja birojā, taču abu attiecībās nav tikai darbs – tās gluži vai pielietas sadomazohistiskiem elementiem, un Džilenhāla par savu sniegumu tiek nominēta Zelta globusam. Pēc pirmizrādes visi prožektori pavērsti pret Megiju, un daudzus gadus vēlāk viņa godīgi atzīstas: “Kad uz ekrāniem nonāca Sekretāre, es sajutos kā karaliene. Tas bija lieliski. Es gāju uz vienu pasākumu pēc otra, līdz sapratu: “Tas nenotiek tāpēc, ka mani mīl. Tā ir daļa no biznesa.”

Knapi saistīti attiecību stāsti, kurus kopā satur Līzas Kudrovas atveidotā Meimija, Megijai Džilenhālai ļauj nospēlēt bohēmisti-dumpinieci, kura, pavedusi tēva paspārnē dzīvojošu mūziķi, kļūst par viņa pamāti. Pirmizrāde Sandensas kinofestivālā, un Megija ir šā kinostāsta garšīgākais kumosiņš.

Mazulīte Šerija, ASV, 2006.

Šerija ir iznākusi no cietuma un mēģina iejusties dzīvē šaipus žoga, taču tas nav viegli, jo par viņas meitiņu rūpējies brālis un viņa sieva, kura nu Aleksisu uzskata par pašas meitu. Džilenhālas mātes iedrošinātās režisores Lorijas Koljēras debija mākslas kino ir lieliska – filmu nominē Sandensas žūrijas balvai, Megiju – Zelta globusam.

Neprātīgā sirds, ASV, 2009.

Viņš ir nodzēries kantrī dziedātājs, viņa – vientuļā māte, kura tic, ka spēs viņu izvilkt no atkarību purva. Džefs Bridžess gandrīz 40 gadus pēc tam, kad pirmoreiz nominēts Oskaram, beidzot saņem statueti, bet nomināciju izziņošanas rītā zvana Megijai. “Es jutos saviļņota,” intervijā viņa atzīstas, piebilstot, ka tieši Bridžess bija cerējis, ka abi reiz varētu strādāt vienā filmā.

Mans lielais O!Lielbritānija, Francija, Vācija, Luksemburga, 2011.

Mortimers Grevils ir kļuvis par Londonas sieviešu mīluli, jo viņa spēcīgās rokas pacientēm atdod to dzīvesprieku, par kura nodrošināšanu jau sen piemirsuši viņu lauleņi, bet Šarlotes cīņas lauks ir nabadzīgie likteņa pabērni un feministisku ideju kaldināšana. Filmējoties Džilenhāla saņēma 15 vibratorus no dažādiem Londonas intīmpreču veikaliem un kādā intervijā ne bez smaida sejā atzina: “Tas bija patīkams pārsteigums.”

Pastaiga.lv / Foto: Bulls Press