Piekrāpta sieva: vai dzīve ir jānorok bērnu dēļ?

Mēs apprecējāmies ļoti jauni. Man bija tikai 18. Draudzējāmies jau četrus gadus pirms kāzām. Tā ka esam kopā jau mūžību. Sākumā viss bija skaisti, mīlestība, ģimene. Piedzima meitiņa. Es savā naivumā domāju, ka tā būs līdz pat vecumam. Taču jau drīz vien sapratu, ka vīrs mani krāpj ar manu draudzeni. Tiklīdz to uzzināju, starp viņiem viss it kā beidzās.

Gāja laiks, bet krāpšana turpinājās, ilgstoši un atklāti. Biju jauna un cerēju, ka reiz būs labi, jo viņš taču visu laiku atkārtoja, ka mīl mani un ģimene viņam ir vissvarīgākā, bet nekas  nemainījās... Es pat nevaru visas viņas atcerēties - tik daudz viņu ir bijis. Stulbākais ir tas, ka es vienmēr to uzzināju, jo viņš neprata savu neuzticību noslēpt. Protams, jutos salauzta, bet turpināju dzīvot.

Turpat mūsu mājā dzīvoja puisis, kurš bija arī mana vīra draugs. Pēc gadiem viņš bija jaunāks par mums, bet savā domāšanā gudrāks par manu vīru. Ar laiku sapratu, ka šis puisis, saukšu viņu par Jāni, ir manī iemīlējies.

Mans vīrs ir tālbraucējs. Mājās viņš bija reti, bet, kad bija, tad, kā parasti, bija arī draugi un sievietes, spēļu automāti. Par ģimeni vīrs rūpējās. Pēc kāzām bija pagājuši seši gadi, kad pieteicās dēliņš. Arī tas ir garš stāsts, kā es ar lielu vēderu dzīvoju mājās un man zvanīja viņa draugi un sacīja: "Vai zini, ar ko kopā tagad ir tavs vīriņš?" Bija smagi. Bet blakus joprojām bija Jānis, kas vienmēr palīdzēja grūtos brīžos. Es domāju: fantastisks vīrietis, taču biju kā apmāta ar savu vīru.

Gāja laiks, bērni auga, bet nekas cits īpaši nemainījās. Tad kādā reizē atklājās, ka vīram atkal ir kārtējā cita, bet nu jau tas bija nopietni. Viņš neko nenoliedza, teica, ka mīlot mūs abas. Viņa bija jaunāka - 22 gadus veca. Pāris mēnešus vīrs dzīvoja dubultdzīvi - te mājās, te pie viņas, teica, ka nevarot viņu pamest, jo tad šī sieviete padarīšot sev galu. Viņas draugus pat jau bija saaicinājis uz abu kāzām. Beidzot viņš izlēma tomēr palikt ar ģimeni. It kā nosacīti viss bija kārtībā, līdz kādā dienā man pienāca anonīma īsziņa, ka viņa gaida mana vīra bērnu. Tajā brīdī es sabruku. Satikos ar šo meiteni, viņa izrādījās pavisam jauka un bez pašnāvnieciskām tieksmēm. Nosēdinājām mūsu kopīgo vīrieti aci pret aci ar mums abām un likām izvēlēties. Viņš izvēlējās mūsu ģimeni, jo 11 gadi laulībā viņam nozīmējot daudz vairāk. Biju jau izšķīrusies aiziet, bet viņš lūdzās un izlūdzās manu piedošanu. Tai pašā laikā Jānis man piedāvāja savu sirdi un mīlestību, taču es atkal no viņa atteicos. Vīrs meloja, ka otrai meitenei bijis aborts, bet es intuitīvi jutu, ka tā nav. Viņai piedzima meitiņa, un lieki teikt, ka mans vīrs par viņu nekādu rūpi nenes. Viņa apprecējās un sakārtoja savu dzīvi.

Tikmēr mēs bijām pārvākušies uz citu pilsētu. Likās, ka nu viss ir skaisti, un kādu laiku bija arī. Beidzot jutos laimīga. Taču pamazām sāku saprast, ka laikam vīru vairs nemīlu, viņš bija kaut ko neglābjami salauzis... Izmantoju viņa prombūtni un ar draudzeni gāju uz klubiņiem, izklaidējāmies. Ik pa laikam satikos ar Jāni, viņš bija labākais, kas manā dzīvē bijis, taču likās, ka jūtu pret viņu tikai pieķeršanos un pateicību par viņa mīlestību. Protams, Jāni tas sāpināja.

