Aktuāls cilvēks – indiešu arhitekts Bīdžojs Džeins

Tāpēc kā likumsakarība, nevis eksotisks žūrijas žests jāuztver tas, ka somu pasniegtā Koka arhitektūras balva Dabas gars šogad tika indiešu izcelsmes arhitektam Bīdžojam Džeinam.

Koka arhitektūras Dabas gars

Dabas gars ir pasaulē nozīmīgākā īpaši koka arhitektūrai veltītā balva ar respektablu vietu citu arhitektūras profesionālo atzinību lokā. Tā tiek pasniegta Somijas pilsētā Lahti, un to atbalsta Somijas kokapstrādes industrija. Tās laureātu vidū ir itālis Renco Piano, japānis Kengo Kuma, šveicietis Pēters Cumtors, austrietis Hermans Kaufmans, čīlietis Hosē Kruss Ovalje un austrālietis Ričards Leplastriērs. Pēc balvas saņemšanas katrs laureāts tiek aicināts radīt kādu izmēros nelielu, bet funkcionāli noderīgu būvi Lahti pilsētai. Tā somi ir tikuši pie arhitektoniski izcilas autobusu pieturas un ērtām pārģērbšanās kabīnēm ezermalas pludmalē. Šoruden respektablajam arhitektu sarakstam pievienots indieša Bīdžoja Džeina vārds, un viņš tiek aicināts Lahti projektēt brīvdabas teātri.

Starp rietumiem un austrumiem

Bīdžojs Džeins ir austrumniekiem neraksturīgi stalta auguma vīrs ar tikai no Āzijas zemēm nākušajiem raksturīgu pašcieņu, ko pauž izturēšanās, un tik vērīgi asu skatienu, ka tas liek viņā meklēt līdzību ar Salmana Rušdi romāna Klauns Šalimirs galveno varoni. Bīdžojs ir gana ilgi uzturējies rietumu puslodē, lai izprastu un pieņemtu mūsu tradīcijas, neaizmirstot savējās. Viņš rītu sāk ar lēnu skrējienu un vakarā labprāt iemalko labu viskiju, bet saņemt Dabas gara balvu Sibēliusa koncertzālē Lahti ierodas uzvalkā ar skaidrām dizainiskām atsaucēm uz indiešu tradicionāliem tērpiem un tā pa īstam atveras vien savu tautiešu sabiedrībā.

1965. gadā Mumbajā ārstu ģimenē dzimušais Bīdžojs arhitektūras studijas sāka turpat Indijā, bet maģistra grādu ieguva jau ASV – Vašingtona universitātē Sentlūisā. Pēc studijām jaunais profesionālis palika lielo sapņu zemē un veiksmīgi strādāja respektablos birojos Losandželosā, to skaitā arī pie viena no lielajiem amerikāņu mūsdienu arhitektūras vārdiem Ričarda Meijera. Pēc tam labu laiku dzīvoja un strādāja Londonā.

1995. gadā Bīdžojs atgriezās Indijā, lai Mumbajā nodibinātu pats savu arhitektu biroju Studio Mumbai. Šķiet, viņš centās aizmirst lielajos rietumu arhitektu birojos gūto profesionālo pieredzi, lai Indijā visu darītu citādāk, par pamatu ņemot gadu tūkstošos saglabātās vietējās tradīcijas. Bīdžojs nealka izmantot ASV un Lielbritānijā iegūto ierakstu savā CV, lai grieztu strauji augošās Indijas ekonomikas ratu un uzceltu pēc iespējas vairāk un vērienīgākus debesskrāpjus. Viņa izvēlēto ceļu var uzskatīt pat par apkārtnotiekošā ignoranci un eskeipismu. Jā, ja vēlaties, par piemēru modīgajam downshifting dzīvesstilam. Taču saikni ar Rietumu pasauli Bīdžojs nav pārrāvis pilnībā un ir regulārs viespasniedzējs Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā.

