Mūsdienās cilvēki kļūst arvien vientuļāki. Tā ir nelaime vai varbūt lielā iespēja?

Par vientulības jēgu un nozīmi daudzi gudri cilvēki izteikuši dažnedažādus un bieži vien pretrunīgus viedokļus. Tekstos varam atrast atziņas, ka cilvēks nav radīts vientuļnieka dzīvei vai arī – tieši otrādi – vientulība ir ikviena cilvēka dabisks stāvoklis. Vieni iesaka bēgt no vientulības kā no lipīgas slimības, savukārt citi oponē un aicina baudīt vientulību un klusumu, lai labāk iepazītu sevi. Vieni teic, ka vientulība saindē cilvēkus, citi – ka vientulība bagātina. Visticamāk, taisnība ir gan vieniem, gan otriem, jo katram ir sava vientulības pieredze. Rakstnieks Bernards Šovs asprātīgi atzinis: “Spēja panest vientulību un gūt no tās baudu – izcils talants!”

Zviedru rakstnieks, psiholoģisko tēlojumu meistars Jalmārs Sēderbergs izteicis novērojumu, ka ikviens no mums vēlas, lai mūs mīlētu un cienītu. Vai vismaz respektētu un baidītos. Nu kaut vai nicinātu un lamātu. Mums nepieciešams izraisīt citos kaut kādas jūtas. Ikviena cilvēka dvēsele baidās tukšuma un par katru cenu alkst attiecības. Pētot vientulības fenomenu, pēdējos gados speciālisti veikuši ne mazumu dažādu pētījumu, aptauju un eksperimentu. Pārsteidzoši, ka tikpat kā visi aptaujātie cilvēki apstiprina, ka viņi vai nu tagadnē, vai pagātnē ir izjutuši vientulību. Lai gan hroniskā vientulība tiek uzskatīta par likstu, kas sevišķi izplatīta starp gados veciem cilvēkiem, pētījumi liecina, ka arī pusaudži un jaunieši mēdz justies vientuļi. Analizējot faktorus, kas veicina vientulību, secināts – vientuļiem cilvēkiem nereti ir problēmas ar pašizpausmi, grūti veidot attiecības, viņi neprot klausīties un nepārvalda zināmas sociālas iemaņas. Piemēram, nemāk piedalīties sarunā – nezina, kad jāpamāj ar galvu, kad pienācīgi jāatbild un kad jāpaklusē.

Tiem, kam ir vairāk tuvu cilvēku, ir labāka veselība un retāka saslimstība ar vēzi

Tomēr visi cilvēcisko attiecību pētnieki ir vienisprātis, ka visbūtiskākā loma mūsu eksistencē ir tuvībai. Britu psihoanalītiķis Džons Baulbijs paudis, ka “intīma saikne ar citiem cilvēkiem ir ass, ap kuru griežas cilvēka dzīve”. Speciālisti papildina – tuvība ne tikai veicina fizisko un psiholoģisko labsajūtu, bet arī palīdz pārvarēt dažādas problēmas. Piemēram, cilvēkiem, kam ir tuvi draugi, no kuriem saņemt atbalstu, iejūtību un sirsnību, daudz labāk pārcieš dzīves satricinājumus, sirdslēkmes, smagas slimības un sarežģītas operācijas. Izanalizējot vairāk nekā tūkstoš sirds slimnieku dzīves stāstus un slimību vēstures, Djūka universitātes medicīnas centra pārstāvji konstatēja, ka tiem, kam nav dzīvesbiedra vai uzticama drauga, draud trīs reizes lielāka iespēja nomirt no sirds slimības nekā tiem, kas ir precējušies vai kuriem ir tuvs draugs. Tiem, kam ir lielāks sociālais atbalsts un vairāk tuvu cilvēku, kopumā ir zemāka mirstība un zemāka saslimstība ar vēzi. Kam ir tuvas attiecības, tam ir labāka imūnfunkcija un zemāks holesterīna līmenis. Zinātnieki veica daudz nopietnu pētījumu, lai noskaidrotu sakarību starp tuvību un veselību, un vēlreiz saņēma apstiprinājumu – tuvas attiecības nostiprina veselību.

Psihoanalītiķis un sociālfilosofs Ērihs Fromms apgalvoja, ka vislielākās bailes cilvēkā rada draudi tikt šķirtam no pārējiem cilvēkiem. Viņš uzskatīja, ka atšķirtības pieredze, kas pirmo reizi izjusta zīdaiņa vecumā, ir visu baiļu avots cilvēka turpmākajā dzīvē. To apliecina arī eksperimentos un pētījumos gūtie pierādījumi. Atšķiršana no aprūpētāja – parasti no mātes vai tēva – dzīves pirmā gada otrajā pusē neizbēgami rada zīdaiņos bailes un skumjas. Tieši atšķiršanā un savstarpējā zaudējumā ir meklējamas baiļu, skumju un bēdu saknes. Ērihs Fromms rakstīja: “Apzināties savu vientulību un atšķirtību, savu bezpalīdzību dabas spēku un sabiedrības priekšā padara cilvēku dzīvi par neizturamu cietumu. Atšķirtības pārdzīvojums rada trauksmi, tas ir ikkatras trauksmes avots. Būt nošķirtam nozīmē būt nogrieztam no sabiedrības – bez iespējām lietot savas spējas. Tas nozīmē būt bezpalīdzīgam, būt nespējīgam ietekmēt apkārtni. Tas nozīmē, ka pasaule var ietekmēt cilvēku, bet viņš uz to nekādi nespēj reaģēt.”

Tuvības aizstājēji - cigaretes, rotaslietas, manikīrs

Vietā piebilst, ka speciālistu vidū valda diezgan liela vienprātība par tuvības svarīgo lomu, taču pārsteidzoša ir viņu milzīgā teoriju dažādība, nosakot tuvības definīciju. Piemēram, zoologs Desmonds Moriss, kas studēja etoloģiju, savā grāmatā Intīmā uzvedība tuvību definē šādi: “Būt intīmiem nozīmē būt tuviem. Manā izpratnē intimitātes akts notiek ikreiz, kad divi indivīdi nonāk ķermeniskā kontaktā.” Viņš izklāsta neskaitāmus veidus, kādos cilvēki nonāk fiziskā saskarsmē cits ar citu – no vienkāršās paplikšķināšanas pa muguru līdz pašam erotiskākajam seksuālajam apskāvienam. Pieskārienu viņš uzlūko kā paņēmienu, kādā mēs cits citu mierinām un saņemam mierinājumu, proti, ar apskāvieniem vai rokasspiedieniem. Ja šie līdzekļi nav pieejami, tas notiek ar netiešākiem fiziska kontakta veidiem, piemēram, veicot manikīru. Zinātnieks izvirza interesantu teoriju, ka tuvības aizstājēji mēdz būt arī priekšmeti, piemēram, cigaretes un rotaslietas.

Tomēr vairākums pētnieku definē tuvību mazāk konkrēti, uzskatīdami, ka tuvība ir kaut kas vairāk par vienkāršu fizisku saskarsmi. Viņuprāt, alkas pēc tuvības ir vēlme dalīties ar otru savā dziļākajā patībā. Tēvs un dēls, psihiatri Tomass Patriks Melouns un Patriks Tomass Melouns, savā grāmatā Tuvības māksla definē tuvību kā savienojamības pieredzi. Savā tuvības koncepcijā viņi neaprobežojas tikai ar cilvēku attiecībām, viņu definīcija ir tik plaša, ka ietver arī mūsu attiecības ar citiem objektiem – kokiem, zvaigznēm, Visumu.

