Mūziķis un uzņēmējs Miks Galvanovskis: "Ja man kādreiz būs blakus sieviete, es vēlos viņu nodrošināt, lutināt"

Vislabāk viņu varēja iepazīt “Supernovā” pirms pāris gadiem. Viņš palika ceturtais, bet savā ziņā izgāja kā uzvarētājs. Jo viņu ievēroja! Mūziķis un uzņēmējs Miks Galvanovskis, kuram gada sākumā iznāca jauns albums. Un šī ir viņa pirmā lielā intervija.

The Sinners Bar ir tavs bārs?

Šī ir viena no trim vietām. Pagaidām. Bija četras – viens no biznesiem neizdevās, nācās atteikties.

Tu saki – tev ir. Ir taču vēl kādi līdzīpašnieki? Tev ir tikai 25 gadi…

Man ir biznesi, kuri pieder tikai man, bet konkrēti šajā vietā daļās ir arī mans brālēns. Kā mēs to uzsākām: es izdomāju, kas un kā, bet bračka ir džeks, kuram rokas neaug no pakaļas, atšķirībā no manis. Viņš šīs vietas ir izveidojis ar savām rociņām. Gandrīz bez papildspēkiem – visu darām paši. Tikko nosvinējām kluba četru gadu dzimšanas dienu. Klubs ir tā vietiņa, kas pieder man vienam, esmu arī vienīgais valdes loceklis.

Negribas skaitīt svešu naudu, taču, lai kaut ko tādu uzsāktu, tā ir vajadzīga. Un atkal jāsaka: tev ir tikai 25 gadi…

Patinam atpakaļ, kā tas sākās – un viss sākās tieši pirms pandēmijas, ļoti dīvainā un sarežģītā laikā. Neviens nezināja, kā būs, bet tas deva arī iespēju attīstīties. Kamēr citi baidījās, man bija – ai, vai nu visu, vai neko! Šobrīd jau viss notiek, organisms elpo pats. Nopelnītais tiek ieguldīts atpakaļ biznesā, ejam uz priekšu un darbojamies tālāk.

Tu pazīsti daudzus, kuri 21 gada vecumā sāk savu biznesu?

Ja man tagad pateiktu, ka cilvēks tādā vecumā atvēris biznesu te, Vecrīgā, man liktos diezgan neticami. Bet, kad pats to izdarīju, šķita: nu, kā – dari, un viss būs. Kaut kādā mistiskā veidā man izdevās. Negribētos gan teikt, ka tā sastājās zvaigznes. Vairāk, šķiet, mana izvēle sakrita ar citām lietām – konkrētu laiku un konkrētiem cilvēkiem, un izdevās tieši tāpēc. Bieži uzskata – ja cilvēks tādā vecumā kaut ko izveido, tad par sponsoru vai ģimenes naudu. Varu likt roku uz sirds, ka šeit nav ne viens, ne otrs. Viss ir manis veidots.

Apbrīnojami. Vai bārs bija tavs sapnis – pats esi bāru cilvēks?

Kad man bija astoņpadsmit, sapņoju – bāc, būtu tik forši iepazīties ar cilvēku, kam pieder bārs! Varētu nedēļas nogalēs vienkārši ienākt ciemos, paspiest viņam roku un justies vienmēr gaidīts. Man šķita, ka tā ir tik fantastiska sajūta, ja tu kaut kur tiec gaidīts! Īpaši, ejot atpūsties.

Pagāja neilgs laiciņš, un es tiešām iepazinos ar cilvēkiem, kam pieder bāri. Tad domāju – bāc, būtu tik sasodīti skaisti strādāt šajā industrijā! Būt kopā ar šiem cilvēkiem. Bija tāds bārs Just, kura vairs nav. Tur man pajautāja, vai es, būdams jauns mūziķis, varētu atrast pāris jaunos māksliniekus, kas ceturtdienās uzspēlē. Paņēmu to lietu nopietnāk, nekā varbūt bija prasīts, – saaicināju visus savus čomus, biju vienmēr uz vietas, kad viņi spēlēja, pieskatīju, lai viss izdotos un pasākumu rīkotāji būtu apmierināti. Viņi redzēja manu potenciālu un attieksmi pret darbu un piedāvāja uztaisīt kādu pasākumu. Man pat elpa aizrāvās – tas bija nākamais solītis, par ko biju sapņojis! Noorganizēju vairākus veiksmīgus pasākumus, un deviņpadsmit gadu vecumā man piedāvāja tur strādāt par menedžeri. Tā es ieminu savu taciņu klubu biznesā.

Pagāja pusotrs gads, līdz es atvēru savu vietu, tad vēl vienu un vēl vienu… Šobrīd es tā domāju – kas būs nākamā?!

Un kas būs nākamā?

Varu pačukstēt – te ies nost siena un Sinners vēl paplašināsies. Savulaik šis bārs bija vairāk nekā uz pusi mazāks. Pirms diviem gadiem jau paplašinājāmies, tagad darīsim to vēl.

Ja tev tik ļoti patīk paplašināt sienas un visu iekārtot, kādos apstākļos tu dzīvo pats? Varbūt pie vecākiem?

Nē, kopš sāku pelnīt un varēju atļauties savu dzīvesvietu, es dzīvoju viens.

Kā tu pats domā – tu esi talantīgs, ļoti enerģisks vai veiksmīgs? Kas īsti tam visam ir apakšā?

Es esmu citāds, ja drīkst tā teikt. Primārais latvietiskums ir tāds, ka latvietis to, kuram izdodas, apskauž un aiz muguras aprunā. Man ir otrādi, es visus atbalstu un priecājos, ja kādam izdodas. Man liekas, ka esmu vienīgais bāru industrijas cilvēks, kuram ne uz vienu nav zobs – es draudzējos ar visiem klubu īpašniekiem, kuri ir te apkārt. Nekad neesmu nevienam vēlējis ļaunu. Stulbi jau tā par sevi teikt, bet varētu būt, ka labsirdība ir tā, kas iet visam pa priekšu.

Tomēr prātam arī jābūt.

Nuuu… Dažreiz ir, dažreiz nav.

Cik bieži tu pats ierodies klubā?

Es šeit esmu katru dienu, izņemot svētdienas.

Un cik bieži tu iedzer?

Neviens vēl man to tik tieši nav pajautājis! Es teiktu, ka diezgan bieži. Nē, nē, darba dienās es nedzeru. Brīvdienās gan. Tagad jau ir tā, ka daudzi nāk šurp tieši ciemos pie manis. “Kā, Mik, tu ar mums neiedzersi vienu šotiņu?” Un es saprotu – lai cik dīvaini liktos, tā ir daļa no maniem darba pienākumiem.

Kā tu domā, kas par tevi būtu jāzina lasītājiem, kuri grib saprast, kāds ir Miks Galvanovskis?

Ir vecais labais teiciens – nevērtē vīru pēc cepures. Tas varētu būt mans gadījums. Neteiktu, ka izskatos baigi labsirdīgais. Bet es tāds esmu!

Ekstravagants.

Jā, es nebaidos riskēt – kā gribu izskatīties, tā izskatos. Citu viedoklis mani baigi neinteresē. Tas var radīt iespaidu, ka arī mana attieksme pret cilvēkiem ir tāda – ka viņi mani “neinteresē”.

Tā kā iedomīgs?

Jā, jo esmu ļoti pašpārliecināts, bet no iedomības esmu ļoti tālu. Par to var viegli pārliecināties – var atnākt un ar mani iepazīties. Tas nav grūti izdarāms!

Pašpārliecinātība – šī labā īpašība – no kā tev tā ir? Kas to sekmēja – vecāki, kādi notikumi?

Man vienmēr ir gribējies sevi pierādīt. Es nebiju krutais džeks – vienmēr gribēju būt tajā bariņā, bet īsti nesanāca… Pamatskolā man bija tikai pāris draugu. Tad vienā brīdī sapratu, ka man nav jāiejūtas neviena cita bariņā – es varu izveidot pats savu bariņu! Ar tādu domu arī savā dzīvē visu darīju. Daudzi arī par mūzikas tēmu ir prasījuši: “Mik, kādam cilvēkam tu vēlētos līdzināties?” Nevienam! Kāpēc lai es gribētu kādam līdzināties? Es vēlos būt es, Miks Galvanovskis, – jo otra tāda šajā pasaulē nav.

Kādu mūziku tu klausies?

Dažādu. Man ļoti patīk rokmūzika, protams. Ko pats arī izpildu. Bet nesmādēju arī citus žanrus. Vakar, piemēram, biju uz klasiskās mūzikas koncertu, patīk popmūzika, patīk aiziet uz labiem koncertiem.

Uz kādu koncertu tu gribētu aizbraukt?

Ja būtu runa par mirušu mākslinieku – noteikti Queen, tas ir tas, par ko mana sirds deg. Ja runājam par dzīviem māksliniekiem, šogad esmu bijis daudzos koncertos pasaulē, uz dažiem tikt man ļoti gribējās. Piemēram, biju uzaicināts uz Robija Viljamsa koncertu Barselonā. Ar ielūgumu.

Uzaicināja Robijs Viljamss?

Viņa mākslinieki – ar viņiem iepazinos, kad Viljamsam Rīgā bija koncerts. Kā jau minēju – mans darbs saistās ar to, ka vajag nedaudz iedzert. Bija pasākums, kopā iedzērām, un tas noveda līdz: eu, tu esi riktīgi foršs džeks, atbrauc uz kādu no mūsu tūres koncertiem! Dzīvē Robiju Viljamsu nebiju redzējis, tas bija fantastisks koncerts. Šogad divreiz redzēju Imagine Dragons koncertu, viņi man ļoti patīk; Billijas Ailišas koncertu, biju uz pāris festivāliem. Protams, lielākajos festivālos Latvijā pakoncertēju arī pats.

Billija Ailiša nesen atzinās, ka viņa esot kvīrs. Cilvēks, kas neidentificē sevi ar konkrētu dzimumu.

Ja? Nu, bāc – man baigi patīk sievietes!

Tev patīk būt vīrietim?

 Jā, protams.

Kas tur ir grūts – būt jaunam vīrietim?

Manā aspektā – tā ir tā izaicinājuma fāze, kas man patīk. Bet cilvēkiem kaut kā… gribas mani ierobežot. Plus, ja tu esi vīrietis, tev jāmāk sevi aizstāvēt.

Jākaujas?

Manu vārdu ierakstot guglē, var redzēt, ka man ir bijis lauzts žoklis… Redz, es vienmēr būšu tas, kurš aizstāvēs sievietes. Un tad ir visādi gadījies. Arī biznesā gadās visādi – cilvēki pārdzeras un sāk taisīt nekārtības. Ne reizi vien ir nācies skaidroties policijas iecirknī.  

Bet vispār man liekas, ka mūsdienās būt vīrietim kļūst arvien vienkāršāk. Es gan esmu no tiem, kas vēl dzīvo pēc vecās ideoloģijas – ja man būs blakus sieviete, es vēlos viņu nodrošināt un lutināt. Vēlos darīt visu to, kas mani padara par vīrieti, plus vēl būt džentlmenis. Mūsdienās tas vairs nav obligāti un netiek uzspiests. Daudziem izvēle “nebūt par vīrieti” šķiet vieglāks ceļš. Man ne, tādā ziņā esmu vecmodīgs.

Meitenes neizmanto tavu labo sirdi – to, ka tu gribi gan uzturēt, gan aizstāvēt, gan atbalstīt?

Man ir vēl kāda īpašība – es esmu ļoti atklāts, nekad nemeloju. Ja kaut ko vēlos, pasaku tieši sejā; ar mani ir diezgan grūti manipulēt vai operēt – jau sākotnēji esmu patiess un tiešs.

Tev šobrīd ir draudzene?

Nē. Bet – vai es esmu bijis iemīlējies? Jā! Šobrīd gan nezinu, vai tuvākajā laikā spēšu iemīlēties – ne jau tāpēc, ka būtu kāds aizvainojums vai tamlīdzīgi, tikai esmu izvēlējies citādāku dzīvi. Tagad mana prioritāte ir mūzika un darbs, nekam citam neatliek laika. Neesmu gatavs cilvēkam, kas man ir blakus, atvēlēt tikai piecus procentus sava laika – tāda attieksme taču šo sievieti sāpinātu. Tāpēc šobrīd vienkārši nepielaižu sievietes tik tuvu klāt.

Tu uzskati sevi par turīgu cilvēku? Vari atļauties visu, ko tev vajag?

O, ļoti tiešs jautājums. Par to nevar sūdzēties – varu ceļot, varu braukt ar savu sapņu automašīnu, varu braukt ar moci.

Kāds ir tavs sapņu auto?

Manā gadījumā – mustangs. Tas mustangs, kas braukā pa Rīgu ar numuru SINNER, – tas esmu es.

Ziemassvētkos uz baznīcu ej?

Uz baznīcu gan neeju, bet mana svētnīca ir mana ģimene. Es Ziemassvētkos esmu dzimis – jā, tieši 24. decembrī – un jau 25 gadus pavadu Ziemassvētkus ar ģimeni. Tā būs arī šogad. Arī katru svētdienu es braucu uz Jelgavu pie savas ģimenes. Cilvēkam jau kaut kam ir jātic. Es ticu mīlestībai ģimenē. Mīlestībai starp cilvēkiem vispār.

Tev ir arī mammai veltīta dziesma.

Mamma man ir ļoti tuvs cilvēks.

Tu savā ģimenē iederies, esi tipisks tās pārstāvis?

Neviens mūsu ģimenē nav bijis saistīts ne ar mūziku, ne izklaides biznesu.  Man ir divus gadus vecāka māsa, pilnīgs pretstats man – skolotāja, bet arī viņai ir savs bizness, māsa vada bērnu nometnes. Viņai jau ir sava ģimene. Un ir mazais bračka, kuram ir 14. Viņš, kā sāku just pēc viņa humora izjūtas, diemžēl līdzinās gan man, gan tētim.

Ar tēvu šobrīd jau esam labi draugi. Tāds cilvēks es esmu tāpēc, ka viņš mani tādu izaudzināja. Un es teikšu, ka viņš audzināja tā, kā vajag audzināt. Bērnībā un agrā jaunībā jau man likās, ka tēvs ir tāds un šitāds, bet tagad varu tikai teikt paldies par to, ko viņš manī ieguldījis.

Un kā vajag bērnu audzināt?

Manuprāt, tas, kā audzina dēlu un kā – meitu, nozīmē divas pilnīgi atšķirīgas pieejas. Mani mācīja izturēties ar cieņu pret sievietēm un būt pieklājīgam pret visiem cilvēkiem. Kaut vai jāizliekas, ka tevi saruna ar cilvēku interesē, bet jābūt pieklājīgam. Būt cilvēkam, būt vīrietim. Mamma iemācīja pilnīgi citas lietas. Viņa ir ļoti taupīga – un arī man iemācīja taupīt naudu. Tagad tas ir viens no aspektiem, kā es veidoju savu biznesu – ieguldot visu naudu atpakaļ biznesā, nevis pērkot lietas sev. Ģimenē visi esam ļoti draudzīgi, cits citu atbalstām.

Tu mēdz justies vientuļš?

Protams. Bet es ļoti daudz esmu cilvēkos, tāds darbs. Tāds savs burbulītis man ir arī te, Sinnerā. To esmu izveidojis pats. Cilvēki sāk mani atpazīt, kāds grib parunāties, kāds uztaisīt kopīgu bildi. Ja kāds pienāks klāt – prom nedzīšu, parunāšos, man arī ir patīkami. Es mazliet esmu tāda uzmanības padauza, teiksim tā. (smejas)

Ievēroju tevi Supernovā, tu biji mans favorīts.  

Nu jau pagājuši divi gadi. Jā, tas man bija pirmais lielākais iznāciens. Pirms tam es darbojos šaurākā spektrā, daudz spēlēju koverīšus – pa restorāniem, kafejnīcām. Tā pelnīju iztiku, pirms atvēru klubu. Vienā brīdī biju ļoti pieprasīts, bija daudz pasākumu, un tas bija starta kapitāls pirmajam uzņēmumam – tā nauda jau nenokrita no zila gaisa, tā diemžēl dzīvē nenotiek. Tā es sāku. Repertuārā bija arī vecākas dziesmas, tādas saldākas. Pamazām veidojas sava auditorija. Arī uz koncertiem cilvēki nāca, nevaru sūdzēties.

Un tad nāca Supernova, pēc kuras viss mainījās. Tas bija pirmais solis uz lielāku atpazīstamību un definējumu, kas ir mana mūzika un ko es daru.

Par tavu ekstravaganto izskatu runājot – tev vienmēr ir gribējies tā izskatīties? Vai drosme nākusi ar gadiem?

Es vienmēr esmu gribējis atšķirties. Bet – lai būtu skaidra ideja – nekas nav darīts speciāli, tas viss (rāda uz sevi) ir atnācis pats. Pirms pusotra gada man nebija neviena auskara, šobrīd ir seši. Vienā mēnesī aizgāju un uztaisīju septiņus jaunus tetovējumus. Es to nedaru, jo – hei, man jāpieslīpē tēls! Daru, jo tajā brīdī esmu tā izdomājis. Un nokrāsot melnus nagus man… Vienkārši gribas!

Pats esi sev manikīrs?

Jā, pats ar nagu laciņu to izdaru.

Tev ir mīļākais tonis?

Vienmēr melns. Un vidējais pirksts sarkans. Kad man uzprasa kādā TV intervijā, kāpēc vidējais sarkans, atbildu – es labāk nerādīšu!

Man vienkārši patīk būt oriģinālam. Un cilvēki ne reizi vien ir teikuši, ka viņiem ir liela cieņa par to, ka es nebaidos. Klejo arī pieņēmumi, ka man varētu patikt sava dzimuma pārstāvji, bet tas tā nav. Kā jau teicu, man ļoti patīk sievietes.  

Tev ir tik daudz rotu – ir arī mīļākie rotu mākslinieki?

Viss nāk no Baltu rotas – tepat blakus, Vecrīgā, viņiem ir veikals. Man nu jau ļoti mīļi draugi. Esmu viņiem lojāls. Sadarbībā esam izveidojuši arī manu rotaslietu – lūk, gredzens Sinner. Pagaidām skaits ir limitēts, bet ir doma par rotaslietu līniju.

Mik, par ko tu vari sākt raudāt?

Es varu sākt raudāt tikai un vienīgi par kādu.

Par citu cilvēku?

Jā. Par sevi es nekad neraudāšu. Ja kaut ko būšu izdarījis ne tā, kā vajag, vienkārši paskatīšos spogulī un pateikšu, ka esmu lohs un kļūda ir jāizlabo. Varbūt esmu emocionāls, bet vienlaikus arī ļoti stabils cilvēks. Nekādas identitātes krīzes man nekad nav bijis. Vienmēr zinu savu viedokli, zinu, ka man tas būs. Pēdējā laikā esmu iemācījies arī ļoti labi paklusēt.

Dzīvē vissāpīgākais, manuprāt, ir zaudēt. Tādā nozīmē, ka pazaudēt – no tā man ir visvairāk bail.

Tu esi kaut ko pazaudējis?

Noteikti. Draugus. Gan burtiski, gan mentāli zaudējis cilvēkus. Esmu saskāries ar nāvi, arī ar tuvu cilvēku nāvi. Smagi, tās lietas ir smagas.

Tā ir skumja tēma, kurai laikam nekad neesmu pieskāries. Arī pats esmu bijis diezgan tuvu nāvei – tas notika, kad man bija 18. Biju atstājis gultā nazi un netīšām ar vienu kāju iespiedu asmeni otrā. Piecēlos kājās, izrāvu ārā – sākās milzīga asiņošana. Ja vēl nebūtu dzīvojis pie vecākiem, būtu atstiepis kājas. Divi mēneši slimnīcā, divas operācijas. Bet tas notikums manī daudz ko mainīja. Tagad pat esmu priecīgs, ka esmu to piedzīvojis.

Kas mainījās?

Es taču biju vienkārši iedomīgs krāns! Pilnīgi citas vērtības. Tikko viss sāka izdoties, man 18 gadu, patiesībā bērns… Tas man lika izaugt no bērna par vīrieti un atrast īsto ceļu dzīvē.

Toreiz bija traki. Sapratu, kas ir īsti draugi, ko man nozīmē ģimene. Pēc tā laika man ar ģimeni ir pavisam citas attiecības. Un tagad esmu cilvēks, kurš nevienam nevēl sliktu.

Daudz kas ar tevi ir noticis 25 gados.

Nu jā. Ja mums būtu kādas 12 stundas laika – uhh!...

Jo izklausās jau vareni: wow, 21 gadu vecs džeks atver klubu! Bet bija arī pilnīgi cita puse: man nāca virsū tāds naids, pat no zināmiem cilvēkiem. “Ko viņš, idiots, iedomājas – tāpat divos mēnešos aizvērsies!”

No citiem mūziķiem?

Arī no mūziķiem. Sākumā, kad atnācu uz Rīgu un spēlēju, daudzi mani vispār neatzina par mūziķi.  Biju “nekas”, par savu vietiņu nācās cīnīties. Šobrīd es nesūdzos. Lai kur es ietu, gandrīz visas durvis ir vaļā. Nevaru iedomāties nevienu cilvēku no mūzikas pasaules, kuru es nepazītu un ar kuru nebūtu dziedājis uz vienas skatuves. Bet tolaik, kad pastāstīju paziņām, ka vēršu vaļā klubu, pirmā reakcija bija nevis “vecīt, cik forši!”, bet “tu stulbs esi?!”.

Tad pa īstam sajutu, ko nozīmē skaudība. Redzēju, ka daudziem pat gribējās, lai man neizdodas – ja man, tik jaunam, tā lieta izdodas, kā lai jūtas vecāki cilvēki? Un man pārsvarā apkārt bija vecāki draugi.

Un kurš laiks tev nav paticis?

Protams, kovida laiks. Tad pirmo reizi uzdevu sev jautājumu – vai tas, ko tu dari, Mik, ir okei? Kovids, teiksim tā, lika man visādas padenes. Pirmo reizi dzīvē man bija arī tādi iekšējie pārdzīvojumi, saistīti tikai ar mani pašu, – es pat teiktu, kaut kas uz depresijas pusi. Kad viss, ko tu esi izveidojis, vienā brīdī tiek sagrauts… Kad netiec laists iekšā pats savā pilī! Kovidam sākoties, es tieši izšķīros no ilgākām attiecībām un uz pāris mēnešiem paliku mājās viens. Tad tur bija viss – alkohols, sarunas ar sevi… Bet, tiklīdz atkal varēja kaut ko darīt, es ar pilnu sparu metos darbos!

Biji nocieties?

Nenormāli! Domāju, ja man divus gadus būtu jāsēž mājās, es varētu arī sajukt prātā. Man vajag sabiedrību.

Kā tu to vari izskaidrot – citas vietas Vecrīgā slēdz, bet tu paplašinies?

Es arī vienu vietu aizvēru ciet. Ja ieslīgstam biznesa tēmā – 2022. gads bija satriecošs. Visi pelnīja! Cilvēki pēc kovida bija nenormāli nocietušies, visi gāja ārā. Ja šobrīd man lielākā rinda pie kluba ir cilvēki desmit, tad pirms gada, lai tiktu iekšā, rindā bija jāgaida pusstundu!  

2022. gadā gadā klubos bija ieejas maksa, arī man. Tagad vairs nav, jo ir daudz alternatīvu. Viens no maniem veiksmes faktoriem bija tas, ka vienu brīdi Sinners bija gandrīz vienīgā vieta latviešiem, kur aiziet patusēt, – pēkšņi visi bija aizvērti ciet. Kovidā visi apkārt bija “apmiruši”, bet es noriskēju, un risks attaisnojās.

Salīdzinot ar 2022. gadu, 2023. gadā visiem, arī manā biznesā, jūtams liels kritums. Es paplašināšos un iešu tālāk, jo tas, ka vienu gadu ir gājis sliktāk, nenozīmē, ka viss ir cauri. Tērēšu to naudu, kas nopelnīta iepriekš.

Kas bārā atstāj vairāk naudas – meitenes vai puiši?

Puiši, protams.

Joprojām uzsauc meitenēm?

Jā, bet meitenēm ar to jābūt uzmanīgām. Bijušas situācijas, kad meitene visu vakaru dzer ar vienu džeku, bet nākamajā dienā atnāk un saka: Mik, mani vakar sazāļoja. Un primāri ir tā – vainosim tagad to vietu vai bārmeņus. Es saku: mīļā sirds, kāpēc tu domā, ka mums te ir izdevīgi kādu sazāļot? Es pelnu naudu no tā, ka tu dzer manus dzērienus – nevis izdzer vienu un vairāk neko nespēj.

Ja cilvēku tik labi nepazīst, es ieteiktu meitenēm piesargāties ar dzērieniem un visu pārējo. Mēs nekad nezinām, kāds cilvēks būs pretī, – nekad! Izskatās pēc inteliģenta cilvēka, bet tad sadzeras, un – ej tu nost, liekas, ka esi saticis pēdējo idiotu, ar kuru nekad dzīvē negribētu komunicēt! Un tad vēl viņš izdomā darīt visādas muļķības, piemēram, aiziet pačurāt pie baznīcas…

Kāds posms tagad ir tavā dzīvē?

Šobrīd ir pārmaiņu periods. Notiek tas, ko vienmēr esmu vēlējies, – ir “aizgājusi” mana mūzika, esmu Latvijā iekarojis savu vārdu. Man, kas vienmēr bijis uzmanības padauza, kaut kas ir izdevies. Un, jā, man šķiet, ka 2024. gads būs baigi iespaidīgs.

Tev ir hobijs?  

Jā, man ir sava basketbola komanda amatieru līgā – Sinners team. Spēlēju arī hokeju Entuziastu hokeja līgā, ko tik neesmu darījis…

Vecāki aizveda uz hokeju jau maziņu?

Nē, sāku ar peldēšanu – tur mani veda. Ļoti nepatika, bet dzīvē noder. Tad sāku nodarboties ar basketbolu, diezgan nopietni – ar airēšanu. Junioru vecumā izcīnījām daudz uzvaru, sacensībās bija labi panākumi gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet, kad bija jāizvēlas sports vai mūzika, izvēlējos mākslu. Paralēli vēl ir bijis bokss. Daudz man to interešu.

Tev ir dienas, kad nedari neko?

Nē! Ja kādu dienu nedaru neko, esmu sevī ļoti vīlies. Jūtu, ka esmu pazaudējis vienu dienu, ko dzīvoju uz šīs zemes. Nezinu, cik ilgi nodzīvošu, – paskaties uz manu dzīvesveidu! Man lielveikalā nāk klāt piedāvāt pensiju fondus, es prasu – tev izskatās, ka man jau vajag?

Tu izskaties nevis vecāks, bet pieaudzis. Vai arī pats jūties vecāks?

Noteikti. Bet esmu pieradis, ka nu jau 3–4 gadus cilvēki man dod vismaz par pieciem gadiem vairāk. Domāju, ar šo apziņu es arī dzīvoju. Man patīk komunicēt ar cilvēku stundas garumā un tad pajautāt – kā tu domā, cik man ir gadu? Parasti atbild – 30… 35, un tad es pasaku… Es labprāt nofilmētu visas tās reakcijas! Man patīk sagraut stereotipus – kad cilvēks saprot, cik man gadu, tiek lauzts stereotips par to, vai viņš spēj komunicēt ar tik stipri jaunāku cilvēku.

Kas tavā dzīvesveidā ir slikts? Kas neveselīgs?

Es neguļu, lietoju alkoholu, smēķēju… Ko tik es nedaru.

25 gadu vecumā var negulēt. Kad būs 45, būs grūtāk.

Nu, ja izvilks, ha-ha-ha!

Tev ir sapņi par ģimeni?

Kādudien noteikti... Bet ne tuvākajos desmit gados. Vienmēr esmu gribējis ticēt īstai mīlestībai. Mani vecāki joprojām ir kopā, un tā man liekas liela svētība un vērtība. Lielākajai daļai draugu un paziņu vecāki ir šķīrušies. Kādreiz es to nesapratu – kad biju maziņš, man likās, ka visiem vecāki ir kopā. Izrādās, tā nav. Bet mana ģimene ir tāds labs piemērs.

Tu esi paspējis pamācīties arī augstskolā?

Man nav augstākās izglītības. Mācījos Kultūras koledžā aktieros, bet nepabeidzu, jo man nebija izdevīgi tur palikt. Jau biju sācis pelnīt naudu – man bija 19 gadu, strādāju klubā par menedžeri, paralēli spēlēju koncertus un sapratu, ka mācīties nav laika. Man patiesībā mācīties nekad nav paticis, tomēr citiem es iesaku mācīties. Tajā pašā laikā es no visa vienmēr esmu paņēmis to, ko man vajag.

Kāpēc nepatīk mācīties?

Tur ir daudz kā lieka, man nevajag to lieko informāciju. Man patīk uzzināt daudz ko jaunu, diskutēt, bet, ja man absurdi mēģina ieliet teoriju,… Patika pasniedzēji praktiķi – es dievinu runāties ar praktiķiem! Tev ir pieredze, tu vari pastāstīt kaut ko no sevis, īstas situācijas.

Pats māki jaukt kokteiļus?

Protams, kaut ko jau māku. Vai es to daru – nē, jo uzskatu, ka ikvienam jādara tas, kas viņam padodas. Man, piemēram, padodas viesmīļa darbs. Ar to nodarbojos dažos siltos vasaras vakaros, tas ir forši, cilvēkiem arī patīk.

Vai ir kaut kas, ko tu arī neproti, bet apbrīno tos, kuri prot?

Es apbrīnoju, ka cilvēks zīmē vai glezno, es to nemāku – kad to daru, izskatās šausmīgi. Esmu no draugiem iegādājies mākslas darbus un atbalstījis jaunos māksliniekus, jo man tas liekas riktīgi forši.  

Tu biznesā vairāk redzi iespējas vai apdraudējumus?

Es redzu abus. Vēl viena laba lieta, ko man iemācīja tēvs un pēc kā arī es biznesā vados, – nevis nokrāso visu baltu un meklē melnos punktiņus, bet nokrāso visu melnā krāsā un pēc tam meklē baltos! Sāc vienmēr ar kritisko domāšanu – izvērtē no sliktajām pusēm, kas var atgadīties, nevis uzreiz pieņem – būs jau labi! Arī tā ir bijusi veiksmes atslēga – rēķināties ar grūtībām, pirms tās pienākušas.   

Biznesa literatūru esi lasījis?

Nē. Es esmu arī dzejnieks – un neesmu gandrīz nevienu grāmatu izlasījis! (smejas)

Pats raksti savām dziesmām vārdus?

Visu rakstu pats. Mana māsa, kura nodarbojas tieši ar latviešu valodu un literatūru, vienmēr par to ir šokā: “Kā tu vari tā uzrakstīt, neko nelasījis?!” Es nezinu – tāda sajūta, ka pats birst cauri!

Jā, interesanti, kā tava dzīve iegrozīsies tālāk…

Būs traki, noteikti.

Kāpēc?

Tāda nu man ir tā sajūta!