Egils Zariņš: "Uz vecumu varbūt kļūstu izskatīgāks, labāks. Kā konjaks"
Satiekot kādreizējo kolēģi Egilu Zariņu (55), modes mākslinieks Dāvids sīki un smalki viņu izprašņā gan par vientuļnieka dzīvi, gan to, kā draugam izdevies tik apbrīnojami notievēt, un pat piedāvā viņam sameklēt līgavu.
Šobrīd strādāju Labklājības ministrijā, sabiedriskajās attiecībās.
Ko tur domāt? Tas ir normāls darbs. Beidzās TV projekti, un bija jāsāk domāt, kur maizi pelnīt. Vecos televīzijā vairs nevajag; jādod vieta jaunajiem. Tā ir realitāte.
Pagaidām uz to skatos optimistiski.
Ļoti labi! Es vispār netaisos iet pensijā. Nejūtos vecs. Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk saproti, ka vecums ir ļoti relatīvs. Pase ir viena lieta, bet tas, kā jūties, ir pavisam kas cits.
Nu un Dievs ar tiem! Bet ko man dod pensija? Tam jābūt kā tādam mērķim, uz ko tiekties, ko sasniegt? Sagaidīt pabalstu un neko nedarīt? Es gribu darīt. Varbūt ne gluži ogles gruzīt, bet darboties savā ierastajā radošajā lauciņā. Jā, sirdī esmu žurnālists, nedaudz arī mākslinieks, hipijs, nedaudz varbūt arī apdauzīts plānā galdiņa urbējs. Man patīk tāds mūžīgais hepenings un radošās lietas. Ja es būtu, teiksim, trolejbusa vadītājs – visu cieņu viņiem –, tad varbūt arī gaidītu pensijas gadus un pelnīto atpūtu. Bet es jau uz darbu neesmu gājis kā uz darbu – esmu gājis dzīvot savu dzīvi. Un man par to vēl maksāja.
Jā, protams. Laiks viņiem ir, arī naudas ir vairāk. Bet esmu arī pietiekami daudz darba ietvaros atradis iespējas ceļot. Esmu pabijis daudzviet pasaulē, atskaitot Antarktīdu.
Tieši tā – mēs Jaungada pirmajā dienā braucām uz siltajām zemēm, jo nepatika ziema. Joprojām nepatīk.
Viņš brauc uz vienu konkrētu vietu, bet mēs katru reizi braucām uz citu. Un tā desmit gadu. Bet tad mainījās laiki, finansiālā situācija... Nebija tik vienkārši šo tradīciju turpināt. Atrisinājums pirms sešiem gadiem radās pats no sevis – izdomājām, ka veidosim filmas par latviešiem pasaulē: kā viņi dzīvo, ko elpo un domā. Tā izveidojām filmu ciklu “ Būt latvietim” Austrālijā, Kanādā, Brazīlijā, Īrijā un citur. Darbs tas īsti nav, jo nopelnīt nevar, bet toties var paceļot, pabūt tajās zemēs.
Tā drīzāk ir tāda misijas apziņa – izveidot tādu kā latvietības vikipēdiju. Tikko rudenī bijām Īrijā, pagājušogad vēl bijām Zviedrijā. Tagad meklējam naudu nākamajam braucienam. Šoreiz plāns ir apraudzīt tautiešus Jaunzēlandē. Galvenā nepieciešamība ir ceļa izdevumi, jo tur uz vietas latvieši mūs viesmīlīgi visur līdz šim uzņēmuši, par viesnīcām jāmaksā nav.
Jā, tas ir nožēlojami. Uzskatu, ka gatavošana ir tīra veču lieta. Virtuve pēc savas būtības ir gan garāža, gan ķīmijas laboratorija.
Dziļajos padomju laikos man bija krusttēvs, kuram dikti patika gatavot. Viņš bija tāds kā pavāriņš, bet autodidakts. Cilvēkam patika un padevās. Viņš vienreiz bija iešāvis un kaut ko klārēja. Tai laikā jau interneta nebija, un viņš bija no žurnāliem izgriezis ēdienu receptes un salicis kastītēs. Toreiz viņš “ pa pāli” man teica: „Nu kam es to savu recepšu arhīvu atstāšu mantojumā...” Es saku: „Tev taču ir dēls – mans brālēns.” Viņš atbild: „Nē, viņš no tām lietām neko nesaprot. Es tev atstāšu!” Iedomājies?! Es tai laikā labi ja desmaizi mācēju uztaisīt.
Laikam jau tad, kad nebija variantu. Kad biju izšķīries no sievas. Vēl man mamma nomira, un reiz es atcerējos: viņa taču ļoti garšīgu zupu taisīja – jāpamēģina. Meitas pie manis dzīvoja, viņām arī kaut ko bija jādod ēst, un tā pamazām sākās. Gatavošana ir kolosāla atslodze galvai. Svarīgi, lai neviens netraucē. Man palīgi virtuvē nav vajadzīgi. Nu labi, nomizot kartupeļus, sagriezt rasolu – ja būtu palīgs, kas tādas mehāniskas lietas paveiktu, būtu labi.
Jā, vecais sesk, tev sanāk garšīgi pīrāgi! Recepti man iedevi, bet zini – tā mīkla man tieši tāda tomēr nesanāca. Tas ir ārprāts – esmu gan mēģinājis ar pirktu mīklu, gan ar paša taisītu visādos veidos, bet nākamajā dienā tie pīrāgi tāpat ir tādi... Ja ne gluži pret sienu metami, tad vismaz uz to pusi.
Jā, ēdiena gatavošana man patīk, bet strādāt restorānā gan diez vai varētu. Man laikam būtu grūti gatavot pēc pasūtījuma, tā bezpersoniski. Man labāk patīk taisīt savējiem. Tagad gan nav kam – meitas ir ārzemēs un šobrīd mājās esmu viens.
Viena Beļģijā, kur strādā vēstniecībā Briselē, savukārt otra mācās Vīnes Mākslas akadēmijā, un viņa ar savu draugu dzīvo Austrijā.
Nav gan. Varbūt vajadzētu sākt par to domāt. Man gan ir grūti sevi iedomāties par vectētiņu – tieši šo vārdu sev piemērot.
Artis Bute, mākslinieks, tagad ir iesūnojis...
Es saku, ka iesūnojis uz makšķerēšanu. Tagad ar vienu citu draugu braukāju. Es gan šajā lietā esmu amatieru amatieris. Smieklīgākais ir tas, ka 99% gadījumu no makšķerēšanas braucu mājās bez zivīm. Vienkārši neķeras.
Viss ir kārtībā ar āķi. Par to zivju neķeršanos – kaifs slēpjas tur, ka katrreiz braucot tu domā: nu šoreiz būs tā īstā...
Tur jau tas kaifs. Tas ir tas garšīgākais. Nu labi, atpakaļ braucot kārtējo reizi bešā, jau, protams, ir lielā attaisnojumu meklēšana – laiks nebija labs, spiediens nebija kā vajag... Īstenībā – zivis īpaši nemaz neēdu. Nevarētu pat teikt, ka man tās negaršo, – garšo, bet man briesmīgi riebjas asakas. Un nevis tāpēc, ka man būtu slinkums tās lasīt ārā, es vienkārši neciešu to ķibināšanos. Beigās ir sajūta, ka nemaz neesmu ēdis.
Nu jau kādu pusotru vai divus gadus. Ceru, ka ne uz visiem laikiem. Labprāt strādātu aizkadrā kā redaktors, producents. Vajadzības pēc kadrā iešanas gan vairs nav – man nevajag sevi tādā veidā apliecināt un tiekties pēc atpazīstamības. Kādreiz, kad biju jaunāks, atpazīstamība, protams, glaimoja.
Pieņemu, ka tā var būt. Esmu nelabojams romantiķis, ticu gan attiecībām, gan mīlestībai, gan visām pārējām lietām. Pagaidām gan nav izdevies pašam savu dzīvi sakārtot šajā ziņā.
Nezinu, vai uzreiz ir jāprecas. Laikam jau jā, bet mierīgi var dzīvot arī...
Jā, tad laikam sanāk, ka tā ir dzīvošana grēkā. Nē, man nav nekas pret laulību. Bet pašlaik runāju par tādām pastāvīgām attiecībām, kopdzīves izveidošanu. Tik ilgi esmu dzīvojis viens, ka grūti iedomāties kādu sev līdzās.
Nē, esmu palicis par tādu kā celmu. Dzīvošana kopā tomēr paredz arī atteikšanos no kaut kā.
Beidz, kad iemīlies, tad taču ir smaržas, ne smakas! Tad tas cilvēks tev patīk. Kad divi sāk dzīvot kopā, viņi vairs nevar dzīvot tā kā pirms tam. Ir jāmeklē kompromisi. Kad dzīvo ar kādu, esi atbildīgs arī par otru. Negribu teikt, ka mani tas baida, bet tik ilgi to neesmu darījis, ka ir grūti to iedomāties. Nu, redzēsim, kā būs. Vēl jau uz priekšu skatos pozitīvi, neraugoties uz sirmajiem matiem.
Jā, es ļoti uz to ceru.
Labāk teiksim tā: „Suns un kaķis nebūtu šķērslis.”
Oi, ir daudz vārdu, kas izraisa man drebuļus. Vārds „atvase” ir viens no tiem. Vēl arī „maltīte”, „drānas”, „mazulis”...
Man vienkārši nepatīk. Reiz mēģināju pārbaudīt savu teoriju, ko arī laikam kaut kur biju dzirdējis vai lasījis, – ka cilvēkiem ir bērni, bet dzīvniekiem ir mazuļi. Dzīvniekiem nav bērnu. Šai domai gan nekur neesmu guvis apstiprinājumu. Laikam jau tas tā nav.
To saka par abiem zirga dzimumiem kopā. Tāpat kā cilvēkus iedala vīriešos un sievietēs. Tā sanāk.
Joprojām man par to ir lomkas.
Tolaik taču zāle bija zaļāka un debesis zilākas, un mēs bijām jaunāki. Mana kompānija bija: es, Edvīns Inkēns, Artis Bute, Ilgonis Linde, kādreiz arī Ojārs Rubenis. Bet viņš mazāk. Tusējām tur, sākot no atvēršanas dienas. Nekā tāda jau tur nebija, pat ne kārtīgas deju zāles. Bet tur bija īstā aura. Kā čībās – atnāc mājās, iekāp čībās, un ir tāda patīkama, ērta sajūta. Kad šo vietu aizslēdza, tā bija īsta emocionālā trauma. Nav jau īsti vairs klubiņa, uz ko aiziet, – visur tikai jaunieši priekšā. Labprāt jau kādreiz aizeju, bet dīvaini jūtos, kad visi skatās kā uz tādu galvā sistu pensionāru. ( Smejas.) Protams, nu jau es apzināti pārspīlēju.
Jā, nesen skatoties bildes, ievēroju, ka nudien – pirms desmit, piecpadsmit gadiem izskatījos...
Paldies Dievam! Uz vecumu varbūt kļūstu izskatīgāks, labāks. Kā konjaks.
Jā, to gan nelietoju jau ļoti sen, vairāk nekā 15 gadus. Tas, ka no cukura atteicos, ir slavenās dietoloģes Lolitas Neimanes pirksts. Esam pazīstami daudzus gadus. Un tad viņa atnāca pie manis uz raidījumu Picca TV. Ienāk tāda beibe, slaida meitene – es izbrīnīts, jo studiju laikā viņa galīgi nebija pati slaidākā. Nepazinu. Viņa man saka: „Tev arī vajadzētu notievēt.” Viņa man pastāstīja, kā vajag ēst, un ierosināja pēc iespējas mazāk uzturā lietot cukuru. Lēnā garā sāku, un tagad, ja man iedod kafiju pat ar puskarotīti cukura, man negaršo, liekas kā tāds sīrups, un es nevaru iedzert. Pie tējas gan puskarotīti joprojām lieku.
Nē, neko neesmu darījis! Savā laikā vairākas reizes esmu sevi sēdinājis uz dažādām diētām, bet nesanāca. Bet kas notika tagad? Nezinu, varbūt mazāk ēdu. Katrā ziņā esmu patiešām priecīgs, ka beidzamo piecu gadu laikā esmu nometis apmēram 20 kilogramu.
Paldies par viesmīlību restorānam Pasēdēt Stabu ielā 10.
