Vai svētku laikā ir obligāti jāpriecājas? Skaidro psihoterapeite

“Zinu no savas, tuvinieku, arī pacientu pieredzes: dažkārt cilvēks Ziemassvētku laikā jūtas aizgrābts un pacilāts, citkārt – nepavisam. Ir pat tādi ļaudis, kuri nekad Ziemassvētkos nejūtas labi, pretstatā tiem, kas vienmēr par šiem saulgriežiem priecājas,” stāsta psihoanalītiķe Anita Plūme. “Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti svarīgi zināt – ka ne visi ziemas saulgriežos ir svētsvinīgi aizrauti un priekā dažus metrus virs zemes! Ja izdodas saglabāt daudzmaz remdenu vai vidēji pacilātu – saldsērīgu – noskaņojumu (tas ir vislabākais variants tiem, kas neizjūt Ziemassvētku valdzinājumu), tad visa jezga un kņada, kas sākas jau labu laiku pirms pašiem svētkiem, cilvēku tik ļoti nesamulsina, nesatracina un pat nesāpina. Taču, ja jūties sērīgs, kas nebūt nav nekāds retums, tad Ziemassvētki var pat aizvainot un sadusmot.

Ir cilvēki, kuri no Ziemassvētkiem bēg kā no uguns, kuri saka: “Visu gadu gājis kā nu gājis, visu gadu cilvēki kā jau cilvēki, bet te pienāk Ziemassvētki, un visi kā viens liekuļo. Visi šie asarainie stāsti par labestību, par mīlestību, kas katra sirdī – tas vienkārši neatbilst manai būtībai.” Lūk, šajos vārdos arī atbilde. Neatbilst būtībai! Ziemassvētku noskaņa var neatbilst kāda konkrēta cilvēka personībai, vēsturei, dzīves laikā piedzīvotajam. Dažkārt tie ir pat gluži reāli iespaidi, piemēram, Ziemassvētku laikā piedzīvota nelaime vai nodevība, kas uzliek savu “zīmogu” visam periodam turpmākajos gados. Katrā ziņā var būt miljons iemeslu, kā dēļ Ziemassvētku un gadumijas laiks kādam var nebūt priecīgākie svētki gadā. Tas jāsaprot un jāzina – tu tāds neesi viens. Turklāt tu droši drīksti būt tāds, kāds esi un vēlies būt.

Smaga, reizēm pat kādam garīgā ziņā “nepanesama” nasta ir visā pasaulē notiekošā Ziemassvētku un gadumijas komercializācija. Šķiet, visapkārt katra veikala skatlogs kliegtin kliedz: “Mums vienalga, kā jūties, bet tu vienmēr vari “atpirkies” ar dāvanām!” Nereti notiek tā – jo sliktāk jūties, jo vairāk pērc visādus, atvainojos, “štruntus” un izmisīgi mēģini citiem dot vismaz kaut ko savas sirds tukšuma vietā. Manuprāt, šāda paniska dāvināšana ir kaut kas līdzīgs norisēm disfunkcionālā ģimenē – tur, kur mīlestību nevar iedot, to mēģina “iesmērēt” ar mantu palīdzību. Tieši tāpat Ziemassvētku patiesā prieka vietā tiek vismaz kāds „“krāmiņš” pasniegts.

Tāds, lūk, manuprāt, ir Ziemassvētku vilnis, kas gluži kā ar pātagu visus dzen veikalos – ejiet, pērciet – un no visiem paģērē priecīgu prātu. Nenotiks nekas ļauns, ja ļausim šim vilnim pārplūst pāri – tā ir tikai mūsu pašu izvēle, ko un kā just, vienalga, kuru svētku sakarā.”