Arhitektu un galdnieku komūna

Studio Mumbai nav gluži ierasts arhitektu birojs ar līderi un pār datoriem nolīkušiem darbiniekiem, kas modīgās programmatūrās rada vēl nekur neredzētus arhitektūras brīnumus. Studio Mumbai ir komūna, kurā līdzās arhitektiem strādā dažādu amatu pratēji – galdnieki, akmeņkaļi, namdari un celtnieki. Žilbinošas vizualizācijas Mumbaijas nomalē esošajā birojā-darbnīcā zem klajas debess aizstāj maketi, mērogā 1:1 izstrādāti modeļi, skices, zīmējumi, dažādu detaļu paraugi, kas top arhitektu un amatnieku sadarbībā plecu pie pleca. Studio Mumbai esot mainīgs lielums, bet pašlaik tajā strādā simts cilvēku. Arhitektu vidū proporcionāli ievērojams skaits ir gados jaunu profesionāļu no Rietumiem, kas šeit atgūstas no arhitektu amoka skrējiena otrā zemeslodes pusē.

Taču nevajag iedomāties, ka Bīdžoja birojs ir sociāli virzīts, uz labdarības principiem balstīts projekts. Arhitekts pats Studio Mumbai dēvē par cilvēku infrastruktūru, kurā prasmīgi amatnieki un arhitekti projektē un būvē paši. Jāatzīst, ka Bīdžojs nav vienīgais, kas indiešu amatnieku darbu izceļ slavas saulītē ne vien pašā Indijā, bet arī citur pasaulē. Piemēram, Venēcijas biennāles 13. starptautiskajā arhitektūras izstādē britu arhitekta Deivida Čiperfīlda kūrētajā ekspozīcijā Arsenāla izstāžu zālē indiešu arhitekte Anupama Kundo izstādīja mērogā 1:1 uzbūvētu, viņas pašas Dienvidindijā projektētu māju, kas demonstrēja lielisku high tech un low tech līdzāspastāvēšanu, tradicionālo amatnieku darbu un vairākkārt izmantotu materiālu pielietojumu villas būvniecībā. Taču ir kāda būtiska lieta, kas Bīdžoju atšķir no Anupamas Kundo un līdzīgiem sociāli orientētiem arhitektiem. Viņaprāt, vietējo amatnieku prasmju izmantošana un atkārtoti lietoti materiāli nedrīkst kļūt par iemeslu ne kaut mazākajai atlaidei būvju konstrukciju un estētiskajai kvalitātei. Studio Mumbai darbiem nav piemērojama tipiskā “dari pats” virziena attieksme – izvirzot priekšplānā sociālo aspektu, ēku arhitektonisko vērtību skatīt pielaidīgi.

Modernisms saskaņā ar 500 gadu senām tradīcijām

Studio Mumbai darbu sarakstā lielākoties ir privātas villas, to piebūves vai nelielas un ekskluzīvas izmeklētu ceļojumu cienītāju apmešanās vietas. Tās visas līdzinās izsmalcinātām dārglietu kārbiņām. Tik rūpīga, pārdomāta un izcili kvalitatīva ir materiālu apstrāde, katra konstruktīvā detaļa, forma un proporcijas. Reiz kādu Bīdžoja ieceri amatnieki atteikušies īstenot, sakot, ka kaut ko tādu nav iespējams realizēt tik lielā – villas mērogā. Tad arhitekts atbildējis, lai viņi iedomājas, ka gatavo neierasti milzīgu kumodi. Amatnieki sapratuši Bīdžoja ieceri, un patiesi villa uzcelta ar tādu precizitāti kā smalks, līdz milimetra precizitātei strādājošs mehānisms. Turklāt Studio Mumbai projektētais parasti gozējas īpaši skaistas ainavas vidū, kas tiek maksimāli saglabāta, arhitektūrai ar to saplūstot vai izšķīstot tajā. Indijas klimats ļauj saglabāt atvērtību apkārtnei pat bez plašiem stiklojumiem – piemēram, tikai ar auduma vai koka žalūziju norobežojumu. Ar dabisko ainavu harmonē skaistas iekšējo dārzu un pagalmu stādījumu kompozīcijas, kuras teju vienmēr papildina ūdens.

