Lēcienam gatavs. Politiķa Jāņa Reira vispersoniskākā intervija

Kad cilvēks veido ģimeni, viņš domā – tas ir uz mūžu. Bet gadās visādas dzīves peripetijas, un nesanāk. Bet par to, kas ir ģimene un ģimenes atslēga... Bērnudārzā, kur iet mana meita Sofija, bērniem jautāts, kas ir ģimene, un atbildes tika publicētas bērnudārza sienas avīzē. Sofija bija uzrakstījusi: “Ģimene ir tā vieta, kur visi dzīvo kopā un kur visiem patīk dzīvot kopā.” Es izbrīnījos, jo tieši tādā veidā mēs par to runājuši nebijām. Bet tā arī ir: ģimene ir vieta, kur visiem jābūt kopā, bet otrs – ne mazāk svarīgs! – elements: lai patiktu būt kopā. Lai darbadienas beigās gaidītu brīdi, kad satiksi savus cilvēkus, savu ģimeni.

Jūs ar sievu Gundu strādājat kopā – tas attiecības netraucē?

Jā, mēdz būt, ka cilvēki iepazīstas darbā, strādā kopā, viņiem ir līdzīgas profesionālās intereses, bet brīdī, kad viens no viņiem maina darbavietu, izrādās, kopīgās intereses ir zudušas... Viņus saistījis tikai darbs. Mēs ar Gundu iepazināmies ārpus darba, un, atklāti sakot, ģimenei tas ir ļoti veselīgi. Mājās mēs reizēm nedēļām ilgi nerunājam par politiku, kaut darbā strādājam plecu pie pleca. Protams, gadās arī vakari, kas paiet diskusijās par darbu, bet, tā kā mums ir meita Sofija, tas tiešām notiek reti. Mēs cenšamies vienkārši izbaudīt kopā būšanu.

Sākumā, protams, attiecībās viss ir labi, bet pēc tam ģimenes dzīve nav iedomājama bez dažādiem asumiem. Ir jādomā, kā šos asumus nolīdzināt un sarunāties. To mēs mācām arī bērnam: visu var sarunāt, jebkuru problēmu var atrisināt, galvenais ir skaidri pateikt, kas nepatīk un ko gribētos mainīt. Pat tad, ja tu nevari dabūt visu, sarunāties ir pozitīvi, jo tādējādi tu vismaz daļēji apmierini savas vajadzības. Mācām arī kompromisus – tie ģimenē ir ļoti svarīgi.

Jaunības gados parasti mēģina otru pārtaisīt, diemžēl tas nav iespējams – ar laiku nākas secināt, ka otram jāļauj būt tādam, kāds viņš ir. Tāda ir izvēle: saistīt savu mūžu, dzīvot kopā, ar prieku pieņemt labo un ar neitrālu attieksmi to, kas ne visai patīk, vai arī ne. Pārtaisīt cilvēku pēc savas šnites ir bezjēdzīgs darbs, kas ne pie kā laba nenoved. Vēl jau arī mēdzam daudz ko iedomāties – uzdot vēlamo par esošo. Kad divi cilvēki satiekas, redz jau, ka otram ir arī tādas īpašības, kas ne pārāk patīk, bet uzliek rozā brilles, un viss ir labi. Salīdzināšu ar to, kas ir noticis ar Ameriku, Eiropu un Krieviju. Eiropa un Amerika iestāstīja sev, ka Krievija labojas un stājas uz demokrātijas ceļa. Cik ilgi? Tagad mēs redzam – pienāk brīdis, kad brilles nokrīt, un īlenu maisā noslēpt vairs nav iespējams. Tad ir kaut kas jāmaina.

Piekrītu, varbūt ir pārāk liela atšķirība starp ģimeni un Krieviju un Ameriku, bet – problēma ir tieši tāda pati. Ja tu gribi pievērt acis uz problēmām, to kādu laiku var darīt, bet – ne mūžīgi.

Kāds, jūsuprāt, ir mūsdienīgas ģimenes modelis? Lomas strauji mainās.

