Vārdotāja Anna no Virešiem. Viņa par lāstiem zina visu!

Zemes ceļš līdz mazajai baltu ķieģeļu mājai ir pamatīgi izbraukāts, lai gan pagalmā mašīnas nav. Pretim neviens nesteidzas, jo, kā drīz uzzināšu, Anna tikpat kā vairs nestaigā. Pa virtuvi rosās Annas meitas – ekstrēmi košas kā ekstrasensu šova zvaigznes televīzijā. Meitenes pārtapušas teatrāli skaistos, nedaudz dēmoniskos tēlos – raganiņās, kas, šķiet, lidojot nomaldījušās un nejaušības pēc nonākušas vienmuļajā lauku virtuvē ar zemajiem griestiem un plītskrāsni.

Visspēcīgākais ir vārds

Vārdotāja Anna sēž uz dīvāna malas taisnu muguru un skatās nekurienē – priekšā galds ar smalkām, puķainām kafijas tasēm un cigarešu etviju, ko rotā ķirzaka no zaļi mirdzošiem akmentiņiem. Melnie, sirmot sākušie mati cieši pieglausti galvai un saņemti zirgastē. Aiz Annas muguras glezna, kurā redzama bangojoša jūra, no kuras pa blāvu gaismas staru paceļas citplanētiešu kuģis. “Visspēcīgākais ir vārds, viss pārējais plātība un butaforija. Novārdot var visas vainas, un darbības arī var novārdot, tikai – vai vajag?” Anna aizsmēķē cigareti.

Viņa runā mierīgi un cieti, tikpat kā nemainot balss intonāciju, nesmaidot un nežestikulējot. Maģijas klātbūtnes sajūtu rada Annas nedaudz šķielējošās, sevī vērstās acis. Jau sarunas sākumā kļūst skaidrs, ka Anna nav beigusi smalkus ezoterikas kursus, lai atvērtu salonu. Viņai piemīt paaudzēs uzkrātas un no agras jaunības attīstītas zināšanas. “Kādas nu tur īpašās spējas,” Anna parausta plecus. Jābūt zināšanām. Jā, savā ziņā tās ir slepenas.

Anna bērnībā dzīvoja Balvu pusē, Krišjāņos. Tur viņa mācījās pūšļošanu no vectēva māsas Veronikas – īstas veco laiku zāļu sievas, kas prasmes bija ieguvusi no savas mātes un tā tālāk. “Tantei bija savas meitas, bet viņa izvēlējās mani, jo ir jāsakrīt dzimšanas laikam un vēl visādām lietām. Veronika nekad neslimoja un zināja, kam der katra zālīte. Viņa palīdzēja, ja sivēnam piemetās sarkanguļa, norieba, ja kādam iemetās rokā dzirksts vai tika sastiepta pakrūte. Veronika prata notes – vajadzības – vārdus, ko nodeva man. Kādreiz jau ikvienā dzimtā bija sieva, kas tos prata.”

Tā ir tiesa, jo latviešu folkloras krātuvē vien atrodami ap 55 tūkstošiem buramvārdu. Liela daļa radušies jau pirms kristietības, bet vēlāk pārveidoti, tekstā iekļaujot Bībeles tēlus, sižetus un formas. Folkloras pētnieki buramvārdus definē kā formulas ar pārdabisku spēku, ko vārdojot vai rakstītā veidā lieto, lai iedarbotos uz konkrētu objektu. Lai vārdošana iedarbotos, būtiska nozīme ir tam, kā tos pasaka. Mūsu senči ticēja, ka vārds trāpa mērķī, ja to izsaka pareizā intonācijā, slepenā ritmā. Buramvārdi kā maģiska formula tika skaitīti rituāla laikā, kas notika, piemēram, pirtī, krustcelēs. Liela nozīme vienmēr bijusi laikam – tika ievērotas Mēness fāzes, kā arī saules stāvoklis – vakarā pirms vai pēc rieta.

Annas bērnība nepavisam nebija bezbēdīga. Par tēvu viņai ziņu nav, bet mamma, līdzko no kolhoza dabūja pasi, atstāja bērnu dziļajos laukos pie saviem vecākiem un aizgāja meklēt laimi, kur acis rādīja. Arī skolas gadi Tilžas internātskolā ir dzīves grāmatas lappuse, kuru Anna nelabprāt atver. “Sešdesmitajos gados internātskola līdzinājās kolonijai. Rīta rosmei sekoja līnija, kuras laikā pārbaudīja, vai visiem ir akurātas krādziņas un aproces, vai ir izgludināts pionieru kaklauts. Matus visiem grieza vienādi. Tie bija deviņi vājprāta gadi. Mani vecvecāki bija vienkārši veco laiku cilvēki, kas gāja un strādāja, bet lieki muti nedzesēja, ja runāja, tad tikai par lietu, un mīlestību neizrādīja. Tomēr, ziniet, tādas mīlināšanās trūkumu nekad neesmu izjutusi. Es arī tagad mīlestību izprotu citādi – man nav raksturīga vaimanāšana un žēlošana. Ja ir kāda vaina vai nelaime, es domāju, kā praktiski varu palīdzēt. Es māku tikai rīkoties, jo, kā vectētiņš teica, ko līdz kā vistai kladzināt.”

Kad Anna 18 gadu vecumā sāka nodarboties ar pūšļošanu, cilvēki smējās: “Ko tāds skuķis prot.” Tomēr izrādījās, ka pēc skuķa buramvārdiem ātri sadzīst lūzumi, pāriet kuņģa kaites un iekaisumi. “Kad saprata, ka man sanāk, cilvēki sāka nākt, bet runāja aiz muguras visādas lietas.” Anna stāsta, ka, jauna būdama, ar labiem panākumiem likusi kārtis, bet tad skaidri sajutusi, kas tas ir aplami. “Es tās kārtis ienīstu, un nepatīk man tie, kas nāk un lūdzas, lai izlieku. Nav jābāž deguns tur, kur nevajag, jo likteni nevar izmainīt. Cilvēki paši kropļo savu likteni, izvēloties nepareizo dzīves ceļu. Jūt, ka nav jādara, bet tik un tā dara, sirds saka priekšā: nevajag, neej, bet cilvēks neklausa. Tās kārtis ir tāda štukovina: kas izkrīt, tas ir. Kārtis parāda sliktu zīmi, bet nepasaka, kāpēc, par ko, kas tieši notiks un vai to var mainīt. Cilvēks ieciklējas, gaida un pats piesauc nelaimi. Vai otrādi: izliekas veiksmes, laimes kārts. Cilvēks vairs neko nedara, darbu nemeklē, cer, ka nauda pati no gaisa kritīs, un padzen savu laimi. Tāpēc es kāršu likšanu metu malā un arī meitām nemācu: ja cilvēkam kaut ko no sirds negribas, nekad nevajag to darīt,” cieti nosaka Anna.

Pēc skolas Anna sapņoja studēt filoloģiju vai vēsturi, izlasīja simtiem grāmatu, bet viņai nebija lemts mācīties tālāk. Turklāt meitenei bija stipra tuvredzība un tikai viena niere. “Man vairs nav ko slēpt, esmu finiša taisnē,” Anna lietišķi saka. “Man vajadzīga nieru transplantācija, jo vienīgā niere vairs nedarbojas. Ja naudas nav, pēc 60 gadu vecuma nieres vairs netransplantē. Tomēr, par spīti visam, esmu nolēmusi izvilkt vēl desmit gadus. Ziniet, es par to nedomāju, tikai dzīvoju katru dienu un daru labu,” enerģiski noskalda pūšļotāja. “Es visu mūžu nodzīvoju ilūzijās: domāju, ja darīšu labu, arī man viss būs labi. Nē, katrs cilvēks riņķo tikai ap sevi – viņš pats sev ir vienīgais Visuma centrs. Cilvēki nenovērtē to, ko viņiem dod, nāk kā pēc algas, prasa vēl un dusmojas, ja atsaki. Bet es jums teikšu tā: labais simtkārtīgi atmaksājas, bet ļaunais – tūkstoškārt. Dzīve man iegrozījās slikti, bija laiks, kad vīrs dzēra, nesa visu laukā no mājām. Kad nedzēra, bija ļoti labs, saticīgs un strādīgs.”

Anna saka, tolaik neesot pat nācis prātā ķerties pie buramvārdiem, lai mainītu vīru, jo pati sev un tuviniekiem viņa palīdzot tikai ekstra gadījumos. Reiz, kad jaunākajai meitai trīs mēnešu vecumā sācies kuņģa iekaisums, un arī tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā bērns būtu nomiris. Otru reizi, kamēr braukuši ātrie, viņa meitai noņēmusi augstu temperatūru. Savukārt, ja dzērājs pats negrib tikt vaļā no atkarības, kas viņam ir tik mīļa kā brūte, nekādi buramvārdi nelīdzēs.

Viena no mūsdienu nelaimēm ir neprecīza diagnostika. Vai Anna spēj pateikt, kas īsti vainas cilvēkam? “Varu gan un pasaku. Zinu, un viss. Gadās, ka problēma ir neliela, bet es iekšēji sadzirdu: “Te nekā nebūs.” Tad tā arī pasaku. Cits ir nāvējoši slims, bet es varu līdzēt. Reiz pie manis atnāca sieviete ar kaimiņienes fotogrāfiju. Tai sievietei bija audzējs, plaušās krājās šķidrums, cerību bija gaužām maz. Es paskatījos un sapratu, ka būs labi. Tagad viņa – radioloģe – strādā uz pilnu slodzi un ir vesela.”

Anna godīgi atzīst, ka visiem palīdzēt nevar. “Es cienu un savā ziņā dievinu medicīnas zinātni. Ja cilvēkam ir audzējs, ko nevar operēt, cenšos ierobežot metastāzes, panākt, lai mediķi varētu strādāt. Cilvēki prasa, vai vajag ķīmijterapiju. Ūdentiņš ir labs, bet ar laiku metastāzes var parādīties no jauna. Ir pacienti, kam varu tikai sāpes noņemt. Ja cilvēkam nav līdzi īstā zilā papīra, es arī rozi nepieņemu. Dabiskais, zilais papīrs, kādu ražoja līdz septiņdesmitajiem gadiem, vairs nav nopērkams. Tas, ar sintētiskiem piejaukumiem, kas krāso, nekur neder. Ja roze ir sākuma stadijā, es varu ieskaitīt vārdus tauciņos vai ūdenī, bet, ja kaite ir ielaista, un parasti ir, to nedrīkst smērēt un slapināt, tāpēc der tikai zilais papīrs. Man vajadzīgs rezultāts, māžoties negribu.”

Mūsdienu medicīnas izgudrojumus Anna salīdzina ar pārmantotajām zināšanām un atrod, ka bieži vien jaunākie atklājumi ir labi aizmirsts vecais. Anna uzskata, ka dabā ir viss, kas cilvēka veselībai vajadzīgs, – dabiskie antiseptiķi un antibiotiķi ir vērmele un brīnumdaris Islandes ķērpis, kas aug tepat mūsu mežos. Antibakteriāla iedarbība ir asinszālei, arī kumelītei, sajauktai kopā ar piparmētru. Anna atceras, kā bērnībā ar tanti bridusi pa rasainu pļavu un lauzusies cauri brikšņiem, meklējot zālītes, apkārt sīkuši odi, koduši dunduri un kaitinājuši knišļi.

“Katrai vainai var piemeklēt kaut ko no dabas,” saka Anna. Sensenās receptes kopā ar buramvārdiem, rakstītiem vecajā drukā, glabājas kladēs ar nodzeltējušām lapām. Svešām acīm tās rādīt nedrīkstot, kur nu vēl fotografēt. Anna mirkli pažēlojas, ka daba sapostīta, ekosistēma sākusi mainīties, nevarot atrast meža retēju, no kura sakneņiem gatavo tinktūras un novārījumus, ko lieto pret kuņģa un zarnu trakta iekaisumu un asiņošanas apturēšanai. Arī maura retējs un rudzupuķe kļuvusi par retumu. “Cilvēki ar zemi karo kā ar ienaidnieku, bet kur mēs dzīvosim? Dievs mums devis vienu vietu – nebūs zemes, nebūs cilvēku. Mežus izcērt, un akas, kas kādreiz bija pilnas, tagad ir tukšas, jo koku saknes ūdeni pievelk tuvāk zemes virsmai. Cilvēki rīkojas tā, it kā varētu iesēsties kaut kādā bubļikā – lidojošajā šķīvītī – un pārcelties dzīvot uz Marsu,” šķendējas Anna.

Lāstiem nav jātic, tie vienkārši ir

Man patīk Annas recepte pret saaukstēšanos. Liek zeķē karstus pelnus no labas malkas – alkšņa vai bērza, skalo kaklu ar sālsūdeni, pēc tam ar kumelīšu tēju, kam piepilināta eļļa. “Gribat – noskaitīšu vārdus pret visām vainām?” Anna ber vārdus kā ābolus no groza. “Pret visu jau neskaitīsi, tāpat jau skaitot salasām pietiekami daudz problēmu. Ekstrasens televīzijā plātās: slikto enerģiju paņem un ar slaidu vēzienu aizmet prom. Fizika ir stabila zinātne, kurā valda enerģijas nezūdamības likums. Enerģija pati no sevis nerodas un bez pēdām nepazūd. Kad ekstrasenss uzlādē cilvēku ar pozitīvu enerģiju, viņš patiesībā iedod līdzi arī pārējo – ambīcijas, negācijas. Organisms kādu laiku strādā pēc svešas komandas, bet pēc tam cilvēkam kļūst sliktāk. Kad vārdoju ūdeni, es no sevis neko tajā neielieku. Citi saka, esot jātic, citādi nedarbosies. Nav jātic, tāpat viss notiks, tikai mazliet vēlāk nekā tiem, kas tic un kas pakļaujas placebo efektam. Dzīvnieki nekam netic, bet viņus tāpat var novārdot. Daži saka, izdarīs to un šito, tāpēc lāsts viņus neķeršot. Kas ir lāsts? Precīzi formulētas ļaunas darbības vēlējuma formā.”

Anna noskaita dažas rindas no visvairāk izmantotā pamatlāsta: “Kaut tu izputētu ar visu, kas tev bija, ir un būs, kaut maize tavā mutē pārvērstos par akmeni...” Mazliet senili, bet mundri. Mana skepse Annu netrāpa, viņa nopietni turpina: “Ja to pavada ar pareizām maģiskām darbībām, rezultāts ir. Piemēram, lai cilvēku mantiski izputinātu, ir jāziedo krustceļupēs, citā gadījumā – upē vai ezerā. Ziniet, ja visi apstākļi sakrīt un cilvēks otru nolād no sirds, dižas zināšanas nemaz nav vajadzīgas, tāpat labi ķeras, tāpēc nekad nevajadzētu dusmās otram sliktu vēlēt. Ja lāstu noņems, tas nepazudīs, bet atgriezīsies pie licēja.”

Aktīvi vārdojot un buroties vairāk nekā 35 gadus, Anna pārliecinājusies, ka nav nekādas baltās un melnās maģijas – dzīvē viss ir raibs kā lupatu deķis. Lai noņemtu lāstu, daudz kas ir jāzina: “Tas nav tik vienkārši. Niekus var noņemt caur ūdeni, bet citus – caur tempļiem un baznīcām ar daudzām rituālajām darbībām. Nē, arī uzlikt tikai caur ūdeni nevar, ir jāiziet cauri visiem elementiem – zemei, gaisam, ūdenim, ugunij. Lāstiem nav jātic, tie vienkārši ir. Pārsvarā var redzēt, ja cilvēkam uzlikts lāsts, bet es cenšos noskaidrot, kāda ir tā forma. Piemēram, cilvēks nekādi nevar dabūt darbu. Ja atrod, uzņēmums izput, viņam neizmaksā algu vai atlaiž no darba, neraugoties uz kvalifikāciju. Kamēr cilvēks pats saviem spēkiem kaut kā nenoturēsies vienalga kādā darbā pusgadu, lāstu nevarēs noņemt. Lāsts visu laiku iet kā pa apli, un, kamēr to nepārcērt, apļošana turpinās. Viegli noņemams ir noskaudums: trīs kvēlojošas oglītes iemet ūdenī, noskaita penteri – vienu daļu izdzer, ar otru nomazgājas, un viss ir beidzies. Tie jau ir tie notes vārdi. Gadās, ka bērna ratiņos ielūkojas garāmgājēja: “Vai cik jauks, mierīgs bērns.” Mamma atnāk mājās, un bērns sāk histēriski brēkt. Tas ir noskaudums, ko tāpat var noņemt. Tos negribot uzliek. Par noskaudumu liecina nevis asi vārdi vai tieša kritika, bet lišķība.”

Anna par lāstiem un nobūrumiem zina visu un secina: katrs sev pats ir lāsta forma. “Cilvēki ir paštaisni. Atnāk sieva, un es redzu, ka neko citu kā sevi viņa negrib dzirdēt: mazbērni tādi, bērni šitādi, kaimiņi slikti, es viena pati laba. Kad sāku konkretizēt, izrādās, ka mazbērni atceras, piezvana, bērni atbrauc. Bet ko tad tu gribi? Sieviete kliedz: viņiem tikai manu dzīvokli vajag, tāpēc saka, lai pie viņiem nāku dzīvot, mani par cilvēku neuzskata, pēc vīra nāves visu darīju bērniem, savas dzīves nebija. Saku, lai parunā ar meitu kā ar draudzeni, pasaka: man tā un šitā, sapas ar to Pēteri. Izrādījās, ka meita bija tīri priecīga. Sieviete pārcēlās pie Pētera – bērni un mazbērni sāka nākt ciemos, veda abus uz teātri.”

Man neliek mieru tā lāstu būšana. Prasu, vai var uzlikt nāvējošas slimības lāstu. Anna saka, mūsdienās to pat zinātniski varot pierādīt. Cilvēkam tiek atnests nokodēts sāls, cukurs, ūdens. Oi, interpretācijas iespējas ir plašas – var sadurt mājas sienā adatas, izlaistīt ūdeni. “Dara visu ko,” noslēpumaini novelk Anna. “Viens no efektīvākajiem veidiem ir aiznest labi appesteļotu alkoholu – kā iedzer, tā uzreiz rezultāts. Bieži vien saka: “Kopš tās dienas, kad mani pacienāja, jūtos slikti – nelaba dūša, reiboņi, galvassāpes, miegainība.” Ar tēju nevarēs, jo karsts noņem gan sliktu, gan labu, tāpēc neiedarbojas. Lāsts iedarbojas uz organisma vājāko vietu, un cilvēks sāk slimot. Ja cilvēks ir ar izteikti ļaunu sirdi un ļaunām domām, viņš pats var uzlikt lāstu, bet parasti lāstus pasūta profesionāļiem.”

Kopš neatminamiem laikiem lāstiem ir veltīti veseli krājumi ar formulām, receptēm, darbībām. Dažas ir asiņainas – ir jāupurē dzīvnieks, parasti gailis, jānes uz krustcelēm, kur jāveic maģiskas darbības, ar asinīm jāzīmē pentagramma, skaitot vārdus. Ļaunos darbus pasūta cilvēki, bet realizē dēmoniskas būtības. Ekstrasensi bieži vien stāsta, ka ir tik balti un pūkaini, bet kā tu, no pirksta izzīžot, vari noņemt lāstu, ja nezini, kā uzlikts. Mēs pārzinām abas maģijas, un tikai sirdsapziņa un vēlme, gluži kā Harija Potera burvju cepure, nosaka, kurā pusē esam.

Bieži vien noteicošā ir alkatība, jo lāsta uzlikšana maksā, sākot ar 500 eiro. Kāpēc tik dārgi? Tāpēc, ka tad, kad Anna skaita “Trīs deviņi ceļi, no kurienes nācis, turp aizej, kas to ļauno darījis, tas to ļauno darbu saņems”, 99 procenti lāsta atgriežas pie pasūtītāja, viens procents – pie licēja. “Lāsta uzlicēja tuvumā viss aizies postā – darījumi aprausies, mašīna salūzīs, darbā būs nepatikšanas. Gadās, ka darba devējs, intuitīvi sajūtot briesmas, lāsta apsēstu cilvēku atlaiž. Savukārt profesionālis, kurš uzliek lāstu, zina, kas var notikt, tāpēc izpilda rituālus un ziedo, lai atpirktos no dēmona. Parasti tas ir cilvēks ar neparastām spējām – ekstrasens, dziednieks. Viņš visbiežāk pietuvina rokas pēc palīdzības atnākušam klientam un pie sevis skaita: es atdodu tavu dvēseli par tavu veselību... Sākumā cilvēkam kļūst labāk, bet pēc tam sākas aizvien baisākas lietas. Ja lāsta uzlicējam neizdodas ziedot, viņam sākas problēmas. Par lāstu jāsāk domāt, ja esat vesels un pēkšņi saslimstat. Tas nozīmē, ka jūsu iekšējā apritē nonākusi graujoša informācija. Var būt tā, ka uz galda stāv limonādes un etiķa pudele. Dēmonisko spēku apsēsts, cilvēks ne no šā, ne no tā sajauks – redzēs etiķi kā limonādi un iedzers. Maksa par darbošanos ar melno maģiju ir ļoti augsta – veselība un dzīvība.”

Trīs piles asiņu vīnā

Anna saka: lai nu ko, bet vīrieti mierīgi var pieburt, tikai, ja nebūs mīlestības, dzīve būs kā ļauns murgs – strīdi, kautiņi, dažos gadījumos slepkavība. “Katrā Mēness fāzē, kad tika veikts rituāls, viņš nāks pie prāta un centīsies atbrīvoties no cilvēka, kuram ir pieburts. Viņš nevarēs aiziet prom ilgāk par trim dienām. Ja ir īsta patikšana, jādzer abiem. Pretējā gadījumā tā ir ņirgāšanās par cilvēka brīvo gribu.” Kad prasu par tehnoloģijām, Anna attrauc, ka tās esot sarežģītākas, nekā vairākums domā, tāpēc visbiežāk dāmas, kas niekojas ar vīriešu pieburšanu, nekādu rezultātu nesasniedzot. “Piesien ar mēnešreizēm, ja rīkojas pareizi. Trīs piles vienmēr tikai vīnā, jo asiņu un vīnogu sula pēc struktūras ir līdzīga. Senajā Grieķijā, ja mātei nebija piena, viņa bērnu baroja ar vīnogu sulu, jo tas organismam ir piemērotāks par govs pienu.”

Otrs maģiskākais padzēriens ir piens, ar kuru varot gan slimības, gan nelaimes uzsūtīt un noņemt. “Nevar vienkārši iepilināt vīnā vai pienā, tas jādara pareizajā dienā, jāņem īstās dienas asinis, un arī pienam jābūt slauktam noteiktā laikā.” Anna brīdina, ka negatīvas maģiskas darbības atmaksājas līdz pat septītajai paaudzei, bet, ja iznākums bijusi slepkavība, – līdz devītajai. Savukārt līdz ceturtajai paaudzei darbojas izmirstošās dzimtas lāsta forma. “Runā, ka čigānu maģija ir viena traka lieta,” saku. Anna gandrīz apvainojas: muļķības, ar ko tad čigāns, būdams dabas bērns, labāks par viņu. Tie, kas tagad māžojoties, neko daudz nevarot. “Čigānu lāsts darbojas, jo pati čigāniete tic, ka ir izredzētā, un mēs ticam, ka viņa uzliks to varenāko lāstu. Pliks placebo.”

Mazā istaba ar zemajiem griestiem atdzīvojas, kad tajā iespurdz meitenes – astoņpadsmitgadīgā Anna un Marija, kas trīs gadus vecāka. Iespiesta starp meitām, arī Anna beidzot atplaukst un mīļi smaida. “Kad mums jāzina par puišiem, mēs mammai rādām fotogrāfiju, un viņa precīzi pasaka, kāds ir puiša raksturs un kā viņš rīkosies,” saka meitenes.

Marija atminas: kopš agras bērnības sēdējusi blakus mammai un skatījusies, kā viņa strādā. Cilvēku vienmēr bijis daudz, līdz ar viņiem daudz sāpju un slimību. Bēdas virmojušas gaisā, un piecgadīgajam bērnam asaras birušas kā pupas. “Atceros, ka vecajā mājā sēdēju pie akas un skatījos uz cilvēkiem, kas gaidīja rindā pie mammas. Man viņu bija tik ļoti žēl, ka gribējās pieiet, uzlikt roku, noglāstīt.” Tā neviļus Marija sākusi masēt cilvēkus, un tas viņai padodas ļoti labi. Senos laikos tādus cilvēkus ar īpašām spējām sauca par laitītājiem (laitīt – masēt, burzīt). Marija ir iemācījusies atšķirt ārstniecības augus, ko tagad vāc, lai mammai palīdzētu attīrīt organismu no indēm. “Kad gājām mazākajās klasēs, mammu saukāja par raganu un no skolas mājās nācām raudādamas. Vēlāk skolotājas mūs lika mierā, jo viņām bija bail no mammas. Mammu pat uz sapulcēm nekad nesauca, vienmēr gāja tētis. Klasesbiedri baidījās, ka mamma viņus noburs par krupjiem.”

Vienas no spilgtākajām meiteņu bērnības atmiņām ir uguns rituāli mēnesnīcā pie vecā ozola, ko viņas slepus vērojušas, kamēr mamma pieķērusi un sabārusi. “Cilvēki saka, mums nevar skatīties acīs. Ja uz kādu sadusmojamies, ar viņu kaut kas atgadās, lai gan pašas to negribam,” piebilst Anna. Mamma pamāca, ka nevajag dusmoties, jo tā ir enerģija. Jāmācās prasmīgi apieties ar savām spējām un zināšanām. Izejot pagalmā, pamanu ar akmeņiem norobežotu ugunskura vietu. Tā ir ziedotava, kur Anna un nu jau arī Marija rituāli ugunij ziedo ziedus, augļus, vīnu. Jāziedo ir VIENMĒR, kad kaut ko lūdz. Lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās...