Latvietim tiešām vajag speķīti, kur dūšu piesiet? Dita Lase: "Veģetārisma bacilis ir lipīgs"

Lai katrs dara, kā vēlas! Viņa pati uz savas ādas pārliecinājusies, ka veģetārisms ir priecīga, jaudīga un baudpilna padarīšana.

“Cik skaisti – Dieviņ mīļo! Šitādus salātiņus es vēl nebiju redzējusi!” izsaucas Dita, kad kafejnīcā mums atnes pasūtīto. Viņa nofotografē savu šķīvi un atzīstas: “Man ļoti garšo ēst, un es visu pasauli principā saprotu tikai caur ēdienu.” Veģetārisms atšķirībā, piemēram, no svaigēšanas Latvijā sen nav nekāds jaunums, tomēr joprojām ir daudz mītu un aizspriedumu. Tie rodas gan no nezināšanas, gan no gadsimtiem kultivētām tradīcijām. Bet, pag, kurš teicis, ka tieši gaļas ēšana ir īsti latviska tradīcija? Varbūt ir otrādi! Un varbūt tieši veģetārajā ēdienkartē meklējama tā īstā mūsdienu Latvijas garša?

Tas bacilis ir lipīgs

– Bērnības garšas mūs pavada visu mūžu. Kādas ir jūsējās?

– Kā saprotu no savas meitas jautājumiem, esmu dzīvojusi aizvēsturiskos laikos. Savā ziņā tā arī ir – padomju iekārtā varēja dabūt to, ko varēja, līdz ar to arī ēdienkarte bija latviešu parastā: kartupeļi, burkāni un pārējais, kas izaug dārzā, bet veikalā var dabūt pienu un reizēm desu uz lieliem svētkiem... Kad uz Gulbenes veikalu atveda saldējumu, tas bija – vispār! Un, ja vēl bija citronu Vēsma, tas bija sapņu piepildījums. Štrunts, ka vajadzēja stāvēt rindā līdz puspilsētai. Retajās reizēs, kad atbraucu ar vecākiem uz Rīgu, dabūju eskimo šokolādē uz kociņa. Tas man vispār likās kaut kas no kosmosa...

– Kā jūs iemācījāties gatavot ēst?

– Izaugu daudzbērnu ģimenē, un no vienpadsmit gadu vecuma biju mājas šefpavāre. Tā kā mani ēst gatavošana interesēja, bet mammu galīgi ne, viņa bija ļoti laimīga, ka to uzņemos. Man tika nolikta nauda: šitas tev uz nedēļu, mums visiem jābūt paēdušiem. Katru dienu gatavot ēst desmit cilvēkiem – tas nozīmē, ka pusi dienas pavadi virtuvē. Tētis pacietīgi ēda visus manus eksperimentus, par ko esmu viņam ļoti pateicīga. Reizēm gan viņš jautāja: “Vai kaut kas normāls šodien būs?” Jo gadījās, ka uztaisu kādu superīgu, ļoti inovatīvu sacepumu un pati saprotu: šito toč nevar ēst... Taču vienmēr jau savu ģimeni nemocīju. Kad 21 gada vecumā kļuvu par veģetārieti, visa tā gatavošana apgriezās kājām gaisā. Veģetāriešiem ir pilnīgi cita pieeja – būtībā tie ir pavisam citi ēdieni.

– Lai gan veģetārisms nav nekas jauns, daudziem joprojām gribas jautāt: kas notika, kas par traumu gadījās, ka normālam cilvēkam bija jākļūst par veģetārieti?

– Ar mani tiešām bija mirkļa klikšķis – kādu rītu pamodos kā veģetāriete un kopš tā brīža tāda arī esmu.

– Bet kā tāda pārvērtība var notikt vienā naktī?

– Iepriekšējā dienā biju satikusies ar vecajiem klasesbiedriem, un viens no viņiem bija veģetārietis. Mēs nerunājām ne par gaļas ēšanu, ne par ko tādu, taču nākamajā rītā es sapratu: es arī esmu veģetāriete. Tāpēc es vienmēr smejos: tusējieties ar veģetāriešiem uzmanīgi, jo tas bacilis ir lipīgs! Esmu vairākas reizes redzējusi, kā šīs fenomens notiek ar citiem: viņi atnāk uz veģetāriešu kompāniju pilnīgi bez kādas intereses, bez kādas motivācijas, un drīz pēc tam viņiem – klikš! – kaut kas saslēdzas. Un vēl viens veģetārietis ir dzimis.

– Vai tuvinieki pārdzīvoja, ka kļuvāt par veģetārieti?

– Kādu laiciņu slēpu to no mājiniekiem. Toreiz studēju Rīgā, un mamma man cītīgi sūtīja kotletes, un es cītīgi tās izbaroju māsai un draudzenēm. Kad sapratu, ka man veģetārisms patīk, ka tas nemainīsies un es tā dzīvošu, tad nostādīju mammu un visu ģimeni fakta priekšā. Tā īsti to traumu mājās vēl nav pārdzīvojuši... Protams, ka uztraucās – bērnu tev nebūs, smadzenes izkaltīs, skelets sabruks, vai manu, vai manu vai... Savā ziņā tieši viņu rūpes mani mudināja vairāk domāt par uzturvielām, lai tiešām kaut ko nesalaižu dēlī ar veselību, no gaļas atteikusies.

– Vai zinājāt, ko ēst veģetārietim?

– Jēgas nebija nekādas. Sākotnējais priekšstats man tieši tāds arī bija, ka ar kartupeļiem un salātiem paies viss atlikušais mūžs. Bet tad attapos, ka jāpiezvana klasesbiedram – sak, pats aplipināji ar veģetārismu, tagad gādā, lai man ir ko ēst! Tā diezgan ātri iepazinos vēl ar dažiem veģetāriešiem, kas bija ļoti izpalīdzīgi. Bija 1997. gads, un veikalos vēl plaukti nelūza no visādas pārpilnības. Un tad viņi man ierādīja – tev šitas veikaliņš jāzina un šī garšviela jāpazīst, un to dara tā un to šitā... Saņēmu ļoti daudz padomu, līdz ar ko man izpalika slavenā siermaizīšu, griķu un kāpostu fāze, kam sākumā daudzi iziet cauri. Man uzreiz bija iespēja gatavot pilnvērtīgu ēdienu. Man uzreiz visas lampiņas iedegās, un es iegrimu garšvielu un ēdienu pasaulē, un man tik vērās arvien jaunas un jaunas durvis vaļā. Būtu es ātrāk zinājusi, ka šitā var gatavot! Tad, protams, bija fāze, kad sāku raustīt visus radus un draugus aiz piedurknes: “Iedomājies, šitā te var darīt!” Kad visiem jau biju līdz kaklam ar savām atklāsmēm, parādījās draugu portāls. Varēju galerijas piebāzt pilnas ar ēdienu bildēm un apmierināt vajadzību dalīties ar saviem atklājumiem. Tā bija īsta jaunpievērsta veģetārieša ekstāze! Tikai man tas izpaudās nevis kā vēlme visus pārējos pievērst veģetārismam, bet dalīties ar citiem un parādīt: cilvēki, mīļie, bez pipara un lauru lapas ir melnais tūkstotis dažādu garšvielu! Zināji, ka kanēli var arī sāļos ēdienos likt? Iedomājies, šitas deserts ir no pupām!

– Vai, pievēršoties veģetārismam, sajutāt sevī kādas pārmaiņas?

– Pirms tam man bija liekais svars un diezgan daudz veselības problēmu, ar ko mēģināju cīnīties, bet viss bija nesekmīgi. Tad es nospļāvos, nospriedu, ka dzīvošu resna, slima, nesmuka, lieciet man visi mieru, un sāku ķellēt iekšā kartupeļus ar krējumu! Es neko no veģetārisma negaidīju – ne veselības uzlabojumus, ne tievēšanu. Bet vienā brīdī pamanīju, ka tas ir noticis, un sāku domāt – paga, paga, kad es pēdējo reizi slimoju ar gripu un biju saaukstējusies? Trīs reizes gadā tā nopietni nolikties ar angīnu – agrāk tas bija, kā plānu izpildīt. Bet pēc pāris veģetārisma gadiem – o, pāris reižu iesnas bijušas, tas arī viss! Galva vairs nesāp, mugura un locītavas arī ne! Sapratu, ka veģetārisms man tiešām nācis par labu un man der. Nesaku, ka tā ir un būs visiem, bet man tā bija, un tas mani ir pilnīgi pārliecinājis. Bet nevar noliegt, ka veģetārieši arī ir visādi: ir tādi, kas dzīvo tikai no čipsiem un baltmaizes, un tas nav nekāds veselīgais pasākums. Tomēr vairākumam veģetāriešu radies diezgan skaidrs priekšstats par to, kas viņiem ir jāapēd un cik daudz, kas ir veselīgi un kas nav.

– Satiekot veģetārieti, bieži jautā: tev tiešām nekārojas gaļu?

– Jā, daži domā, ka nabaga veģetārietis, iekodies galda malā, ciešas, nabags... Man gaļu tiešām nekārojas. Bet es pieļauju, ka ir veģetārieši, kuriem šad tad gribas gaļu, un tad tas ir atkarīgs no motivācijas, kāpēc viņi sevi tomēr apspiež. Katrā ziņā esmu pamanījusi, ka tad, ja kāds cilvēks cenšas pierunāt – Nu ieēd vienu! Nu tev taču īstenībā gribas! –, viņš patiesībā runā par sevi un savām vēlmēm. Vēl mani smīdina, ka reizēm jautā: vai jums ir atļauts tas un tas? Vai jūs drīkstat to un to? Neviens man neko nevar ne atļaut, ne aizliegt, un neviens mani neierobežo! Veģetāriešiem Bībeles nav!

– Jaunām meitenēm parasti saka – tev taču vēl jādzemdē, tu nedrīksti ākstīties ar to veģetārismu!

– Ja veģetārietēm būtu tādas problēmas ar dzemdēšanu, jājautā – no kurienes Indijā tāda pārapdzīvotība? Dzirdēts arī arguments, ka mūsu klimats nav piemērots veģetārismam. Bet, piemēram, Anglijā, trīs procenti cilvēku – un tie ir miljoni! – ir veģetārieši vairākās paaudzēs. Ko mēs varam secināt? Arī veģetārieši vairojas!

Es pati paliku stāvoklī, kad jau desmit gadu biju veģetāriete. Nu jā, dzelzs līmenis bija zemāks, bet, līdzko bērns bija ārā, dzelzs atkal bija atpakaļ normā. Bet tā ir daudzām sievietēm, tā nebija nekāda veģetāriešu īpatnība. Grūtniecība bija pilnīgi normāla, bēbis piedzima bezmaz godalgots, ja skatās pēc visām vērtējuma skalām. Es tiešām neesmu saskārusies ar to, ka veģetāriešu bērni būtu fiziski vai intelektuāli vājāki. Jautājums ir par to, vai vecāki bērnus baro pilnvērtīgi, bet to vajadzētu uzdot arī visēdājiem, kuri baro bērnu ar pelmeņiem, cīsiņiem un frī kartupeļiem. Vai tādam bērniem gadījumā kaut kā netrūkst?

– Kā jūs ēdināt savu meitu? Viņa arī ir veģetāriete?

– Viņa nav veģetāriete vairāk sociālu iemeslu dēļ, lai man dārziņā nav jāskaidrojas, kaut kas jāpierāda un lai nav jācīnās ar vienmēr gādīgajām vecmāmiņām, kuras gatavas glābt bērnu no bada nāves. Es nolēmu: dzīvosim mierīgi. Apbrīnoju vecākus, kas gatavi cīnīties ar vecvecākiem, dārziņiem, skolām un ārstiem par tiesībām ēdināt savus bērnus veģetāri. No uztura viedokļa to darīt nebūtu nekādu grūtību, bet no sociālā... Vispār dārziņā bērniem dod tik daudz gaļas – vai tiešām maziem bērniem katru dienu jāēd gaļa? Vienlaikus – cik švaka daudzos dārziņos ir ēdienkarte no uzturvērtības viedokļa: mannas putras, desas, baltmaizes, margarīns. Bērniem tā jāēd?

Mīļā miera labad es neiespringstu uz to, ko meita ēd ārpus mājas. Mājās mēs ēdam veģetāri. Meitai garšo dažādas graudaugu putras, augļi. Viņa ir diezgan kaprīza, tāpēc man stipri jāpacenšas, lai viņai garšo tas, ko gatavoju, un es cenšos arī.

– Un kā ar vīriešiem? Vīrietim vajag gaļu – tā ir aksioma. Uzspied vīrietim veģetārismu – zaudēts!

– Jebkurš cilvēks, kurš tiek ar varu spiests, ir zaudēts, jo nevar otram izlauzt rokas uz muguras un cerēt, ka viņš par to līksmi pateiksies. Bet vīriešu veģetāriešu īstenībā ir daudz – jautājums, vai viņi to ir afišējuši. Domāju, ka viņiem visiem prātā ir tas sociālais aizliegums un tradīcija: kas tu par vīrieti, ja neēd gaļu! Tas pats, kas ar alkoholu, – kas tu par veci, ja nedzer! Tas pats, kas sievietēm, – ja tu nesi tāda, šitāda, tik un tik centimetru visādās vietās, tu neesi īsta sieviete. Tie šabloni, štampi un zīmogi mums neļauj dzīvot un brīvi elpot!

Vot i visa gaļas ēšana

– Ka veģetārisms grauj veselību, bet gaļēšana to nodrošina. Ne viens, ne otrs neko nenodrošina, kamēr nav daudzveidības, balansa, kamēr rijat par daudz saldumu vai tauku. Lielais jautājums būtībā ir par to, kā balansējat savu uzturu, nevis par to, vai ēdat vai neēdat gaļu. Tāpēc var būt gan veģetārietis, gan gaļēdājs, kuram no barošanās viedokļa visa kā trūkst. Atšķirība vienīgi tāda, ka sabiedrībai tiek iepotēts, ka veģetārieši ir riska grupa. Bet Latvijā cilvēki mirst no vēža un sirds un asinsvadu slimībām, kas ir tiešā sakarā ar dzīvnieku izcelsmes produktu pārspīlēšanu. Portālā bija raksts, kurā kāds onkologs bija atļāvies izspļaut, ka pie tā, ka zarnu vēzis pie mums ir trešajā vietā no visām onkoloģiskajām slimībām, iespējams, ir vainīgs tas, ka ēdam gaļu katru dienu, kas ir stipri par daudz. Kas tur komentāros sākās! Kas par skandālu! Kāds uzdrošinājies dienišķo karbonādi vilkt no mutes ārā!

Savā ziņā es varu saprast arī tos, kuri ir tik ļoti sašutuši. Pieņemu, ka gaļas ēšana mums ir arī tāda padomju laiku trauma, kad nekā nebija un gaļa bija labklājības simbols. Un, kad nu tas viss ir garām un tu vari to gaļu ēst, cik uziet, kaut kādi veģetārieši sludina, ka tas nav veselīgi!

Man visvairāk uz varžacīm kāpj mīts, ka visi veģetārieši ir vienādi, vienīgi atšķiras viedokļi, kādi tad tieši. Vieniem mēs visi esam sektanti, citiem – kareivīgi, kādam – resni, vēl kādam – vārguļi... Mana pieredze ir tāda, ka cilvēki, kas tā runā, pazīst, maksimums, vienu veģetārieti un no tā viena arī izdara secinājumus par visiem. Man ir laime personīgi pazīt kādus 500 veģetāriešus un vēl kādus pāris tūkstošus virtuāli un varu teikt, ka veģetārieši ir ļoti dažādi. Manuprāt, viss atkarīgs no tā, kāds ir cilvēka temperaments un cik viņš sevi izkopis kā personību. Tas, vai cilvēks ēd vai neēd gaļu, nenorāda, vai viņš sevi kopj vai nekopj intelektuāli. Tas ir izvēles jautājums.

– Ir jau teiciens – tu esi tas, ko tu ēd. Tāpēc arī ir uzskats, ka veģetārieši ir miermīlīgi, bet gaļēdāji – agresīvi.

– Pēc manas pieredzes, arī tas neatbilst patiesībai. Kareivīgi nosakņotas ir abas puses. Tolerance mums visiem derētu... Personīgi man ir vienalga, vai citi cilvēki ir vai nav veģetārieši. Tās ir viņu pašu problēmas, kā viņi dzīvo savu dzīvi. Zinātnieki jau sen skandina – tiesa, tā klusiņām un pieticīgi, lai viņus pašus kāds nenosauc par veģetāriešiem –, ka dzīvnieku izcelsmes vielu mums uzturā ir par daudz. Nav jau tā, ka visiem uzreiz jāiesitas ar galvu veģetārismā, bet, ja ieklausāmies, ko saka dietologi, divas reizes nedēļā vajadzētu ēst gaļu un trīs – zivis. Tas nozīmē, ka darbdienās vari ēst pusdienās karbonādi un zivi, bet visām parējām ēdienreizēm vajadzētu būt veģetārām. Bet saprotu, ka jebkuru pamācību cilvēki uztver diezgan slimīgi. Es vispār varu neko neteikt, bet ir gadījies, ka par to vien, ka esmu veģetāriete un neēdu kotleti, kāds sacepas tā, it kā es viņam ar varu rautu karbonādi no mutes ārā!

– Mēs tak esam ziemeļnieku tauta, mums to speķi vajag – tīri vēsturiski.

– Mainās laiki, un līdz ar to mainās arī organisma prasības. Tie mūsu senči, kas ēda speķi, nedzīvoja pilsētās un augu dienu neklabināja datorus birojos. Viņi gāza mežu, un tas ir kas cits. Esmu pētījusi senos latviešu ēdienus, un tur ir skaidri redzams: gaļa ir svētku ēdiens. Gaļu ēda kāzās, parasti rudenī, uz Mārtiņiem kāva gaili, uz Ziemassvētkiem – cūku. Vot i visa gaļas ēšana! Vēlāk gaļu ēda biežāk, bet ko nozīmē biežāk? Svētdienās! Un vispirms ēda vīrieši, jo viņi ar lauku un gāž mežu. Nu un, ja sievietēm pēc tam kaut kas ķer, tad ķer. Tas, ka viņām jādzemdē, nevienu neuztrauca. Visa pamatēšana mums gadsimtiem ilgi balstījusies uz putrām un piena produktiem – visādi strebekļi, skābputras, raudzēti piena produkti, tad vēl tas, ko var izcept krāsnī, – kāļi, piemēram, un tas, ko var salasīt mežā, – ogas, sēnes.

– Tieši tā! Ja no šodienas viedokļa skatāmies, uztura daudzveidība viņiem, protams, piekliboja, īpaši dārzeņu un augļu sadaļā, jo sezonalitāte mums ir izteikta. Bet viņu laikmetā tas bija okei, jo mūžs bija īss, četrdesmit piecdesmit gados ķermenis bija nodzīts. Ar mūsu dzīves ritmu, stilu un stresa līmeni, es domāju, uzturam jābūt ļoti, ļoti atšķirīgam no tā, kāds tas bija mūsu senčiem. Ne velti mēs runājam nevis par Latvijas garšu, bet par mūsdienu Latvijas garšu – tās mūsdienas ir ienesušas ļoti lielas pārmaiņas. Ēdiens ir jābauda, nav jāēd pliekana pļura, jo senči tā ēda. Mēs taču ceļojam, uzzinām daudz jauna, galu galā – viena planēta. Nu tad savedam visu, ko varam, no tās planētas, rīkojam tusiņu un ēdam!

Ir uzskats, ka jāēd tas, kas izaug tepat Latvijā. Bet robežas, kas ir un kas nav mūsu platuma grādu un mūsu zemītes augi, sen jau ir izzudušas un priekšstati mainījušies! Man svarīgāk, lai vairāk skatāmies uz daudzveidību un veselīgumu. Piemēram, sešu veidu gaļa nav daudzveidība – tā visa ir gaļa! Bet sešu veidu dārzeņi ir daudzveidība, tas jau ir interesanti. Kādus 120 augus mūsdienās cilvēki ir selekcionējuši, pārdesmit tūkstoši aug savvaļā – mums ir kur izvērsties!

– Ir arī uzskats, ka veģetārisms, protams, ir ļoti labi, bet tas ir ļoti dārgi...

– Dzīvot veselīgi vienmēr būs dārgāk nekā neveselīgi. Mana pieredze ir tāda, ka, ēdot veģetāri, man tas maksā to pašu, ko agrāk maksāja, ēdot gaļu. Vienkārši tagad naudu, ko agrāk tērēju par gaļu, tērēju par augļiem un riekstiem. Mazliet mēģinu ievērot sezonalitāti, jo negribas visu to ķīmiju ēst, bet, ja man ziemas vidū sagribas brokoļus, es tos pērku un neko daudz nesaspringstu.

Tāpat kā gaļēšanu var realizēt gan ļoti dārgā un izsmalcinātā veidā, gan ļoti budžetīgā, tāpat arī veģetārā ēšana var būt gan ļoti izsmalcināta un dārga, gan ļoti normālā cenu un kvalitātes līmenī, rūpējoties par to, lai vienkārši tiktu saņemtas visas uzturvielas. Labu, sabalansētu un pietiekami lētu ēdienkarti var noorganizēt tikai no vienkāršiem Latvijas produktiem – mieži, grūbas, burkāni, kāposti, bietes un tādā garā. Bet, protams, ka vienmēr var arī ar vērienu: saulē kaltēti tomāti, ciedru rieksti, kokosrieksti, dažādas svaigēdāju fiškas... Tad tas, protams, uzreiz ir cits budžets, bet, jāsaka, arī cita garša.

Ir jāpieēdas līdz kviecienam

– Cik viegli veģetārietim ir ciemos? Mājasmāte saka – nu pagaršo, tevis dēļ tā pūlējos...

– Es no tā netaisu nekādu problēmu. Krauj man uz šķīvja visu, ko vēlies, es apēdu to, kas man patīk, un nevienam nekāds ļaunums netiek nodarīts.

– Uz kafejnīcām un restorāniem ejat?

– Eju un, kaut arī cepešus un tādas lietas neēdu, izbaudu to, kas veģetārs, un apbrīnoju to, ko mūsu pavāri var izdarīt. Mums ir ļoti labi pavāri. Man patīk, kā viņi ievieš jaunas garšu kombinācijas, kā izmanto savvaļas ogas, dažādus piena produktus. Ļoti patīk, kā viņi to pašu reņģi, pieticīgo ēdienu, cenšas likt goda vietā, izdomā, kā pasniegt, lai visi pirkstiņus aplaizītu. Mūsu pavāri prot arī ieviest jaunas garšvielas tā, lai saglabātu latvisko stilu, tīrību un vienkāršību. Un kādas inovācijas viņi taisa! Deserts no bietēm, rupjmaize tāda, rupjmaize šitāda... Man ārkārtīgi patīk, kā strādā pavāri Latvijā, esmu sajūsmā.

Ja esat gardēdis, brauciet uz Latviju un vienkārši staigājiet pa restorāniem! Nu, kas tas ir – par padsmit eiro paēst tiešām augstākās kvalitātes restorānā? Pie mums to var izdarīt! Es Vācijā ziņkārības dēļ biju aizgājusi uz restorānu, kur viena porcija maksā 40 eiro, kur vienkārši – pļuk! – uz šķīvja bija uzmesti pārvārīti makaroni. Es domāju: un tas ir viss?! Tas ir itāļu restorāns?!

– Ar ko jūs skaidrojat pavāru, dažādu kulinārijas kursu milzīgo popularitāti? Arī pēc jūsu veģetārisma skolas nodarbībām ir liels pieprasījums.

– Man liekas, mūsdienās pavāriem ir lielāka ietekme uz cilvēku domāšanu un veselīga dzīvesveida popularizēšanu nekā ārstiem un dietologiem. Ja man kaut ko jautā par ēdienu, garšvielām, gatavošanas tehnikām, uzreiz esmu gatava dalīties visā, ko zinu. Un man pašai ļoti patīk iemācīties kaut ko jaunu. Galu galā mēs visi trīs reizes dienā ēdam, no tā nevar izvairīties. Un tā visu mūžu, katru dienu! Ja tā tas sanācis, nu ir taču vērts padomāt, ko tu ēd, kas tev garšo, vērts izmēģināt jaunas receptes un eksperimentēt – nav visam jāpeld eļļā, sierā un krējumā! Un ir vērts ieklausīties pavāros, kas var iedot jaunu ēdiena dimensiju, garšas, ko varbūt nekad nebūtu iedomājies salikt kopā. Nesen nobaudīju ķirbju un grūbu zupu. Es neciešu ne ķirbjus, ne grūbas. Bet tā zupa bija vienkārši kaut kas tāds! Kosmoss! Ko izcils pavārs var izdarīt ar ķirbjiem vienkāršā veģetārā zupā!

– Ar kurām receptēm pati īpaši lepojaties?

– Man sanāk zupas – tās es varu arī no cirvja kāta izvārīt, man tās padodas un pašai arī ļoti garšo. Man pašai negaršo, bet ļoti labi sanāk kartupeļu biezputra. Mana meita to dievina, un tad es varu izvērsties.

– O, interesanti. Ko tādu jūs darāt ar kartupeļu biezputru?

– Nu tur jau tā lieta – neko tādu es nedaru. Izvāru kartupeļus, ar dakšiņu samīcu, pielieku piciņu sviesta, šķipsniņu sāls, pienu vai saldo krējumu – un gatavs. Bet man sanāk riktīgi garšīgi, un meita citas kartupeļu biezputras neatzīst. Tos pašus kartupeļus vārīs kāds cits, darot to pašu, ko es, un viņam tā biezputra sanāks pilnīgi citāda. Tas ir tas pats, kas ar maizes cepšanu: divas cepējas no viena mīklas kubla ņem mīklu, un katrai iznāk pilnīgi atšķirīga maize. Tas ir fenomenāli, cik dažādi mēs katrs taisām ēst. Tur ir kaut kas neizskaidrojams, ko nevar ne izstāstīt, ne parādīt. Piemēram, mana māsa vāra ārkārtīgi garšīgu auzu pārslu putru. Esmu viņai izprasījusi recepti un vāru it kā tieši tāpat, bet man nekas nesanāk. Katram ir kāds ēdiens, kas padodas kā nevienam – tas laikam ir kas tāds, kas nāk no mūsu būtības dziļumiem.

– Jā! Jā! Mēģinu netaisīt ēdienu, ja man ir slikts garastāvoklis. Kad man sāp galva, viss ēdiens iznāk rūgts. Arī tad, kad man ir šausmīgas dusmas, es labāk vispirms triecu pret sienu dažus šķīvjus un tikai tad eju uz virtuvi.

– Ja jums būtu jāsarīko grezna maltīte ar trim ēdieniem, kāda tā būtu?

– Ar trim ēdieniem tas nebeigtos, būtu piecpadsmit kā minimums. Kārtīgā veģetārajā ballītē ir jāpieēdas līdz kviecienam! Tur būtu daudz augļu, daudz kā krāsaina, svaiga. Desertā noteikti būtu torte – ar šokolādi, avenēm... Un ar krēmu, lai visi domā un min, no kā kaut kas tik debešķīgs radīts. Man ļoti patīk visādas kreizī lietas: lieku zemenes kopā ar mārrutkiem, no zaļajiem zirnīšiem taisu saldējumu, no gurķiem – deserta želeju... Kad redzu, kā to izbauda, kā skan tādi vaimandieniņ, cik garšīgi, man pašai viss iekšā pīkst, kā man tas patīk!

– Kā gaļēdāja es jautāšu: un kas būs stiprajā?

– Man ļoti patīk dažādas frikadelītes ar visādām mērcēm.

– O, tas jau izklausās pēc gaļas!

– Frikadelīte ir tikai forma. Manas frikadelītes būtu no saulē kaltētiem tomātiem, no sēkliņām, pupiņām. Un stiprajā būtu arī salāti – niknie! Tur būtu tādas garšvielas, lai no elpas vien var sērkociņu uzraut. Tas būtu veselīgs, bet ļoti priecīgs ēdiens. Pilnvērtīga ēšana vienmēr ir ļoti garšīga un baudpilna ēšana, un, kad cilvēks ir garšīgi paēdis, viņš ir priecīgs!

Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis