"Paldies un laimīgu ceļu!" Vilciena konduktore Rūta 23 gadu laikā, darot savu darbu, uzlabojusi daudzu ikdienu

Kad tuvojās Dainas ceļamērķis, pienāca konduktore: “Nākamā pietura – Salaspils! Jūsu pietura!” Protams, Daina zināja, kur viņai izkāpt, taču saprata, ka atgādinājums vietā, jo daži vilcieni neapstājas visās stacijās un acīmredzot šajā reisā izlaiž pieturu pirms Salaspils.

No kūkas atteicās

“Pirms izkāpšanas vēlējos pateikties konduktorei par viņas īpašo pieeju darbam un piedāvāju kūku, ko nopirku kā cienastu. Viņa pieklājīgi atteicās, ar žestiem un toni parādot, ka “tas nav nekas īpašs, es tikai daru savu darbu”. Tad es atcerējos viņas vārdu – Rūta Tomkoviča,” “Facebook” raksta Daina.

Pagāja daži gadi, vilcienos mainījusies kārtība, elektroniskās biļetes jāskenē pašiem. Daina atkal brauca ar vilcienu un atkal sastapās ar Rūtu: “Paldies! Un paldies, ka noskenējāt!” Tāpat kā iepriekš, viņa pazemīgi pieņēma uzslavu, teikdama, ka “tur nekā īpaša nav”.

“Rūta arī palīdzēja pasažieriem saprast, kurā pusē atvērsies vilciena durvis galastacijā – tā man iepriekš neviens cits konduktors nav palīdzējis. Draugi, paldies nozīmē vairāk, nekā mums šķiet. Ja satiekat Rūtu – jūs viņu noteikti pazīsiet – pasakiet viņai paldies par viņas lielisko darbu! Un nododiet sveicienus no Dainas, ja būs iespēja,” aicina pateicīgā pasažiere.

Labāk nekā veikala kasē

Ar sveicieniem pie Rūtas Tomkovičas devās arī “Kas Jauns Avīze”. Viņa par vilciena konduktori strādā jau 23 gadus: “Darbs man ir ļoti mīļš, un daļēji jūtos kā zivs ūdenī. Ja darbs nepatīk, tad jāiet projām, ja patīk, tad tikai jāstrādā.” Pirms tam Rūta strādājusi veikalā par kasieri, bet veselības problēmu dēļ darbu mainījusi, jo nevarot ilgi no vietas stāvēt vai sēdēt. Arī rūpnīcas konveijers no pulksten 8 līdz 17 nav viņas aicinājums.

 “Vilciena konduktora darbā, ja esi visu padarījis, vari arī piesēst un neviens par to nerāsies. Veikalā, ja tev ir stāvošs darbs, nedrīksti sēdēt. Ja strādā kasē, visas darba stundas jānosēž. Toties šajā darbā viss mani apmierina. Laiks paiet ļoti ātri, kaut citreiz vienā dienā sākam darbu un otrajā tikai pabeidzam. Mums divas dienas ir kā viena,” stāsta Rūta.

Agrākais laiks, kad sākas darbs, ir pulksten 2.50 naktī, jo trijos jau atiet vilciens. Un vagons arī vēlās stundās var būt pārpildīts tā, ka konduktori sāk nēsāt uz rokām, ja, piemēram, jaunieši brauc uz nakts diskotēku Jūrmalā.

Nav divu vienādu dienu

Visvairāk Rūtai patīk, ka nekad nebūs divu vienādu dienu, katra ir citāda, arī ar saviem plusiem un patīkamiem brīžiem. “Skaisti ir, kad cilvēki pasaka paldies, novērtē. Paldies saka par to, ka palīdzu viņiem iejusties ar visiem jauninājumiem. Reizēm jāpalīdz vecākiem cilvēkiem izkāpt pareizajā stacijā. Arī jaunie brīžiem apstulbst un nezina, kurā pieturā jāizkāpj. Ārzemnieki meklē tablo uzrakstu “Jūrmala”, bet tā ir pilsēta, nevis viena pietura, Tukuma līnijā ir pavisam 14 pieturas.”

Tagad ārzemnieki pasažieru vidū ir visu cauru gadu, bijuši no Ziemeļmaķedonijas, Beļģijas, Īrijas, Itālijas, Grieķijas. “Zinu, jo es pārbaudu internacionālās biļetes,” saka Rūta.

Konduktore palepojas, ka visu Latviju ar vilcienu izbraukājusi krustu šķērsu, līdz pat Zilupei. Kad vilcieni vēl brauca uz Reņģi Lietuvas pierobežā, tur arī būts. Rūtai gan nav mīļāko maršrutu, visi ir labi.

Nāk gandrīz rokas skūpstīt

Pasažieru vidū gadās dažādi tipāži. Gadījies, ka cilvēks, vai nu iedzēris, vai noguris, izlaidies pa vilciena sēdekli kā  gultā. Jautāts atbild, ka brauc līdz Slokai. “Eju modināt, lai var paspēt izkāpt, bet cilvēks man pasaka: ej tu prom, es gribu gulēt! Atbildu: dariet kā gribat, bet būs Sloka. Pēc tam viņš nāca man gandrīz rokas skūpstīt, jo nebija aizbraucis tālāk un tika mājās,” pasmaida Rūta.

Rūta daļēji pilda arī mašīnista palīga pienākumus: “Ceļu līknēs ir jāparāda durvis, un pasažieri man prasa: jūs izkāpāt svaigu gaisu elpot? Bet es taču durvis skatos! Vasarā bija vēl vecie vilcieni, ieslēdz ventilāciju – rūc, ja nav ieslēgta – par karstu. Tāpēc cilvēki izdomāja, ka es izkāpu paelpot.”

Mašīnista palīgam noteiktā posmā arī jāiet cauri visiem vagoniem un jāklausās, vai kaut kas neklab, kādas ir skaņas, vai visi riteņi klaudz kā vajag, vai visi logi ir aizvērti. Ja jaunajam vilcienam būs atvērts logs, tam simtprocentīgi pareizi nedarbosies ventilācija.

Brīvajā laikā Rūtai patīk tamborēt un adīt, bet vilcienā nav laika rokdarbiem. “Par konduktoru cilvēki domā, ka viņš tikai pastaigājas ar telefonu rokās, paskenē biļetes un viss, bet mums jāzina, cik brauc, kā brauc, cik cilvēku, vai vajag papildvilcienu vai nevajag. Tagad vilcienam ir skaitītājs, bet agrāk pašiem vajadzēja visu redzēt un ziņot,” darba specifiku ieskicē Rūta.

Ar kazu pāri upei

Aizgulējušies pasažieri nav nekas neparasts, arī pašiem jāvēro tablo. “Manā pārziņā reizēm ir visi četri vagoni, un esmu viena, brīžiem vēl papildus mašīnista palīga pienākumi,” atgādina konduktore. “Es visu vienkārši nevaru paspēt, izvaktēt katru pasažieri. Jāuzmana arī, lai cilvēki nestāv pārāk tuvu durvīm. Ja stāv – kurā pusē tās vērsies vaļā. Tur ir sensori, un vilcienam neatļaus braukt.”

Pirms konduktoru pieņem darbā, pat notiek pārbaude pie psihologa, bet vēlāk – ik pa trim gadiem. “Stresa situāciju nav. Ja pats būsi mierīgs, arī citi tāpat. Katram cilvēkam ir savi plusi, bet reizēm gadās arī mīnusi,” teic Rūta. 

Mēdz būt arī četrkājaini pasažieri. “No mazas pelītes līdz jenotam, šinšillām. Mēģināja arī lielu ruksi, ir braukusi kaza. Ko domājat – kazai jāmaina ganības, kā viņa tiks pāri upei? Kaķi un suņi papilnam braukā. Kaķis arī mēģina mugursomā braukt par zaķi.”

Zināšanai – par dzīvnieka pārvadāšanu vilcienā jāmaksā kā par bagāžu, sunim jābūt līdzi vakcinācijas apliecībai, ja ārpus somas vai būra, tad pavadā un ar uzpurni. Rūta ar smaidu atceras amizantu situāciju, kad mazs sunītis sācis riet, ieraugot kontroli – pasažieri izplūda smieklos.

Bez kurpēm, bet ar biļeti

Vai bieži gadās cita veida dzīvnieki – zaķi? “Kurā mežā nav zaķu? Un ja vēl vilciens brauc cauri mežam,” atjoko Rūta. Parasti gan pasažieri naudu biļetei sarūpē. “Visas kabatas izlasījis un saka man: kas jūs par cilvēku, nauda saskan cents centā. Ar bomžiem ir vislabāk, viņiem vienmēr ir biļete, zina, ka vajag, ja nebūs, viņš ies kājām. Nabadzīgie vienmēr atrod naudu biļetei,” pārliecinājusies Rūta.

Septembrī kādā rītā pat iekāpis iepriekšējās nakts uzdzīves nomocīts pasažieris – bez naudas, bez apaviem, kājās vien zeķes. “Pārdevis kurpes, bet biļete bija rokās! Man ir mīļi un labi pasažieri un zina, ka biļeti vajag,” sirsnīgi teic Rūta.

Ko viņa gaida no jaunā gada? “Katrs gads nāk ar savu. Kas atnāks, to ņemšu pretī. Pārsvarā es cilvēkiem vienmēr vēlu: lai ir veselība! Ja būs veselība, tad atradīs gan darbu, gan naudu un visu pārējo.”