Brīvība būt pašai - Gundega Dūduma par skaistuma spēku, tetovējumiem un dzīves gudrībām

Krutā beibe

Bērnībā es biju tāda visai puiciska. Bet četrpadsmitgadīga ierados “rozentāļos” un izlēmu: būšu viena no tām “krutajām beibēm”! Tā tas arī sākās – sāku krāsot gaišus matus, krāsoties. Vairs negribēju līdzināties saviem brāļiem, gribēju būt sievišķīga. Mākslinieka darbs gan tāpat savā ziņā ir vīrišķīgs, jo ļoti daudz jāstrādā ar rokām. Taču roku darba prasmes man ir palīdzējušas arī skaistumkopšanā – iemācījos ātri sakopt sevi. Un nu jau ir tik tālu, ka pati varu uztaisīt sev profesionālus gēla nagus jebkurā tehnikā. Esmu ievērojusi, ka garus nagus man gribas tieši pēc tam, kad pirms izstādes bijis daudz darba un roku izskats ir zem katras kritikas. Gribas to kompensēt – uztaisīt garus, sarkanus nagus un kārtīgi izklakšķināties ar tiem. Tā jūtos darba raupjumu sabalansējusi ar savu sievišķīgumu. Ko vēl varu pati? Manikīru un pedikīru pati sev uztaisīt, arī nokrāsot sev matu saknes varu, sataisīt glītu frizūru… Un kārtīgi uzkrāsoties man patīk. Kā gleznotājai man tas vienkārši ir interesanti.

Esmu visnotaļ apmierināta ar savu izskatu. Bet man arī nav mērķa izskatīties nevainojami. Ar patiku skatos uz gados vecākiem pāriem Itālijā vai Francijā. Skaidrs, ka cilvēks ir vecs, bet viņš ir gaumīgs, un viņa stils ir pārdomāts. Tam pat nav jābūt kaut kam dārgam, varbūt tai krunkainajai sievietei ir tikai uzkrāsotas tumši sarkanas lūpas vai kāju nagiem izvēlēta ļoti tumša, gandrīz melna laka, bet viņa tāpēc izskatās ģeniāli labi. Man tāda sieviete liekas skaistāka nekā jauna meitene. Jaunas meitenes jau visas ir skaistas, tam lielu mākslu nevajag. Bet būt skaistai gados – tam skaistumam ir cita jauda. Man ir 48 gadi, un es ļoti sāku novērtēt talantu labi izskatīties mūža otrā pusē.

Atsaucīgais ķermenis un ūdens trenažieris

Man atklājums – ādu izcili savāc “Panthenol SOS” putas. Seja tāda, it kā būtu tikko pēc kosmetologa! Es tās smērēju visur: uz rokām, sausākiem elkoņiem. Putas burtiski iedod ādai tādu uzmundrinājuma spērieniņu. Atzīšos, ka neesmu pētījusi “Panthenol” sastāvu, bet man tas darbojas nevainojami. Tas arī palīdzējis saprast, ka pirkt dārgos sejas krēmus ne vienmēr ir pamatots lēmums. Par to naudu labāk reizi gadā aizeju uz biorevitalizāciju – esmu pārliecināta, ka tā uztur ādu pie dzīvības labāk nekā ūberdārga krēma lietošana, nedarot neko citu. Es arī zinu, ka manā labā strādā maskas, tās var būt pat “Drogās” nopirktas. Tāpēc pāris reižu nedēļā uzlikšu sejas masku. Pēc labi neizgulētas nakts – vienmēr.

Tiklīdz jūtu, ka kaut kas sāk “aiziet”, to ķeru ciet aiz astes! Skaidrs, ka manā vecumā – un tas attiecas uz pilnīgi visu: matiem, ādu, ķermeni –, ja tu ar to neko nedari, tas uzreiz sāk ja ne gluži atrofēties, tad dzīvot savu paralēlo dzīvi. Svarīgi to neielaist. Ir jau forši paslinkot, ēst, ko gribas, nedēļu gulēt dīvānā, bet, ja tev tavs izskats ir svarīgs, to nedrīkst darīt. Man gribas, lai tās drēbes, kas man jau ir, es varu uzvilkt, kad vien ienāk prātā, – tā zināmā mērā ir brīvības un neatkarības sajūta. Stāvēt pie spoguļa un nespēt uzvilkt savu skaisto kleitu, jo esi kļuvusi resnāka… Tas man tik ārkārtīgi nepatīk, ka esmu atklājusi veidus, kā varu atgriezties lieliskā formā burtiski dažu nedēļu laikā. Mans ķermenis ir ļoti atsaucīgs, tas ātri reaģē gan uz karstajām siermaizītēm, gan uz formas atgūšanas trikiem.

Tātad manas receptes, ka atgūt skaistu ķermeni divās nedēļās… Trīsreiz nedēļā aizeju uz “AquaBike” procedūru, kur minos ūdenī ar velosipēdu 40 minūtes. Nostrādā nevainojami! Ūdens ir līdz viduklim, paralēli vēl ūdens strūklas uz kājām, hidromasāža. Tūska nost, vairs nekāda celulīta! Pēc tam uzreiz eju turpat uz vakuummasāžu vai endoterapiju. To daru jau gadiem, tiklīdz redzu, ka nedaudz esmu paplūdusi pa straumei… Tiešām ļoti rekomendēju izmēģināt “Breeze Aquafit & Vitality SPA” – konkrēti meistare Anastasija. Uz šādām masāžām esmu daudz gājusi un varu apgalvot, ka Anastasija to dara izcili un īpaši.

Nav arī tā, ka mans izskats būtu tikai labo gēnu nopelns. Pirms gada uztaisīju plakstiņu operāciju. Un ne tikai skaistuma dēļ. Gleznojot man reāli sāpēja acis no plakstiņa smaguma. Šī operācija bija viens no maniem sapņiem, tagad esmu ļoti apmierināta. Gāju pie brīnišķīgā plastikas ķirurga Kārļa Vērdiņa. Un arī no kādas “skaistuma šprices” pierē vienreiz pāris gados nebaidos. Taču diezgan neapgūta teritorija man ir aparātu procedūras. Bail izdarīt ko pārāk agresīvu, jo es taču nesaprotu, ko īsti tie aparāti nodara… Vēl par acīm runājot – tušu es nelietoju. Man reizēm ir pieaudzētās skropstas – man patīk mainīt skropstu krāsu, izliekumus. Kā māksliniecei man ir interesanti vērot, kā tās maina seju. Kad liekās skropstas apnīk, mierīgi varu dzīvot arī bez tām, nav tā, ka vairs nevaru no mājas iziet. Man der arī tāda neuzlabota seja.

Joga un humors

Man nav ikdienas rutīnas un ļoti patīk dzīvot pēc sajūtām. Ir dienas, kad man ir sajūta, ka gribu peldēt. Tad eju uz Ķīpsalas peldbaseinu un peldu kopā ar sportistiem tauriņstilā. Ir dienas, kad gribas paskriet. Citreiz gribas aiziet uz trenažieru zāli, pacilāt hanteles. Ļoti ieklausos tajā, ko man gribas. Bet nav jau viss tik rožaini. Man, tāpat kā daudziem, ir muguras problēmas. Gatavojoties izstādēm, sanāk ilgi stāvēt burtiskā nozīmē uz pirkstgaliem, rokas ir izstieptas, tie ir smagi lielformāta audekli, un muguras un pēdu sāpes ir klāt. Tā es nonācu līdz “Yoga Wellness Therapy Riga”. Un piedzīvoju procedūru, kad uz sāpošajām zonām iedarbojas ar skaņas vibrāciju. (Tajā piedalās arī milzīgas bungas.) Pat man – cilvēkam, kas ir piedzīvojis daudz ko, ‒ tas bija ļoti īpaši. Sajūta, ka pilnīgi visam ķermenim cauri izvibrē skaņa. Nestāstīšu visu procedūras gaitu sīkumos, bet beigās man šķita, ka sirdī un ķermenī ir vairāk brīvas vietas. Kā atverot spārnus! Pēc šā seansa jutos ārkārtīgi labi un atbrīvoti, bet lielākais pārsteigums bija nākamajā dienā – nostājos gleznot un konstatēju, ka man vispār vairs nesāp mugura. Neticami, bet fakts. Pēc vienas reizes. Bez špricēm un zālēm.

Ja var savu problēmu risināt šādā veidā, man divreiz nav jāsaka, es to daru! Un, ja tā var uzlabot arī savu mentālo stāvoklī, arī to es daru labprātāk, nekā ejot pie psihoterapeita (ko es nedaru). “Yoga Wellness Therapy Riga” un tā radītāja Laura nu kļuvusi par manu guru ājurvēdas, veselības, skaistuma un labsajūtas pasaulē. Pie viņas mans fiziskais ķermenis savienojas ar manu garu. Esmu ļoti pateicīga par to, ko viņa darījusi manā labā. Un zinu, ka es tāda neesmu vienīgā. Protams, arī man gadās ne tik priecīgas dienas. Bet esmu sapratusi, ka pati ar sevi varu sarunāt: ar šo es tikšu galā! Varu aiziet uz kādu spa vai masāžu, tas man vienmēr palīdz. Arī izskriet savu smagumu vai bēdu. Kā bērnībā – izej ārā un trīsreiz apskrien apkārt mājai. Vai apsēdies un pats ar sevi parunājies. Man negribas iet pie psihoterapeita un trīs gadus stāstīt visu savu iepriekšējo dzīvi, man tas ir garlaicīgi.