Laika plānošana kļūst arvien sarežģītāka, jo mainās arī paaudžu lomas. Vecvecāki bieži vien ir aktīvi, strādā – man, piemēram, fiziski nav laika pieskatīt savu mazmeitu, kas pirms dažiem gadu desmitiem būtu tikai normāli. Man pašam ģimenē aug mazs bērns, un arī tas prasa zināmu loģistiku. Bērnu viens aizved uz bērnudārzu, otrs – izņem, tas ir komandas darbs. Ceļošana, ciemos iešana, dažādi pasākumi – skaidrs, ka bērns tiek iesaistīts. Nav jau arī kur īsti atstāt, jo vecvecāki strādā. Mūsu ģimenē lomas nav sadalītas, drīzāk, kā jau teicu, tas ir komandas darbs. Audzināšanā jābūt gan sievišķajam, gan vīrišķajam akcentam. Emocionālie jautājumi vairāk ir Gundas ziņā, mēs ar Sofiju risinām filozofiskas lietas, un es esmu tas, kas viņai vakarā pirms gulētiešanas lasa pasakas.

Protams, nedaudz jau pienākumi iezīmējas – piemēram, Gunda fantastiski garšīgi gatavo. Lai gan – arī es taisu ēst diezgan labi, vairāk gan svētku reizēs. Man ir savi iecienītie ēdieni, kuru gatavošanas mākslā mani nevar pārspēt.

Piemēram?

Pildītas olas, avokado salāti ar garnelēm, krāsnī cepta zivs sāls pannā. Kad gatavoju, man patīk eksperimentēt ar dažādām garšām, varbūt tāpēc tik labi sanāk. Taču kopumā virtuve ir Gundas teritorija, kurā es cenšos netraucēt. Nezinu, kuram vajadzētu būt gudrākam pirts lietās – vīrietim vai sievietei, bet mūsu ģimenē arī to fantastiski pārzina Gunda. Slotu siešana, procedūras, tējas...

Pirts un skriešana ir labs veids, kā atgūties no stresa un negācijām. Stress iziet no organisma kopā ar sviedriem. Pirtī iešanai gan ir jāizbrīvē pietiekami daudz laika, jo to nevar sasteigt.

Ejot pirtī, var arī labi izrunāties, vai ne?

Viss sākas ar ķermeņa uzsildīšanu, mierīgi sēžot. Tas ir process, kas palīdz atvērt poras. Gunda pārzina arī tējas – vārām lielu tējas kannu, ko dzeram pārtraukumos starp pirtī iešanu. Ir vairāki pārtraukumi, kuros, svaigā gaisā sēžot, var apspriesties, izrunāt visu, kam ikdienā nav sanācis laika. Bet pēc trešās ceturtās reizes, kad esi jau izpēries ar slotiņām, izejot ārā, apsēžoties un saplūstot ar dabu, ar gaisu, iestājas tāds miers, ka uz runāšanu prāts nenesas. Vienkārši baudi to bezsvara stāvokli.

Pēršanās notiek ar divu trīs veidu slotiņām. Ozolu slotiņa ir ļoti spēcīga, karsta, bērza slotiņa ir maiga un universāla. Ļoti interesants ir kadiķis, un mēs ilgi nevarējām saprast tā noslēpumu. Izrādās, kadiķa slotiņu nedrīkst žāvēt, tai jābūt svaigai.

Pēc pēršanās seko eļļošanās un krēmošanās tūre, jo ķermenis ir atdevis daudz mitruma. Beigās mierīgi pasēžam pirtī jau zemākā temperatūrā, varētu teikt – mazliet pameditējot, un ar to rituāls beidzas. Sajūtas pēc pirts ir fantastiskas: brīvība, bezsvara stāvoklis...

Pirtī iešana ir tāda īsteni latviska tradīcija.

Tā nav vienīgā. Vēl viena no mūsu ģimenes tradīcijām ir Jāņu sagaidīšana. Es nerunāju tikai par Līgo vakaru un Jāņu nakti – tā īstā sagaidīšana sākas saulgriežu naktī, kas parasti ir pāris dienu pirms Jāņiem. Tad obligāti pašiem jāvāra Jāņu siers. To sākam darīt vakarā ap četriem pieciem. Process ir pasmags, jo īpaši, kad iet uz beigām un masa, kas kļūst arvien biezāka, nemitīgi jāmaisa. Koncentrēšanās ir tik liela, ka tajā maisījumā tiešām var sauli ieraudzīt! Tu maisi, maisi, masa kļūst arvien stingrāka, tu turpini maisīt – savā ziņā tā ir kā meditācija.

No siera siešanas pāri paliek sūkalas, nolejam tās pieclitru kanniņā, sasienam sieru un pusnaktī braucam peldēties. Jāpeldas pa pliko – jau iepriekš nolūkojam upi vai ezeru. Pēc peldēšanās obligāti vārtāmies zālē, tad – mazgājamies ar sūkalām un vēlreiz peldamies. Tas ir ļoti spēcīgs dabas rituāls. Sajūtas nav aprakstāmas – tas, kas notiek ar ķermeni, ir fantastiski. Ūdenī temperatūra tā izlīdzinās, ka vairs nejūti, kur ir ūdens un kur – gaiss.

