Mātes skaudrā atzīšanās: "Es atstāju dēlu invalīdu aprūpes namā, lai varu aizmirst, ka viņš eksistē"

Māte atzinusies, ka ievietojusi dēlu invalīdu aprūpes namā, lai varētu aizmirst, ka viņš eksistē. Viņa skaidroja, ka kopš vīra nāves savus septiņus un 12 gadus vecos dēlus audzina viena. Vīrietis pirms trim gadiem gājis bojā negadījumā darbā, raksta "Mirror".

Tomēr viņai ir lielas aizdomas, ka "nelaimes gadījums darbā" patiesībā ir pašnāvība, jo, iespējams, arī viņam bijis grūti tikt galā ar bērnu, kuram ir "ārkārtīgi smaga invaliditāte". Savā atzīšanās vēstulē "Reddit" viņa raksta: "Kad es biju stāvoklī, mums teica, ka viņam būs Dauna sindroms. Mēs varējām ar to tikt galā - pat ja tas būs smagi."

"Izrādījās, ka viņam ir hromosomu trūkums. Viņa diagnoze ir diezgan reta (..) Izskatās, ka viņam nav nekādas apziņas un nekad nav bijis. Acis skatās vienā punktā, viņš nereaģē uz troksni, pieskārieniem vai sāpēm."

"Viņš ir pilnā aprūpējams. Viņš nav spējīgs uz neko. Viņš barojas ar caurulēm un skābekli. Viņš ir autiņos un tā būs mūžīgi. Viņš neizdod nekādas skaņas un nemēģina sazināties. Bērnībā viņš pat īsti neraudāja. Viņš nekad nav mēģinājis mijiedarboties ne ar vienu cilvēku, ne ar savu vidi."

Vēl jo vairāk, viņa sākusi apzināties, ka ir "atstājusi novārtā" sava 12 gadus vecā bērna vajadzības, jo bija pārāk aizņemta, rūpējoties par dēlu invalīdu. "Es viņu nemīlu. Viņam nav personības, nav ko mīlēt," atzinās māte.

Pēdējais piliens bijis, kad viņa dzirdējusi, kā viņas 12 gadus vecais bērns sūdzas dēlam invalīdam par to, ka viņš "nozadzis" viņam mammu. "Es dzirdēju troksni. Iegāju jaunākā dēla istabā un ieraudzīju, ka vecākais dēls viņam sit un kliedz virsū: "Tu esi iemesls, kāpēc man nav mātes! Kāpēc man nav tēva! Tāpēc man nevar būt draugi! Tu esi iemesls, kāpēc es nevaru būt sportā! Es tevi neprasīju un ceru, ka tu nomirsi!"

"Tā vietā, lai šausminātos, es vēroju. Un mans jaunākais dēls vienkārši nereaģēja. Nekādu sāpju, baiļu vai sarūgtinājuma pazīmju. Nekādas reakcijas. Viņš elpo, bet nav dzīvs. Viņš nezina, kas es esmu. Viņš nezina, kas ir vecāks dēls. Viņam nav apziņas par savu apkārtni." Tāpēc viņa nolēmusi aizsūtīt dēlu uz aprūpes namu, kur par viņu rūpējas apmācītas medmāsas.

"Viņam nav jābūt manās mājās. Viņš nezina un neinteresējas, kur atrodas. Viņš ģenētiski ir mans dēls, bet nav mana ģimene," sacīja sieviete.

"Viņš ir ģenētiska kļūda, ko man droši vien vajadzēja apzināties, un tas noteikti beigtos, ja es zinātu, ka viņš būs tāds. (..) Viņš ir nožēlojams. Un es neko nevaru darīt. Ja viņam kaut kas patīk vai nepatīk, neviens to nezina. Ja viņam ir sāpes, viņš nevienam to nevar pateikt. Ja viņš kaut ko vēlas, viņš nevar sazināties. Viņam ir bijušas visas iespējamās terapijas, taču nekas nav mainījies."

"Viņš jau ir atņēmis ma  vīru un mana dēla tēvu. Viņš strādāja tik daudz virsstundu, lai samaksātu par aprūpi. Jo eksperimentālās terapijas apdrošināšana nesegtu. Viņš bija noguris, sakauts un vīlies. Viņš meklēja arī padomu, bet es nedomāju, ka viņš kādreiz varētu pateikt vārdus "es negribu, lai dēls būtu manās mājās"."

"Es negribu par viņu vairs domāt. Man nav žēl. Un par to es atvainojos."

Lai gan lielākā daļa lietotāju juta līdzi vientuļajai mammai, citi dalījās savā pieredzē, strādājot ar bērniem invalīdiem vai audzinot viņus. Kāds lietotājs teica: "Es desmit gadus strādāju ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Visas situācijas ir dažādas, un es pats savām acīm redzēju ģimenes, kuras vienkārši bija labākas. Tev nav kauna. Necik."

Cits lietotājs piebilda: "Piedodiet sev! Pārorientējies uz savu dēlu, ar kuru tev var būt nākotne."

Kāds trešais lietotājs teica: “Es katru dienu strādāju ar smagi slimiem bērniem, lai droši vien saprastu labāk nekā vairums. (..) Man žēl tas, ko jūsu ģimene ir pārdzīvojusi, un es vēlu jums to labāko."