Ko teikt vai neteikt bērnam, ja viņa tētis nonācis cietumā?

"Sveiki, situācija tāda, ka bērna tēvs jau 2 mēnešus atrodas cietumā un atradīsies tur vēl 1 gadu. Bērns nepārtraukti jautā par tēvu, ka vēlas viņu satikt un kad viņš nāks mājās, nezinu, ko īsti atbildēt. Saku, ka tēvs ir aizbraucis prom strādāt. Vai būtu pareizi izstāstīt patiesību? Kā arī bērna tēvs vēlas, lai mēs apciemojam viņu cietumā, bet baidos uz turieni vest arī bērnu, jo nezinu, kādi tur ir īsti apstākļi un kā to visu bērns uztvers. Varbūt kādam ir bijusi līdzīga pieredze?! Bērnam šobrīd 4,5 gadi."

"Manuprāt, svarīgi attiecībās ar bērnu ir būt godīgiem, jo tas ir tas, ko mēs sagaidām arī no bērniem, lai viņi mums nemelo. Ģimenes noslēpumi nekad neko labu nav devuši ne savstarpējas attiecībās, ne psihoemocionālās veselības ziņā. Nereti noslēpumi agrāk vai vēlāk tāpat nāk gaisā un tad tas notiek negaidīti, ar daudz intensīvākām emocijām, lielu vilšanos, aizvainojumu utt.

Protams, ir svarīgi pārdomāt, ko un kā bērnam teikt, ņemot vērā viņa vecumu, kā arī jābūt gatavai atbildēt  uz viņa jautājumiem un tikt galā ar viņa emocijām. Pieļauju, ka šajā vecumā, bērns šo faktu uztvers daudz mierīgāk, nekā, ja viņš būtu vecāks. Ir viņam saprotami jāizskaidro tēta nodarījums un tas, ka, - ja pieaugušie neievēro noteikumus, tad viņi var nonākt cietumā.

Ja bērnam ar tēvu ir bijušas tuvas attiecības un arī Jūs tās plānojat uzturēt, tad viņam netikties ar tēvu, īpaši tad, ja viņi abi to vēlas, ir traumatiskāk, nekā cietuma apmeklējums. Domāju, ka cietuma ēka, nav tik briesmīga, kā par to sabiedrībā valda uzskats. Ieteiktu Jums pirmo reizi aiziet vienai, lai iepazītos ar kārtību, kādā notiek ieešana cietumā, jo tas ir vienīgais nepatīkamais process, pēc tam jau vairs nav tik traki. Zinot kā kas notiek, lai tiktu līdz tētim, Jūs pati varēsiet emocionali sagatavoties un sagatavot bērnu, pastāstot, kur iesiet, kā tas notiks, ka mamma tiks pārbaudīta, ka būs sargi, cik ilgi ciemosieties u.tml.

Ja bērns ar Jums kopā jūtas droši, tad arī tur viņš tā jutīsies un vienlaikus viņam būs prieks satikt tēti. Mana pieredze, pavadot vienu bērnu uz cietumu, lai viņš satiktu savu māti, rāda, ka vides apstākļiem bērni nepievērš tik lielu uzmanību kā mēs, pieaugušie. Vēl būtiski ir, lai saruna ar tēvu notiktu adekvāti par to, kā iet utt., lai tas nekļūtu pārlieku emocionāli ar iežēlināšanu vai kaut kādu cita veida manipulāciju ( es, protams, neiznu kāds ir bērna tēvs), ja pieaugušie uzvedas adekvāti, tad tikšanās ir patīkama, ja bērns tiek izmantots kā līdzeklis, lai kārtotu savstarpējās attiecības, tad bērnam nebūtu jādodas līdzi uz cietumu.

Jārēķinās, ka, iespējams, pēc tam bērns var gribēt pārrunāt piedzīvoto, uzdot jautājumus, kādam par to stāstīt... Šeit atkal Jums jābūt gatavai runāt par to, nekušināt viņu, tikapt labi viņš to visu var uztvert mierīgi un pašsaprotami. Vērojiet bērnu, kā viņš izturas vizītes laikā un pēc tam, tad arī būs vieglāk pieņemt lēmumu par atkārtotām vizītēm. Jāatceras, ka arī vēstules, zīmējumi var palīdzēt uzturēt kontaktu un sajūtu, ka tētis ir kaut kur tepat."