Viņš bija Latvijas Nostradamus. Izcilā gaišreģa Eižena Finka pareģojumi
Tieši tā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tramvaja konduktors parasti nosauca to pieturu, kuras tuvumā dzīvoja par Rīgas Nostradamu dēvētais Eižens Finks. Tolaik viņa popularitāte bija tik liela, ka lielā apmeklētāju pieplūduma dēļ visus pat nebija iespējams pieņemt. Finka slava sniedzas līdz pat mūsdienām, turklāt aiz Latvijas robežām.
Sudraba laikmeta dzejniekam viss piepildās!
Sudraba laikmeta dzejniekam viss piepildās!
Mazāk zināms ir Finka pareģojums Sudraba laikmeta krievu dzejniekam Igoram Severjaņinam. Pareģis atstāja tik spilgtu iespaidu uz Severjaņinu, ka viņš daudzus gadus vēlāk aprakstīja abu tikšanos atmiņu stāstā Negaiss Hercegovinā (1940).
Viņš raksta, kā 1930. gada rudenī, kad “pieklibojot tuvojās oktobris”, kura “nosirmojušajā smaidā slēpās bezcerība”, abi ar sievu nolēmuši doties uz dienvidiem, Dienvidslāviju. Caurbraucot divas dienas viņi pavadīja Rīgā, kur kāds pazīstams ārsts ierosinājis viņiem tikties ar slaveno Finku. “Cik labi, ka jūs man atgādinājāt par to: es jau sen gribēju ar viņu satikties. Ticu viņam, pat nepazīstot, intuitīvi,” priecājies Severjaņins. Ārsts gan brīdinājis, ka Finks ne visus pieņem, un sākumā pareģis arī uzlūkojis viņus ar “kaut kādu nedraudzīgumu sejā un balsī”, kā atceras dzejnieks. Tomēr galu galā aicinājis ienākt mājā.
Severjaņins nebija ar pliku roku ņemams un vispirms uzdevis pareģim dažus kontroles jautājumus: kas viņš ir, kurp dodas? Finks pateicis, ka viņš ir “mākslas cilvēks, varbūt mākslinieks, komponists, aktieris”. Pareģis arī norādījis: “Jūs braucat uz dienvidiem. Uz tālu, siltu jūru. Apelsīni, palmas... (Man jāpiezīmē, ka tālāk par Belgradu netaisījāmies braukt. Bet no turienes līdz Adrijas jūrai gan tikai 36 stundu brauciens),” piebilda dzejnieks.
Finks pareģoja arī, ka ceļojums būs veiksmīgs un nesīs daudz panākumu, naudas, slavas. “Pagaidiet, pagaidiet... O! Es redzu vilciena katastrofu... Vaidi, asinis... Līķi...” Viņš nervozi, ļoti satraucies, aizklāja ar roku acis. Un pēkšņi atplauka: “Nē, jūs tas neskāra. Jūs – dzīvi. Pat necietāt. Skaidri redzu. Vēl redzu lielu māju. It kā pili. Arī dienvidos. Jūs no turienes atgriezīsieties un atkal turp aizbrauksiet. Kādā skaistā vietā šī pils atrodas! Kalni, ziedi, ūdens.” Viņš acīmredzami ieslīga transā. Es sajutu iedvesmas pieplūdumu: mati sakustējās man uz galvas, pār muguru pārskrēja pazīstamais aukstumiņš. Mums radās īpašs kontakts,” rakstīja Severjaņins.
Finks pateica dzejniekam vēl, ka pirmais cilvēks, ar ko viņš dienvidos iepazīsies, būs Aleksejs, otrais – Aleksandrs (tā arī notika). Viņš arī norādīja, ka sāpes labajā sānā pāries bez operācijas (pāris mēnešus pirms tam ārsti bija ieteikuši operēt aklo zarnu) un ka sievai brilles vēl nav vajadzīgas (arī ārstu ieteikums, bet viņa iztika bez tām vēl vismaz desmit gadus). Finks arī laulātajam pārim ieteica nestrīdēties un atmest domas par šķiršanos: “Nevajag, neiesaku. Laime novērsīsies no jums abiem. Jūs esat dažādi cilvēki, bet jums veiksies tikmēr, kamēr būsiet kopā.”
Severjaņins nodzīvoja Dienvidslāvijā trīs mēnešus, un tur piepildījās visi Finka pareģojumi – viņš pat aizceļoja līdz jūrai ar palmām un apelsīniem! Atpakaļceļā uz Belgradu vilciens iekļuva bargā negaisā, uzskrēja uz klints atlūzas, un priekšējie vagoni – vienā no tiem bija dzejnieks ar sievu – noskrēja no sliedēm. Severjaņins tika cauri ar milzīgu zilumu, bet sievai nebija ne skrambiņas, kā Finks bija sacījis. “Piepildījās arī viņa pareģojums par pili: 1933. gada vasaru, rudeni un daļu ziemas mēs pavadījām Hrastovecas pilī, Slovēnijā, kur bija gan kalni, gan daudz ziedu, gan upe,” konstatēja Severjaņins. Galu galā Finkam izrādījās arī taisnība par šķiršanos – mūža nogalē dzejnieks donžuāns smagi nožēloja, ka 1935. gadā bija izšķīries no savas vienīgās oficiālās sievas, igaunietes Felisas, aiz kuras viņš jutās drošībā kā aiz akmens sienas.
