Osteopātija - burvestība uz zinātniskiem pamatiem. Vai piemērota tieši tev?

Rīgas Osteopātijas centrs iekārtojies nelielā divstāvu namā kādā Čaka ielas pagalmā. Telpa, kurā pieņem dakteris Jašinsks, neizskatās pēc parasta, pēc dezinfekcijas līdzekļiem smaržojoša ārsta kabineta – ir divas kušetes, izlietne, akvārijs ar zeltainām zivtiņām, darbgalds ar datoru un dažām skulptūriņām – tas arī viss. Arī pats dakteris tumšā uzvalkā, baltā kreklā un šlipsē drīzāk izskatās pēc advokāta vai uzņēmuma vadītāja – nav ne baltā halāta, ne sudraboti metālisku instrumentu, ne tablešu, ne tūbiņu ar ziedēm un neiztrūkstošo recepšu veidlapu kaudzes. Saku, ka pirmais, kas man ienāca prātā, dzirdot vārdu osteopātija, bija kaulu slimības, lūzumi, deformācijas un veci cilvēki. Artūrs Jašinsks smej, ka nosaukums patiesi var maldināt, jo grieķiski osteo nozīmē kauls un patos – patoloģija, kas izraisa asociāciju ar slimiem kauliem. Patiesībā osteopātija balstās uz trim vienkāršiem principiem. Pirmais – ķermenis, dvēsele un gars ir vienots veselums, otrais – struktūra, proti, anatomija un funkcija, tas ir, fizioloģija, ir savstarpēji saistītas, trešais – organismam piemīt viss vajadzīgais pašregulācijai, pašaizsardzībai un atveseļošanai. Un ceturtais valis – osteopātiskā diagnostika un ārstēšana pamatojas uz šiem trim principiem.

Osteopātijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē, kad attālā Amerikas nomalē praktizējošais ārsts Endrjū Teilors Stills bija spiests saskarties ar daudzām smagām slimībām. Kad epidēmijas laikā gāja bojā viņa sieva un dēli, viņš jutās smagi vīlies tā laika medicīnā. Domājot, kā palīdzēt cilvēkiem, ārsts sāka gadiem ilgus meklējumus anatomijā, fizioloģijā, histoloģijā, ķīmijā. 1874. gadā viņš sāka runāt par osteopātiju – jaunu pieeju nevis slimības, bet cilvēka ārstēšanā. 1882. gadā Kirksvillē tika nodibināta pirmā osteopātijas skola pasaulē.

Dakteris Artūrs Jašinsks sarunas laikā vairākkārt uzsver: cilvēks nav tikai kauli un gaļa, bet vienots veselums – ķermenis, dvēsele un Saprāts, kas radījis šo miesu un dvēseli. “Tas ir Spēks, kuru katrs dēvē citādāk, bet tieši šis Spēks ir tas, kas spēj noteikt problēmu un atveseļot, un osteopāta loma ir netraucēt šim spēkam ārstēt.”

Eksistē dažādi osteopātijas virzieni. Ir ārsti, kuri strādā tikai ar fizisko ķermeni, aplūkojot cilvēku kā mehānisku sistēmu, kurā ir muskuļi, locītavas, saites un kauli, kas jānoliek pareizajā vietā, panākot, lai viss kustētos pareizi. Cita osteopātijas skola akcentē dvēseli, uzskatot: ja izārstēsim emocijas, dvēselisko pusi, sakārtosies fiziskais ķermenis. Osteopātijas pamatlicējs par cilvēku domāja kā par vienotu veselumu – ja fiziskajā ķermenī viss ir vietā un funkcionē pareizi, cilvēka dvēsele ir mierīga, cilvēks ir vesels. Artūrs Jašinsks atkārto: “Mēs akcentējam dvēseli un augstāko Saprātu, bet to daudziem ir grūti pieņemt, jo uzreiz rodas jautājumi: kas vispār ir dvēsele? Vai to var preparēt un sataustīt? Kas ir prāts? Kas to radījis, un ko ar to iesākt? Kā jau teicu, viens no principiem ir struktūras un funkcijas saistība, tas nozīmē, ka jebkurai mūsu ķermeņa daļai ir noteikta struktūra, lai pildītu kādu funkciju. Muskuļu struktūra ļauj muskuļiem sarauties, locītavu struktūra ļauj kustēties locītavām, kuņģa struktūra ļauj pārstrādāt ēdienu. Ja mainās funkcija, mainās arī struktūra un otrādi.”

