Ezoterikas bizness Latvijā. Kā atrast dziednieku, kuram ir godaprāts?

Bet kā ir ar dziedniekiem, gaišreģiem, ezoteriķiem, mistiķiem un citām neparasto cilvēku pasugām, kam šobrīd Latvijā ir ražas laiks. Vai aitu cērpamais laiks. Vai... Kas notiek Latvijā? Man gribas domburiski iesaukties, kad dzirdu kārtējo pieredzes stāstu par cilvēka ļaunprātīgu izmantošanu, bet rokas par īsām, jo cilvēks pats nāca, pats maksāja, pats muļķis.

Žurnālam “Patiesā Dzīve” dažreiz pārmet, ka esam pārāk ezoteriski. Popularizējam dziedniekus, burvjus, mistiku, visus tā sauktos čuģikus, ļautiņus ar putniem, respektīvi, māņus un tumsonību. Ko lai saka? Pāršķiriet šīs lapas. Ja kādam tas ir nepieņemams. Jo tā ir dzīves sastāvdaļa. Tāpat kā politika. Arī šajā jomā ir daudz mistisku norišu un savādnieku, cita realitāte un meli, tomēr par politiku interesējas tikpat kaislīgi kā par populāru cilvēku privāto dzīvi.

Cilvēki grib zināt, un viņiem tas jāpiedāvā. Jautājums par godaprātu. Kāds ir informācijas mērķis. “Patiesās Dzīves” – parādīt, ka pasaule ir plašāka par iedomāto lineāro nogriezni, kurā dzīvojam. Ka cilvēki ir dažādi, un šī dažādība izpaužas ne tikai aktuālajā bēgļu jautājuma kontekstā.

It visā ir fasādes puse un ēnas, tomēr var pakāpties augstāk un ieraudzīt, ka abas puses ir saistītas. Ir muļķīgi noliegt to, ko nesaproti. Vienmēr pastāv vidusceļš – paiet malā, nepiedalīties, tā ir mūsu izvēles svētība. Dzīve patiešām ir brīnumu pilna. Bet redz tas, kas nevis skatās, bet ierauga. Mēs piedāvājam visu, ko piedāvā DZĪVE. Lasītāju ziņā – mēģināt no šā piedāvājuma izsijāt SAVU zeltu.

Mana satikšanās ar Dziednieku

Sākšu ar savu pieredzi.

Mana pirmā satikšanās ar dziednieku notika pirms daudziem gadiem, kad biju pusaudze. Atgriezusies no vasaras nometnes, konstatēju, ka kaut kas nelāgs notiek ar manu seju. Uz tās bija parādījušies sarkani pleķi, tūskaini, kas, neraugoties uz ārstēšanu ar dažādām ziedēm, kompresēm, pat kosmetologa apmeklējumu, kļuva arvien sarkanāki un neglītāki. Tīņa gados, turklāt meitenei, tā ir katastrofa. Asaras šķīda uz visām pusēm, es paziņoju, ka tāda briesmone uz skolu neiešu, labāk nomirt nekā staigāt tādā paskatā, īsāk sakot, bija iestājies pasaules gals. Ārstu izmeklējumi, analīzes, kaudzēm tablešu pret nenosākamas izcelsmes alerģiju – nekādu izmaiņu, skaistums ruka ar katru dienu par ciešanām man un manai ģimenei, jo vienā brīdī visi saprata – lieta ir nopietna. Beidzot saņēmām norīkojumu uz stradiņiem, kur pa blatu blatiem (tas bija laiks, kad pareizās pazīšanās un sakari bija dzīves labklājības fundaments un garants) tikām pie tā laika spožākā speciālista, profesora, dermatologa – vārdu nav vērts minēt – šis cilvēks sen ir mūžībā.

Esmu pārliecināta, dermatoloģijas korifejs patiesi bija savā vietā, ar izcilām zināšanām, ko ilgus gadus bija apliecinājis vārdos un darbos, par viņa ārstēšanas panākumiem stāstīja leģendas. Tomēr palīdzēt man viņš spēja tikai daļēji. Atkal tika veiktas neskaitāmas pārbaudes un nozīmēti medikamenti, tomēr īstas skaidrības, kas man kaiš, nebija. Viena lieta gan bija uztaustīta – smērējot speciālās, pēc profesora receptes man sagatavotās zāles (kas bija melnā krāsā, nejauki smirdīgas), tūskainie laukumi uz sejas samazinājās, un sārtie pleķi pamazām izzuda. Pēc mēneša seja bija normāla. Bet – ne uz ilgu laiku. Pagāja nepilns pusgads, un murgs atkārtojās. Un atkal stradiņi, atkal mēnesis mājas režīmā, atkal melnā smirdīgā zapte uz sejas. Tā mani ārstēja trīs gadus. Tika izteiktas versijas par hormonālajām izmaiņām saistībā ar dzimumnobriešanu, paustas cerības, ka varbūt, sākot dzimumdzīvi, šī mistiskā kaite pāries. Bija konstatēta arī sakarība starp slimības uzliesmojumu un sauli. Varbūt alerģija pret sauli? Man bija vienalga. Vienalga – kas, pret ko, kāpēc – ka tik beidzot tas beigtos. Varbūt tieši tāpēc kārtējā periodā, kad atsākās slimība, es paziņoju, ka vairs nekādas tabletes nedzeršu, smēres nesmērēšu – viss! Pietiek! Dzīve ir nežēlīga, es nelaimīga, punkts un āmen.

Mana seja ar katru dienu pārvērtās par lepras slimniekam līdzīgu viepli, sarkanie pleķi tagad bija ugunīgi, ar brūni kreveļainām malām un iekritušu dzeltenzaļu bedri pa vidu, kas pulsēja, it kā zem ādas būtu strutas. Seja bija nevienmērīgi nopampusi, deformētie vaibsti bija tik atbaidoši, ka manā klātbūtnē sēdošie pie galda nevarēja paēst. Beidzot tika izlemts meklēt dziednieku.

Dziednieks Zīle dzīvoja Tukumā. Slavens bija, rindas pie viņa allaž bija garas, cilvēki brauca no pašas rītausmas, lai, ja palaimēsies, nokļūtu pie dziednieka vakarā. Es gaidīju mašīnā, savas sejas dēļ, cik ilgi – vairs neatceros, atceros – kad gāju iekšā, tantes, ieraudzījušas mani, meta krustus.

“Meit, tev problēmas ar aknām,” teica vecais vīrs. Es domās pat iekliedzos: “Kādas aknas! Paskaties uz manu seju!” Tad notika process, kas atmiņā ir kā pa miglu, prātā vienīgi palicis – ugunīgā roze. Man bija ugunīgā roze, kas ilgi augusi. Tāpēc, dziednieks Zīle brīdināja, ar vienu reizi var nepalīdzēt.

Tālāk nāk atstāstījumi. Mašīnā esmu aizmigusi tik cieši, ka mājās mani ienesuši nešus. Gulējusi diennakti, gājuši čamdīt, vai dzīva. Nākamajā dienā pampums sācis zust, bet nevienmērīgi, esmu ļoti pārdzīvojusi, ka visa seja neizveseļosies, jo tieši tajā un tajā vietā dziednieks nav pielicis savu roku. Pagāja nedēļa. Seja pārklājās ar kreveli kā pēc apdeguma. Pēc mēneša āda kā zīdainim, šķita – no jauna izaugusi. Viss. Stāsta beigas, slimība vairs neatgriezās. Ugunīgā roze bija nokauta. Pietika ar vienu reizi.

Iekšējās sarunas ārējai lietošanai

Vai šī pieredze bija tā, kas ielika pamatu manai ticībai kaut kam pārdabiskam, netveramam, neizskaidrojamam? Nē. Laika gaitā prātā atausušas epizodes, kas liecina: tas notika jau sen, sen agrāk. Tomēr nenoliedzami “mans stāsts ar manu seju” bija izšķirošs punkts, kad jauna cilvēka psihē notika revolūcija – ir kas tāds, ko nespēj zinātne, medicīna, kas nepakļaujas materiālās pasaules paradigmām.

Ticība ir magnēts. Arī te varētu gari un plaši spriedelēt, vai tā ir tikai metafora. Mūsu domas, kas vērstas noteiktā virzienā, ietekmē realitāti. Par to runā dažādas zinātnes jomas, to pēta kvantu fizika. Ticība – šī koncentrētā enerģija – rezonē ar līdzīgas frekvences enerģiju. Iespējams, ir dzirdēts – ja materiālajā pasaulē pievelkas pretpoli, smalkajā – garīgajā – līdzīgais pievelk līdzīgo.

Visas dzīves laikā mani pievilka, un es pievilku visu, ko var likt zem nosaukumiem: mistika, ezoteriskā joma, transcendentālā pieredze, parapsiholoģija, garīgās prakses utt. Es satiku tādus cilvēkus, ar mani notika tādas lietas.

Jēdzienu transcendentāls filozofijā skaidro: ārpus laika un telpas stāvošs; ārpus izziņas robežām esošs; pāri pasaulei eksistējošs. Tas nav mūsdienu vārds, jau antīkie gudrie savas galvas lauzījuši par šo jautājumu, no populārākajiem – Imanuels Kants – viens no Eiropas pazīstamākajiem domātājiem, kuru dēvē par pēdējo lielo Apgaismības filozofu. Ezoterisks ir sengrieķu izcelsmes vārds, nozīmē – iekšējs. Slepens, apslēpts, domāts vienīgi zinošiem, iesvētītiem. Savukārt mistisks – visbiežāk tas tiek definēts kā neparasts, pārdabisks, grūti izskaidrojams.

Mums katram sava pasaule, mēs katrs esam pasaule, kas daudziem ir tik atšķirīga, ka šķiet – nenormāla. Par cilvēku smadzenēm zināmi nieka 10–15 procenti, tomēr joprojām nemitīgi notiek atklājumi zinātnē, kas liecina, ka pat ar šo mazumiņu pietiek, lai piekļūtu tam neaptveramajam resursam iespēju, kas mums ir līdzās. Vai mūsos. Joprojām zinātne nevar atbildēt, kā darbojas mūsu atmiņa un kur rodas domas. Vai tas nav transcendentāli? Ar ezoteriskajām praksēm katrs no mums nodarbojas ik dienu, runājoties ar sevi, gūstot atklāsmes, lūdzot Dievu un sapņojot sapņus. Un mistika. Kurš dzīvē nav piedzīvojis ko mistisku? Visi ir. Piemēram, pašu piedzimšana. Tā ir mistērija. Arī dzimšana vēl ir noslēpumā tīta, kas pārsteidz ar katru zinātnes attīstības soli, ļaujot kaut ko saprast, reizē ar nākamo jautājumu – kāpēc?

Vairākums latviešu sitīs dūri pie krūtīm un teiks, ka ir patrioti. Un nemelos. Dziesmu svētkos slaucīs prieka asaras, hokejā smērēs sarkanbaltsarkanus vaigus, saulgriežos skandēs spēka vārdus un piekritīs dainu spēkam un Māras zemes diženumam. Bet vai kāds ir padomājis, kā tās vecās burenes, zilo papīriņu licējas, augu vācējas, viedās večas un vecie krīvveidīgie, kas, mums par nelaimi izmirst, kā viņi zināja, kura zāle ārstē, kura mirdina. Laboratoriju nebija. Empīriski? Vai kāds var iedomāties, cik cilvēku zem zemes vajadzētu sadabūt, lai izšķirotu – kas pret ko, kad un kādās devās. Bet viņi zināja. Un nodeva no paaudzes paaudzē, lai izdzīvotu. Un zināja, kad jāsēj, kā mākoņi jādzenā, uz kuru pusi Roma. Lūk, ezoteriskās zināšanas, transcendentālās un mistiskās, un spokainās, ja atceramies, ka latvjiem patika čupoties ar veļiem. Nekādas tumsonības, toreiz to sauca par spēku un zināšanām, ko labi novērtēja inkvizīcija un padomju vara, un visi tie pārējie, kam bija nepieciešams, lai mēs būtu normāli.

Vislabāk var noslēpt neslēpjot

 Meksikas šamaņi ēd halucinogēnās sēnes, Austrālijas aborigēni rībina bungas, līdz nonāk transā, Tibetā mūki meditē, ticīgie askēzē un lūgšanās gūst apgaismību – cik sena cilvēce, tik ilgi mēs cenšamies izrauties no materiālās pasaules ierobežojošās čaulas, lai gūtu atbildes uz jautājumiem.

Ir bijuši dažādi laiki. Tādi, kad cilvēkus ar neparastām spējām pielūdza un sakrālās zināšanas vajadzēja nopelnīt ar gara atbilstību. Tādi, kad vajāja, spīdzināja, iznīcināja, bija – kad izmantoja sistēmas nolūkos. Visus šos laikus vieno ierobežota piekļuve šāda veida informācijai.

Nu maisam gals vaļā. Viss kā uz delnas. Ņem, ko gribi, lieto, kā gribi. Katrs var uzdoties, par ko vēlas, ka tik pieprasījums, un tā lieta rullē. Jāiemācās tikai pareizi vārdi, jāsagādā pareizi atribūti un veiksmīga reklāma. Un cilvēkiem patīk. Vai tāpēc, ka noguruši, vīlušies, vai tāpēc, ka par slinku kaldināt savu laimi pašiem. Vai viss kopā. Vai tomēr pie vainas reklāma? Brīnums kā ejoša prece. Kādreiz par šādām reklāmām vīpsnāja, tagad miera vējos – reklāmai zobos neviens neskatās. Nesen pieklājīgā žurnālā izlasīju reklāmu par burvi, kam līdz 31. datumam lāstu noņemšanai 50% atlaide.

Ekstrasensu šovi ir vakara izklaide, kā kādreiz lielos godos tirgus laukumos bija uguns rijēji un liliputi. Sakrālā informācija, buršana, maģija un citas izdarības ir tikpat pieejamas kā piena zupas recepte, bet dziednieki, gaišreģi, zīlētāji nu jau ir katrs piektais pretimnācējs ar visiem papīriem, zīmogiem.

Viss jau būtu jauki – atraisām dievišķās potences, izbāžam degunus no miesiskās mucas, noticam, ka visums un šūna ir vienoti, nokāpjam no radības troņa pjedestāla, varētu teikt – pienācis laiks, kad esam aci pret aci ar savu atbildību. Ja vien ne kārtējā brīvības blakne.

Atbildības jēdziens izšķīst demagoģijā un pseidokonformancē, bet informācijas gūzma rada spiedienu, zem kura nosmok pati informācija. Kāda jēga no informācijas, ja tu nespēj to sagremot līdz galam, lai lietotu savām vajadzībām. Tu esi informēts, bet nekā nesaproti. Tu zini, bet nezini, kā dzīvot.

Un te izcila niša biznesam. Nauda.

Reiz kāds ekonomikas guru teica. Ka naudu var iegūt tikai vienā veidā: atņemot to otram. Ne jau vardarbīgi. Bet iestāstot, piespiežot, ievilinot, piemānot, pieradinot, radot vajadzību – liekot vienam dot savu naudu otram.

Aitas un cirpēji

Sieviete aiziet pie sertificētas gaišreģes, kas sēž nopietna nosaukuma iestādē, lai rastu atbildi uz kādu būtisku jautājumu. Samaksā 20 eiro, un pēc piecpadsmit minūšu seansa, kurā pateikts daudz, bet reizē nekas, atskan paziņojums par lāstu. Ko nu? Jāiet pie viņas kolēģes, laba esot, palīdzēs. Lāsts nav priecīga vēsts, tāpēc sieviete zvana nozīmētajai kolēģei. “Jā, zinu, dzirdēju par jums, varu noņemt,” kolēģe ir lietišķa. Izstāsta, kas jāņem līdzi, daudz to lietu – sveces, ūdens, sāls, degvīns... Runā draudzīgi, gādīgi. Cik tas maksās? Astoņdesmit eiro.

Sieviete, kura man atstāstīja šo notikumu, nav trūcīga. Labs darbs, ģimene, tikai nesen sākusies strīpa neveselības problēmu. Viena slimība beidzas, nākamā sākas, pa starpu dažādi neparasti atgadījumi, tāpēc arī nolēma izmantot gaišreģes pakalpojumus. “Bet 80 eiro! Tā taču ir nopietna naudas summa,” savā sašutumā dalījās ar mani paziņa. “Teikšu tā – labi organizēts uzņēmums. Viena nobaida ar lāstu, tad sūta pie lāstu speciālistes, kas plēš trīs ādas. Labi, es vienkārši noskaitos, bet cik būtu gatavi maksāt. Un cik daudziem šis paziņojums izsistu pamatu no kājām, iekodētos zemapziņā. Varbūt viņam naudas nav, bet prātā nemitīgs tuk, tuk – tu zini, tev ir lāsts uzlikts...”

“Es tai speciālistei jautāju, kāpēc tik liela nauda,” atceras sieviete. “Uz ko sākās gvelšana, ka nevienam tagad viegli neiet, īres maksa augsta, neko nevienam par velti nedod. Saku – labi, bet jūs garantējat, ka pēc jūsu lāsta noņemšanas man ar veselību nekādu problēmu vairs nebūs? Šī: garantēju, bet, ja jūs kaut mazliet kļūdīsieties rituāla izpildē, ja kaut ko nebūsiet izdarījusi, kā vajag, tad var arī nesanākt. Mīlīt! Rituāls nedēļas garumā! Vienreiz sveci ar pirmo sērkociņu neiededzināsi, viss – attaisnojums rokā. Es atkal: bet jums taču šīs spējas ir Dieva dotas! Ja man tagad naudas nav, tas nozīmē, jūs man nepalīdzēsiet? Viņa: lāstu noņemšana ir ļoti smaga padarīšana, tā ir enerģijas apmaiņa, visam jābūt līdzsvarā...”

Parasti šādos disputos tiek piesaukti slaveni dziednieki, ekstrasensi, kas arī, redz, ņemot lielu samaksu. Bet te ir viena maza, bet izšķiroša nianse. Pirmkārt, cilvēkiem, kuri patiesi ir no Augšām svaidīti, viņu nodarbe nav bizness. Visbiežāk tas ir darbs par ziedojumiem, jo viņi kā garīgi cilvēki zina, ko īsti nozīmē kosmiskais līdzsvars – tu vienmēr saņemsi tik, cik esi pelnījis. Ja arī tiek prasīta konkrēta naudas summa, tad tā ir demokrātiska vai selektīva, redzot, kas var maksāt, kas – ne. Otrkārt, ļoti populāri cilvēki šajā jomā gadu gadiem ir apliecinājuši savas spējas. Un, ja arī viņi prasa lielu naudu, tad parasti šī nauda tiek vākta kādam projektam, baznīcas celšanai vai labdarībai. Treškārt, gadu laikā ir apstiprinājies kāds novērojums: tiem, kas klūp un sāk savas spējas izmantot tikai ar vienu mērķi – nopelnīt lielu naudu, spējas iet mazumā. Dažreiz palikusi tikai vecā slava, bet cilvēki iet, maksā lielu naudu un nesaprot, kāpēc slavenais dziednieks nepalīdzēja.

Kad pārrunāju konkrētu situāciju ar citu sievieti, viņa nopūtās un atzinās, ka tā esot, arī viņi esot maksājuši lielas naudas dziedniekam, jo ļoti gribējuši palīdzēt ar vēzi mirstošajam radiniekam. Zinājuši, ka mirs, tomēr maksājuši. Bet ko darīt?

Paliatīvā aprūpe dārga, medicīna dārga, sēdēt blakus nav laika, jāpelna nauda, lai izdzīvotu. Drošības izjūtas par nākotni arī nav, valdība dzīvo uz citas planētas, un cilvēks dara, ko var.

Aitu stāsti

Savu pieredzi par rozes ārstēšanu detalizēti izstāstīju ar nolūku. Jaunas meitenes izmisums par izskatu, nākotni, ilgstoša ārstēšana ar nezināmu rezultātu. Ģimenes uztraukumi, laiks, pūliņi, izcilāko mediķu nespēja. Tikai dziļos pārdzīvojumos, sāpēs, bezspēcībā cilvēks gatavs darīt visu, lai beigtos tas, kas rada milzīgās ciešanas. Šādos gadījumos atslēgas vārds ir emocijas.

Dziednieku, pareģu, burvju pakalpojumiem nav šķiru ierobežojumu. Viņus meklē lauku tantes un augstus amatus ieņemoši pilsoņi. Parasti gan tas notiek pa kluso, ar to nelielās, lai gan vēsture apliecina: katram vadonim ir bijis labs padomdevējs ar labām spējām. Viszināmākais piemērs – leģendārā Džūna, kas apkalpoja visu Krievijas politisko eliti.

Atpazīstamība ir duālā dāvana, tā paredz zemūdens akmeņus. Uz kuriem var nopietni slīdēt kāja, ja kāds ar to nolemj manipulēt vai izmantot savtīgos nolūkos.

Anita (vārds ir mainīts) konkrētās aprindās ir labi pazīstams cilvēks. Viņas dzīvē iestājās tā sauktā melnā josla, kad brūk viss, par spīti centieniem kaut ko glābt. Ar gaišreģi, sauksim viņu par Kristīni, Anita iepazinās nejauši, pie savas ārstes, kurai ir privātprakse, uz kurieni gaišreģe bija atnākusi pastrādāt. Ārste Kristīni slavēja, Anita piekrita pēc vizītes aizkavēties. Kristīne bija spoža, harizmātiska persona, Anita uzzināja, ka viņa studē astroloģiju, saruna izvērsās aizraujoša, Kristīne daudz ko pastāstīja Anitai par viņu, raksturoja nelaimju cēloņus, solīja, ka viss atrisināsies. Tagad Anita neslēpj, ka Kristīne bija izcila psiholoģe – viņa stāstīja Anitai to, ko viņa vēlējās dzirdēt. Samaksājusi 50 eiro, sievietes šķīrās, apmainoties ar telefona numuriem. Pēc nedēļas Anitai bija jāpieņem nopietns lēmums. Izšķirošs lēmums. Kad cilvēks ilgstoši ir dzīvojis stresā, neziņā, kad ir vājš, nobijies, ietekmējams, viņš meklē atbalstu. Vienalga kādu, ka tik atbalstu.

Anita piezvanīja Kristīnei, lūdzot konsultāciju. “Labi,” atteica gaišreģe. “Satiekamies picērijā.” Tika nosaukta konkrēta ēstuve, kur, Anita vēlāk konstatēja, Kristīni jau pazīst, viņai ir savs galdiņš, oficiantes neuzmācas ar ēdiena piedāvājumiem. Gaidot rindā, proti, sēžot pie cita galdiņa un vērojot, kā Kristīne runā ar savu kārtējo apmeklētāju, Anitai uz brīdi radās šaubas. Ērti – viņa nodomāja. Tīri papīri. Pasēdēja, padzēra kafiju, viena nolika naudu, otra paņēma, ja kas – neviens gailis pakaļ nedziedās. Bet pāruzvilktais emocionālais stāvoklis izgaisināja intuitīvos signālus. Drīz gaišreģes galdiņš bija brīvs, un seanss varēja sākties. Interesanti – cik tādus 50 eiro viņa savāc dienas laikā, nodomāja Anita, dodoties prom, kad ievēroja sievieti ar izbiedētu skatienu pie netālā galdiņa, gaidot pie Kristīnes savu kārtu.

Kristīnes paredzējums izrādījās pupu mizas. Viss, ko viņa paredzēja, izgāzās ar lielu blīkšķi. Anita nervu sistēma aizgāja pa gaisu – viņa bija nomocījusies, nelaimīga un jutās apkrāpta. Tas bija pēdējais piliens, Anitai sākās nopietnas veselības problēmas. Kad pēc nedēļas viņa piezvanīja Kristīnei un raudot pieprasīja kādu paskaidrojumu, blēde atbildēja, ka Anita pati vainīga, jo neesot pietiekami koncentrējusi savu enerģiju. Un tagad viņai būs vēl sliktāk, jo liktenīgais brīdis palaists garām. Tas nu bija par daudz. Anita uzsprāga dusmās. Viņa paziņoja, ka ies meklēt taisnību, ka šāda ļaužu mānīšana picērijās vairs nenotiks, ka jābūt atbildīgam par to, ko dari, runā, par ko prasi naudu. Viņa teica – lai viņas pieredze kalpo kā brīdinājums citiem, bet šādas kristīnes nedrīkst tik prasti mānīt cilvēkus.

Kā tas beidzās? Ir tāds izmeklētāju joks – taisnība ir tam, kas pirmais atnāk uz iecirkni un uzraksta iesniegumu. Kristīne bija dāma ar aknām. Tā kā viņa zināja, ka Anita ir sabiedrībā pazīstama persona, viņa mudīgi piezvanīja uz raidījumu Bez tabu, izstāstīja visu, ko zina par Anitu, un žēlīgi sūdzējās, ka Anita tagad viņai maitājot dzīvi, jo, redz, viņa kā astroloģe vienkārši pie kafijas ieteikusi labvēlīgos laikus, kad varētu realizēties iecerētais, bet tas taču nevar garantēt, ka zvaigznes nokārtos Anitas dzīvi. Un nu tik nesmuki zināmā dāma uzvedas, glābiet mani, nabadzīti.

Pretīgais incidents tika nokārtots. Skaidrais saprāts, zinošu cilvēku palīdzība novērsa Anitas dzīves izvazāšanu visas Latvijas priekšā, padarot viņu par izsmiekla objektu.

Jūs domājāt, tāda anita ir vienīgā? Tādu stāstu ir daudz. Bet norij cilvēks šo rūgtumu kopā ar jau esošajām bēdām, sak, guļošos sit, jo tie maisās pa kājām, pēc tam tiek pieņemts verdikts: visi ir blēži, krāpnieki, šarlatāni! Nekā tāda nav, opijs tautai, kam vara, tas uzvar. Tā vienā katlā tiek samesti visi. Gan tie, kuru misija uz šīs zemes patiešām ir palīdzēt, dziedināt, apgaismot, gan savairojušies šakāļi, kas barojas no cilvēku sāpēm un asarām.

Stāsti par cirpējiem

Dažreiz sabiedriskās tērzētavās tiek ierosināts šādiem brekšiem uzlaist VID. Lai padanco zem birokrātijas stabules. Bet – šie brekši bieži ir zuši. Nodokļus viņi maksā, jo dokumentos nav čudiķi, bet masieri, skaistumkopšanas speciālisti, cik nu katram to diplomu un iespējas. Arī tie, kas oficiāli pozicionējuši sevi kā cilvēku ar neparastām spējām, tik viegli pie vietas nav noliekami. Es varu palīdzēt, man ziedo, bet, kas tālāk notiek ar cilvēku, tā ir Dieva kompetence. Trakākais, ka šiem cilvēkiem, kas piedāvā savus brīnumainos pakalpojumus, daudziem patiešām IR spējas. Cik attīstītas, cik daudz un kādā jomā viņš var palīdzēt, un cik godprātīgi to dara – tas jau ir cits jautājums. Zinu sievieti, kas visu savu dzīvi izmainīja par 180 grādiem, jo uzticējās kāda dziednieka ieteikumam un paklausīja viņa vīzijai. Viņa apprecējās ar cilvēku, ko dziednieks redzēja kā īsto, vienīgo, aizgāja no darba, jo tika prognozēts veiksmīgs ģimenes bizness, un dažu gadu laikā izgāja Dantes elles lokus, kurp noveda dziednieka padomi, lai knapi izglābtos no bojāejas. Tagad viņa ir devusies uz ārzemēm, lai sāktu dzīvi no nulles. Jautājums: kā izglītota sieviete varēja tik akli uzticēties dziedniekam. Atbilde tā pati – psihoemocionālais stāvoklis. Psihologs? Pat vistalantīgākais psihologs nevar palīdzēt vienā vai pāris reizēs. Terapija ilgst mēnešiem, konsultācijas maksā ne mazāk kā 50 eiro, bet dažreiz vajag šeit un tagad. Kad esi bezdibeņa malā un nezini, kur lai sper soli, lai neiegāztos aizā.

Dziednieks, kurš kā pēc grāmatas izstāstīja sievietei viņas dzīves gājumu, pastāstot ko tādu, ko tikai viņa pati zināja, kļuva par bāku, diemžēl ar malduguni. Var jau teikt – varbūt tāds bija viņas liktenis. Varbūt. Mulsina vienīgi sievietes stāstītais: kad beidzās nauda, kad sākās nepatikšanas, dziednieks vairs neatbildēja uz zvaniem. Līdz tam bija uzmeties teju par draugu, skolotāju. “Viņš mani pieradināja pie sevis. Man tobrīd ļoti vajadzēja padomdevēju, radniecisku dvēseli. Kad viņš sajuta, ka kļūstu par nastu, pazuda. Sāp nodevība, vilšanās dziedniekos kā sugā.”

Arī tāda ir tendence. Piemēram. No žurnāla Patiesās Dzīves pieredzes. Ir raksts, pēc tam tiek publicēti telefoni. To darām lasītāju ērtības dēļ, jo pieprasījums pēc koordinātām ir milzīgs, nevar spēt atbildēt uz telefona zvaniem. Kāda ekstrasense, kas bija ļoti priecīga par iespēju parādīties publiskā telpā, brīdī, kad gribētāju kļuva par daudz, necēla zvanītājiem klausuli. Lasītāji bija pamatoti sašutuši, samaksāta nauda par īsziņu, dabūts telefona numurs, bet nekā, nevar sazvanīt. Kad jautājām ekstrasensei, varbūt viņas datus vairs nevajag publicēt, ja jau tik daudz darba, nē – ko jūs! Vajag, tikai neliels misēklis sanācis. Ja lasītājs būtu klusējis, viss būtu turpinājies kā iepriekš.

Vispār to sauc par bezatbildību. Lai gan ir bijusi arī pretēja pieredze – kad tiešām Dziedniece, nu jau viņa ir mūžībā, mēģināja pieņemt visus izsalkušos, kuri, kā lavīna nogāzās pār viņas galvu pēc publikācijas, un iztērēja sevi. Kādu laiku dziedniece pat nepieņēma, par ko visus informēja, jo bija slima. Katram ir sava atbildības olekts.

Drošības instrukcija

Pirmais noteikums tiem, kas izmanto šādu speciālistu pakalpojumus: nekad nesatikties vietās, kur daudz cilvēku, nav privātas telpas konsultācijai. Kā teic smalko vibrāciju pārzinātāji – tādās vietās neko nevar izdarīt. Ne nolasīt informāciju, ne dziedināt – neko. Tas ir darbs ar enerģiju, turklāt pašam dziedniekam ir jābūt attīrītai, centrētai enerģijai. Pūlī var nodarboties labi ja ar hipnozi, paviršu spēju demonstrējumu, ne nopietnu darbu. Turklāt, ja cilvēkam nav savas pieņemšanas vietas, jābūt gatavam, ka pēc tam tu viņu vairs nekad neredzēsi, jo kas zina, kādi vēji un uz kuru pusi viņu aizpūtuši, lai veiktu savu cērpamo darbu.

Otrs – jo mazāk informācijas izstāstīsi par sevi, nevis problēmu, jo drošāk, ka tevi neizmantos, vai tavs bēdu stāsts pēc kāda laika neatnāks pie tevis paša pavisam no citas puses.

Trešais – ar uzmanību izturieties pret dziedniekiem, kas sevi plaši reklamē. Apjomīgas reklāmas ir dārgas. Ja cilvēks gatavs ieguldīt naudu tādās reklāmās, tad viņš cer (zina, ir pārliecināts), ka šo naudu atpelnīs. Ir dzirdēti stāsti, kā daži labi spēj pieņemt uzreiz divus apmeklētājus, kurus nosēdina blakus telpās, tad veikli kursē starp vienu un otru, dodot maģiskās norādes.

Ceturtais – ja rodas, kaut mazākās šaubas par neparastā speciālista kompetenci, ievāciet informāciju. Kā arī uzdodiet sev loģisku jautājumu: vai tiešām jūs vēlaties maksāt lielu naudu cilvēkam, kura darba specifika ir samērā apšaubāma, piemēram, viņš apgalvo, ka strādās ar jums naktīs, kamēr jūs guļat. Vakarā pārskaitiet naudu, naktī viņš ar jums pastrādās.

Piektais – ja esat uzkāpis uz grābekļa, tad nekāpiet uz tā otrreiz. Un rakstiet – rakstiet žurnāliem, izmantojiet sociālos tīklus, vietnes, ja gadījusies šāda pieredze. Cilvēkiem, kas meklē palīdzību, nav jākaunas par to. Jākaunas tiem, kas izmanto savu dienesta stāvokli ( lasi – īpašās spējas) ļaunprātīgos nolūkos.

Dzīvi nevar iedalīt kategorijās: melnais vai baltais. Arī izvēle nesākas ar vienkāršo gribi – tici, negribi – netici. Ticība ir dzīves kompasa magnētiskā šautra, kura, ja ļauj tai brīvi griezties, vienmēr norādīs pareizo virzienu.

Diāna Lipsberga, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock