
"Dzina ārā no mājas, jaunais tēvs arī negribēja ņemt pie sevis...." Kam cauri iet nepilngadīgās grūtnieces Latvijā, stāsta mentore

Ik gadu vairāk nekā 100 nepilngadīgo meiteņu Latvijā kļūst par mātēm. "Viņas pašas vēl ir bērni! Viņām ir tik daudz baiļu: kā vispār pateikt skolā, bail par zaudēto jaunību un tusiņiem, no tā, kas notiek ar ķermeni, no nākotnes. Un tad vēl galu galā bail no nosodījuma," intervijā Jauns.lv stāsta Bērnu slimnīcas fonda "Nepilngadīgo grūtnieču mentoru programmas" mentore Ramona Treilona.
Kas ir mentors un kāda ir viņa loma?
Būt nepilngadīgai un kļūt par māmiņu ir dubults izaicinājums. Ramona uzsver, ka mentors ir “atbalsta persona nepilngadīgajām māmiņām, kas palīdz viņām noorientēties jaunajā dzīves posmā”. Viņa skaidro, ka pusaudzes bieži vien paliek vienas ar ārstu apmeklējumiem, jaunu gan fizisko, gan emocionālo sajūtu un vajadzību gūzmu. “Reāli viņas jau arī ir tikai pusaudzes – faktiski bērni. Būsim godīgi, viņām ir vajadzīgs pieaudzis cilvēks blakus, labs atbalsts,” saka Ramona.
Mentora pienākumi ietver praktisku palīdzību un motivēšanu: atgādināt par vizītēm pie ārstiem, analīžu nodošanu, kā arī palīdzēt saprast, kas nepieciešams bērniņa pūriņam. Tāpat tiek veidota “resursu karte” – cilvēku loks, kas būs blakus un palīdzēs pēc bērna piedzimšanas. Ne mazāk svarīgs aspekts ir emocionālais atbalsts, ko daudzi mentori, īpaši pep mammas, sniedz ar lielu pieredzi un izpratni.
"Vissvarīgākais jau ir jaunajai māmiņai palīdzēt pieņemt to situāciju, ka viņa tagad ir gaidībās un ir sācies jauns posms viņas dzīvē. Vajag viņai palīdzēt noticēt, izsērot to zaudēto pagātni, ka tagad viss ir un būs savādāk, tāpat jau arī jaunās fiziskās sajūtas. Protams, ka apjukums ir tām jaunajām meitenēm. Ļoti jau, protams, tas atkarīgs no kādas ģimenes meitene nāk. Godīgi sakot, lielākoties jau tomēr nāk no tādām sociālā riska ģimenēm vai no ārpus aprūpes ģimenes. Bet gadījumi ir dažādi, un ne vienmēr tas ir tā."
Jaunās māmiņas – dažādi likteņstāsti
Mentoru pieredze parāda ļoti atšķirīgus gadījumus. Ramona stāsta par savu jaunāko māmiņu – 13 gadus vecu meiteni. “Protams, pilnīgs bērns, un viņa piedzīvoja gan pusaudžu krīzes, gan grūtniecības pārmaiņas vienlaikus. No asarām līdz smiekliem un atpakaļ,” viņa atceras. Šajā gadījumā ģimene par laimi bija atbalstoša, pat devās līdzi uz dzemdībām, un tagad bērniņam jau ir divi gadi.
Tomēr ne vienmēr stāsti ir tik gaiši. Dažkārt jaunās māmiņas tiek izmestas no mājām vai saskaras ar ģimenes noraidījumu. “Ir bijuši traki stāsti – ka meiteni dzen no mājām ārā par to, ka viņa palikusi stāvoklī. Bet ir bijuši arī labi stāsti, kur pieņem situāciju,” saka Ramona, piebilstot, ka morāļu lasīšana gan nekad neizpaliekot.
"Bija, jā, arī gadījums, kad lika meitenei iet dzīvot pie bērna tēva, bet viņš arī negribēja ņemt pie sevis... Tad tur bija varens ļembasts! Un tad labi, ka ir tāds mentors, kas palīdz izrunāt tās ģimenes lietas gan ar grūtnieci, gan arī ar viņas ģimeni. Cik nu viņi ir gatavi, protams, uzklausīt."
Savukārt kādā citā gadījumā meitene par savu grūtniecību uzzināja tikai trīs nedēļas pirms dzemdībām. “Viņai sāpēja vēders, aizveda uz slimnīcu, un tur pateica, ka tūlīt jau jādzemdē. Neviens nebija pamanījis, jo meitene bija apaļīga. Viņa pati arī neko nenojauta. Apgalvoja, ka neesot piedzīvojusi ne sliktu dūšu, ne arī jutusi kādas kustības vēderā. Es kā dūla un pep mamma palīdzēju viņai sagatavoties un biju līdzās dzemdībās.”
Jaunās māmiņas, bet kur ir tēvi?
Ģimenes atbalsts bieži vien ir izšķirošs, jo diemžēl ne visi jaunie tēvi ir gatavi uzņemties atbildību par situāciju. “No manām vienpadsmit nepilngadīgajām mammām [vairāku gadu garumā] tikai trīs tēti šobrīd ir palikuši kopā ar bērna māti, bet zinu, ka citi palīdz vismaz finansiāli, ” atzīst Ramona. "Jā, ar tiem jaunajiem tēviem ir grūtāk...Tas gan. "
Vienlaikus Ramona priecājas par tiem pāris laimīgajiem stāstiem. "Viena ģimene ir ļoti stabila. Jaunais tētis uzreiz piekrita, ka vēlas būt kopā, vēlas audzināt bērnu. Viņš tobrīd bija pilngadīgs, bet viņa - nepilngadīga. Viņam bija 19, bet viņai - 17. Abi jau vēl tādi zaļi, bet viņš viņu uzreiz apprecēja vēl pirms bērniņa piedzimšanas un automātiski viņa saņēma to paātrināto pilngadību. Tā kā manā praksē ir arī tāds skaists gadījums, un viņi joprojām ir kopā. Un tur tiešām viss ir ļoti labi," priecājas Ramona.
Vēl viņa atminas kādu pavisam neparastu stāstu, kur jaunā grūtniece otrajā grūtniecības mēnesī zaudēja savu bērniņu. Lai arī grūtniecība nebija plānota, bet viņa tik ļoti bija jau pieņēmusi domu par bērniņu, ka pēc zaudējuma nolēma vēlreiz palikt stāvoklī - šoreiz jau plānoti.
"Mēs jau tur visādi mēģinājām viņu atrunāt. Un tā kā iedrošināt, lai dod sev laiku izsērot, bet viņa bija nepierunājama. Viņai pēkšņi tik ļoti gribējās to bērniņu un brīnumainā kārtā viņa patiešām uzreiz pēc bērēm jau nākamajā mēnesī palika stāvoklī! Tagad bērniņam jau gadiņš, un viņai ir kolosāla māte! Ik pa laikam joprojām man atsūta bildītes, kā mazais paaudzies," ar neviltotu prieku saka Ramona, piebilstot, ka šis gan ir vienīgais gadījums viņas praksē, kur nepilngadīgā ir nolēmusi plānoti palikt stāvoklī.
Mentora atbalsts nebeidzas līdz ar dzemdībām – sadarbība turpinās vēl vismaz trīs mēnešus. “Es pati arī vēl pēc tam apjautājos, kā viņām klājas, un dažas meitenes pašas uztur kontaktu,” stāsta Ramona. Dažām ģimenēm mentors kļūst par uzticamu ģimenes draugu arī ilgākā laika posmā.
Ko darīt meitenei, kas uzzina par grūtniecību?
Ramona uzsver, ka pirmais solis ir atrast uzticamu pieaugušo. “Noteikti būtu jāmeklē cilvēks, kam var uzticēties. Ja tas nav ģimenē, tad jāzina, ka ir arī mentori – apmācītas un uzticamas personas, kas palīdzēs.” Attiecībā uz grūtu lēmumu par grūtniecības pārtraukšanu, ja par to uzzina jau ļoti agrīnā posmā, viņa saka: “Mentors nekad neteiks priekšā izvēli. Mēs runājamies, ļaujam meitenei pašai pieņemt lēmumu. Mēs tomēr runājam par dzīvību... Un tās sekas pēc tam var būt gan psiholoģiskas, gan arī fiziskā līmenī.”
Ramona uzsver, ka jaunās māmiņas ir spējīgas būt lieliskas mammas, ja vien viņām ir atbalsts. “Viņām ir daudz enerģijas, un, ja blakus ir uzticams pieaugušais, viņas ir brīnišķīgas mammas,” viņa saka. Vienlaikus viņa atgādina, ka sabiedrībai vēl ir daudz jāstrādā pie cieņpilnas un iejūtīgas attieksmes.
"Mēs esam tādā pārejas laikmetā uz cieņpilnu sabiedrību, vēl jau tas pagātnes rēgs mūs diezgan vajā. Vecākā paaudze lielākoties vairs nevar mainīties. Nesaku to par visiem, bet diemžēl lielākā daļa nespēj ar iejūtību un cieņpilnu attieksmi pret to izturēties. Tā attieksme ir tāda pārmetoša."
Mentora darbs ir kā tilts starp jaunietes apjukumu un drošu pamatu nākotnei. Kā saka pati Ramona: “Šīs meitenes vieno viena lieta – viņām ir nepieciešama pieauguša cilvēka cieņpilna, iejūtīga attieksme.”
Kur nepilngadīgajām grūtniecēm meklēt atbalstu?
Bērnu slimnīcas fonds jau vairākus gadus īsteno īpašu mentoru programmu nepilngadīgajām grūtniecēm. Programmas mērķis ir sniegt gan praktisku, gan emocionālu palīdzību meitenēm, kuras nonākušas šādā sarežģītā dzīves situācijā. Par programmas būtību un izaicinājumiem Jauns.lv stāsta tās vadītāja Linda Berķe-Berga.
Sākotnēji programmas ideja radās no mediķu puses – tika meklēts veids, kā palīdzēt jaunajām grūtniecēm apmeklēt ārstu vizītes un laikus veikt nepieciešamās analīzes. “Jaunietēm ir diezgan grūti saprast, ka grūtniecības laikā ļoti būtiski konkrētā laikā izdarīt konkrētas pārbaudes un būt uzskaitē. Tad ārsti vērsās pie mums ar lūgumu piesaistīt cilvēkus, kas palīdzēs atcerēties par vizītēm un paskaidros, kas tieši jāizdara.”
Laika gaitā kļuva skaidrs, ka tikai praktiska palīdzība nav pietiekama – vajadzīgs arī emocionāls atbalsts. Mentors kļūst par sarunu biedru, palīgu un reizēm pat uzticības personu. “Nereti šīs meitenes nāk no sociāli mazaizsargātām vidēm, tāpēc arī emocionālais atbalsts ir ļoti nozīmīgs – izrunāties, saņemt praktisku padomu, atrast psihologa palīdzību vai pat pirmās nepieciešamās lietas mazulim,” stāsta projektu vadītāja.
Šobrīd mentoru palīdzību programmā saņem vai drīzumā saņems 6–8 jaunietes, bet kopumā gadā tās parasti ir ap 10 meitenēm. Jaunākā šobrīd ir 14 gadus veca.
Programmas kodols ir brīvprātīgie mentori – aptuveni 30 sievietes ar dažādu profesionālo un dzīves pieredzi. “Mūsu lokā ir pep mammas, vecmātes, dūlas, zīdīšanas konsultantes, arī sievietes ar psiholoģisko izglītību. Viņas visas ir ļoti motivētas un palīdz no sirds. Tas nav apmaksāts darbs, bet brīvprātība,” uzsver Berķe-Berga.
Lai arī sabiedrībā vēl joprojām pastāv nosodījums, programmas pārstāvji vēlas iedrošināt jaunās māmiņas.
“Tas, ko mēs vēlamies pateikt, – tu neesi viena. Mentors nebūs tas, kas nosodīs. Vienīgais, ko varam darīt, ir maksimāli atbalstīt gan meiteni, gan viņas bērniņu,” saka Berķe-Berga.
Viņa uzsver, ka palīdzība pieejama ne tikai grūtniecības laikā, bet arī pēc bērniņa piedzimšanas: “Mēs kā sabiedrība kopumā varam uzlabot šo bērnu un viņu mammu dzīves. Nav mums sveša bērna – mums jārūpējas par visiem.”