Baltijas Osteopātu biedrības mājaslapā minēts, kādās situācijās var palīdzēt osteopāts. Spektrs ir tik plašs, ka šķiet – trūkst tikai stomatoloģijas. Kādos gadījumos būtu ieteicama osteopātiskā terapija?

Apgalvojums, ka osteopātija ir manuālo tehniku kopums, kurā daktera pamata instruments ir pirksti, ir visai aptuvens, teic Artūrs Jašinsks. “Ja pieņemam, ka cilvēks ir vienots veselums, tad ar ko ārsts atšķiras no pacienta? Ne ar ko, viņš arī ir cilvēks, kuram ir miesa, dvēsele un Saprāts. Tātad, kad satiekas divi cilvēki, kam ir viens kopīgs augstākais Saprāts, kas viņus radījis, mēs vēršamies tieši pie tā. Nosakot diagnozi, osteopāts skatās uz cilvēka fizisko ķermeni, tā struktūru – kā viņš pieceļas, apsēžas, apguļas, guļ, kā izģērbjas, ko nēsā, kā pieguļ viņa apģērbs, kāda ir viņa āda. Nē, tā nav psiholoģija, tā ir apskate, man jāsaprot, kas pie manis ir atnācis un kāpēc. Ja kādam sāp roka, iemesli var būt visdažādākie, jo cilvēkam aiz muguras ir gara dzīve. Man ir jāsajūt un jāizprot, ko pacients īstenībā grib pateikt.

Jānosaka, kurā ķermeņa daļā ir saspringums

Osteopātijā tiek lietota sarežģīta testēšanas sistēma, kas ļauj noteikt, kurā ķermeņa daļā ir saspringums, problēma. Klasiskie piemēri, ko mēdz minēt osteopāti, ir šādi: pacientam sāp galva, ārstējam kāju, cilvēkam ir problēmas ar redzi, pievēršam uzmanību aknām, jo osteopātija spēj saskatīt savstarpēju saikni. Piemēram, cilvēks reiz ir izmežģījis kāju, viņam ir sāpējis, bijusi velkoša sajūta, bet ar laiku diskomforts rimies – izmežģītajai kājai ir piemērojies ceļgals, iegurnis, jostas vieta, mugurkauls, krūšu kauls, kakls. Tā cilvēks mierīgi dzīvo trīs, piecus gadus, viņš jau sen ir aizmirsis par nelaimīgo kāju, bet nu viņam sāp galva. Viņš iet pie ārstiem, pārbauda galvu, iziet masāžas, bet nekas nelīdz, jo cēlonis ir izmežģītajā potītē, kam sekojusi muskuļu reakcija. Arī operācijas rētas ir savilkums ķermenī – ir gadījumi, kad cilvēkam sāp plecs, tomēr vaina ir nevis plecā, bet pirms 20 gadiem izgrieztajā apendicītā. Ir izveidojies fasciālais sastiepums, kas kādu laiku netraucē, līdz pienāk diena, kad ķermenis sāk izpaust simptomus.”

Un tomēr osteopāts nav ekstrasenss vai burvis, kas ar roku apvelk gaisā apli un pasaka: tev galva sāp, jo pirms desmit gadiem izmežģīji kāju. Tomēr nav saprotams, kā osteopāts aizrokas līdz slimības pirmcēlonim.

Tātad – osteopāti perfekti pārzina anatomiju, fizioloģiju, biomehāniku, viņi precīzi, līdz niansei izprot locītavu, muskuļu, saišu struktūru, zinot, kur kam jāatrodas un kā jākustas. “Neviens orgāns ķermenī nav kaut kā iebāzts, nekarājas, tālab saspringumu kādā orgānā var just visā ķermenī, jo viss ir saistīts. Teiksim, mugurkaula problēmas var izraisīt iekšējo orgānu problēmas un otrādi,” skaidro osteopāts.

Hmm, izklausās vienkārši...

Ārsta rehabitologa profesiju Artūrs apguva Kauņas Medicīnas universitātē. Kad 1994. gadā, sadarbojoties Francijai un Latvijai, tika atvērta Rīgas augstākā osteopātiskās medicīnas skola, Artūrs turpināja studēt osteopātiju. Pirmajā izlaidumā skolu pabeidza deviņi ārsti, un Artūrs bija vienīgais ārsts – osteopāts no Lietuvas. 2002. gadā lietuviešu ārsts pārcēlās uz Rīgu. Tolaik osteopātija bija jauns, mazpazīstams medicīnas virziens, tāpēc, lai osteopāti varētu efektīvāk strādāt, tika izveidots Rīgas Osteopātijas centrs. Artūrs Jašinsks Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē vada rezidentūras programmu osteopātijā. Viņš skaidro: Latvijā, lai kļūtu par osteopātu, jau diplomētam ārstam jāmācās trīs gadi. Turpretī Amerikā osteopātijas koledžā var iestāties bez ārsta diploma – mediķa un osteopāta izglītība ir vienlīdzīgā statusā. Arī Francijā, Šveicē un Anglijā osteopātiju var apgūt uzreiz pēc vidusskolas, jāmācās pieci līdz septiņi gadi. Un osteopātija sevi pa šiem gadiem ir pierādījusi – pirms gadiem desmit, redzot rezultātu, pie osteopāta viens cilvēks atveda otru, taču pēdējos gados osteopātija no mazpazīstamas, alternatīvas medicīnas metodes pārtapusi par populāru medicīnas virzienu – aizvien biežāk ārsti, piemēram, bērnu neirologi vai ģimenes ārsti, savus pacientus nosūta tieši pie osteopāta.

Osteopāts var paātrināt sadzīšanas procesu

Artūrs Jašinsks turpina: “Es negribu teikt, ka osteopātija ir panaceja pret visām slimībām. Ja vajag ķirurģisku iejaukšanos, tad vajag, jautājums – varbūt ne vienmēr uzreiz nepieciešama operācija, un, ja nepieciešama, kā pēc tās var paātrināt reabilitāciju. Tāpat – ja ir lūzums, jāiet pie traumatologa, savukārt osteopāts var paātrināt sadzīšanas procesu. Katram ir sava vieta zem saules.”

Cik noprotu, osteopātija sekmīgi korelē ar homeopātiju, fizioterapiju, adatu terapiju.

Ārsts saka, ka osteopātijas filozofija ļauj apvienot vairākas metodes. “Kad atnāk pacients, mans uzdevums ir atteikties no sava ego un palūkoties, ko varu izdarīt, ko nevaru, un, ja vajag, ieteikt iet pie kāda alternatīvās vai austrumu medicīnas speciālista vai, piemēram, atrast labu neirologu. Mans uzdevums ir saprast, kas pacientam var vislabāk palīdzēt.”

Artūrs neslēpj, ka viņam patīk strādāt ar cilvēkiem, kas vēlas un ir gatavi darīt paši. Bet nereti cilvēks atskrien un saka: tikai nenokavējiet seansa beigas, jo jāskrien vēl uz darbu. “Tas nozīmē, ka viņš sēdēja pie datora pirms vizītes un sēdēs pēc tās. Viņam nav laika ar kaut ko nodarboties, viņam jāstrādā, citādi kāds cits nāks viņa vietā, un kāda te rīta rosme, cigun vai joga. Darbs dzen darbu, bērni, ģimene. Ja cilvēkam ir šāda attieksme, ir ļoti grūti strādāt,” nopūšas dakteris.

Osteopāts nevar stresaina cilvēka dzīvi pārvērst miera oāzē, tomēr procedūras laikā spēj parādīt, kā cilvēks var justies, kad ir labi, kad viss nomierinās, ķermenis atslābinās, emocijas līdzsvarojas. “Kad cilvēks nonāk stāvoklī, kurā spēj kaut nedaudz citādāk paskatīties uz pasauli, es jautāju: kā jūs jūtaties? Viņš saka: kaut kā mierīgi, labi. Tad uzdodu mājas darbu: radiet apstākļus, lai relaksētos, atbrīvotos. Te, kabinetā, viņš domā, ka to spēs, bet, izejot ārā, atkal nonāk ikdienas dzīves mutulī. Kad cilvēks atnāk uz nākamo procedūru, saku: skatieties, es varu parādīt, kā to izdarīt, bet tas ir jāsasniedz jums pašam, jo es nevaru ar jums dzīvot 24 stundas diennaktī. Es varu jūsu dienas grafikā ierakstīt pusdienas, bet nevaru ielīst dvēselē. Tāpat kā pacientam ir tiesības izvēlēties ārstu, tā osteopātam ir tiesības pateikt: klau, es varu palīdzēt, bet tu nāc pārāk bieži, un mani tas neapmierina, jo tu neko nedari, tāpēc mums ir jāpieņem lēmums, kā dzīvosim turpmāk. Ja cilvēks pats neko nedara, osteopātija viņam ir tabletīte, bet man tā nav interesanti. Ja cilvēks kaut ko dara, maina diētu, atpūtas un darba režīmu un saka – trīs mēnešus esmu ievērojis ieteikumus, tomēr kaut kas nav tā, kā vajag, mēs skatāmies, ko darīt.”

Ķermenis ļoti labi zina, kas viņam vajadzīgs

Tātad tas pats banālais: jāmācās just, ieklausīties sevī... Osteopāts pavīpsnā: “Mūsu ķermenis ļoti labi zina, kas viņam vajadzīgs, un mūsu dvēsele lieliski saprot, ko vēlas, problēma ir mūsu prātā. Mums nav laika, mēs negribam ieklausīties.” Vai tas nozīmē, ka mūsu miesa, dvēsele un gars neprot sadzīvot un draudzēties? Ārsts nepiekrīt: “Nē, aizvien biežāk secinu, ka cilvēks to negrib. Ja cilvēks neko nemaina, tātad viņu viss šajā dzīvē apmierina. Mūsu laikmeta un sabiedrības nelaime ir tāda, ka esam pārslogoti ar informāciju, ko nespējam pārstrādāt. Šī iznīcinošā programma – strādāt līdz pēdējam! Bet – ja nav līdzsvara, rodas problēmas.”

Esmu pārsteigta, kad uz jautājumu, cik ilgu laiku aizņem diagnostika, ārsts atbild: pirmās tikšanās noris pusstundu, stundu. “Mēs neveicam diagnostiku, kas aptver desmit iepriekšējās dzīves un desmit nākamās. Cilvēks pie manis ir atnācis šodien, tāpēc man jāzina, kas šajā brīdī man viņa labā jāizdara. Varbūt viņam patiesi sāp galva, tas viņu uztrauc, un es daru visu, lai viņš saņemtu atbildi, kāpēc. Varbūt nākamajā reizē parādīsies citas problēmas, būs cita situācija. Dažreiz pacienti saka: kā tad tā, katru reizi, jūs, dakteri, strādājat citādāk. Bet katru dienu cilvēks ir citādāks, vienu reizi man ar viņu jārunā, kad strādāju, otru reizi jāklusē, dažreiz jādarbojas ar locītavu sistēmu, citreiz ar kaut ko citu. Vai atkal – cilvēks, kurš ir nācis uz procedūrām un jutās labi, atnākot uz pēdējo, noslēdzošo, ir stresā. Kas ir noticis? Uz tilta sastrēgums, mašīna iebuksēja. Cilvēks lūdz, vai varot atstāt neizslēgtu telefonu, viņš gaidot zvanu. Ko mēs vispār varam šādā stāvoklī darīt? Tad es saku: tās nav dzīves beigas, ej un noņemies ar savu mašīnu. Viņš brīnās: kā tad tā? Bet es atkārtoju: ej un darbojies ap savu mašīnu, tā arī būs mācība, un tas būs daudz labāk nekā gulēt te. Manā darbā nav noteikumu, algoritma, rutīnas, ir tikai cilvēks, kurš šajā dzīves brīdī, te un tagad kaut ko no manis grib.”

Vai depresijas, psihosomatisku traucējumu gadījumos arī spēj palīdzēt osteopāts? “Ir situācijas, kad tomēr vajadzīgs psihologs vai psihiatrs. Tomēr depresijas iemesli var būt dažādi. Piemēram, pēcdzemdību depresijas cēlonis var slēpties dzemdībās traumētā iegurņa kaulā, no kura saspringums iet tālāk. Ir gadījies, ka mātei, kas tikko laidusi pasaulē bērnu, ir tāda depresija, ka viņa ir gatava atteikties no bērna un saviem spēkiem nespēj izkļūt no šā stāvokļa. Dažas procedūras maina visu dzīvi, izrādās, iemesls ir mehānisks. Atbrīvojoties no cēloņa, mainās psihiskais, psiholoģiskais, emocionālais stāvoklis. Tomēr no citiem depresijas stāvokļiem bez medikamentiem nevar izkļūt. Piemēram, panikas lēkmes var būt saistītas ar virsnieru stāvokli. Ja diafragma ir sasprindzināta, tiek traucēts elpošanas ritms un netiek masētas virsnieres, kas atrodas zem diafragmas un virs nierēm. Tiek izjaukts organisma līdzsvars, jo mūsu organismā viss kustas, darbojas. Tas var izraisīt panikas lēkmes.”

Katram jāatrod savas durvis

Jautāju, kā osteopātija apvieno rietumu – prāta – pieeju medicīnai ar senajām austrumu zināšanām, izpratni par enerģijām, dziedniecības sistēmām. Artūrs Jašinsks stāsta: “Man patīk strādāt ar jogas instruktoriem, jo varu izdarīt to, ko nevar joga, bet jogas meistars var izdarīt to, ko es nevaru savā kabinetā. Praksēm sadarbojoties, iespējams ātrāk sasniegt labu rezultātu. Nevar nodarboties ar ķermeni, nenodarbojoties ar dvēseli, nevar nodarboties ar dvēseli, ja ķermenis ir pamests novārtā. Nevar ignorēt augstāko saprātu, pat ja tu to nejūti. Man ir tuvi cigun filozofijas principi, jo arī tie attiecas uz ķermeni, dvēseli un Saprātu. Cigun ir tikai daļa no ķīniešu kultūras, tā ir izpratne par enerģijas lomu cilvēka dzīvē. Un cigun nav vingrojumu komplekss, tāpat kā osteopātija nav kauli un patoloģija. Tu vari nokopēt internetā vingrojumus, izpildīt un nekādus rezultātus nesasniegt, jo automātiska atkārtošana neko nedod. Ir jāatrod instruktors, kas pateiks, kāpēc, un jāiemācās just.”

Te bilstu, ka cigun nāk no Ķīnas un iekļaujas noteiktā dzīves, pasaules uztveres, domāšanas sistēmā, kas mums nav saprotama. Taču Artūrs mani pārtrauc:  “Mēs visi dzīvojam uz vienas planētas. Dievs ir radījis gan lietuvieti, gan ķīnieti, gan amerikāni. Ja gribam komunicēt ar Radītāju, varbūt ir jēga sākt ar to dievišķā daļu, kas ir katrā no mums. Jūs varat palūkoties acīs ķīnietim un viņā ieraudzīt dievišķā daļu. Mēs varam sākt ar to un tad domāt, ko latvietis var piedāvāt ķīnietim un otrādi, lai saprastu, kāpēc mēs dzīvojam uz šīs zemes. Jā, Ķīnā ir citādāka daba, enerģētika, mums ir kaut kas cits, bet kopējie principi ir vieni – viņiem ir aknas, un mums ir, viņiem ir kauli, un mums ir, viņiem ir spēja domāt un paust domas, un arī mums ir, varbūt ir jēga apsēsties un parunāties. Nevar akli ņemt vienu kultūru, aizvietojot ar citu, bet, ja palūkojamies uz lietām no cita skatu punkta kā uz apmaiņu, viss ir citādāk.”

Dažreiz cilvēkam tas iepatīkas, tāpēc ka stilīgi vai tobrīd tas modē, un viņš saka – tagad būšu krišnaīts. Bet bez reliģijas izjūtas, varbūt pat ģenētiskas saknes, čiks, ziepju burbulis vien sanāk. “Visiem ir iespēja izvēlēties. Varat staigāt kā krišnaīts, varat nestaigāt. Ja jūtaties brīvi, ja šajā veidolā attīstās jūsu dvēsele, miesa un saprāts, tad kāpēc to nedarīt. Cilvēkam ir jāieklausās sevī un jāatrod savs ceļš. Viens lūdzas “mūsu tēvs debesīs”, otrs saka, ka tikai pareizticīgo lūgšanas ir spēcīgas, cits apgalvo: es pa tiešo runājos ar Dievu, jo katrs no mums ir Buda, vēl kāds iebilst: man vispār to nevajag, es braucu uz mežu, uzlieku roku uz akmens un tā komunicēju ar Dievu. Un kāpēc nebraukt uz to mežu? Dari to, kas tev ir labi. Es sāku nodarboties ar cigun, jo man vajadzēja atrast to, kas ļautu man spēcīgāk attīstīt pasaules izjūtu, pietuvojoties augstākam spēkam. Kad jūs skatāties uz koku, ko jūs redzat? Malku, kas silda, vai to, ka koks gatavojas ziemas guļai? Vai varbūt koku, kas saka: klausies, tev šodien ir slikti, pienāc, uzliec rokas, kļūs labāk. Kad tu jūti sevi šajā pasaulē nevis kā pavēlnieks, bet esi maza daļiņa no visa, pasaule mainās. Māka just pasauli – tā ir dāvana, dažiem šī dāvana ir, citiem – jāiemācās. Katram ir jāatrod savs kanāls, savas durvis.”

Sarunas nobeigumā lūdzu ārstu nedaudz parādīt, kā strādā osteopāts. Viņš viegli aptausta manas rokas locītavu virs delnas un saka, ka man ir problēmas ar skaustu. Kakla mugurpuse no galvas kausa pamatnes līdz lāpstiņu augšdaļai pēdējā laikā patiesi liek par sevi manīt. Prasu, kas par to liecina. Artūrs Jašinsks vizuāli nodemonstrē, kā veidojas saspringums. Pēc tam viņš pavisam viegli pirkstos patur manu roku un saka, ka esmu introverts cilvēks, kas ap sevi novelk robežas, aiz kurām nevienu nelaiž. “Mhm. Taisnība. Kā jūs zināt? Vai taustījāt pulsu?” prasu. Vienkārši – par to liecinot mana elpošana. Pirms šķiramies, dakteris pajoko: vai es zinot, ar ko Dievs atšķiras no osteopāta? Ar to, ka Dievs sevi nesauc par osteopātu.