Domāju, ka mēs paši ļoti labi zinām, kā varam sev palīdzēt. Un manā gadījumā visvairāk ir palīdzējis humors. Ir tik ļoti svarīgi nezaudēt humoru, lai kas dzīvē notiktu, un tie nav tukši vārdi. Arī manā dzīvē bijuši ļoti smagi brīži. Nu, paej malā, pamēģini nedaudz pasmieties par spīti visam. Izdari kaut ko galīgi neloģisku. Var, piemēram, uztetovēt uz muguras bijušā vārdu... nevis kad tā mīlestība visstiprākā, bet kad viss beidzies. Visiem dzīvē ir kādas problēmas, neviens nav apsolījis, ka būs tikai priecīgi. Man palīdz arī šī atziņa.

Zelta piens

No neparastākām pieredzēm – reizi pusgadā veicu zelta piena kūri. Zelta piens ir uzsildīts piens ar gī sviestu un kurkumu. Desmit dienas neko citu neēdu, kad izsalkums – dzeru tikai zelta pienu, dienā kādas trīs četras krūzes. Vēl drīkst dzert ūdeni, tējas. Organisms attīrās, āda kļūst daudz, daudz svaigāka. Tas nav viegli, tiešām ir milzīgs kārdinājums, gatavojot ģimenei, paņemt arī pašai kumosiņu “normāla ēdiena”. Bet jāiztur, tas ir tā vērts! Zinu, valda uzskats, ka pieaugušam cilvēkam pienu nevajag. Bet mana jogas autoritāte saka, ka govs piens ir mīlestība. Un man tas darbojas. Vēl ievēroju, ka tad, ja vakariņu vietā izdzer glāzi zelta piena, miegs ir daudz labāks.

Tomēr es ieteiktu šo uz savu galvu nedarīt, bet pakonsultēties. Man to ieteica speciālists. Turklāt no šā procesa arī jāiziet uzmanīgi, nevar uzreiz ēst šašliku, vēl divas dienas jāēd tikai saujiņa rīsu. Un jārēķinās, ka būs mazliet tāda apdulluma sajūta. Piektajā dienā sagribēsies arī pie spoguļa vienatnē uzdejot. (Es gan to mēdzu darīt arī tāpat…) Visa pasaule šķiet tik skaista, cilvēki tik labi... Cūkgaļu ēdu reizi pāris gados un arī tad tikai ciemos. Citādi ēdu pilnīgi visu, tomēr cenšoties ieklausīties sava organisma vēlmēs. Ja tas grib biezpienu, ēdīšu to; ja kārojas grilētu tītaru, uztaisīšu. Vasarā ir periodi, kad gribas ēst tikai auksto zupu. Cenšos neēst pārāk daudz maizes, tomēr gadās, ka kāja paslīd karsto siermaizīšu virzienā. Tāpat neatteikšos arī no gaileņu mērces ar saldo krējumu. Ja ļoti aktīvi strādāju, man arī gribas ēst kā sportistam. Pusbadā gleznot nevarēs, jo tas ir fiziski smags darbs. Bet mierīgākos dzīves periodos varu taisīt savus detoksiņus.

Iecienītākie zīmoli

Man ļoti patīk “Chanel” un “Dior” dekoratīvā kosmētika. Taču vispār kosmētikas man ir maz, un es to lietoju taupīgi. “Dior” bronzeris. “Chanel” konsīleris, tonālais un bāze. Varu paeksperimentēt ar lūpu spīdumiem un krāsām. No kopjošās kosmētikas man ir “Filorga” sejas krēms. Lielā “Biotherm” ķermeņa krēma pudele; to varu uzsmērēt arī uz sejas, jo tas jauki smaržo. Vēl ir viena eļļa, ko pērku “Breeze” studijā. Uzklāju to un jūtos kā izkāpusi no kāda lauku ezera, pēc kalmēm smaržojoša. Dievinu to smaržu! “Hermes” smaržas. Laikam pat visas. Bet dažreiz man smaržas ir par intensīvu, jo gribas, lai jūtu, kā tajā brīdī daba smaržo.

Matiem “L’Oreal” profesionālie šampūni un “Absolut Repair” sērijas proteīna un kvinojas matu maska, ko reizi nedēļā paturu matos ilgāku laiku. Arī “Wella Professionals” izsmidzināmais līdzeklis matu atjaunošanai “Ultimate Repair”. Dažreiz meita man apgriež matu galus. Man patīk arī eksperimentēt, aiziet pie dažādiem matu meistariem. Un pie metra Andreja Siļčenko. Vai iepriecināt sevi, bez pieraksta aizejot pie friziera, lai izmazgā un ieveido matus. Patīk frizētavā palasīt žurnālus. Tā ir brīnišķīga un patīkama pieredze, pēc tam pusgadu varu neiet pie friziera un pati piekrāsot matu saknes. Dažādos dzīves posmos man bijušas dažādas frizūras: īsi, gari, melni, ombre, bizes, dredi… Ar tagadējo matu griezumu un krāsu tomēr jūtos vislabāk.

Iedomu tēls

Patlaban neesmu attiecībās, izšķīros pirms pusgada. Un godīgi pateikšu, ka man patīk šis laiks, es to izbaudu. Tiešām beidzot ir laiks sev, varu mierīgi staigāt pa māju, uzlikusi sejas masku, satīt ruļļus, nodzīvot nedēļu bez manikīra. Ja man mājās būtu vīrietis, laikam to eļļas krāsu no nagiem labāk paberztu nost, tagad man ir vienalga. Mani nagi, manas mājas – daru, kā gribu. Protams, neesmu šo dzīves lappusi aizvērusi ciet. Skaidrs, ka vīrieši pievērš uzmanību, un tas ir ļoti patīkami, bet patlaban gribu vairāk gleznot un atvēlēt laiku meitām. Izbaudu, ka esmu viena un brīva. Nesen draudzene saka: taisies, braucam dejot! Pusdivpadsmitos vakarā. Saģērbos, smuki sataisījos un miega vietā devos pavisam citā virzienā. Kā vecajos, labajos laikos – nodejoju līdz pieciem rītā. Attiecībās taču es tā nerīkotos, bet tagad izbaudu, ka varu arī tā.

Man liekas, ka mums katram iekšā ir vēl vismaz trīs vai četri cilvēki. Vismaz manī noteikti mīt dažādi tēli, kam es pēc sajūtām ļauju izpausties. Viens no tiem ir pašpuika, kam gribas uzvilkt kedas, džinsus un hūdiju, ieplūst jauniešu barā un nedomāt ne par kādu stilu. Gribas sēdēt uz zemes, iet ar mugursomu, braukt ekskursijā uz Latgali vai kāpt kalnos Itālijā. Tad vēl ir tā smalkā dāma, kurai vajag sapucēties. Viņu vajag izvest pastaigāties. Viņai gribas sēdēt smalkā restorānā un risināt intelektuālas sarunas. Vēl es mēdzu būt sportiste. Tādā izskatā dodos uz sporta klubu un baseinu. Interesanti, bet man nav mākslinieces tēla. Ar krāsu nošķiestās drēbēs neiešu pa ielu. Jā, to savu mākslinieces dzīvi es citiem cilvēkiem nemaz nerādu… Drēbes, kas izskatās netīras, bet ir tīras. Ērtas, jo gleznošana ir fizisks darbs un kustības.

Komplimentu būšana

Skaistākā sieviete pasaulē? Manas meitas. Goda vārds! 18 un 13 gadi. Man viņas ir visskaistākās. Es viņām to arī bieži saku. Man šķiet, ka tas ir svarīgi. Ir taču tik patīkami, kad kāds tev pasaka: tu esi visskaistākā! Bet, runājot par komplimentiem, man pašai ļoti patīk, ja kāds pasaka: tev mājās viss tik tīrs un kārtīgs! Man ir ļoti svarīgi, kādā vidē esmu. Citādi arī tam ārējam skaistumam nav nekādas jēgas. Pucēties un smaržināties, bet dzīvot nekārtīgā mājā? Nu, nē! Tā ka man patīkamākais kompliments būs nevis par izskatu, bet par manu telpu un vidi. Kas man patīk manā ķermenī? Vislabāk laikam tas, ka esmu izturīga un stipra. Man ir stipras rokas, varu atskrūvēt jebkuru burku un aizkaltušu krāsu tūbiņu. Manas ausis ir smukas. (Smejas.) Taču ķermenī visvairāk novērtēju to, ka tas labi darbojas. Ar ķermeni un seju ir tā – ja gribi, ņem un izskaistini to.

Man, piemēram, ir tetovējumi. Pirmo uztaisīju pēc šoka, ko piedzīvoju, aizvedot meitu uz bērnudārzu. Es pēkšņi ieraudzīju, cik daudzas mammas ir… Kā lai to vispār pieklājīgi pasaka… Nu, teiksim tā, “aizgājušas tantē”. Un, kad mani pārņēma bailes no tā tantisma, es arī metos taisīt tetovējumus. Man vajadzēja izdarīt kaut ko pretēju novecošanai, pat ja tas nav īpaši loģiski. Bet tiešām – nedrīkst taču 35–40 gadu vecumā vispār aizmirst par sevi rūpēties! Tas nav par sarkanām lūpām un nagiem, bet par to, lai citiem ir patīkami uz tevi skatīties. Vārdu sakot, es biju šokā, un tā radās mani pirmie tetovējumi…