Vīrs tevi krāpj kā banālākajā seriālā. Tu zini un... samierinies

„Visu pagājušo gadu varu norakstīt, jo dzīvoju kā murgā. Vīrs nepārtraukti meloja, ka viņam jāstrādā, jāizpalīdz draugiem - šādi viņš centās attaisnot savu nebūšanu mājās. Šajos stāstos viņš regulāri sapinās un nonāca pretrunās. Ar sievietes intuīciju jutu, ka kaut kas nav kārtībā, parādījās aizdomas, ka viņam varētu būt cita sieviete. Taču, kad to tieši pajautāju, viņš tikai atbildēja, ka tās ir manas iedomas, lai lieku viņu mierā. Viņš mīlot tikai mani. Man gribējās tam ticēt. Līdz viņu nejauši pieķēru... Vīrs sacīja, ka ar otru sievieti viņu vieno tikai izklaide, nekas nopietns, sacīja, ka mums vairāk jādomā par mūsu attiecībām. Piekritu mēģināt attiecības glābt, jo mēs kopā bijām 17 gadus! Turklāt mūsu dēls ir pusaudža vecumā, un viņam tēvs ir nepieciešams. Attiecības ar otru sievieti vīrs solīja pārtraukt. To, ka viņš iepriekš bija mani nodevis, briesmīgi pārdzīvoju, taču domāju, ka tikšu galā. Dēlam neko nesacīju.”

...un tad viņš paziņoja, ka Jaungadu nesagaidīs kopā ar mums

„Taču pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka vīrs ar to otru sievieti tiekas joprojām,” turpina Astra, „turklāt vairs nekādu aizbildinājumu par darbu, un draugiem viņš vairs neizdomāja. Viņi tikās neslēpjoties, un, ja es jautāju, uz kurieni viņš dodas, vīrs atcirta, ka tā nav mana daļa. Dusmās sakravāju vīra mantas, taču viņš atkal sāka runāt, ka mums jāmēģina vēlreiz, un tā viņš palika... Taču tas, kas sekoja, bija murgs - regulāri viņš nakšņoja pie otras sievietes, sakot, ka paliks pie saviem vecākiem. Pacietu to dēla dēļ. Kad viņš ieradās mājās, centos būt laipna, neko nepārmest. Taču pie otras sievietes viņš palika arvien biežāk, līdz paziņoja, ka arī Jauno gadu vairs ar mums nesagaidīs... Manī ir tik daudz dusmu gan pret šo sievieti, gan pret vīru. Jo biju gatava mēģināt, bet viņš izturējās kā lupata, kas runā vienu, bet dara ko citu. Man ļoti sāp, ka arī dēls notiekošo ļoti pārdzīvo un jūtas tētim nevajadzīgs...”

„Skatoties uz savas draudzenes ģimeni, man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Mana draudzene precējusies ir jau ļoti ilgi, viņas ģimenē aug divas meitas, abas studē, abas vairāk vai mazāk jau iekārtojušas pašas savu dzīvi. Draudzenes vīrs ir no tiem cilvēkiem, kurš nemitīgi veido paralēlās attiecības, un mana draudzene to zina. Kā viņam uzrodas kāda jauna aizraušanās, draudzene skrien pie manis izraudāties, sola šķirties, jo šādu dzīvi nevarot izturēt. Pārdzīvoju līdz ar viņu, jo šajā laikā viņa dzer nervu zāles, vakaros, lai varētu aizmigt, arī miega zāles. Mēs dzīvojam mazpilsētā, tāpēc viņai ir jāsadzīvo arī ar to, ka apkārtējie cilvēki ir labi informēti par vīra sānsoļiem. Interesanti, ka draudzenes vīrs, pat stūrī iedzīts, vienmēr liedzas un nekad nav atzinis, ka viņam bez sievas būtu vēl kāda sieviete. Parasti viņš atbild, ka citiem tikai tā šķietot. Ar viņu draudzene tā atklāti nav spējusi izrunāties.

Saticība ilgst līdz nākamajai mīļākajai

„Par šķiršanos draudzene runā vairāk nekā divdesmit gadus, taču tā arī lēmumu nav pieņēmusi,” stāstu par savas draudzenes attiecību modeli turpina Kristīne, „tiklīdz vīram kārtējā aizraušanās pāriet un ģimenes dzīve ieiet vecajās sliedēs, draudzene dzīvo tā, it kā nekas traks nebūtu noticis. Abi ar vīru dodas ceļojumos, kopā pavada brīvdienas. Protams, saticība ilgst līdz nākamajai reizei, kad vīrs atrod jaunu mīļāko. Esmu draudzenei jautājusi, kāpēc viņa nešķiras, un viņa atbild, ka šo gadu laikā ar vīru abi ir iegādājušies dzīvokli, sasnieguši zināmu materiālo labklājību, un pēc šķiršanās viss būtu jādala uz pusēm. Viņa baidās, ka nespētu dzīvot viena ar savu algu. Man šķiet, tās ir tikai atrunas, jo manai draudzenei ir laba izglītība, darbs, un arī par savu algu viņai nav pamata sūdzēties. Tā vien šķiet, ka pie šādas dzīves viņa vienkārši ir pieradusi.”

