Panika Lietuvā: vai norvēģu ierēdņi atņem lietuviešiem bērnus?
Pēdējā laikā arvien biežāk izskan ziņas par lietuviešu un arī latviešu emigrantu domstarpībām ar viņu mītnes valstu (tostarp Norvēģijas un Lielbritānijas) varas iestādēm, kad bērni it kā nesaprotamu iemeslu pēc tiek atņemti ģimenēm un nodoti valsts aprūpei. Nule Lietuvu pamatīgi satricinājusi Norvēģijas valsts iestāžu rīcība pret kādu Norvēģijā dzīvojošu lietuviešu māti un viņas septiņgadīgo dēlu Gabrieļu.
Kas īsti noticis, katrai no pusēm ir sava versija. Pirms vairāk nekā nedēļas Norvēģijas policija paziņoja, ka pazudis septiņus gadus vecs bērns no Lietuvas, kas, iespējams, nolaupīts un izvests no valsts. Vēlāk tika ziņots, ka zēns atradies Zviedrijā, bet nogādāts atpakaļ uz Norvēģiju.
Kā vēsta Lietuvas mediji, zēns Norvēģijā atņemts mātei pagājušā gada aprīlī. Janvārī mātes brālis mēģinājis Gabrieļu nogādāt Lietuvā, kur viņai mātes tiesības nav ierobežotas. Šo plānu izjaukuši Zviedrijas tiesībsargāšanas iestāžu darbinieki, kas zēnu aizturējuši Stokholmā jau uz prāmja, un viņš jau 28.janvārī nogādāts atpakaļ uz Norvēģiju. Par to neesot informēta nedz viņa māte, nedz Lietuvas varas iestādes. Lai gan zēns ir Lietuvas pilsonis, kā skaidrojuši Zviedrijas diplomāti, viņa deklarētā dzīvesvieta nav Lietuvā, tādēļ Lietuvai nekāda informācija nav sniegta.
„Pati sevi iedzinu stūrī”
Māte Gabrieļu pēdējo reizi redzējusi 26. janvārī Zviedrijā. Pēc satikšanās zēnu paņēma mātes brālis, kuram bija visas pilnvaras, un abi ar prāmi grasījās doties uz Lietuvu, taču kuģa kajītē tika aizturēti. Mātes brālim tika ļauts turpināt ceļu, taču mazo zēnu Zviedrijas ierēdņi, neko nepaskaidrojot, savākuši un nodevuši atpakaļ Norvēģijas bērnu aizsardzības dienestam „Barnevernet”. Stāsts jau tā šķiet gana neloģisks, tomēr, iedziļinoties mātes skaidrojumā, aizdomas un neizpratne vien pieaug: „Dēlu uz Norvēģiju atvedu pirms aptuveni trīs gadiem. Te viņš sāka apmeklēt bērnudārzā un viss it kā bija labi, taču tad bērns pēkšņi sāka bieži iet uz tualeti. Es vērsos pie speciālistiem, kuri novirzīja šo lietu uz psiholoģisko dienestu, kur uzņēmās rūpes par bērnu un apgalvoja, ka nedrīkst mainīt skolu, dzīvesvietu un vidi,” skaidro vientuļā māmiņa.
„Zināju par dienestu, bet draudus nejutu”
Situācijai tobrīd automātiski pieslēdzies arī bērnu aizsardzības dienests „Barnevernet”: „Sākumā es neko sliktu nenojautu. Zināju par dienestu, bet nejutu nekādus draudus, jo esmu strādājošs cilvēks, bērnu nesitu, nedzeru. Strādāju uzkopšanas uzņēmumā un tajā pašā laikā centos iemācīties arī norvēģu valodu. Noliku eksāmenu, bija tālāki plāni, lai man un manam bērnam viss būtu labi, bet redz, kā sanāca...” raud māte. Pēc vairākām tikšanās reizēm un skrupulozas bērna apskates „Barnevernet” darbinieki ievērojuši, ka bērns pastiprināti osta rokas un nosaukuši to par „savādu seksuālo uzvedību”. „Daudz tādu sīkumu bija sarakstīts, bija pāris vietējās tiesas, bet pēdējā atzinumā paskaidrots, ka bērns savākts tāpēc, lai netiktu aizvests uz Lietuvu,” par dēla zaudēšanu stāsta mamma. Viņas versija par notikušo ir vienkārša: „Norvēģijā ir ļoti zema dzimstība, tāpēc valda tāda politika. Vēl arī fakts, ka aizbildniecība ir liela nauda...”
Latviešu ģimene pateicas „Barnevernet”
Vai šīm runām par Norvēģijas ierēdņu darba stilu tik tiešām ir pamats? Gadījums ar māmiņu no Lietuvas nebūt nav pirmais stāsts par valsts ierēdņu attieksmi pret imigrantu ģimenēm, tomēr teju visos medijos nonākušajos bērnu „nolaupīšanas” gadījumos pārsvarā izskan tikai vecāku viedoklis. Lai uzzinātu vairāk par „Barnevernet” metodēm, Kasjauns.lv sazinājās ar Norvēģijā mītošo un vietējā pašvaldībā strādājošo latvieti Lieni Tolku. Sarunā ar Lieni drīz vien atklājas pavisam citāda, pat pretēja aina. „Nesen piedzīvojām gadījumu, kad bērnudārza audzinātāja bija ziņojusi „Barnevernet” par vienu latviešu ģimeni.
Ģimene ļoti situēta, bet mazais dārziņā bija kaut ko safantazējis par vecāku darbībām. Norvēģu iestāde tad attiecīgi aicināja vecākus uz sarunu,” stāsta Liene, kas pati arī organizējusi „Barnevernet” konsultācijas ar iebraucēju ģimenēm, lai kliedētu baumas un sīkāk paskaidrotu Norvēģijas likumus attiecībā pret bērniem. „Sākumā viņi jutās ļoti neomulīgi, bet drīz vien, izrunājoties, viss noskaidrojās, un „Barnevernet” darbinieki saprata, ka ar šo ģimeni viss taču ir kārtībā! Audzinātāja gan jutās ļoti neomulīgi un atvainojās,” stāsta latviete, piebilstot, ka tolaik ģimene beigās ļoti atzinīgi izteicās par norvēģu iestādes darbu. „Protams, sajūta sākumā bija drausmīga! Zinu, ka daudzi ir ļoti nobijušies par šo lietu, bet, kā man „Barnevernet”, paskaidroja - nevienam bērnus bez iemesla neatņem. Visi šausminošie stāsti, kas ir dzirdēti un lasīti, ir tikai vienas puses viedoklis. Šī iestāde arī nedrīkst iet un publiski stāstīt, attaisnoties, kā un kāpēc kādam ir atņemts bērns,” turpina Liene.
Darba pietiek arī ar norvēģu ģimenēm
„Satiku vienus latviešus, kuriem nepatika, ka jābūt uzmanīgiem, lietojot alkoholu bērnu klātbūtnē. Tas diemžēl nepatīk daudziem latviešiem, bet tā nu tas ir. Bērniem tādas lietas tomēr nav jāredz. Mazajiem ir vajadzīga drošības sajūta, un tā pazūd, līdzko parādās alus bundžas.” Kā skaidro Liene, Norvēģijā fokuss galu galā nav tikai uz ārzemju bērniem un vecākiem. „Barnevernet” pietiekot darba arī ar norvēģu ģimenēm. „Nesen nomira 10 gadu vecs puika, jo māte viņu turēja badā. Tagad ir jautājums - kā to varēja nepamanīt skolā, taču izrādās, ka ģimenes ārsts ir par to ziņojis, bet kaut kur kaut kas nav nostrādājis. Pēc šī gadījuma visas šīs procedūras ir ļoti saasinātas,” situāciju skaidro latviete, piebilstot, ka, viņasprāt, „Barnevernet” tiek apmelota. Šī Norvēģijas iestāde ģimenēm tomēr dodot visas iespējas laboties un bērnus atgūt – cits jautājums, vai vecāki ir gatavi to darīt.
Pārskata Bērnu labklājības likumu
Līdzīgu komentāru sniedz arī Norvēģijas Bērnu, vienlīdzības un integrācijas lietu ministrijas pārstāve Elizabete Johansena: „Astoņas no desmit bērnu labklājības lietām ir pašu vecāku iniciētas. Vecāki mēdz labprātīgi piesaistīt šīs iestādes, lai saņemtu palīdzību un spētu saturēt kopā ģimeni. Papildus tam Norvēģijas valdība ir izveidojusi speciālu komisiju, kuras uzdevums ir pilnībā pārskatīt Bērnu labklājības likumu. Komisijas mērķis ir šo likumu padarīt pieejamāku, saprotamāku un mūsdienīgāku.” Papildus dažādajiem viedokļiem situācija ar mazo Gabrieļu no Lietuvas joprojām paliek neskaidra. Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs apgalvo, ka darīs visu iespējamo, lai puiku atgūtu, tomēr atzīst, ka šeit, visticamāk, vainojama atšķirība starp abās valstīs pieņemtajām uzvedības normām un lietuviešiem pirms prombraukšanas būtu uzmanīgi jāiepazīstas ar Norvēģijas likumiem. Iestājoties par lietuviešu mātes tiesībām, aktīvisti šo sestdien, 7. februārī, Oslo rīkos vērienīgu protesta akciju.