Varbūt nedaudz pagāniski, bet mēs to darām katru gadu. Pēc tam – Līgo vakarā – jau kā visi: ar draugiem, meitenēm tautiski svārki, vaiņagi, dziesmas pie ugunskura, labs alus...

Mums vispār patīk saulgriežu rituāli un svētki. Bet Ziemassvētki mums ir kā visiem: plašā ģimenes lokā, visi runā dzejolīšus, saņem dāvanas... Arī suns! Mums ir maziņš sunītis Polo – pilntiesīgs ģimenes loceklis. Arī viņam sava dāvana ir jānopelna. Kad to velk no maisa ārā, viņš jau zina – tā ir domāta viņam, un rāda visu, ko māk. Polo neapšaubāmi ir mūsu ģimenes karalis Lauva. Viņš uzskata – iespējams, pamatoti –, ka visa dzīve grozās ap viņu. Kad nāk ciemiņi, ir skaidrs – ciemiņi ierodas pie viņa, nevis pie manis, Gundas vai Sofijas. Viņš ir galvenais ceremonijmeistars, galvenais apskraidītājs – vakara karalis. Polo neapšaubāmi jūtas kā mūsu ģimenes kapteinis. Viņš pats šo smago nastu ir izvēlējies un, jāteic, ļoti veiksmīgi tiek ar to galā.

Saulgriežu rituāli izklausās labi. Bet kā ar romantiku ikdienā?

Grūti tai izbrīvēt laiku, kaut arī apzinos – būtu jādara. Reiz bija gandrīz anekdotisks gadījums. Mums ar Gundu bija nodoms iet uz teātri, un sarunājām, ka Sofiju pieskatīs Gundas brālis. Viņš atbrauca, bet, kā izrādījās, bijām sajaukuši datumus. Nolēmām izmantot iespēju un aizgājām abi uz restorānu. Tur, tā mierīgi sēžot, konstatējām, ka pirmo reizi četrarpus gadu laikā kopš Sofijas piedzimšanas divatā esam restorānā – vienkārši tāpat. Tas, protams, man radīja pārdomas – ka rutīna ievelk. Ir jāatrod laiks, lai kādreiz sievu tāpat vien aizvestu uz restorānu.

Kā jau ikviens, arī es sev reizēm uzdodu šo jautājumu: ko es varētu darīt citādi? Ko es gribētu citādi? Bet pēc pārdomu brīža beigās vienmēr nonāku pie secinājuma – tā, kā ir, ir izveidojies pareizi. Es negribētu mainīt neko – esmu ar dzīvi apmierināts.

Nedomāju, ka politiķa stress ir īpašāks par kāda cita stresu. Tādu pašu jautājumu varētu uzdot jebkuras profesijas pārstāvim. Ir svarīgi, lai cilvēks justos savā vietā. Viens ir stress no nepiepildījuma, pavisam kas cits – stress no pārāk intensīvas darīšanas. Tas ir tā sauktais izdegšanas sindroms, kad cilvēks strādā pāri saviem spēkiem, un tas var piemeklēt katru. Tad sākas dažādas veselības problēmas, un tas jau ir nopietni.

Mans stress ir pozitīvais stress – no darba intensitātes, nevis no tā, ka kaut kas nebūtu skaidrs, ka es nejustu gandarījumu vai jēgu savam darbam. Viens gan var radīt politiķim specifisku stresu – ņemot vērā partiju pārstāvniecību Saeimā un politikas dabu kā tādu, tu nevari īstenot savas idejas simtprocentīgi. Vienmēr ir jāmeklē kompromisi, bet to politikā iemācās ātri. Stress rodas no tā, ka dažreiz to neizdodas panākt, bet tā ir politiķa darba daļa. Nekas tāds, kas cilvēku nokautu! Politika ir kompromisu māksla – kompromisi ir uz katra soļa. Kā saka politiķi: “Ja visi ir nedaudz neapmierināti, tātad viss ir kārtībā.” Tātad visu grupu intereses tikušas vairāk vai mazāk respektētas un ņemtas vērā. Dzīve pierāda – pilnībā apmierinot tikai vienas vai dažu grupu intereses, citas paliks neapmierinātas, savukārt tas nozīmē, ka politiķi nav kārtīgi izdarījuši savu darbu.

Man patīk politika, man patīk tas, ko es daru, es saprotu, ko es daru, tāpēc man nav diskomforta. Protams, ir pozitīvais stress, bet tas ir arī labs dzinulis.

