Ilze Dobele atceras, kā kronēta par Latvijas Lūciju: "Man uzticēja atbildību tumšajā laikā domāt par gaismu"

Sen tas bija, 13. decembrī pirms 32 gadiem, kad Ilze Dobele, toreiz Purviņa, tika kronēta par Latvijas Lūciju – gaismas nesēju. Tomēr man šī ceremonija palikusi atmiņā patieso aizkustinājuma asaru dēļ toreiz vēl Latvijā nepazīstamās meitenes labestīgajās, prieka pilnajās acīs. Tas kaut kā ļoti lika noticēt, ka viņa, jaunā Lūcija – ar vai bez kroņa galvā – tiešām spēs nest gaismu. Šķiet, no televizora ekrāna tā lija jau tobrīd. Un līst joprojām – ne velti Ilze ir daudzu televīzijas skatītāju mīļākā ziņu diktore.

Nu jau tikai kalnā augšā!

Baltā kleitā, degošu sveču kroni uz galvas.... Kā tobrīd juties?

Jauki, ka to atcerējies! (Ilze silti pasmaida.) Ļoti neparasti, saviļņojoši, ka tieši man piešķirts Lūcijas tituls. Savos astoņpadsmit gados to uzņēmu ar milzīgu atbildību – kā man uzticētu uzdevumu dabā vistumšākajā laikā nest gaismu un rūpēties par tiem, kuriem tās un labestības pietrūkst visvairāk. Jo tieši tāda ir skandināvu tradīcijas būtība, un es biju gatava to izpildīt. Tikai togad mani pienākumi aprobežojās ar dalību Rīgas domes Kultūras pārvaldes aktuālajos pasākumos; tie bija vieni no konkursa organizatoriem un Lūcijas turpmākās gaitas neorganizēja. Un ko es viena pati tādu ārkārtīgu varēju darīt? Turklāt vēl tik jauna un nepieredzējusi! (Nosmej.)

Tomēr, retrospektīvi atskatoties, nepārspīlēšu, sakot, ka es visu savu apzināto dzīvi, lai kādos projektos iesaistītos, lai kur strādātu un kādas izvēles izdarītu, kā virsuzdevumu esmu paturējusi – katrai lietai, ko daru, jābūt labam mērķim. Vienmēr esmu jutusi gribu pastāstīt par labām idejām, tās izskaidrot un atbalstīt, iesaistīties projektos, kuriem ir tālejošs mērķis, kas dod sabiedrībai labumu. Piemēram, LNT savā laikā tika organizēta Latvijā pirmā labdarības akcija, tās mērķis bija savākt līdzekļus Bērnu slimnīcas traumpunkta atjaunošanai. Vēl mēs LNT realizējām apjomīgu projektu Latvijas bērnunamu atbalstam. Sociālās tēmas izcelšana gaismā tolaik bija ļoti aktuāla, es sižetu sagatavošanā par to biju reportieres statusā. Pēc tam labdarības akcijas aizgāja plašumā, tagad ziedojumu vākšana ar mērķi kādam palīdzēt jau ir ikdiena.

Lūcijas kroni nest bija viegli vai grūti? Matus neapsvilināji, sveķi tajos nesapilēja?

Ui, kā tik negāja! It kā jau maza drēbīte zem kroņa bij, tikai tā neko daudz nepasargāja, ne reizi vien sveķi matos sapilēja. Jo galva nav kvadrāts, sveces pilnīgi vertikāli pret tās virsu nestāvēja.

Kā sveķus no matiem izdabūji?

Vispirms cietos sveķa gabaliņus uzmanīgi sadalīju mazākos un rūpīgi, lai neplēstu matus, izvilku. Reiz mati arī aizsvilās – kāds aizdedzināja sveces kronī, un laikam dzirkstele iekrita. Varbūt pati ne tā pakustējos. Īsti vairs neatceros, bet viss beidzās labi – pēkšņi sajutusi, ka uz pleca kaut kas deg, ātri nočušināju. Tolaik jau man mati bija garāki, arī vairāk (smejas), bet daļiņu šim pasākumam atdevu.

Tomēr kopumā būt Lūcijai man bija emocionāls pārdzīvojums un piedzīvojums. Kronis galvā, citu meiteņu svītas pavadībā eju baznīcā, dziedu skaisto dziesmu Santa Lucia. Nu ne jau visiem zināmo itāļu tautasdziesmu, kur stāsts par mīlu un gaidīšanu, bet no reliģisko dziesmu repertuāra. (Smejamies, jo pirmā prātā tiešām ienāk itāļu tautasdziesma – tā vien gribas to padungot.)

Brīnumi notiek

Kurus gaismas uzvaras svētkus svin jūsu ģimenē – ziemas saulgriežus vai Ziemassvētkus?

Ziemassvētkus, lai gan latvieši izsenis svinējuši saulgriežus, kas iekrīt 20. vai 21. decembrī un ir enerģētiski spēcīgākais laiks. Vasaras saulgriežos gan tam pievēršam uzmanību.

Manas pirmās atmiņas par Ziemassvētkiem, vismaz to īpašo sajūtu, mīt vecāku mājās, dzīvoklītī. Māja uzposta, deg sveces, galdā celts kāds neliels našķis. Es saprotu, ka tas nav Jaunais gads, bet par Ziemassvētkiem šo vakaru vēl neviens skaļi nesauc, viss vēl tā paslepus notiek. Tajā klusi noraugās arī mājās atnestā eglīte... Un man kaut kā ir atmiņā – šķiet, neesmu to tikai piedomājusi –, ka fonā klusi skan radio, Ziemassvētku dziesmas. Tātad tētis ir atradis kādu staciju, kur tās spēlē. Mamma sagādājusi mandarīnus, ir šokolādes konfektes. Cik man tad varēja būt gadu, nezinu. Skolniece biju noteikti, jo šīs atmiņas jau ir tādas apzinātākas. Jaunais gads, protams, tika sagaidīts jau ar izpušķotu eglīti. Apdāvināšanās arī notika, tikai ne jau tāda kā tagad.

Un tad viss pamazām mainījās.

Jā, tikai ļoti pievērst uzmanību šīm pārmaiņām man nebija laika. Studēju, strādāju, aizņemtībā tas vienkārši aizauļoja. Noteikti jau, ka vecāku mājās turpinājām svinēt Ziemassvētkus, tomēr daudz lielāka uzmanība tam tiek pievērsta, kad nodibini savu ģimeni un pats domā, kā tos sagaidīt un pavadīt. Ja vēl ir bērni, tad tikai loģiski, ka svētki transformējas, un kā vēl!

Ziemassvētkus uzskata par visģimeniskākajiem svētkiem. Visi sanāk, sabrauc kopā, ir priecīgi satiekoties, bet šis prieks ir tāds rimts, apcerīgs.

Tie noteikti tādi ir, un es šo tradīciju cenšos uzturēt. Pie mums svētku vakarā allaž bijuši mani vai vīra Jāņa vecāki, Pirmajos un Otrajos Ziemassvētkos rotējam nedaudz plašākā ģimenes lokā. Man ļoti svarīga šķiet tieši noskaņošanās Ziemassvētkiem – ar atbilstošu mūziku, iespējami klusākiem vakariem. Eglīte mājās ir obligāta, kaut gan bērni jau sen vairs nav mazi ķipariņi pūkainiem matiņiem.

Jums bija kāda īpaša Ziemassvētku tradīcija?

Tā kā abi bērni mācījās mūzikas skolā – Anna apguva klavierspēli, Krišjānis klarneti, klavieres un ģitāru –, veidojām tradīciju, ka Ziemassvētkos viņi muzicē, parāda, ko iemācījušies. Mudinājām to darīt. Viņi spēlēja sev un mums par prieku, visi kopā izbaudījām jauku, mīļu gaisotni.

Vislielākais nopelns tādas noskaņas radīšanā tomēr ir mammai, sievai, mājasmātei – kā viņa svētkus redz, lolo un kopj.

Arī Jāņa nopelns! Mums abiem bija svarīgi, lai arī bērni iesaistās svētku noskaņas radīšanā, uzpoš māju un uzpošas paši. Īsāk sakot, likām viņiem saprast, ka svētkus katrs rada pats.

Svarīgākās lietas notiek mājās

Pie tevis bērnībā vecītis nāca?

Nāca, bet 31. decembrī. Tikai mēs ar brāli vecīti tā arī nekad neieraudzījām, viņš dāvanu maisu vienmēr atstāja ārpusē, par ko pavēstīja, piezvanot pie durvīm. Dažreiz tētis mēdza dāvanas paslēpt kaut kur dzīvoklī, tad man un brālim iedeva katram savu lapiņu ar uzzīmētu istabas plānu un tajā iezīmētu taciņu, kur jāiet, lai dāvanu atrastu. Aizdipinu, bet tur vēl viena lapiņa ar tālāku norādi. Mamma, vecāmamma vēro un sirsnīgi smaida. Dzīvoklītis maziņš, tikai divas istabas, bet vecāki visu bija pārdomājuši tā, lai mēs izjustu meklēšanas azartu.

Par dāvanām mēdz teikt: liela vai maza, dārga vai lēta, tas nav tik svarīgi – galvenais, ka dāvināta no sirds.

Mums ieviesušies divi varianti. Pirmais – ja kādam kaut ko ļoti vajag, nopērkam, bet novirzām to uz Ziemassvētkiem. Otrais – vēloties cilvēku īpaši iepriecināt, uzdāvinām kaut ko tādu, ko viņš pat negaida.

Varbūt tev kāda Ziemassvētkos saņemtā dāvana joprojām ir dzīvā atmiņā?

Joprojām atceros, cik priecīga biju, reiz pēc tēta iedotā plāna atradusi aiz dīvāna noslēptās jaunās slēpes. Un mana un Jāņa saderināšanās tieši Ziemassvētkos gadu pirms kāzām.

Kurus Ziemassvētkus jau kopā sagaidīsiet?

Paga, paga... Man jāparēķina! (Smejas un skaļi rēķina.) Nu jau kādus trīsdesmitos. Jo mēs bijām kopā vēl pirms oficiālajām laulībām.

Kā Jānis tevi bildināja?

Nekādu ekstru, mājās. Mums vispār visas svarīgākās lietas notiek mājās. (Ilze pasmaida gaiši un priecīgi, it kā domās samīļojot savas mājas un savējos.)

Vēl, runājot par dāvanām, man vienmēr ļoti mīļas bijušas bērnu pašdarinātās dāvaniņas, katru gadu ar interesi gaidīju, ko viņi atkal būs izdomājuši. Un bija laiks, kad arī mēs paši citiem veidojām dāvanas. Sākās ar to, ka man ļoti patika keramika, patika arī pašai kaut ko uzmeistarot. Tad kāpēc lai neuztaisītu dāvanas? Atradu vienu keramikas studiju, saskaitīju, cik cilvēku vēlos apsveikt, un visiem tapa šķīvji ar omītes tamborētas mežģīnes nospiedumu un divu dažādu krāsu glazūrām. Vai tos par skaistiem atzītu profesionāls keramiķis, nezinu, bet man pašai savs roku darbs ļoti patika. Pēc tam šķīvjus skaisti iesaiņoju – ar dzērvenēm piedevā.

Citus gadus dāvanām pirkām mazus egļu stādiņus, kopā ar bērniem apgleznojām tiem paredzētos podiņus. Esam gatavojuši un dāvinājuši arī mūžīgos adventes vainagus ar floristikas elementiem, lējuši sveces, veidojuši savu CD dziesmu albumu Ziemassvētkiem un tamlīdzīgi. Šī kopīgā darbošanās ir vēl viena mana Ziemassvētku sajūta, tā deva arī iespēju atkāpties no ikdienas steigas. Un pašu darinātām dāvanām, manuprāt, ir cits svars, jo tajās tiek ielikta kripata sevis. Tikai pēdējos pāris gadus oriģinālajām dāvanām jau aptrūcies ideju. Bērni lai domā? Kur nu vairs – viņiem savas gaitas. Turklāt man pašai patīk visu izdomāt un sakomplektēt. Kādu reizi vēl labprāt atgrieztos ceplī.

Bērnus – nu jau lielos – joprojām samīļo?

Es visu vakaru varētu starp viņiem nosēdēt! Un forši, ka arī viņi grib pieglausties, kā no bērnības raduši.

Jāpielāgojas ģimenes interesēm

Ko tu liec Ziemassvētku galdā? Vai pati gatavo?

Protams, ka pati, kurš tad cits! Bez tradicionālajiem zirņiem neiztikt, jo man tie garšo, arī ģimene akceptē. Līdzās zirņiem galdā ceļu arī citus ēdienus, jo man tomēr ir svarīgi, lai katrs varētu izvēlēties to, kas viņam labāk garšo. Tie katru gadu var mainīties, bet divus ēdienus cenšos sarūpēt vienmēr – jēra cisku, pagatavotu pēc finansista Ģirta Rungaiņa receptes, un Ziemassvētku kēksu, kura recepti iedeva bijušais kolēģis Valdis. To jāsāk gatavot jau ar Pirmo adventi, katru nedēļu kaut ko pieliekot klāt. Un, protams, cepam piparkūkas. Kopā ar bērniem esam būvējuši arī piparkūku mājiņas, un bija diezgan smieklīgi skatīties, kā konstrukcija izšļūk un nekas nesanāk. Tāpēc atzinu, ka būvēt nav mana specializācija, es labāk rullēju! (Smejas). Labprāt gatavoju arī ziemīgus krāsainus salātus no mūsu pašu sarkanā kāposta, burkāna un ābola. Piemetu sēkliņas, pievienoju svaigi spiestu apelsīna, citrona sulu, mazliet cukura, sāli, eļļu, un rezultāts ir varen garšīgs. Savukārt Jaungada galdam lūkojos pēc zivīm, jo pēc Ziemassvētku izēšanās gribas kādu vieglāku ēdienu. Dzīvās karpas gan nepērku, man žēl. Un man jau patiktu, ja galdā būtu skaists, dzeltens, silts ķirbis, bet jāpielāgojas taču ģimenes interesēm.

Bet ko tad, ja tev Ziemassvētku vakarā jābūt televīzijā?

Tad kaut kas jāizdara līdz darbam, atlikušais – pēc tam. Mājinieki gaidīšanas režīmā! Un aizmirsu pieminēt vēl vienu mūsu svētku vakara tradīciju – katram jādzied sava mīļākā Ziemassvētku dziesma. Manējā ir Es skaistu rozīt' zinu.

Savs dārzs jākopj pašam

Uzgāju vienu tavu un vīra 1997. gadā laikrakstā Diena publicētu fotogrāfiju. Tu blonda, Jānis tumšmatis, bet vispār esat līdzīgi.

Tas ir labi, ja?

Saka, tādi pāri esot laimīgi.

Jebkuras attiecības prasa laiku un kopšanu, atsacīšanos no kaut kā otra dēļ. Vispār jau nekas mūsu dzīvē nerodas ne no kā. Mans tētis teica – visu vajag darīt ar mīlestību. Taisnība. Un attiecas tas gan uz vismazāko lietu, darbiņu, gan uz līdzās esošo cilvēku.

Man mazliet bail runāt par laimi, izrunāt vārdu laimīga, tomēr gribu teikt – ir ļoti labi sajust un apzināties, ka ar otru cilvēku vieno kopīgas intereses, kopīgi darāmi darbi, ka varam saprasties bez vārdiem un viens uz otru paļauties. Es uz Jāni varu ļoti, ļoti un ceru, ka viņš uz mani arī. Protams, dzīvē ir daudz dažādu domu, grūtību, pārbaudījumu, bet sirds dziļumos no rītiem, atverot aizkarus gaismai, gribas teikt – kā tad man trūkst, pret ko es sacelšos, ļaujoties grūtsirdībai? Tāds grūtsirdīgāks noskaņojums reizēm uzrodas pat bez iemesla un visiem, tātad visi zinām, kā otrs tādos brīžos jūtas, un tas jāpieņem, jāmēģina pret to izturēties ar sapratni. Katrs dārznieks zina, ka bez rūpēm dārzs nīkuļo un katram visskaistākajam ziedam līdzās tikpat stipri slies galvu nezāle. Neviens neesam ideāls, bet varam domāt, kā kopt savu dārzu. Tad tajā varēsim ne tikai strādāt, bet arī atveldzēties. Tiešā un pārnestā nozīmē.

Kādreiz par Pētera Kļavas vārdiem dzīvot šeit un tagad domāju gandrīz vai kā par veiklu vārdu virknējums, jo tos līdz galam nepratu izjust. Varbūt citā dzīves posmā tam nepiešķīru tādu nozīmi. Lieliski, visaptveroši un cilvēciski dziļi bija arī Jura Rubeņa pārspriedumi par šo tēmu, arhibīskapa Jāņa Vanaga uzrunas 18. novembrī, kur tā ieskanējās. Bet ko tad īsti nozīmē tas šeit un tagad? Katrs droši vien to saprot mazliet atšķirīgi, bet es vienā brīdī sev atradu, ka tas ir katru mirkli dzīvot pieņemošāk – paļāvībā un ar pateicību. Bet kā to izdarīt? Jāmācās atkal un atkal novērtēt to, kas dots. Arī tagad šie var šķist tikai vārdi, bet atceros, ka es to netieši sajutu jau ģimenē bērnībā – omītē, vecāmātē, vecākos. Viņi tiešām to prata, it kā kompensējot zaudēto, atņemto. Tas veido kaut ko pamatīgāku par tādu kā aklu pakļaušanos notikumu gaitai. Dažādas atblāzmas par vairākiem kopīgi piedzīvotiem un pārdzīvotiem notikumiem ir dziļi iegūlušas arī manī. Daudz ko katrs bija pārdzīvojis, tomēr arī ticis galā ar daļu no šīm grūtībām. Tikai jāatzīst, ka tas nav ne viegli, ne vienkārši un ne ātri.

Iekšējais bērns vēl noteikti dzīvs

Cilvēkam esot ļoti svarīgi visu mūžu sevī dzīvu saglabāt iekšējo bērnu – spēju uz pasauli skatīties bez bailēm, ļaut vaļu smiekliem, kad vien gribas pasmieties, kādu delverību jau sirmumā pastrādāt.

Nu, ja to sauc par iekšējo bērnu, tad manī viņš noteikti vēl ir dzīvs. Es tam klāt vēl pieliktu gatavību kaut ko pamanīt it kā pirmo reizi un joprojām par to priecāties. Kā par tiem dažādo krāsu toņu zariņiem mežā. Arī par katru ziediņu, pašas skaisti izdekorētu galdu. Tas ļoti palīdz, ikdienu dara jaukāku. Mani var ļoti pārsteigt cilvēki, viņu domas, idejas. Tas aizrauj – ļoti! Esmu arī zinātkāra. Manī nu nepavisam nav sajūtas – ja reiz esmu pieaugusi, tad man noteikti jābūt tikai nopietnai. Visgrūtākais šajā visā ir spēt pasmieties pašai par sevi. Un vislabāk, ja par sevi vari pasmieties, pirms to dara citi. Bet es to mācos, un kādreiz iznāk pat labi! (Smejas.)

Vispār centies dzīvot priecīgi?

Jā, cenšos. Esmu ļoti emocionāla, nomāktību par kaut ko paturēt tikai sevī arī nevaru. Un mani ļoti nomāc tas, ka Latvijā cilvēki tik daudz strīdas, atļaujas cits pret citu izturēties agresīvi, ir nekritiski pret sevi, bet tik kritiski pret citiem. Jo, lai gan man ziņu gatavošanā un vadīšanā ir ilga pieredze, gadu gadiem nākas daudz runāt par nesakārtotiem jautājumiem, izvairīšanos no atbildības, brīžiem es pat teiktu – kaitniecību pret mūsu zemi un valsti. To tiešām joprojām ir grūti pieņemt. Tie esam mēs paši, kas varam lietas vērst par labu. Mājās man tad saka – nedomā par to, beidz pārdzīvot, tu tāpat tur neko nevari izdarīt! Bet var izdarīt – cilvēks var mainīties.

Taču lai skumdinošais paliek, kur tam jāpaliek, – Ziemassvētki taču! Bez gaismas atnākšanas mani priecē arī tas, ka arvien vairāk cilvēku ar mērķi kādam palīdzēt ziedo vairs ne tikai Ziemassvētku labdarības akcijās. Ziedo savu laiku, zināšanas. Mēs esam arī ļoti atsaucīgi, un otram palīdzēt, kaut mazliet, ir ļoti svētīgs darbs.

Ko visiem novēli Ziemassvētkos?

Prieku! Atrast kaut nieku, par ko priecāties. Jo caur prieku cilvēks iekšēji ļoti izmainās. Un tam nevajag daudz, varbūt tikai kādam smaidot novēlēt labu rītu, bet ar to pietiek, lai gan viens, gan otrs dienā ieietu priecīgs. Saulīte noriet un uzlec, te gaismas nav, te atkal ir. Un nu jau tā pavisam tuvu. Vispirms atnāks caur sveci eglē, ielīs sirdī, pēc tam jau būs aiz loga.