Kas jādara un jāliek galdā Mārtiņdienā? Māca Janīna Kursīte
Novembris Latvijā ir gan oficiālu valsts svētku, gan arī senu tradīciju dienu bagāts. Taču par tradīcijām nereti pat īsti nezinām, kā tās cēlušās un kāpēc tās atzīmējam tieši tā un ne citādi. Daudz dziļāka zināšana par to ir literatūrzinātniecei un folkloristei profesorei, Janīnai Kursītei.
Ko vēsta Mārtiņdiena?
Mārtiņdiena – kas tā īsti ir par svinamdienu: latviešu vai tomēr aizgūta no vāciešiem? Skaidro profesore Kursīte: “Mārtiņdienu patiesībā varētu nosaukt par „divi vienā”. Uzslāņojums šai dienai nāk no kristietības, turklāt ar diviem skaidrojumiem: pirmkārt, tā ir Tūras bīskapa Mārtiņa (336–397) piemiņas diena, kas sakrīt ar viņa miršanas dienu; otrkārt, tā ir Mārtiņa Lutera dzimšanas diena – 10. novembris. Mārtiņus svinēja 10. novembrī (protestantu zemēs) vai 11. novembrī (katoļu vidū). Senākā pagātnē tie bija pagānu svētki, kas iezīmēja saimnieciskā gada noslēgumu. Un te Mārtiņa vārdam ir paralēles senindiešu tradīcijā: Mārtanda bija viens no Vivasvata, Saules dievības, pavārdiem. Burtiskā nozīme senindiešu valodā šim vārdam ir “no mirušas olas dzimušais”. Iespējams, ka gan senindiešu, gan senlatviešu folklorā Mārtanda/Mārtiņš simbolizēja gadalaiku maiņu, pāreju no rudens uz ziemu un līdz ar to nomirstošo sauli. Pavasarī Ūsiņš bija atdzimstošās – pavasara – saules vēstnesis. Līdz ar to Mārtiņš un Ūsiņš skaitījās tie, ko citiem vārdiem sauc par Dieva dēliem – sezonas dievības. Mārtiņš un Ūsiņš abi saistīti ar zirgiem, ir zirgu aizgādņi, tieši tāpēc gan Ūsiņdienā, gan Mārtiņdienā bija svarīgi rūpēties par zirgiem. Ja saimnieks rūpējās par zirgiem, uzskatīja, ka arī Ūsiņš un Mārtiņš par tiem gādās.”
Ko vērtīgu no šīm tradīcijām vajadzētu pārņemt mūsdienu cilvēkam? “Šodien zirgu gandrīz vairs nav, līdz ar to arī staļļu ar silēm, kurās gādīgi iebērt auzas, mums nav. Tas tikai rāda, ka nevienu tradīciju nevar un nevajag pārņemt burtiski. Mārtiņlaiks iekrita veļu laikā, tāpēc kā agrāk, tā tagad, sēžot pie svētku galda, ir svarīgi atcerēties tuviniekus, kuru vairs nav līdzās. Ja Mārtiņus svin uz laukiem, tad šī diena (vakars) ir laiks, kad pie bagātīgi klāta galda pārrunā, kāda bijusi raža. Ja Mārtiņus svin pilsētā, tad tas ļauj pārdomāt un pārrunāt vasaru, kāda tā bijusi, atcerēties skaistākos mirkļus. Ziedot naudā vai graudā kādam, kam šai gadā nav tik labi veicies,” ierosina folkloriste.
Kāpēc Mārtiņos jākauj gailis?
Varbūt gaili var aizstāt ar citiem lopiņiem? Un ko ar to nokauto vislabāk darīt? “Mārtiņos kāva gan gaili, gan vistu. Gailis ir saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista – ar zemes auglību. Vistai bija jābūt melnai – zemes krāsā:
Devu, devu Mārtiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu vistu, kankarainu,
Ar visiem nadziņiem.
Gailis, kā šķiet, varēja būt jebkurā krāsā, bet svarīgs bija sekstes un kāju sarkanums (uguns, saules enerģijas krāsa):
Mārtiņam gaili kavu
Sarkanām kājiņām,
Lai guntiņas nevajaga,
Kumeliņus barojot.
Ja Mārtiņus svinēja un, kā liekas, svinēja, turklāt kuplā radu lokā, tad par godu šai dienai kāva vērsi. Ko darīt šodien? Pirmkārt, vērsi nenoēdīs, jo vairs nav tik kuplu ģimeņu, otrkārt, kur lai ņem to vērsi, treškārt, arī svētku ēdienos pagātnes tradīcijas nav jākopē burtiski. Vista vai gailis, vai abi kopā gan derētu svētku galdam!” skaidro Janīna Kursīte.
“Obligāti nekas nav jāpilda. Rituāls jāiziet ar prieku, bet, ja svētku noskaņojumu neizdodas uzburt (ar mājinieku, draugu vai paziņu palīdzību), tad labāk nevajag. Tad var apmierināties ar svētku galdu. Ja noskaņojums ir labs un ciemiņi gatavi iesaistīties, tad, pārģērbušies kankaros, uzvilkuši kažokus uz ačgārno pusi vai uzlikuši maskas, var iet „dzīt” Mārtiņu, saukdami pie katrām durvīm, kur ir palicis Mārtiņš. Mārtiņbērnus aicina iekšā, pacienā, saimnieci noper (tā saudzīgi!), iet rotaļās. Pēc tam kopā arī mielojas.”
Kāds izskatās Mārtiņdienas galds? Ko uz tā liek? Ko šie ēdieni un dzērieni simbolizē?
“Mārtiņdienas galda galvenā īpašība ir bagātība – tas ir bagāts galds. Bez vistas un gaiļa gaļas ēd vēl biezputru ar gaļu vai izčurkstinātiem cūkas taukiem. Liellopu gaļa arī bija iecienīta. No saldajiem ēdieniem – karašas ar medu. Īpaša vieta svētku galdā bija ierādīta kaņepju ēdieniem. Šodien pilnīgi pietiktu ar garšīgu kaņepju sviestu. Nekāds ļaunums neradīsies, ja mielosies arī ar zoss gaļu, kas gan ir jaunāku laiku piedeva Mārtiņdienas galdam,” skaidro profesore Kursīte.
Vai Mārtiņdienā arī jāizrotā māja un pagalms? “Jebkuriem svētkiem gatavojoties, uzposa māju un pagalmu. Taču īpašu rotājumu Mārtiņdienā, kā liekas, nebija. Mārtiņdienas vakarā vilka lietuvēna krustus uz durvīm un logu aplodām – mājas aizsardzībai. Šodien to var uztvert kā rotājumu veidošanu, ja uz to neraugās nopietni. Mārtiņos – pašā ziemas priekšvakarā – bija svarīgi ar stiprām zīmēm pasargāt māju. Bez lietuvēna krusta tas varēja būt slīpais krusts vai kāda cita veida aizsargzīme.”
Kad ir īstais veļu laiks – oktobrī vai novembrī?
Kā īsti ir ar veļu laiku – vieni saka, ka īstais veļu laiks ir novembris, pēdējā laikā to piemin oktobrī. Folkloriste skaidro: “Bija, ja tā var teikt, īsais veļu laiks un garais veļu laiks. Īsais ilga deviņas dienas un sākās Miķeļdienā. Tātad turpinājās līdz Mārtiņiem ieskaitot. Vidēji garais veļu laiks ilga līdz Ziemassvētkiem, pats garais – līdz Meteņiem. Veļu laiks ir saistīts ar pamirumu dabā, ar ziemu. Tas bija arī labākais laiks, kad atcerēties savus mirušos, – pieminēt, sanākot kopā ģimenes lokā. Veļu laika neiztrūkstoša sastāvdaļa agrāk bija mīklu minēšana. Uzskatīja, ka ar veiksmīgu minēšanu var pietuvināt pavasari un saules atgriešanos, tāpat arī stiprināt sevi iekšēji. To ir grūti atkārtot šodien, varbūt tikai bērnudārzā vai mazākajās klasēs. Bet var mēģināt atlicināt laiku kaut vai krustvārdu mīklām, nopērkot atbilstošu žurnālu, kurā tās publicētas. Tas stiprinās tonusu un palīdzēs uzturēt prāta možumu. Vismaz tiem, kam nav pazudusi humora sajūta.”
Ieva Galēja, žurnāls „100 Labi Padomi” / Foto: Aigars Hibneris, Shutterstock
