Aija Vītoliņa visiem novēl īstu, dzīvu komunikāciju: "Vajag satikties dzīvē, piezvanīt un parunāties"

Pirms kāda laika atradu un pārlasīju savas vecās dienasgrāmatas, ko rakstīju, būdama pusaudze. Tur bija gan šaubas, gan nepārliecinātība par sevi un sajūta, ka viss apkārt brūk un jūk, ka nevienam neesmu vajadzīga. Un līdztekus arī gaišums, ko sniedza mūzika. Mūzika bija gaismas stars, kas mani vadīja, un es tai ļāvos. Laikam jau tajā laikā dziļi sevī zināju, ka man ir jāpaļaujas uz sevi, bet bija jāpaiet ilgākam laikam, lai tā patiešām notiktu.

Raugoties uz mazo, spuraino Aiju, kāda tolaik biju, ar šīs dienas acīm, ļoti gribas viņu samīļot un pateikt, ka viss būs labi. Es viņai sacītu: “Tavs iekšējais kompass ir pareizs, vajag uzticēties sev un savai iekšējai balsij.”

Nenoliegšu, šajā defragmentētajā laikā, kurā dzīvojam, sevi sadzirdēt ir ļoti grūti. Man palīdz vistuvākie cilvēki, vispirms jau vīrs, kurš mani ļoti sazemē brīžos, kad kaut ko neredzu, negribu ieraudzīt vai atkal uz brīdi esmu ieslīgusi atpakaļ jaunības nepārliecinātībā. Tad ir labi, ja blakus ir cilvēks, kurš pasaka: “Hei, ir pavisam citādi!” Tieši tāpēc man apkārt esošie cilvēki ir paši nozīmīgākie un man vissvarīgākie. Prātā nāk vārdi, ko reiz teicis Imants Ziedonis: “Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.” Tā tiešām ir. Laikam ritot uz priekšu, tu aizvien vairāk novērtē gan savus vistuvākos cilvēkus, kuri bieži vien visvairāk arī dabū ciest, gan draugus. Arī šajā ziņā man ir laimējies, jo esmu bagāta ar brīnišķīgiem draugiem un kolēģiem.

Ļoti svarīgi novērtēt cilvēcisko kontaktu, sevišķi laikā, kad viss kļūst tehnoloģisks un attālināts. Bail, ka dzīva komunikācija kādā brīdī vispār var izzust, jo arvien biežāk cilvēki izvēlas palikt sēdēt savos ērtajos dīvānos un dzīvot virtuālajā pasaulē. Tāpēc, manuprāt, realitāte jāķer jebkurā brīdī – vajag satikties dzīvē, piezvanīt un parunāties. Tas ir ļoti svarīgi – ikvienam! Un to arī visiem novēlu – dzīvu, īstu komunikāciju.