Tad kādā dienā atklājās, ka mans vīriņš guļ ar manas labākās draudzenes māsu, kura ir arī mana draudzene. Kolīdz uzzināju, viņš šis attiecības pārtrauca, es atkal "piedevu", bet ar katru dienu arvien vairāk izjutu pret vīru tikai riebumu. Tā es novilku kādus četrus mēnešus. Gribēju iet prom. Taču mans vīriņš sāka rādīt savu īsto dabu. Sāka palaist rokas, bija arī vairāki pašnāvības mēģinājumi. Visiem spēkiem viņš centās ar mani manipulēt, manipulēja arī ar bērniem. Arī meita pie visa bija vainīga, jo viņš neatbalstīja mūsu tuvās attiecības. Ilgāk vairs es nevarēju, saņēmu visus spēkus, noīrēju Rīgā dzīvokli, un ar bērniem, kamēr vīrs bija kārtējā reisā, aizbraucām. Diemžēl arī tur man nebija miera, vīrs atrada, kur mēs dzīvojam, lūdzās un draudēja un tajā pašā laikā dzīvoja ar manas draudzenes māsu. Bet es biju prom no viņa un jutos labi, cik nu labi var justies īrētā dzīvoklī, kur pat gulta nav tava.

Jaunā dzīve

Es satiku Jāni. Mēs sākām satikties, un es viņu iemīlēju. Iemīlēju no visas sirds. Sapratu, ka nekad neesmu bijusi tik ļoti laimīga ar kādu. Tā pagāja vasara. Sākās skola, puiku iekārtoju Rīgas skolā, lai gan bērns to ļoti pārdzīvoja. Vīrs viņam visu laiku zvanīja un stāstīja, ka dēls atkal ies savā skolā, būs ar saviem draugiem. Bērns to ļoti vēlējās, bet es viņam nespēju to sniegt. Tad kādā dienā viņš atbrauca puikam pakaļ. Noalgoja dēlam 18 gadu vecu aukli, kamēr pats bija reisā. Man bija ļoti smagi, jo nespēju dzīvot bez sava bērna, no tā cieta arī Jānis. Kļuvu neiecietīga, nervoza. Vīrs palika bez darba, iekrājās parādi, puikas man nebija, un es biju spiesta atgriezties.

Tagad jau kopš Jaunā gada atkal dzīvoju ar savu vīru, bet manī ir tukšums, pilnīgs tukšums. Man riebjas katrs viņa žests, nerunājot jau par pieskārieniem. Gulēt ar viņu vienā gultā ir vislielākās mokas, bet, lai nesāktos kārtējais vājprāts, es viņam to nesaku. Mans vīrs manu atgriešanos uztvēra kā jaunas dzīves sākumu, taču es viņam neko netiku solījusi. Katru mīļu brīdi man pārmet, cik auksta un vienaldzīga es esot, viņš taču mani mīlot un esot mainījies par visiem 100%. Bet nekas jau nav mainījies, izņemot to, ka pagaidām pie apvāršņa vēl nav citas sievietes. Pats viņš ir tāds pats kā agrāk - vienmēr neapmierināts, jo viņam neviens nedanco riņķī! Viņš vienmēr ir nogribējies kā liels bērns, kuram visu vajag pasniegt uz paplātes. Jā, piemirsu savā vēstulē pieminēt ļoti svarīgu lietu - manam vīram ir atkarība no seksa, to viņam vajag vienmēr un visur, viņš uzskata, ka sievietei ir jāizrāda iniciatīva, bet pats tikai guļ un gaida, un, protams, staigā piepūties kā gailis, ja sieva neko nedara. Bet es nespēju neko izdarīt, jo man ir pretīgi.

Ar Jāni mēs izšķīrāmies. Tas bija ļoti smagi. Es katru mirkli par viņu domāju un ilgojos. Zinu, ka arī viņš skumst pēc manis. Nesen paliku bez darba un tagad esmu pilnīgi atkarīga no vīra. Puika ir laimīgs, ka mamma un tētis ir kopā, viņam ir tikai 10 gadiņi. Kā lai dēlam paskaidroju, cik nelaimīga esmu? Vai tiešām man sava dzīve ir jānorok? Vai neesmu pelnījusi beidzot būt laimīga un mīlēta kopā ar cilvēku, kuru mīlu? Var būt, ka viss būtu citādi, ja es varētu pateikt vīram par Jāni, bet reiz viņš uzzināja par Jāņa jūtām pret mani, un no tā laika viņš ir viņa lielākais ienaidnieks. Atzīšos: es baidos viņam to atklāt, jo ļoti baidos no viņa reakcijas. Nezinu, ko man darīt. Tāds nu ir mans stāsts... Iespējams,  atklājos par daudz, bet tā ir tikai maza daļa no tā, ko esmu piedzīvojusi.

Mammamuntetiem.lv/ Foto: All Over Press