"Mēs esam kā divas puses vienā mazā pērlē" - Inta Štamgute un Dzintars Našenieks par mīlestību un dzīvi

Ilggadējas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbinieces Intas Štamgutes mūža darbs ir 2000. gadā izdotā grāmata Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs. Unikāls izdevums gan pēc vizuālā noformējuma, gan satura. Kad Intas rokās nonāca vairāk nekā 2000 pastkaršu, viņai radās milzīga vēlme tās apkopot. Rezultātā pēc 20 gadu ilga darba sadarbībā ar apgādu Puse tika izdota grāmata. Tās abas daļas veras kā vārti, pa kuriem šodienas cilvēks var ieiet tā laikmeta vidē. Intu un Dzintaru vienoja darbs, kas sniedza gandarījumu, kūsājoša dzīve un mīlestība. Tagad, pēc 24 kopā pavadītiem gadiem, dzīvesbiedri sapīti kopā vēl ciešāk nekā gribētos – veselības problēmu dēļ abi jau trīs gadus ir iesprostoti dzīvoklī. Inta ir guloša, Dzintars, ja ļoti saņemas, vēl retu reizi iziet ārā. Var tikai jautāt – kāpēc pa zemi staigā tik daudz sāpju un kā tās izvēlas, pie kura apmesties? Pie viena uz īsāku, pie cita uz ilgāku laiku, vēl pie kāda – uz palikšanu...

Cīņa un sabrukums

Vēl nemaz neesat lielā vecumā – vienam 72, otram par diviem gadiem vairāk. Kādi dzīves pavērsieni jums to ir nodarījuši?

   Dzintars: Tāda nu ir tā patiesā dzīve. Manā gadījumā laikam gēni – mammai bija vēzis, man arī ir. Esmu pārcietis četras onkoloģiskās operācijas, izoperēts urīnpūslis, visu atlikušo mūžu staigāšu ar stomu. Sākumā tādas bija pat divas – vienā pusē ileostoma, otrā urostoma. Inta saslima, mani kopjot, un arī iegūla slimnīcā uz smagu operāciju, bija jālikvidē zarnu nosprostojumi. Tā nu abi kļuvām tādi švaki. Es cenšos neierūsēt – cik varu, vingroju, pats eju uz tualeti, uztaisīt kafiju. Sirds man ir ļoti stipra, paldies viņai, tomēr liels staigātājs vairs neesmu, vienkārši nav spēka. Un, teikšu godīgi, man arī labāk patīk gultiņā, nevis, dikti saņemoties, iet uz veikalu. Nav jau tik vienkārši dzīvot ar stomu...

   Inta: Pēc pirmās operācijas Dzintars no slimnīcas atbrauca ar divām stomām. Kopt šādu slimnieku – tā ir elle. Cīnījāmies, cik varējām, bet reiz izmisumā noteicu – labi tas nebeigsies! Un diezgan drīz pēc tam ar drausmīgām sāpēm vēderā tiku aizvesta uz slimnīcu. Jau ātrajos man pavaicāja – vai zināt, ka jums ir kovids? Bet kā es to varēju zināt? Kovida dēļ slimnīcas uzņemšanas nodaļā tiku nomarinēta līdz pusnaktij – diagnosticēšanai nepieciešamo datortomogrāfiju uztaisīja tikai tad, kad izmeklējums bija veikts kovidu nesaķērušajiem, bet aparatūra un kabinets dezinficēti. No turienes mani uzreiz aizveda uz operāciju zāli. Drausmīga operācija, drausmīga rēta, paralēli – ļoti smags kovids. Temperatūra pie četrdesmit, sāpes. Vairāk neko neatceros. Kad jau nācu pie sajēgas un ar daktera palīdzību mēģināju piecelties, kājas neklausīja. Kopš tās dienas tad arī esmu uz gultas.

   Dzintars: Uzskatu, ka kovids pie tā piestrādāja. Arī mani tas noguldīja. Slimnīcā, kamēr operējos. Izslimoju nosacīti viegli, desmit dienas nogulēju pagraba istabā, izolēts no citiem. Vēlāk abi ar Intu izspriedām, ka varbūt ne tik daudz pie vainas pats kovids, cik Astra Zeneca vakcīna.

   Inta: Man kovids atņēma divas trešdaļas plaušu, gandrīz mēnesi elpoju ar skābekļa masku.

   Zarnu nosprostojumā iedzīvojāties, kopjot Dzintaru?

   Inta: Ja domājat cilāšanu – to darīt man nevajadzēja. Bet, kamēr viņam bija ileostoma, naktī vajadzēja celties ik pēc pusotras vai divām stundām, lai to apkoptu. Cik ilgi tādā nenormālā režīmā – bez miega, atpūtas – var izturēt? Tad arī man izspruka tie vārdi, ka labi nebeigsies. Jau jutu, ka nervi uzdod. Es taču dzīvoju nepārtrauktā stresā kopš dienas, kad Dzintars nonāca slimnīcā. Viena operācija, otra, trešā... Viņam bija ļoti slikti. Par ceturto operāciju ārsts man paziņoja tādā balsī, ka sapratu – varu cerēt tikai uz brīnumu. Tas notika. Un, kad Dzintars jau gāja uz atlabšanu, ķirurgs tik noteica – esmu neizsakāmi priecīgs, redzot jūs dzīvu…

   Dzintars: Abi mani ārsti, Baumanis un Malošonoks, izglāba man dzīvību. Par to viņiem esmu ļoti pateicīgs.

Savulaik biju dāma!

   Vai kāds ir izskaidrojis, kādēļ pēc vēdera dobuma operācijas nevarat pastaigāt?

   Inta: Mani izmeklējuši daudzi dakteri, bet uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Secināts tikai, ka tā nav ne muskuļu, ne locītavu, ne kaulu vaina. Bet, kolīdz pieminu Astra Zeneca vakcīnu, visi ārsti, zīmīgi klusējot, māj ar galvu.

   Masāžas izmēģinājāt?

   Inta: Divarpus gadu divas trīs reizes nedēļā pie manis nāca fizioterapeits, bet visi pūliņi bija velti. Un mūsu maciņš jau arī nav bezizmēra.

   Dzintars: Atvainojos, bet es fizioterapeitam jau pašā sākumā aizrādīju, ka viņš liek Intai veikt nepareizus vingrinājumus. Vajadzēja strādāt ar kāju muskuļiem, tos trenēt, bet viņš tik vien, kā ar Intu līdz logam aizgāja. Tad nosēdināja uz gultas malas un lika kaut kādus vingrinājumus pildīt. Bet es jau neko daudz nevarēju protestēt, jo Inta tak svēti ticēja speciālistam! Vajadzēja meklēt citu, zinošu fizioterapeitu, bet tāds varbūt ir viens no simta. Mums nelaimējās.

   Inta: Tādam speciālistam mēs arī samaksāt nespētu. Tagad kāju muskuļi jau ir galīgi atrofējušies. Ja jābrauc pie kāda ārsta, mani turp nogādā specializētais medicīniskais transports un pavadoņi – aiznes, ieceļ, atnes, noliek. Nesen mums abiem abām acīm uztaisīja kataraktas operāciju, tagad vedīs taisīt jaunas brilles.

   Dzintars: Inta pirmā drosmīgi piekrita operācijai. Es baidījos. Bet, kad viņa no savas guļvietas nolasīja titrus televizorā, kuru vietā agrāk redzēja tumšu bildi, ne vārda nebilzdams, pieteicos operācijai. Kad tikšu pie jaunajām brillēm, beidzot būšu kā cilvēks – varēšu lasīt. Tagad, saudzējot acis pēc operācijas, lietoju saulesbrilles. Fotogrāfs varēs nokomandēt, bildēties ar tām vai bez. Tomēr labāk, lai bildē redz mūsu izdotās grāmatas, diplomus. Ko nu mūs, vecus ķēmus, fotografēt! Varbūt vienu kadru.

   Kādi esat, tādi esat...

   Dzintars: Tā gan. Tomēr pažēlojiet, paņemiet kādu kāzu bildi, kur mēs vēl jauni un smuki.

   Inta: Kāzu dienā mums bija fotosesija pie fotogrāfiem Astrīdas Meirānes un Ilgvara Gradovska. Un gribu palepoties – manas kāzu kleitas dizainere ir modes māksliniece Sonita Pāvuliņa. Viņa darināja tērpus eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai un arī mani ģērba vēl 20 gadu pēc kāzām. Jo vienmēr jau neesmu bijusi tantiņa gultā, savulaik biju dāma!

Tā norit ikdienas dzīve

   Kas jums abiem palīdz ikdienā – apkopj pašus, sakopj dzīvokli, sagādā produktus, pagatavo ēdienu? Tuvinieki, bērni?

   Inta: Es savas inteliģentu dzimtas ceturtajā paaudzē esmu palikusi pēdējā. Gribēju laist pasaulē bērniņu, bet kategoriski nedrīkstēju, jo man ir tikai viena niere. Arī to nācies pārdzīvot... Nieri man izgrieza sešu gadu vecumā, tautā vainu sauca par ūdensnieri. Operāciju veica slavenais bērnu ķirurgs Aleksandrs Bieziņš, izglāba pēdējā brīdī. Dakteris, kurš mani apsekoja mājās, noklausījies, ka nevaru ieēst, vēderiņš uzpūties un sāp, bija vien noteicis – maziem bērniem tā mēdz būt. Kad mamma atkārtoti saukusi ārstu, par laimi, atnācis cits, jauns praktikants, un momentā licis mani vest uz slimnīcu. Pat ātros negaidījuši, ielikuši kaimiņa pobedā un aizveduši. Tad arī konstatēta ūdensniere. Mamma slimnīcā noķērusi Bieziņu, izlūgusies, lai viņš operē.

   Ar vienu nieri dzīvojot, ir visādi ierobežojumi. Ne reizi neesmu piedalījusies fizkultūras stundās, pirmajā klasē vispār negāju, nāca mājskolotāja. Viņai gan nebija ko darīt, jo mana unikālā vecmāmiņa man iemācīja lasīt jau piecos gados. Unikālā tāpēc, ka ar kājām aizgāja uz Pēterburgu, iestājās Bestuževa Augstākajos sieviešu kursos un izstudēja matemātiku.

   Dzintars: Arī mazmeita viņai tikpat gudra un uzņēmīga, uzrakstījusi tādu grāmatu, kādas otras Eiropā un varbūt visā pasaulē nav!

   Jums, Dzintar, ir bērni?

   Dzintars: Divas pieaugušas meitas. Vecākā meita Kristīne ir vēstniece Igaunijā un savu iespēju robežās mums palīdz. Jaunākā, Ieva, beigs nu jau trešo augstskolu. Tikai viņa pie mums nenāk vispār, pat nepiezvana. Sīkāk šo situāciju negribu komentēt.

   Inta: Jūs jautājāt, kas mums palīdz, bet mēs aizrunājāmies. Mūs aprūpē sociālie darbinieki no firmas Aprūpes birojs, viņi nāk trīs reizes dienā un ir ļoti jauki.

   Ja pa starpu sagribas ko apēst, Dzintars atnes?

   Inta: Jā. Bet parasti jau nesagribas.

   Dzintars: Es pa starpu tikai aizeju sev uztaisīt kafiju. Arī tagad iešu, varu piedāvāt arī jums. Bet tikai šķīstošo. Ja tādu nedzerat, tad neko – piedodiet, bet nevarēšu jūs apkalpot.

   Inta: Vienīgais, pēc kā skumstu un ko man ļoti gribas, ir – strādāt. Tikai savu darbu, gultā guļot, nevaru darīt, tam vajadzīgi arhīvi, bibliotēkas.

Ideju pačukstēja zemapziņa

     Cilvēkam, kurš aktīvi strādājis un gājis sabiedrībā, būt bezpalīdzīgi  piesaistītam pie gultas noteikti ir ļoti nomācoša.

   Inta: Bet ko darīt? Līdz tam tiešām tikām ļoti daudz strādājuši – bez brīvdienām, atvaļinājumiem, arī naktīs.

   Dzintars: Biznesa laikā – apgāds Puse pastāvēja aptuveni 20 gadu – nekādas atpūtas nebija. Un tad arī tika radīts tāds brīnums kā Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs.

Grāmata tiešām ir īpaša. Atver tās vākus-vārtus un dodies pastaigā pa Rīgu. Pastkartes-attēli lasītāju it kā ved pa pilsētu, vietām aicinot apstāties, vērīgi aplūkot ēku, vietu. Pastaiga sākas no Daugavmalas, no ostas, tad ieved Vecrīgā, lai tālāk dotos uz bulvāriem, tā laika priekšpilsētām, nomalēm. Grāmata veidota kā filma, katra pastkarte ir kā atsevišķs kadrs, sava laika vēstures liecība. Pie katras ir dokumentēts apraksts – niansēti izstrādāts, tulkots četrās valodās: 20. gadsimta sākumā Rīgā valdošajās vācu, krievu un latviešu, kā arī angļu, kas nepieciešama mūsdienās. Tekstā norādīti tā laika ielu un iestāžu nosaukumi, personu uzvārdi. Bet, lai lasītājam rastos priekšstats par pastkartēs redzamā saistību ar mūsdienām, grāmatu papildina septiņi zinātniskie rādītāji. Tulkotāji – visizcilākie! Vācu valodā tekstu tulkojis Valdis Bisenieks, krievu valodā Ludmila Azarova, angļu – Rasma Mozere. Tomēr pats unikālākais, šķiet, ir Intas grāmatas tapšanā ieguldītais darbs un laiks 20 gadu garumā. Grāmatā neviens vārds nav iekļuvis nejauši, viss pārdomāts līdz sīkumam. Izdevuma kvalitāti tā īsti var novērtēt, tikai paņemot grāmatu rokās un apskatot. Iesējumi ir dažādi, es rokās turu iespaidīgāko – ādas vākos-vārtos. Kad tie aizvērti, grāmatu ielieku atpakaļ futrālī, kādā tā glabājas oriģinālā. Dzintars to pamana un steidz paskaidrot.

   Dzintars: Grāmatas iesējuma lielākā daļa ir roku darbs, pat izdošanas gads un apgāda logo iespiests ar roku. Tās tapšanā piedalījušies daudzi cilvēki, un milzīgs paldies viņiem, īpaši mūsu komandas kodolam – datorgrafiķim Mārim Voitam, māksliniecei Ilizanei Grīnbergai, Mākslas akadēmijas profesoram Alnim Mitrim, kurš atrada variantu, kā Intas iecerēto iedzīvināt, radīja grāmatas unikālo noformējumu. Tieši viņi ļāva man sapņot un sapņus realizēt! Milzu pateicību esam parādā arī Eiženam Janišam no Toronto – arhitektūras doktoram, kurš mācījies pie Eižena Laubes un kļuvis par vienu no vadošajiem Amerikas un Kanādas arhitektiem. Arī Rīgas domei, Ārlietu ministrijai, Rīgas Tehniskajai universitātei un Latvijas dzelzceļam, kas grāmatas nopirka ar priekšapmaksu. Tas bija vienīgais finansiālais atbalsts, pamatā grāmata tika izdota par apgāda un maniem personiskajiem līdzekļiem.

   Inta: Tomēr vislielākais paldies pienākas Dzintaram. Sākumā, astoņdesmitajos gados, kad radās doma rakstīt grāmatu par Rīgu pastkartēs, bija iecerēta sadarbība ar izdevniecību Avots. Tās redaktore Aina Gore manu ideju atbalstīja, aicināja uzrakstīt grāmatu, iecerētu latviešu un angļu valodā. Bet kā uzrakstīt grāmatu, izmantojot pastkartes, viņa atstāja manā ziņā, jo pilnībā man uzticējās. Ķēros pie darba, bet, kad muzejos, privātkolekcijās, arhīvos un bibliotēkās biju savākusi gandrīz trīs tūkstošus pastkaršu, pārņēma izmisums – kā lai tās visas ielieku vienā grāmatā! Un tad talkā nāca zemapziņa – vienā naktī pietrūkos no miega un skaidri zināju, ka mana grāmata atšķirsies no šabloniskajiem šāda veida izdevumiem, kur bildes saliktas cita aiz citas vai, stāstot, piemēram, par Vecrīgu, izkārtotas mozaīkveida panorāmā. Manā grāmatā tās cilvēkus vedīs pastaigā pa 20. gadsimta sākuma Rīgu, pa ceļam satiekot sievietes ar platām cepurēm, kungus ar spieķi un liekot pašiem sajusties kā viņiem, jo pastkartes būs ievedušas lasītājus tā laika harmoniskajā, nesteidzīgajā dzīvē. Es to nosaucu par klātbūtnes efekta metodi. Kad viss 1991. gadā bija gatavs, izdevniecībai Avots bija problēmas, un es paliku ar manuskriptu rokās. Ar citām izdevniecībām sadarbība nevedās. Laikam jau liktenis bija nolicis, ka man jānonāk apgādā Puse.

Liktenīgā satikšanās

    Dzintar, tiesa, ka pirms apgāda izveidošanas jums nebija nekāda sakara ar grāmatniecību? Ar ko nodarbojāties?

   Dzintars: Visu ko tiku darījis, arī par skolotāju tiku pastrādājis, līdz pie sporta kompleksa Mūsa, kas atradās pie Bauskas, sāku izdot mazu avīzīti, pilnu ar fotogrāfa Leonīda Trofimčuka bildēm. Zem tām bija mazi parakstiņi, bet pat tie bija jāsaskaņo ar partijas komitejas glavļitu. Šajā laikā sadraudzējos ar zēniem Rīgā, un jau 1993. gadā izdomājām dibināt savu SIA – dizaina un drukas apgādu Puse, lai izdotu kvalitatīvas pastkartes. Pēc četriem gadiem biznesu sadalījām, jo katram bija savas intereses. Šķīrāmies draudzīgi. Man palika Puse, biju ieinteresēts izdot gudras mākslas grāmatas. Roberts Freidensons nodibināja savu firmu Puse plus un turpināja izdot pastkartes, bet Ainārs Ščipčinskis pievērsās reklāmai.

   Inta: Tad arī notika mūsu liktenīgā satikšanās. Dzintars apgādā jau saimniekoja viens un bija sasparojies izdot grāmatu Latvija, kuras tapšanu kūrēja Garjāņa kungs no Muzeju valsts pārvaldes. Es redzēju sagatavi un biju neizpratnē – kā tādā grāmatā var nebūt nodaļas par galvaspilsētu Rīgu? Uz to Garjāņa kungs atteica – tad uzraksti, tev ir divas nedēļas laika! Uzrakstīju. Arī ilustrācijas bija jāatlasa un jāsaskaņo ar apgādu. Aizgāju, domāju, ka pretī iznāks kāds skuķēns, bet iznāca pats direktors – štrams kungs! Apjuku, jo pēc zobārsta apmeklējuma man bija uztūcis vaigs. Dzintars uz manu izskatu nereaģēja, uzreiz pievērsās bildēm. Starp fotogrāfa Leona Baloža darbiem bija arī vairākas pastkartes no manas iecerētās grāmatas.

   Dzintars: Tādas redzēju pirmo reizi mūžā, un man tās ļoti iepatikās.

   Inta: Kad nākamreiz aizgāju uz apgādu, Dzintars ierunājās, ka esot dzirdējis kaut ko par manu pastkaršu grāmatu. Neko neatbildēju, biju jau samierinājusies un sev pateikusi, ka pasaulē ir tūkstošiem cilvēku, kuri sava darba augļus tā arī neierauga, un tu, mīļā, neesi ne par matu labāka!  Punkts. Tomēr gan es, gan mans darbs Dzintaru bija ieinteresējis, un pēc kāda laika viņš piezvanīja – varbūt mēs varot aizbraukt uz Rundāli? Piekritu. Kāpēc ne, ja nekā cita prātīga nav ko darīt. Tas bija 1998. gada 1. maijs, ar šo dienu sākās mūsu ciešāka sadarbība. Latvija bija tuvu drukai, tikai makets jāizlasa, un Dzintars palūdza, lai to pārskatu. Saķēru galvu – ārprāts, kādas muļķības tur bija sarakstītas! Es kā vēsturniece un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbiniece kaut ko tomēr zināju, gana daudz darbu biju lasījusi un rediģējusi. Pat Brāļu kapu celtniecības gads bija nepareizs. To redzot, brēcu nebalsī, un Dzintars saprata, ka izdošana jāatceļ. Izlaboju kļūdas. To nebija tikai Anitas Jirgensones rakstītajā nodaļā par dabu.

   Dzintar, ko domājāt brīdī, kad ieraudzījāt Intas uzpampušo vaigu?

   Dzintars: Man patīk gudri cilvēki, tāpēc vaigam nepievērsu uzmanību. Jutu, ka Inta ir lietaskoks, uzaicināju uz pusslodzi strādāt apgādā. Pēc tam viņa iesaistījās arī Eižena Janiša grāmatas tapšanā – slavenais arhitekts, arī talantīgs gleznotājs, fotogrāfs un tēlnieks, meklēdams izdevēju, bija izsludinājis konkursu, mani izvēlējās precīzās un izvērstās tāmes dēļ. Viņa pamatojums – jūsu tāme ir visdārgākā, bet vienīgā, par kuru vērts izdot naudu. Darbā pie šīs grāmatas vajadzēja ļoti gudru, zinošu cilvēku, un tad jau piedāvāju Intai darbu uz pilnu slodzi. Arī kā sieviete viņa man patika, arvien vairāk jutu, ka Inta man ir vajadzīga. Kad sekmīgi bijām pastrādājuši jau pie vairāku grāmatu tapšanas, atcerējos par pastkartēm un sev teicu – Dzintar, izdari kaut ko Latvijā, Baltijā un Eiropā vēl nebijušu!

   Inta: Nekautrējies – arī pasaulē nebijušu. Viņš bija pirmais un vienīgais, kurš pieprasīja, ka grāmatā jābūt vismaz 600 pastkaršu attēlu un tā jāizdod četrās valodās.

   Tādas izdošana prasa brangu naudu.

   Dzintars: To mākslas grāmatu izdošanai pelnīju, drukājot etiķetes un iepakojumus labi zināmu firmu produkcijai; apkalpojām arī Ārlietu ministriju, nodrošinot uz ļoti kvalitatīva papīra drukātas ēdienkartes, galda kartes, pēc protokola noteikumiem izgatavotas aploksnes. Drukājām vēl visu ko citu, arī kalendārus, tostarp apaļu kalendāru pēc Unibankas pasūtījuma; arī tādu nekur citur pasaulē neatradīsiet. Tajā bija iestrādāta sarkana bultiņa, kas norādīja uz datumiem, kas drukāšanu sarežģīja un sadārdzināja. Bet pasūtītājs taču bija bagāts! Pēc dabas esmu taupīgs, daļu nopelnītā iekrāju. Klienti pie manis turējās, jo bija pārliecinājušies par darba kvalitāti. Un arī par to, ka nešmaucos.

   Rīga 20. gadsimta pastkartēs ir attiecīgi novērtēta?

   Inta: Ir! Tā iznāca 2000. gadā un Latvijas konkursā tika novērtēta kā skaistākā grāmata. Sekoja preses uzlidojums, skrēju no intervijas uz interviju. 2001. gadā tā bija arī Frankfurtes grāmatu tirgū, pie mums nāca cilvēki no dažādām valstīm – esot dzirdējuši, ka Latvijā tapusi tāda un tāda grāmata, vai varot parādīt. Bija zinoši kungi, kas pavaicāja, vai es apjaušot, ka nekā tamlīdzīga nav visā pasaulē. Atteicu, ka par to nešaubos. Kā es to zinot? Jo pati to izdomāju! Un atkal palepošos – šāda grāmata ir arī Vairai Vīķei-Freibergai. Prezidenta kanceleja, Ārlietu ministrija un citas svarīgas institūcijas to pirka, lai pasniegtu kā dāvanu citu valstu prezidentiem, premjeriem, karaļiem un karalienēm. Lietuvas prezidentam Valdam Adamkum to uzdāvināju pati, jo biju pieņemšanā. Mūsu Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks grāmatu aizsūtīja arī Britu bibliotēkai.

Bila Klintona pirksts

   Sarunas sākumā minējāt, ka Dzintars vēl šad tad iziet ārā. Kādos gadījumos viņš saņemas to darīt?

   Inta: Kad ļoti vajag. Viņu kaut kur aizdabūt ir ļoti grūti, un tā bija arī agrāk. Dzintars nav sabiedrisks cilvēks. Es savā laikā ļoti silti draudzējos ar Zviedrijas vēstnieka Magnusona kundzi Elizabeti. Viņa mani aicināja vienmēr un visur. Reiz Elizabete rīkoja diezgan lielas vakariņas un uz tām uzaicināja arī mūs abus. Tad gan Dzintaram teicu – šoreiz neiet nedrīkst! Ja Elizabete tev pie galda vietu atradusi, tad tev tajā jāsēž. Toreiz viņš, zobus sakodis, tomēr atnāca. Visur citur parasti gāju viena. Es dievinu operu, esmu gājusi pat trīs reizes nedēļā, bet – bez pavadoņa. Savs labums gan ir, var labāk dzirdēt – nav jānovērš uzmanība uz otru.

   Cik ilgi nostrādājāt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā? Tāds sauss darbs.

   Inta: Nav gan sauss! Tas ir mīts, ka muzejos valda putekļi un garlaicība. Nostrādāju tur 25 gadus.

   Kurš laika posms vēsturē jūs visvairāk interesēja?

   Inta: No sākta gala esmu interesējusies par Rīgas arhitektūru. Un vairāk mani interesē nevis tās tīrā vēsture, bet mākslas zinātnes virziens. Astoņdesmito gadu sākumā uzrakstīju lielu lekciju, sagatavoju arī vizuālo materiālu – diapozitīvus, un no tās izauga 32 stundu lekciju cikls. Man nebija problēmu uzstāties lielas auditorijas priekšā, runāt no galvas. Lasīju lekciju latviešu un krievu valodā. Kad 80. gadu beigās gaisā sajutu brīvības smaržu, atjaunoju savas skolas laikā iegūtās, bet darba gados atmirušās angļu valodas zināšanas – muzejā drīkstēja runāt tikai caur tulku –, un tad varēju likt lietā arī tās. Vispār jau manu uzņēmību un uzdrīkstēšanos daudzi man nepiedeva.

   Dzintars: Skaudība! Tikai Inta jau arī nepiedzima ar varēšanu uzstāties auditorijas priekšā un angļu valodas zināšanām.

   Inta: Bils Klintons pēc vizītes Rīgā – viņam ļoti patika Latvija un muzeji – bija lūdzis, lai divi starptautisku pieredzi guvuši cilvēki no Latvijas, kuri zina angļu valodu, izveidotu mēnesi garu programmu ar 48 muzeju apmeklējumu, un uzticējis šo cilvēku izvēli vēstniecībai. Vēstniecība izvēlējās Latvijas Mākslas muzeja direktori Māru Lāci un mani. Programma tika pilnībā apmaksāta, bet dienas Amerikā bija tik piesātinātas, ka mums pat paēst nebija laika. Notievējām tiktāl, ka kungi liftā bija pārliecināti – esam francūzietes. Teicām jau, ka no Latvijas, bet viņi tādu nezināja, palika pie sava – francūzietes!

   Sarunas sākumā līdz galam neatbildējāt uz jautājumu, kā pieņēmāt situāciju, ka pēkšņi tikāt iesprostoti mājā.

   Inta: Ir grūti. Labi, ka draugs telefons vienmēr līdzās. Pa to rakstiskā veidā reizēm tiek runāts caurām naktīm – ja līdz sešiem rītā nevaru aizmigt, top gara vēstule kādam labam draugam. Bet līdz acu operācijai nevarēju ne palasīt, ne parakstīt. Sakiet, tad kā var justies? Dienas vadīju, skatoties uz pulksteni un gleznām, kas mantotas no vevectēva, uz Eižena Janiša dāvināto gleznu un vienkārši domāju. Dienām, naktīm, nedēļām, mēnešiem, gadiem. Lasīt nevarēju divarpus gadu! Un tad man apnika baidīties no kataraktas operācijas, domāt, kā to varēs izdarīt, ņemot vērā manu stāvokli. Atradu dakteri Māru Briedi, kura uzņēmās veikt operācijas; katru aci jau operē atsevišķi. Tikai pieteica, ka ar manu veselību neriskēs, abas operācijas veiks pilnā narkozē, pirms tam rūpīgi izmeklējot. Viss beidzās labi.

   Dzintars: Tās bailes mums bija diezgan pamatotas. Pirmkārt, mums abiem ir glaukoma. Otrkārt, mana mamma pēc kataraktas operācijas zaudēja redzi.

   Inta: Tāpēc arī viņš gaidīja, kā man pēc tās būs ar redzēšanu. Bet tagad es gaidu, kad reizē varēsim braukt pēc brillēm. Mēs esam kā divas puses, visur kopā. Tāpat kā mazajā, spožajā pērlē Puse.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Mēs esam kā divas puses vienā mazā pērlē" – Inta Štamgute un Dzintars Našenieks par mīlestību un dzīvi" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.