Astrīda Millere: “No aukstā ūdens izkāpju ārā pilnīgi laimīga un relaksēta”

Aukstuma peldes Astrīda sākotnēji uztvērusi skeptiski, līdz pamanījusi meitas aizrautību un citu ziemas peldētāju starojošās sejas Lucavsalā. “Pirmajā reizē skatījos no malas, bet tad sapratu – arī es tā gribu justies.” Kad redzējusi, ar kādu vieglumu un prieku viņas meita dodas aukstajā ūdenī, arī pati sajutusi motivāciju viņai sekot. “Saņēmos un iebridu, bet tikai līdz viduklim. Nākamajā reizē jau pilnībā iegremdējos. Aukstais ūdens nebija tik biedējošs, kā biju domājusi.”

Aukstums un elpa

“Darba specifika neļauj man regulāri apmeklēt jogas nodarbības vai skriet garus gabalus – man viss ir jādara ātri. Aukstā pelde ir iespēja vienā mirklī restartēties un atgūt līdzsvaru. Tajā brīdī nekas cits neeksistē, tikai aukstums un elpa.” Lai gan daudz tiek runāts par to, ka aukstā ūdenī mazinās kortizola – stresa hormona – līmenis, Astrīda uz to raugās no savas perspektīvas. “Es ikdienā īpaši nestresoju, bet ir brīži, kad jūtu, ka prātam vajag atsvaidzinājumu. Tad zinu – jā, šodien gribu uz upi! Pirms apzināti esmu pieņēmusi lēmumu, jau velku peldkostīmu un dodos ceļā,” viņa smejas. Viss notiek pēc sajūtām – ja ķermenis saka nē, tad piespiest sevi viņa nevēlas. “Ja eju uz upi mazliet negribīgi, tad tas mazais kortizola daudzums, kas man ir, paliek turpat ūdenī. Es izkāpju ārā pilnīgi laimīga, relaksēta un tāda, ka vispār neko negribas darīt – ne strādāt, ne skriet apkārt,” Astrīda smejas.

Jāpārstāj cīnīties ar aukstumu

Astrīda ir pārliecināta – peldoties aukstajā sezonā, vissvarīgākais ir sajust savu ķermeni un ļaut tam dabiski pielāgoties apstākļiem. “Ja mūsu ledus lāči ir izcirtuši garu āliņģi, tad es arī varu papeldēt. Tagad esmu ļoti progresējusi! Pirmajā gadā gāju ūdenī ar visādiem apģērba gabaliem, tagad vairs neko nevelku – ne cimdus, ne zābakus, ne zeķes. Tikai cepuri. Un arī rokas vairs nesalst tik ļoti kā agrāk,” viņa stāsta. “Galvenais ir nedomāt un elpot. Tiklīdz pārstāj cīnīties ar aukstumu un pieņem to, kļūst daudz vieglāk.”

Lai arī daudzi ziemas peldētāji skrupulozi skaita sekundes un sacenšas uz izturību, Astrīdai tas nav svarīgi. “Cilvēki ir dažādi – vieni rūdās, citi mēģina sasniegt rekordus. Mani tas neinteresē. Es esmu māksliniece – ja gribu, tad papeldu, ja negribu, nepeldu.” Viņai svarīgākais ir klausīties savās sajūtās, nevis sekot noteikumiem. Arī peldēšanas biežums ir atkarīgs no iespējām, nevis no grafika. “Esmu ļoti aizņemta, tāpēc nesanāk peldēt tik daudz, cik gribētos. Ja es dzīvotu pie dīķa, droši vien katru dienu uz īsu brīdi ieskrietu ūdenī. Tagad pietiek, ja sanāk reizēm, bet no visas sirds.”

Kopiena, kas iedvesmo

Aukstās peldes Astrīdai ir ne tikai baudījums, bet arī iespēja dalīties pieredzē un iedvesmot citus. “Ar meitu šajā nodarbē esam iesaistījušas vairākus desmitus cilvēku visā Latvijā, un tas ir patiesi priecīgs brīdis, kad kāds pārvar savas bailes un dodas ūdenī pirmo reizi,” viņa stāsta. “Mūsu Lucavsalas Ledus lāču kopienā ir arī kundzes, kurām pāri astoņdesmit! Redzot viņas, saproti, ka cilvēks var saglabāt staltu stāju un možu garu jebkurā vecumā. Tā ir brīnišķīga savstarpējās enerģijas apmaiņa, un tas ir tik forši!”