Dabas un arhitektūras ciešās attiecības vislabāk raksturo Studio Mumbai Leti celtās viesu mājas augstu Indijas Himalaju kalnos. Nelielais komplekss atrodas 2300 metru virs jūras līmeņa, uz kāda Priekšhimalaju plato, kur plešas arī tuvējā ciemata zemnieku labības lauki, bet aiz kalna kores jau sākas Nepāla. Centrā atrodas koplietošanas ēka ar ēdamzāli, bet ceļotājiem izīrējamie namiņi izvietoti starp labības lauciņiem. Līdz tuvākajam ar motorizētu transportu izbraucamajam ceļam ir 9 km, bet plato var nokļūt vienīgi kājām, pa vietējo zemnieku iestaigātu taku. Nelielais kūrorts, kurš sniedz izsmalcinātu un eksotisku ceļošanas pieredzi, tapa ciešā Studio Mumbai un vietējo zemnieku sadarbībā: viņi piedalījās gan nepieciešamo materiālu piegādē (uz saviem pleciem), gan arī ēku būvē. Septiņus mēnešus Leti kūrorta celtniecībā strādāja 70 vietējie zemnieki, amatnieki un galdnieki, turklāt ievērojot zemnieku dzīves ritmu. būvdarbus pārtrauca, lai vietējie iedzīvotāji varētu novākt savus laukus un sagatavot mājas ziemas sezonai. Ēku sienas veido akmens krāvumi. Bīdžojs norāda, ka izmantoti patiešām vietējie materiāli – celtnēm vākti akmeņi no tikai pāris metru attālajām nogāzēm. Tik augstu kalnos kūrortam pašam sevi jānodrošina ar visu nepieciešamo enerģiju – saules baterijas uz namu jumtiem gādā par silto ūdeni un elektrisko apgaismojumu.

Leti kūrorts atrodas īpaši eksotiskā vietā, kur daba pilnībā nosaka cilvēku dzīvesveidu. Taču arī par citu Studio Mumbai projektu pazīšanas zīmi vai arhitektūras sākumpunktu kalpo, piemēram, milzīgs banjānkoks vai akmens klints, bet kādas villas pagrabstāvs pārvēršas par ūdens krātuvi sausuma periodiem un atgādina tradicionālo indiešu aku. Tikai nevajag iedomāties, ka Bīdžoja projektētais atgādina ainiņas no brīvdabas etnogrāfiskā muzeja. Viņa villas izteiksmes līdzekļu ziņā salīdzina gan ar visu laiku slavenākā somu arhitekta Alvara Ālto, gan amerikāņa Frenka Loida Raita projektēto. Tās patiesi iemieso visu labāko no modernisma formu valodas, vien to mīkstinot ar izcili kvalitatīvajiem, lai gan bieži no nojaucamām ēkām nākušajiem kokmateriāliem un smalki niansētu tonalitāti. Tajā nav nekā no ierastā austrumu raibuma, vien simts un viena brūnā, pelēkā un baltā nianses. Villu mēbelējums ir izteikti askētisks, un tajā kā cimds ar roku sader, piemēram, dāņa Hansa Vegnera krēsli ar Indijas mežu blakus ēkai.

Visi par vienu un viens par visiem

Bīdžojs nemitīgi uzsver, ka viss Studio Mumbai ir kolektīvs veikums un ka ikviens studijas galdnieks ir līdzautors galarezultātam. Arī somu pasniegto Koka arhitektūras balvu viņš velta visiem cilvēkiem savā studijā. Tur strādā lielākoties jauni – 25 līdz 35 gadus veci – vīrieši, kas izvēlas lietaskokus un tos apstrādā pēc 500 gadu senām tradīcijām. Bīdžojs uzsver garīguma klātbūtni arhitektūrā, gan to radot, gan arī vēlāk apdzīvojot uzbūvēto. Tas ir temats, kuram jau sen Rietumu arhitekti, pragmatisma un nekustamo īpašuma attīstītāju prasību nogurdināti, neuzdrošinās pieskarties, lai neizklausītos liekulīgi vai sentimentāli. Tikmēr staltais indietis gan savu, gan savu līdzstrādnieku attieksmi raksturo ar kādu piemēru. Nesen Bīdžojs kopā ar saviem galdniekiem bijis Japānā, kur arī īsteno kādu projektu. Visi devušies aplūkot senos japāņu tempļus, un viens no galdniekiem, 25 gadus vecs jauneklis, rādot uz savdabīgu jumta formu, iesaucies: “Skat, gluži kā putna spārna vēziens!” Tieši cilvēki, kas ēkas veidolā spēj saskatīt putna spārnu vēzienu, esot Bīdžoja Džeina ideālie domubiedri.

Pastaiga.lv / Foto no Studio Mumbai arhīva un Koka arhitektūras balvas publicitātes materiāliem