Kādas, jūsuprāt, īpašības nepieciešamas mūsdienīgam politiķim?

Politiķim jābūt cieņpilnai attieksmei pret visiem. Viņam jāspēj sarunāties ar ikvienu, ar jebkuru iedzīvotāju grupu. Politiķim jāpauž miers un stabilitāte. Ja politiķis ir stresains, viņš mīļā miera dēļ sāk pakļauties spiedienam un lēmumi lielākoties ir neadekvāti.

Politiķim ir jābūt nervam un mirkļa izjūtai. Saeimā esmu strādājis kopā ar Ausmu Kantāni. Man pirms katras lielākas uzstāšanās bija uztraukums un stress. Domāju – Ausma ir aktrise, ilgu laiku nostrādājusi teātrī, parunāšu, kā viņa tiek galā ar uztraukumu pirms izrādes. Viņa tā paskatījās un teica: “Jānīt, es vienmēr uztraucos! Tas ir tikai labi, un tas nepāries nekad. Ja man pāries, jāiet prom no teātra.”

Tagad es uzskatu, ka šim politiķa nervam, kā es to saucu, jābūt. Nevar būt tā, ka, kāpjot tribīnē vai uzstājoties, nav nekāda uztraukuma. Vismaz man tas nebūtu dabiski, un, ja tā notiktu, es sāktu domāt, ka esmu savu politisko nervu pazaudējis.

Cik, jūsuprāt, svarīgs ir veiksmes faktors?

Domāju, visu norakstīt uz veiksmi būtu nepareizi – jebkurā jomā. Pamatā tomēr ir darbs, nevis atrašanās pareizajā laikā un pareizajā vietā. Ar to atšķiras nobriedušas demokrātijas no jaunām demokrātijām: pirms cilvēks ieņem nozīmīgu amatu, viņš ir strādājis dažādos posteņos un sapratis, kā darbojas valsts pārvalde – sākot no pašas apakšas, un tā ir nozīmīga un svarīga pieredze. Pretējā gadījumā tas nedod rezultātu un labumu visai sabiedrībai, tikai viens cilvēks īslaicīgi apmierina savas ambīcijas. Mēs Vienotībā mēģinām strādāt tā, lai cilvēks nonāktu attiecīgā amatā ar attiecīgu pieredzi un iemaņām. Veiksme cilvēkam bez pieredzes reizēm var nodarīt sliktu – un es nerunāju tikai par politiku. Veiksme bez pieredzes un zināšanām dažkārt pārvēršas bēdu stāstā. Tāpēc svarīgāks par veiksmi ir darbs un sevis pilnveidošana.

Rutīnas politikā nav – tas ir viens no iemesliem, kāpēc politika ir tik fascinējoša. Esmu politikā 12 gadus, esmu strādājis četrās Saeimās, un katru reizi ir savi darba virzieni, katru reizi ir kaut kas jauns, ko apgūt. Atbildības jomu un zināšanu loks, kas nepieciešams, tikai paplašinās.

Protams, veiksmes faktoram ir nozīme – un nejaušībai. Ja tu esi politiķis, tev vienmēr jābūt gatavam lēcienam. Es arī esmu gatavs lēcienam – tāpat, kā tas bija pirms trīsarpus gadiem, ieņemot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītāja pozīciju, kas ir atbildīga un nopietna – jo sevišķi, ņemot vērā valsts fiskālo un finanšu situāciju. Mums izdevās atrisināt vienu no vissasāpējušākajiem jautājumiem – nulles deklarāciju, kuras pieņemšana bija aizkavējusies par divdesmit gadiem.

Es biju gatavs lēcienam 2004. gadā, kad ieņēmu īpašo uzdevumu ministra amatu elektroniskās pārvaldes lietās. Gada laikā izdevās ieviest desmit gadu laikā nesakārtotu lietu – elektronisko parakstu. Pēc tam gan Jaunais laiks aizgāja no valdības, un turpinājums projektam nebija īsti tāds, kādu mēs to vēlētos.

Politiķa liktenis nav prognozējams, vienmēr ir iespējami negaidīti pavērsieni. Tāpēc politiķim vēl jo vairāk jābūt gatavam lēcienam.

Ja būtu jāpasaka vienā vārdā, tas ir – līdzsvars. Ir jābūt emocijām, ir jābūt gan prātam, gan neprātam, visām jūtām, bet pāri visam man nepieciešams līdzsvars.

Ieva Raiskuma / Foto: Aigars Hibneris un no privātā arhīva