Tilda Svintone. No aristokrātes par dumpinieci

Tilda dzimusi augstdzimušā skotu ģimenē, kuras saknes stiepjas līdz pat 9. gadsimtam. Viņas tēvs bija britu armijas virsnieks sers Džons Svintons, māte – austrāliete – lēdija Džudita Svintone un meitene vēsā mierā varēja baudīt aristokrātu labumus, taču viņa deva priekšroku mākslai un kļuva par aktrisi. Reiz, kad Tildai jautāja, kādu profesiju meitai būtu izvēlējušies vecāki, viņa asprātīgi izsaucās: “Viņi cerēja, ka apprecēšos ar hercogu!” Kembridžas absolventei mājās nav televizora, viņa dzīvo Skotijas mazpilsētā ar draugu Sandro Koppu un audzina piecpadsmit gadus vecos dvīņus Havjēru un Honoru, kas dzimuši iepriekšējās attiecībās.

Kino pasaulē Tildu Svintoni pamanīja pēc režisores Sallijas Poteres filmas Orlando (1992). Trilleris The Deep End (2001) atnesa Tildai pozitīvas kritiķu atsauksmes un pirmo Zelta globusa nomināciju. Sekoja lomas citās Holivudas filmās: Pludmale (2000), Konstantīns (2005) un Maikls Kleitons (2007), kas vainagojās ar Oskara balvu nominācijā Labākā otrā plāna aktrise. Jaunajā filmā Izdzīvo tikai mīlētāji, kuras režisors ir viens no Amerikas neatkarīgā kino nozīmīgākajām figūrām – Džims Džārmušs, Tilda Svintone atveido vampīru Ievu. Viņas mīļotais – Ādams (Toms Hidlstons) ir underground mūziķis, kurš dzīvo pelēcīgajā Detroitā, dienām neiziedams no mājas un slīgdams dziļā depresijā, redzot pasaules notikumu virzību. Viņu mīlas stāsts ir risinājies jau vairākus gadsimtus, taču viņu kaislīgās attiecības apdraud Ievas jaunākā māsa.

Mēs esam mīļākie. Seni mīļākie, kas dzīvo garu, garu mūžu. Tas, ka esi citāds, nenozīmē, ka nevari mīlēt. Viņi ir ļoti atšķirīgi, taču tik un tā – viens vesels. Spēt saglabāt mīlestību ilga mūža garumā ir darbs, un es domāju, ka mēs šo varoņu attiecībās to redzam gluži tāpat kā dzīvi.

Kāda izvērtās sadarbība ar režisoru Džimu Džārmušu?

Man patīk Džims Džārmušs un viņa smalkjūtība – mēs esam labi draugi. Strādāt ar viņu ir gods, tāpēc esmu priecīga par iespēju filmēties šajā stāstā. Viņš vienmēr rada kādu mīlas stāstu, un beidzot arī man bija iespēja piedalīties vienā no tiem.

Mūs piesaista vampīru nemirstība, bet pēc tam, kad kāds no tiem apsver domu par nāvi, priekšplānā izvirzās morāle. Iztēlojies, ka tev ir 3000 gadu, un šo gadu laikā tu esi piedzīvojis neskaitāmas katastrofas, tostarp mēri un karu...

Kā tu raksturotu Džima Džārmuša pieeju, atklājot šo stāstu?

Viena no pirmajām īpatnībām, ko pamanīju, – Džims ir nakts cilvēks. Viņam patīk nakts ainavas, un arī man tās patīk, jo naktīs mēdzu bieži pamosties, un šajā ziņā mēs bijām uz viena viļņa. Vēl viņam piemīt mūziķa perspektīva, un viņš izmanto kameru kā mūzikas instrumentu.

Savā dziļākajā būtībā kino ir valoda, un, manuprāt, jo mazāk to tulko, jo labāk. Man kā izpildītājai patīk vērot plaisas starp to, kā cilvēki vēlas sazināties, un to, kā viņi to spēj. Man patīk radīt labas filmas, kas nav tikai prasmīgu rakstnieku dialogi; viņi domā, ka ikviens cilvēks spēj skaidri formulēt savu domu un dzirdēt, ko saka otrs. Manuprāt, tas neatbilst patiesībai. Es nemitīgi lasu par aktieriem, kuri sauc sevi par stāstniekiem. Es vairāk esmu mirkļa tvērēja. Klusums mani tiešām aizrauj. Un man patīk tie īpašie brīži, kad man jāmainās, lai iejustos kādā lomā.

Kāpēc pievērsies aktiermākslai?

Mani aizrauj vēlme izraisīt citos emocijas. Tas man ir mūžīgs eksperiments, un gala rezultāts vienmēr rada satraukumu.

(Smejas.) Es uzaugu privileģētos apstākļos un veltīju daudz laika un enerģijas, lai pārliecinātos, ka neattapšos, dzīvojot dzīvi, kas man bijusi noteikta jau iepriekš. Lai radītu sev pasauli, kas būtu piesātināta ar mākslu un radošumu, nevis pakļautos vispārpieņemtam pasaules redzējumam par to, kā būtu labi un pareizi, savu dzīvi esmu pārvērtusi ceļojumā. Šī brīvības izjūta man bijusi ļoti dārga, un es jūtu, ka, neraugoties uz to, ko paveikšu kā aktrise vai māksliniece, tas būs manas dzīves radīšanas un izpētes process.

Vai fakts, ka centies dzīvot citādi, dara tevi labāku?

Es nezinu. Esmu priecīga, ka man vienmēr piemitusi dumpinieces daba un vēlme uzdot jautājumus, tas liek man kritiskāk paraudzīties uz to, kā dzīvojam un kā funkcionē pasaule. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man mājās nav televizora un es nepavadu laiku pie datora, cauru dienu sērfojot internetā. Es domāju, ka tur ir pārāk daudz informācijas un ļoti maz satura. Mēs esam pārsātināti ar informāciju, un tāpēc ir grūti izbrīvēt laiku, lai izvērtētu savu dzīvi un censtos dzīvot daudz kritiskāk un brīvāk. Es nevienu nenosodu un nejūtu nepieciešamību meklēt vairāk atbilžu uz jautājumu, kā dzīvot, vairāk par jebkuru citu, taču es jūtu pastāvīgu nepieciešamību meklēt dzīves patiesību un jēgpilni pavadīt savu laiku.

Tas man deva iespēju saņemt vairāk darba piedāvājumu un strādāt lielākās filmās, piemēram, Nārnijas hronikā, taču to ir grūti izvērtēt. Šis jautājums man uzdots vairākkārt, taču šķiet, ka nē. Nekas nav mainījies. Atceros, kā devos uz Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju un nezināju, ko īsti gaidīt. Tā kā man nav televizora, nekad iepriekš ceremoniju nebiju redzējusi. Tāpēc tas bija tāpat, kā pēkšņi iegūt brīvbiļetes uz centrālo kortu Vimbldonā un cerēt, ka mača vidū man pēkšņi rokās neiespiedīs raķeti.

Kā bērni uztver tavu slavenības statusu?

Tam viņu dzīvēs nav īpaši lielas nozīmes. Dažreiz, kad esam Londonā un pastaigājamies pa pilsētu, cilvēki man un bērniem smaida vai pamāj, un mēs atsmaidām un pamājam viņiem pretī. Savā ziņā sajūta, ka tevi pazīst, ir patīkama. Domāju, tādējādi bērni sajūt, ka mātes nodarbošanās ir interesanta.

Atbildība par bērniem izvērtusies produktīvā manas dzīves nodaļā. Esmu iemācījusies novērtēt, cik skaista var būt ģimenes dzīve un kā tas padara par mīlošāku un interesantāku cilvēku. Kā māte es noteikti esmu uzplaukusi, bet man jāatzīst – filmēšanas laikā man patīk mēnešiem ilgi dzīvot viesnīcās, kur man nav jāgatavo ēdiens un es atkal varu būt absolūti savtīga. Šajos brīžos izpaužas mana slinkā puse, taču slinkums un egoisms ātri vien kļūst garlaicīgs, un tad es nevaru vien sagaidīt, kad atgriezīšos mājās pie ģimenes. Redzi, esmu augusi!