Psihoterapeits Ērvins Jaloms uzskata, ka mūsu eksistence sākas ar vientulīgu kliedzienu un trauksmē gaidītu atbildi. Viņš raksta: “Bēgot no vientulības, divas personas var saiet kopā kā štepselis un rozete. Tādas attiecības, kaut arī garantē zināmu stabilitāti, tomēr nesniedz attīstību. Tādas attiecības atgādina kāršu namiņu, kura sienas viena otru balsta. Izņemiet vienu partneri, un otrs krīt. Mūsu universālais konflikts saistīts ar to, ka mēs tiecamies būt individualitātes, bet individuāla eksistence pieprasa no mums biedējošu izolāciju.”

Vietā uzsvērt, ka mūsu priekšstati par tuvību ir atšķīrušies gan dažādos laikos, gan dažādās pasaules vietās. Romantiskais priekšstats par vienīgo un īpašo, ar kuru mums ir kaislīgas intīmas attiecības, ir mūsu laika un kultūras produkts. Turklāt šo tuvības modeli pieņem nebūt ne visas kultūras. Aziāti tuvību vairāk meklē draudzībā, turpretī eiropieši – romantiskās attiecībās ar mīļoto cilvēku. Daži speciālisti jau izteikuši secinājumu, ka aziāti, kas mazāk fokusējas uz kaisli un vairāk rūpējas par sociālo saikņu praktiskajiem aspektiem, mazāk cieš no zudušajām ilūzijām, kas noved pie attiecību sabrukuma.

Mainījušies cilvēku priekšstati, kāda uzvedība tiek uzskatīta par privātu

Pētījumi uzskatāmi parāda, ka koloniālajā Amerikā fiziskās tuvības līmenis kopumā bija augstāks nekā tagad, jo bieži vien ģimenes locekļi un pat svešinieki dzīvoja kopā šaurās telpās, nakšņoja vienā istabā, izmantoja kopīgu telpu, kur mazgājās, ēda un gulēja. Turklāt pēc šodienas standartiem parastais saziņas līmenis starp laulātajiem bija visai formāls – savā starpā viņi sarunājās tāpat kā paziņas vai kaimiņi. Tikai vēlāk mīlestība un laulība tika romantizēta, un mīlētāju attiecībās par nepieciešamu sastāvdaļu tika uzskatīta intīma pašatklāsme.

Laika gaitā mainījušies arī cilvēku priekšstati, kāda uzvedība tiek uzskatīta par privātu un intīmu. Piemēram, 16. gadsimtā Vācijā jaunlaulātajiem pirmā nakts bija jāpavada gultā, ap kuru stāvēja liecinieki, kuri pēc tam pasludināja laulību par likumīgu. Mainījies arī veids, kādā cilvēki pauž savas emocijas. Viduslaikos bija pilnīgi normāli, ja cilvēks publiski, turklāt ļoti dedzīgi un klaji pauda visdažādākās jūtas – prieku, niknumu, bailes, godbijību un pat prieku par ienaidnieka spīdzināšanu un nogalināšanu.

Skaļi smiekli, histēriskas raudas un mežonīgs niknums tika pausts daudz biežāk, nekā tas pieņemts mūsu sabiedrībā. Taču ikdienišķās emociju un jūtu izpausmes tā laika sabiedrībā izslēdza jebkuru intimitāti. Ja visas emocijas cilvēks pauž atklāti un bez ierobežojumiem, tad pāri nepaliek nekādas privātas jūtas, ko izpaust izredzētajiem.

Psihiatri norāda, ka Rietumu kultūrā tik plaši izplatītais priekšstats, ka īstu tuvību var sniegt tikai kaislīgas romantiskas attiecības, ārkārtīgi ierobežo un liedz pieeju citiem tuvības avotiem. Tas kļūst par lielu bēdu un skumju cēloni, ja tāda īpašā cilvēka nav. Tāpēc tiek ieteikts – paplašināt savus priekšstatus par tuvību, iekļaujot tajos arī citus veidus, kas mums pieejami ikdienā. Paplašinot tuvības definīciju, mēs dodam sev iespēju atklāt daudzas jaunas formas, kā gūt gandarījumu, dibinot saiknes ar apkārtējiem. Ir muļķīgi nekopt attiecības ar esošajiem draugiem un paziņām, bet sēdēt vientulībā mājās un izmisīgi gaidīt, kad pie durvīm piezvanīs izredzētais.

Vientulības lēkmes

Vācu rakstnieks Ērihs Marija Remarks bēdīgi atzina: “Kas ir viens, nekad netiek pamests. Tomēr reizēm vakaros sabrūk šis kāršu namiņš, un dzīve sāk spēlēt pavisam citu melodiju, radot mežonīgus skumju virpuļus, vēlmes, neapmierinātību un cerību – cerību izrauties no šā bezjēdzīgā karuseļa, izrauties vienalga kur. Ak, mūsu nožēlojamā vēlme pēc tuvības! Varbūt arī tas ir apmāns? Un tad atliek vien atkāpšanās un bēgšana. Un vispār – vai šajā pasaulē ir vēl kaut kas bez vientulības?”

Tomēr ne visi savu eksistenci tvēra tik traģiski. Piemēram, amerikāņu mākslinieks, viens no redzamākajiem popārta pārstāvjiem Endijs Vorhols nedaudz vīzdegunīgi definēja, ka vientulība – tā ir normāla parādība. “Man ir labi vienam. Cilvēki stipri pārspīlē vajadzību pēc citu mīlestības. Tā nemaz nav tik svarīga. Arī dzīves nozīme ir stipri pārspīlēta.”

Protams, mēs daudz ko pārspīlējam. Kāds asprātis reiz norādīja, ka ikviena cilvēka dzīve sastāv no sīkām vientulības lēkmēm. Ne velti saka – katra cilvēka vientulība ir atšķirīga. Ja desmit cilvēkiem pavaicātu, kas ir vientulība, visticamāk, mēs saņemtu desmit dažādas atbildes. Kā atzīst Latvijas speciālisti, mūsdienās arvien biežāk par vientulību ar psihologiem sāk runāt trīsdesmitgadīgi cilvēki, kas nav atraduši savu otro pusi. Visbiežāk tās ir sievietes, kas tuvojas 40 gadu slieksnim un kaut kādu apstākļu dēļ nav nodibinājušas ģimeni un dzemdējušas bērnus. Savukārt tās sievietes, kam ir bērni, baidās no brīža, kad pieaugušie bērni aizies savā dzīvē. Psiholoģijā šo trauksmes sajūtu sauc par tukšās ligzdas sindromu. Sievietes ne tik daudz baidās zaudēt bērnus kā no gaidāmā emocionālā tukšuma.

Vēlams attīstīt sevī pozitīvas emocijas – atsaucību, laipnību un līdzcietību

Jūtot vientulības smagumu, atliek sameklēt psihoterapeitus vai arī atrast žurnālos un interneta portālos ieteikumus, kā savu vientulību padarīt ciešamu. Padomi ir visdažādākie. Piemēram, lai uzlabotu attiecības un pārvarētu vientulību, ieteicams veidot pozitīvu emocionālo kontaktu un saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem, radiem, draugiem un kaimiņiem. Vēlams atklāti izteikt savas vajadzības un vientulības esamību. Nepieciešams piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs, kur iespējams sevi pilnveidot, būt noderīgam un piederīgam. Mest kautrību pie malas un lūgt palīdzību citiem, dalīties ar viņiem savās izjūtās un tā rast iespēju saziņai un attiecībām. Un, protams, vēlams attīstīt sevī pozitīvas emocijas – atsaucību, laipnību un līdzcietību. Turklāt nepieciešams uzticēties citiem, jo neuzticība un aizdomīgums vien vairo vientulības izjūtu. Gadījumos, kad piedzīvota neveiksme, nevajag mest plinti krūmos. Vēlams, lai iekšējais dialogs stiprina un balsta turpmākajos centienos veidot attiecības. Turklāt nevajag tik paniski baidīties no vientulības izjūtas. Kad tā pienāk – ļauties un izgaršot to.

“Vientulība – tas ir cilvēks kvadrātā,” izteicies dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis. Viņa kolēģi – rakstnieki, dzejnieki –, kam vientulība bija populāra daiļrades tēma, pauduši neizpratni, ka vientulība nezin kāpēc daudziem kļuvusi par tādu kā slimību, par ko būtu jākaunas. Bet tā nevajadzētu būt, jo vientulība piespiež domāt un attīstīties. Psihologs Ādolfs Harašs uzsvēris, ka cilvēki bieži vien neprecīzi izsakās, runājot par savu vientulību. “Cilvēks, kas žēlojas par vientulību, nereti grēko pret patiesību. Viņš izmanto vārdu vientulība, lai pasūdzētos par savas eksistences apliecināšanas trūkumu. Ja viņš pacenstos atrast precīzu savas trauksmes un depresijas apzīmējumu, tad vajadzētu runāt nevis par vientulību, bet gan par atstumtību, atstātību, aizmirstību un neievērotību. Un tas ir pavisam kas cits nekā vientulība. Jo vientulība – tas ir cilvēka dabisks stāvoklis. Sargājot savu vientulību, cilvēks sargā vērtīgu dāvanu, ko saņēmis no Dieva. Cilvēks, kas sevi nosauc par vientuļu, ir pelnījis nevis līdzcietību, bet gan skaudību. Tas nozīmē, ka cilvēks beidzot sācis apzināties savas eksistences realitāti un ieguvis bezgalīgu plašumu savai attīstībai. Vientulība – tie ir individualitātes svētki.”

Mīlestības prieks ir iespējams tikai tad, ja esi iepazinis vienatnes prieku

Līdzīgas domas un atziņas pauda arī mistiķis un brīvdomātājs Ošo, kas savās lekcijās aicināja apzināties vientulības un vienatnes atšķirības. “Vientulība ir negatīva – tev kaut kā pietrūkst, bet vienatne ir pozitīva – tu esi kaut ko atradis. Neapskaidrotais meklē kādu citu, jo tāda ir viņa vajadzība, viņš ir prasīgs un alkatīgs. Viņš tveras pie tā otrā, pieķeras tam. Viņš vienmēr baidās, ka tas otrais var aiziet. Vīri baidās, sievas baidās, vecāki baidās, bērni baidās, visi baidās. Pat tā sauktie reliģiskie skolotāji baidās, ka mācekļi viņus atstās, tāpēc viņi mēdz būt piekāpīgi un cenšas meklēt kompromisu. Vientulība ir kā brūce, vienatne līdzinās ziedam. Vientulība ir slima – Sērens Kirkegors to nosauca par slimību uz nāvi –, turpretī vienatne ir dzīvība, krāšņa dzīvība. Tā ir veselība.

Mana pieredze māca, ka nav lielāka prieka par iespēju būt vienatnē, prieks par mīlestību ir sekundārs. Turklāt mīlestības prieks ir iespējams tikai tad, ja esi iepazinis vienatnes prieku, jo tikai tad tev ir kaut kas tāds, kurā tu vari dalīties. Divi ubagi, kas satiekas un pieķeras viens otram, nevar būt svētlaimīgi. Viņi tikai sāpina viens otru, jo katrs no viņiem velti cer, ka tas otrs sniegs viņa dzīvei piepildījumu.”

