Grūtības koncentrēties un savaldīt dusmas? 10 hiperaktivitātes pazīmes

Galvenā DHS pazīme ir grūtības izrādīt un noturēt uzmanību, raksturīga arī impulsivitāte un hiperaktivitāte. Zinātniekiem vēl nav skaidrs, vai UDHS var parādīties, ja cilvēks nav to piedzīvojis bērnībā, bet nav divu domu par to, ka sindroma simptomi var tā arī nepāriet. Tiek lēsts, ka pat 15% cilvēku pēc 25 gadu vecuma saglabājas visi UDHS simptomi un 65% gadījumu tie atstāj ietekmi uz ikdienu un dzīves kvalitāti.

Ja problēma noturēt uzmanību bija raksturīga jau bērnībā, tā parasti turpina sagādāt neērtības arī vēlāk. Tipisks piemērs – cilvēki, kas sāk neskaitāmus projektus, bet nekad nespēj tos pabeigt. Katram draugu vidū ir kāds, kas citiem allaž ko sarunā un sasola, bet līdz rezultātam tā arī nenonāk. Turklāt ir redzams – cilvēkam ir grūti koncentrēties, sekot līdzi sarunas gaitai, un viņš bieži domās aizklejo kur citur.

Pārāk liela koncentrēšanās

Nespējai koncentrēties ir otra galējība – koncentrēšanās uz kādu nodarbi tik pārspīlēti, ka viss pārējais tiek pilnīgi aizmirsts un šķiet mazsvarīgs. Cilvēks ignorē pārējos, pilnībā pazaudē laika izjūtu un aizmirst citus pienākumus. Lai arī spēja pārkoncentrēties dažreiz var būt noderīga, biežāk gan tā izraisa problēmas, vismaz saskarsmē ar cilvēkiem noteikti.

Nav svarīgi, vai lieta ir būtiska vai ne pārāk, varbūtība, ka persona ar UDHS to atcerēsies, ir minimāla. Aizmāršība jebkurā sfērā ir viņu ikdienas sastāvdaļa.

Bieža darbavietu maiņa

Faktam, ka cilvēki ar UDHS bieži maina darbus, var būt divējāds skaidrojums. Pirmais – cilvēku regulāri atlaiž, jo viņš bieži pieļauj kļūdas, nepievērš uzmanību sīkumiem un ir pārāk impulsīvs. Otrs potenciālais iemesls – viņa paša garlaicība. Darbs ātri apnīk, kļūst vienmuļi, un gribas kaut ko aizraujošāku. Jāteic gan, ka cilvēki ar UDHS profesionālajā jomā bieži vien ir veiksminieki, tikai vajadzīgs laiks, līdz viņi atrod sev piemērotāko nodarbošanos.

 Viens no uzkrītošākajiem UDHS simptomiem – cilvēks acīm redzami nespēj palikt uz vietas.Viņam ir grūti stāvēt rindās, gaidīt savu kārtu un tikai tad izteikt viedokli – viņš bieži pārtrauc citus un runā tik ātri, it kā baidītos, ka nepagūs sakāmo pateikt līdz galam. Neprasme pieņemt, ka kaut kas dzīvē uz priekšu nevirzās aulēkšiem, var radīt problēmas visās dzīves sfērās.

Vilcināšanās, nespēja saplānot laiku, regulāri kavējumi un grūtības izvirzīt prioritātes liecina par nespēju organizēt un pašorganizēties. Personas ar šo sindromu nekad nevarēs būt akurāti un izpildīgi darbinieki.

Nespēja atslābt

Bērniem hiperaktivāte izpaužas kā nepārtraukta enerģijas izlāde – rodas iespaids, ka viņu baterijas nav tukšas nekad. Savukārt pieaugušie ar šo pašu sindromu nespēj relaksēties un atslābināties. Pat sēžot tas visu laiku dīdās, sit ar pēdu pret zemi vai bungā ar pirkstu galiem pa galdu. Citiem ar viņu pagrūti sarunāties, jo cilvēks nespēj atslābināties un visu laiku kustina kājas vai maina savu atrašanās vietu – te sēž blakus, te uzlec kājās, un tā bez apstājas.

Pētījumi rāda, ka, salīdzinot ar citiem, šķiršanās procents starp cilvēkiem ar UDHS ir lielāks. Kāds tur pārsteigums! Kurš gan varētu izturēt, ja mīļotais cilvēks visu laiku aizmirstu nozīmīgus datumus, nespētu ieklausīties, impulsīvi tērētu naudu, kaut ko solītu, nekad neizpildītu...

Atkarības problēmas

Diemžēl personībām ar UDHS ir lielāka iespēja pārmēru aizrauties ar alkoholu vai citām apreibinošām vielām. Smēķē aptuveni viena ceturtā daļa sabiedrības, toties starp pieaugušajiem ar UDHS smēķē 40 procenti.

Emocionālo sprādzienu var izraisīt pat šķietami sīkumi – aizņemta autostāvvieta, ģimenes locekļa nevainīgs jociņš... Labā ziņa ir tā, ka pēc dusmu plūdiem viss ātri norimstas, jo cilvēks savās domās jau aizpeldējis kur citur. Kādu ietekmi nespēja savaldīt emocijas atstāj uz apkārtējiem – tas jau ir cits jautājums.

Ja lasot šo rakstu, saskatīji līdzību ar kādu savu kolēģi, draugu vai pat sevi, tas nenozīmē, ka diagnoze UDHS ir uzstādīta. Speciālisti uzsver, ka simptomiem jābūt neatbilstošiem personas vecumam (nespēja paklusēt 15 gadu vecumā ir normāla, 25 gados – vairs ne) un jāizpaužas vairākās dzīves sfērās – gan darbā, gan mājās, gan sabiedriskos pasākumos. Arī gadījumos, kad vecākiem bijis UDHS, bērniem ir lielāka varbūtība to piedzīvot uz savas ādas. Ja jūti, ka dzīve kļūst pārāk apgrūtinoša un rodas problēmas ar visu tikt galā, noteikti meklē speciālista palīdzību. Smagā UDHS gadījumā nepieciešama psihoterapeita atbalsts, dažkārt arī medikamentoza terapija. Lai izvairītos no nepatīkamajiem blakusefektiem, pateicīgākas ir psihoterapijas sesijas, kurās cilvēks var reāli apgūt iemaņas, kā sadzīvot ar UDHS. Sesijās tiek apspriesti alternatīvi veidi, kā tikt galā ar emocijām, kontrolēt dusmu un agresiju lēkmes, kā arī uzsvērtas personas stiprās īpašības, stiprinot sajūtu, ka ikdiena nav nepieveicama.

Teksts: žurnāls OK/Foto: Shutterstock