Jautājums par uzticību ģimenē lielā mērā ir jautājums par abu partneru pašcieņu, pašapziņu un ticību sev, uzsver psiholoģe Aelita Vagale. Ja sieviete tic tam, ka viņa ir pelnījusi labu, uzticīgu vīru, ja viņa tic, ka ir tā vērta, viņa nepaliks neuzticības pilnās attiecībās. Lai kā arī sieviete negribētu to pieņemt, tomēr krāpšana nav tikai krāpšana, bet arī otra pazemošana. Attiecībās, kurās vīri krāpj sievas, attiecību modeli nosaka vīrs: viņš dzīvo tā, kā viņam ir ērti, sievai paredzot konkrētu vietu, kas viņai ir jāpieņem. Jāpielāgojas ir sievai. Taču šādas attiecības vīrietim iespējamas vien ar sievieti, kurai trūkst pašapziņas.

Viņas bieži nāk no ģimenēm, kurās vecāki ar savu uzvedību demonstrējuši, ka sieviete nav nekā vērta, vai arī vecāki bērnu noniecinājuši, sakot: «No tevis jau tāpat nekas nesanāks! Kurš vīrietis gan gribēs precēt tādu kā tu!»

Dzīves laikā sieviete var sākt justies labāk, bet kritiskās situācijās, kas liek sev uzdot jautājumu, vai esmu tā vērta, lai ar notiekošo nesamierinātos, sievietes iekšējā sajūta ir noliedzoša. Vēl vairāk, viņa bieži domā, ka tas nav trakākais, kas ar mani varēja notikt. Piemēram, vīrs mani krāp, bet nesit, vai vīrs krāpj, bet nes mājās naudu. Tiek meklēti attaisnojumi tam, lai esošo situāciju nemainītu un samierinātos ar piedzīvoto pazemojumu.

«Ja cilvēks apzinās savu vērtību, viņš tic tam, ka ar dažādām situācijām tiks galā, arī būdams viens,» saka Aelita Vagale. Taču pārtraukt attiecības ar neuzticīgu vīru sievietēm bieži traucē bailes. Viņas jūtas atkarīgas, baidās, ka netiks vienas galā ar savu dzīvi, nespēs nopelnīt naudu. Šīs bailes diktē iekšējā izjūta, ka pilnīgi nekas šajā dzīvē nav atkarīgs no viņām - tikai no citiem cilvēkiem vai apstākļiem. Sievietes jūt, ka viņas neko nespēj ietekmēt.

Visbiežāk šī izjūta nāk no bērnības. Piemēram, vecāki neļauj bērnam protestēt, izlemt kādus jautājumus, diktē, ar kuriem bērniem viņš drīkst draudzēties, ar kuriem - nē, un tas bērnā nostiprina izjūtu, ka viņš neko nespēj ietekmēt. Pieaugot šīs sievietes dzīvo attiecībās, kurās pieņem, ka ģimenē svarīgākais ir vīrs un bērni. Viņas dzīvo, lai visiem citiem ģimenē būtu ērti, savas vajadzības atstājot malā.

Tas, kā sieviete jūtas sava dzimuma lomā, lielā mērā atkarīgs arī no tā, kā viņas tēvs izturējies pret viņu un māti. Ja tēvs pazemojis māti kaut ar vārdiem, meitene bieži pieņem kā normu to, ka vīrieši pret sievietēm izturas necienīgi. Kamēr bērns ir mazs, viņam ar māti ir ļoti cieša saikne, un visas tās izjūtas, ko vīrietis vērš pret sievu, viņš vērš arī pret bērnu. īpaši tas jūtams situācijās, kad bērns ir meitene, jo viņa kā topošā sieviete identificējas ar mammu. Diemžēl meitene, kas jutusies noniecināta, visbiežāk ar partneri nespēj veidot līdzvērtīgas attiecības. Jo, neticot sev, veselīgas attiecības ar pretējo dzimumu izveidot nav iespējams.

«Lai arī cik tas dažkārt no malas dīvaini neizskatītos, pieaugušie dzīvo apstākļos, kas viņiem ir ērti. Un nereti arī sievietes ērtāk jūtas ierastās attiecībās nekā uzdrošinās sākt ko jaunu,» uzsver Aelita Vagale. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nereti pieaugušie ar attiecību starpniecību mēģina atšķetināt bērnībā neatrisinātos jautājumus. Ja tēvs krāpis māti, arī meita bieži neapzināti ieņem upura lomu un izaugot šādi ari izturas. Sieviete labi zina, kā jārīkojas, kad vīrietis pieķerts krāpšanā, taču viņa neprot apieties ar vīrieti, kurš nekrāpj. Tāpēc neapzināti viņa izvēlas attiecības, kurās jūtas kompetenta, kaut arī attiecībās tiek sāpināta. Bieži šīs sievietes dzīvo ar pārliecību, ka visi vīrieši krāpj savas sievas. Tā nebūt nav - sievas krāpj tie vīrieši, kuriem bail no patiesas tuvības. Viņiem bail uzticēties, jo bail vilties. Tādēļ, lai neviltos, viņi nolemj, ka ģimenē būs pirmie, kas partneri piekrāps. Turklāt, ja viņi uzzinās, ka arī sievas viņus krāpj, tas nebūs tik sāpīgi, jo bez sievām viņiem būs vēl citas sievietes. Ļoti bieži ar šiem cilvēkiem nav iespējams runāt par attiecībām, jo, tiklīdz saruna sāk skart emociju, jūtu pasauli, cilvēki jūt lielu trauksmi - viņi nezina, kā uzvesties, ko sacīt, tādēļ no šīm sarunām mūk. Visbiežāk arī viņi savā bērnībā guvuši apstiprinājumu tam, ka patiesa tuvība starp cilvēkiem nav iespējama, viņi nejūtas vērtīgi.

Gan vīram krāpējam, gan piekrāptajai sievai ir viena problēma - pašcieņas trūkums

Paralēlās attiecības kalpo tam, lai gūtu apstiprinājumu, ka viņi ir interesanti un vērtīgi. Tā vietā, lai risinātu konfliktus ģimenē, viņi no tā bēg citās attiecībās. Visbiežāk vīri savus sānsoļus no sievām slēpj, jo paši apzinās, ka rīkojas briesmīgi. Taču arī viņiem ir bail aiziet no attiecībām, kas ir ērtas un paredzamas. Vīrs labi zina, kā sieva izturēsies, uzzinot par kārtējo krāpšanu. Piemēram, viņa trīs dienas nerunās, ceturtajā burkšķēs, bet pamazām viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Viņš savu dzīvi var paredzēt uz priekšu.

Ja ģimenē tā kļuvusi par sistēmu, ka vīrietim nepieciešamas paralēlās attiecības, šo situāciju pašiem bez speciālista palīdzības visbiežāk mainīt nav iespējams. Patiesībā abiem - kā vīram, kurš krāpj, tā arī piekrāptajai sievai ir viena problēma - pašcieņas trūkums. Jāapzinās, ka viņi nekad nespēs piepildīt viens otra pašcieņu, tas katram jādara pašam.

Perfekts aizbildinājums - bērns

Tomēr bieži aiz bailēm kaut ko savā dzīvē mainīt, cilvēki izlemj palikt esošajās attiecībās. Un tam tiek atrasti dažādi aizbildinājumi, visperfektākais no tiem – bērnam jāaug ar abiem vecākiem.

«Taču šajā gadījumā jāuzdod jautājums, vai bērni nebūs tie, kas pieaugot, vecākiem pārmetīs, kāpēc viņi neizšķīrās? Jo bērniem šajā situācijā jādzīvo ar diviem nelaimīgiem vecākiem, no kuriem viens apzinās, ka rīkojas slikti un pastāvīgi jūt vainas un kauna sajūtu un otru, kurš jūtas kā upuris, pastāvīgi nomākts un dusmīgs. Abi vecāki (neatkarīgi no bērna vecuma) ar bērniem normāli komunicēt nespēj,» uzsver Aelita Vagale. ASV šajā sakarībā tika veikti pētījumi, kas apliecināja, ka tie bērni, kuru vecāki izlēma dzīvot kopā tikai bērnu dēļ, izauga daudz nelaimīgāki un destruktīvāki nekā tie bērni, kuru vecāki izšķīrās. Jāapzinās, ka mazs bērns ir ļoti atkarīgs no vecākiem un viņš nevar būt izolēts no tām izjūtām, ko piedzīvo vecāki pat tad, ja vecākiem pašiem šķiet, ka viņi ir lieliski aktieri. Jo bērns informāciju saņem arī ar žestu un mīmikas starpniecību. Diemžēl bērnam nav iespējas apgūt citu ģimenes modeli, kā vien to, kurā dzīvo vecāki, tāpēc izaugot tas bieži tiek atkārtots. «Ir jāapzinās, ka dzīvojam tikai vienreiz. Nevienam netiks dota iespēja, piemēram, vēlreiz izdzīvot vecumu no 30 līdz 40 gadiem. Tādēļ ļoti svarīgi ir sev pašai uzdot jautājumu, kādu dzīvi es vēlos?» tā Aelita Vagale. Diemžēl, kā liecina pieredzēja vīrs solījis sievu nekrāpt, tomēr to nepilda, ir maz ticams, ka šī situācija atrisināsies pati no sevis. Tāpēc svarīgi pašai sev pajautāt, ko varu darīt, lai ar savu dzīvi justos apmierināta un nemeklēt aizbildinājumus ārējos apstākļos.

Kasjauns.lv/ Foto: All Over Press