Japāņu rakstnieks Haruki Murakami izmisis jautāja: “Kāpēc mums visiem jābūt tik vientuļiem? Kāpēc tas ir nepieciešams – būt tik vientuļiem? Tik daudz cilvēku dzīvo uz šīs pasaules, katrs kaut ko izmisīgi meklē citos, bet vienalga paliek atrauti viens no otra. Kāpēc tā jābūt? Kā vārdā? Varbūt mūsu planēta griežas, barojoties no cilvēku vientulības?” Filozofs Frīdrihs Nīče ar melnu humoru atzina, ka ir divu veidu vientulība. Vienam tā ir slimnieka bēgšana, citam – bēgšana no slimniekiem. Lai vai kā, tomēr vairākums filozofu un rakstnieku atzinuši, ka cilvēki ir vientuļnieki, kaut no malas izskatās kā sociālas bara būtnes. Savā būtībā mēs visi esam pa vienam – to atzīstam vai ne. Tāpat uzskatāmi redzams, ka katrā cilvēkā vērojamas divas tendences – vēlme pēc vienatnes un vēlme pēc kontaktiem. Un vēl kāda interesanta nianse – par vientulības pozitīvajiem aspektiem līdz šim vairāk runājuši vīrieši, nevis sievietes. Vismaz tas attiecas uz filozofiem un rakstniekiem.

Vientulība ir neatkarība

Viens no vientulības ideāla apdziedātājiem bija zviedru dramaturgs Augusts Strindbergs. Ar savu romānu Vientulis viņš deklarēja supermačo žanru pasaules literatūrā, ko var arī saukt par vīrišķās vientulības poētiku. Šajā aspektā noteikti pieminams arī vācu rakstnieks Hermanis Hese ar savu romānu Stepes vilks. Tas ir stāsts par vientuļnieku Hariju Halleru – skumju un vientuļu personību, noslēgtu intelektuāli, kura pasaulē nemājo ne mazākā prieka dzirksts. Viņš cenšas samierināt mežonīgo, pirmatnējo vilku un racionālo cilvēku sevī. Harija Hallera dzīve dramatiski izmainās, kad viņš satiek sievieti – savu pretstatu – bezrūpīgo un izklaidīgo Hermīni. Heses romāns, kurā Austrumu misticisms mijas ar Rietumu kultūras slāņiem, atzīts par viņa slavenāko un autobiogrāfiskāko darbu. Tas tiek vērtēts kā viens no literatūras poētiskākajiem sniegumiem dvēseles ceļā uz brīvību. Ne velti Hese norādīja, ka viņš pats tiecies pēc vientulības daudzus gadus un beigās to arī ieguvis. Viņaprāt, vientulība ir neatkarība. Tā ir kā Visums, kurā griežas zvaigznes. Turklāt ne tikai Heses, bet arī citu mistiķu tekstos rodamas atziņas, ka mēs savā dziļākajā būtībā esam vienoti – gan saistībā ar Dievu, gan savā starpā. Un cilvēks, kas atklājis savu dziļāko būtību un atrodas šajā stāvoklī, nekad nejūtas pamests.

Tādā stāvoklī viņš gadiem ilgi var meditēt kaut vai Himalaju kalnu alā un nejusties atstāts. Tādā stāvoklī ir dziļa vienotība ar visu dzīvo radību un Visumu. Toties mūsdienu cilvēks, kā norāda garīgo mācību praktiķi, diemžēl ir zaudējis spēju iedziļināties un koncentrēties sevī. Viņš dzīvo drudžainā steigā, it kā tiktu vajāts. Viņš zaudējis drosmi palikt vienatnē, tāpēc izmisīgi meklē sabiedrību, bieži uzturas ārpus mājas vai čato sociālajos tīklos. Modernais cilvēks gatavs stundām sēdēt pie datora, lai tikai aizbēgtu no vienatnes ar sevi. Viņš atsvešinās no sevis un bauda visu, ko var dabūt ārpusē, aizmirstot savu dvēseles telpu. Mistiķi allaž aicinājuši cilvēkus būt drošiem un nebaidīties palikt vienatnē. Tas var būt sākums garīgās attīstības ceļā, jo sevi iespējams atrast vienīgi klusumā un vienatnē, nevis steigā un troksnī. Tas ir stāvoklis, kad vientulība var kļūt par svētkiem.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock