Mūsdienu realitāte - etniski jauktās ģimenes. Plusi, mīnusi, ceļš uz sadzīvošanu

Etniskā sajaukšanās aizvien plašāk skar arī Latviju. Izceļotāji no mūsu valsts svešumā apprecas ar citu tautību pārstāvjiem, un daļa no viņiem atgriežas, vedot līdzi bērniņus ar citu ādas krāsu. Latvijā salīdzinoši lielā skaitā ierodas patvēruma meklētāji un ārvalstu studenti, ielās redzam arvien vairāk indiešu kurjeru, kā arī musulmaņu tradicionālajos tērpos ģērbtu sieviešu. Jautājums par integrāciju un sadzīvošanu kļūst jo dienas, jo aktuālāks.

Mēs nereti smejamies, ka tādu tīru latviešu nemaz nav, katram senčos ir pa kādam vācietim, skandināvam vai slāvam. Un tā ir taisnība. Arī mūsdienās aptuveni piektā daļa latviešu apprecas ar citas tautības pārstāvi, un pat pēdējā laika nacionālā jautājuma satricinājumi nav spējuši ietekmēt šo proporciju. Šī etniski jaukto laulību statistika, datiem mainoties tikai pāris procentu robežās, saglabājas kopš 2000. gada. Latvijā arī krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi un citu tautību iedzīvotāji apprecas ar sveštautieti vismaz 40 % gadījumu no kopējā laulību skaita, pārējās valstī dzīvojošās minoritātes – vēl biežāk.

Tā kā ar katru gadsimtu – pat ar katru desmitgadi – metisācijas process paātrinās, arvien aktuālāks kļūst jautājums – kādas ģenētiskās un kultūras sekas tas nesīs mums?

Pasaules kārtība: rases un metisi

Rasu sajaukšanās ir neizbēgama. Tā sākusies jau aizvēsturiskos laikos, saskaroties dažādām pirmatnējo cilvēku grupām, taču sevišķu masveidību ieguva kopš Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta 15.–17. gadsimtā. Antropoloģijā mūsdienu cilvēka rasu sajaukšanās procesu sauc par metisāciju. Šajā gadsimtā uz planētas vairs nav palikusi vieta, kur iezemieši nebūtu sajaukušies ar neseniem ieceļotājiem, pirmām kārtām eiropiešiem.

Cik un kādas rases vispār ir? Katrs būs dzirdējis vai pat mācījies par trim rasēm: balto jeb eiropeīdo, melno jeb negroīdo un dzelteno jeb mongoloīdo rasi. Bieži vien atsevišķi izdala arī sarkano jeb amerikanoīdo rasi. Patiesībā rasu teoriju un klasifikāciju ir diezgan daudz, turklāt katra lielā rase vēl tiek sadalīta apakšrasēs, starp kurām arī ir lielas atšķirības. Piemēram, norvēģis un indietis abi pieder pie eiropeīdiem, taču katrs pie savas mazās rases.

Baltijas rasi, tas ir, mūs, viens no pirmajiem aprakstījis padomju antropologs Viktors Bunaks pagājušā gadsimta 20. gados. Bunaks iedomājās rasu iedalījumu līdzīgu kokam, kur eiropeīdi pārstāv rietumu rasu stumbru, kura viens zars ir eiropieši, savukārt no tā citu vidū aug atzars – baltiešu rase. Baltieši izplatīti gar Baltijas jūras piekrasti dažādos paveidos, un viņiem ir kopīgas galvenās iezīmes – liela daļa ir gaišmataini cilvēki ar gaišām acu varavīksnenēm, sejas platumu ap 140 milimetriem, vidēji augstu deguna pacēlumu un vidēju deguna lieluma rādītāju.

Ja apakšrases vēl ir iespējams klasificēt, tad metisācijas gadījumā radušies varianti nav saskaitāmi. Pāris piemēru no slavenību aprindām. Holivudas aktrisei Andželīnai Džolijai pa tēva līniju ir vācu un slovāku priekšteči, bet no mātes puses viņai ir kanādiešu (franču izcelsmes), holandiešu un vācu senči. Kulta filmas Matrikss zvaigznes Kianu Rīvsa māte ir angliete, tēvs – Havajās dzimis amerikānis, īsts etniskais kokteilis ar angļu, havajiešu, portugāļu, skotu, 1/32 daļas ķīniešu un ļoti attālu holandiešu, franču un itāliešu senču asinīm.

Rase nav gēnos, rasisms ir!

Antropologu un ģenētikas speciālistu vidū valda vienprātība, ka no bioloģiskā viedokļa cilvēku rases nepastāv. Rase gēnos neparādās, proti, ģenētiski tai nav nekādas nozīmes. Šis atklājums vēlreiz apgāza poliģenēzes teoriju, ka rases it kā esot atsevišķi radītas cilvēka sugas, tā sacīt, no dažādiem Ādamiem. Gan vienas rases pēctečiem, gan metisiem piemīt spēja turpināt dzimtu, turpretī, ja atšķirīga rase nozīmētu arī dažādas sugas, tās savstarpēji nevarētu vairoties, kā to apliecina sugas dzīvnieku pasaulē.

Pamatojoties uz poliģenēzi, tika radītas rasisma teorijas par zemāku un augstāku rasi, sevišķi jau intelekta attīstības ziņā. Šīs teorijas kalpoja arī par likumīgu pamatojumu vergu tirdzniecībai. To varētu izskaidrot ar nežēlīgu vēsturi un cilvēkiem, taču pirms gadiem desmit vācu pētnieki nāca klajā ar sensacionālu atklājumu – rasisms burtiskā nozīmē mums visiem ir asinīs!

Šis satriecošais fakts atklājās, Manheimas Garīgās veselības problēmu institūta zinātniekiem pētot bērnus ar Viljamsa sindromu – retu ģenētisku slimību, kas sastopama vienam no 20 tūkstošiem jaundzimušo. Saslimšanas cēlonis ir defekts septītajā hromosomā, kurā trūkst daļas gēnu. Viena no šo bērnu psihes īpatnībām ir neparasts sabiedriskums. Veicot testus, bērni ar Viljamsa sindromu pretēji kontrolgrupai neuzrādīja pat ne mazākās rasu diskriminācijas pazīmes. Viņi nedeva nekādas priekšrocības savas rases pārstāvjiem, izvēloties rotaļu vai mācību biedrus. Pat autisti līdzīgos testos dod priekšroku savas rases pārstāvim. Tādējādi zinātniekiem bija izdevies atrast vienīgos cilvēkus bez rasu aizspriedumiem! Turklāt atklājums ļāva secināt, ka rasu antipātija ir ģenētiska parādība, kas ieprogrammēta kaut kur septītajā hromosomā.

Kārlis Ulmanis un eigēnika

Vai Latvijā vēsturiski ir bijis rasisms? Tas nav plaši pētīts, tomēr Kārļa Ulmaņa režīma laikā Latvija sekoja vispārējai modei – idejām par tautas bioloģisko uzlabošanu – un ieviesa pasākumus, kas no mūsdienu skatpunkta nav viennozīmīgi vērtējami. To pamatā ir eigēnika jeb iedzimtības higiēna, kā to dēvēja Latvijā un ko starpkaru periodā propagandēja visā pasaulē. Garīgos traucējumus, epilepsiju, tuberkulozi un plānprātību uzskatīja par iedzimtām slimībām, tāpēc cilvēkiem, kuri no tām cieta, nedrīkstēja ļaut radīt pēcnācējus. Eigēnikai izveidojās pozitīvais un negatīvais novirziens. Pozitīvie eigēniķi vēlējās ar skaidrošanas darbu un audzināšanu pievērst cilvēkus veselīgam dzīvesveidam un aģitēja izvēlēties veselu partneri, lai arī pēcnācēji būtu veseli. Negatīvās eigēnikas pārstāvji bija radikāli – pieprasīja potenciāli pārmantojamo slimību pacientu vairošanās ierobežošanu ar abortiem vai sterilizāciju un pat viņu nonāvēšanu. Eigēnika guva plašu atbalstu kā labējo radikāļu, rasistu un nacistu, tā sociāldemokrātu, sociālistu un citu kreiso politiķu vidū un tika praktizēta līdz pat 70. gadiem. Jā, Skandināvijā un ASV eigēnisku apsvērumu dēļ pirms vēl aptuveni piecdesmit gadiem piespiedu kārtā tika veikti aborti un sterilizācija!

Mūsu kaimiņvalstis – Dānija, Somija, Norvēģija, Zviedrija, Lietuva, Igaunija – 30. gados pieņēma likumu ar eigēnikas saturu, lai gan tur valdīja tiem laikiem tik retā demokrātija. Latvijā vispirms 1933. gadā tika pieņemts jauns abortu likums ar tajā iekļautiem eigēnikas elementiem. Sterilizācija tika pieļauta tikai 1938. gadā, Ulmaņa diktatūras laikā. “Taču tas, kas ASV un Eiropā kopš eigēnikas likumdošanas pirmsākumiem 20. gadsimta sākumā bija vispārpieņemts un pacēla tautas veselību pāri individuālajai brīvībai, Latvijā bija aizliegts. Tā bija piespiedu sterilizācija,” raksta vācu vēsturnieks Bjerns Felders, kurš publicējis vienu no pamatīgākajiem pētījumiem par eigēniku Baltijā. Latvijā sterilizācijai bija vajadzīga paša pacienta vai viņa aizbildņa atļauja.

Latvieši un ārieši

Tomēr arī Latvijā tolaik bija raksturīga domāšana bioloģiskās kategorijās jeb rasēs, no kurām dažas skaitījās augstvērtīgās, citas – mazvērtīgās. Antropologs Jēkabs Prīmanis kopš 20. gadiem meklēja latviešu rases izcelsmi. Viņa asistente Lūcija Krastiņa-Jēruma veica pētījumu – izmērīja vairākus simtus latviešu sieviešu un secināja, ka latvieši ir sajaukums no austrumbaltiešiem (tā tolaik apzīmēja krievus, kas tā laika zinātnē tika uzskatīti par mazvērtīgiem) un ziemeļu rasēm, bet bioloģiski vistuvākā radniecība esot tieši ar lībiešiem un igauņiem. Tādējādi Krastiņa-Jēruma latviešus pieskaitīja pie ziemeļu tautām – augstvērtīgas rases pārstāvjiem. Ziemeļeiropietis, kurš pēc izskata atbilda Vācijas nacionālsociālistu deklarētajam ārietim, bija eigēniķu bioloģiskais ideāls.

Eigēnikas pretinieki to dēvēja par pseidozinātni, bet šo Krastiņas-Jērumas teoriju varētu saukt arī par politisko antropoloģiju. Pateicoties tai, 30. gadu beigās latviešu nacionālisms bija oficiāli bioloģiski definēts. Līdztekus tika noteiktas arī nelatviešu grupas jeb etniskās minoritātes. “Daudziem latviešiem šķita, ka svešajiem nevajadzētu un viņi nedrīkstētu piederēt pie šīs grupas,” skaidro vēsturnieks Bjerns Felders. “Arī Latvijas minoritātes bieži vien to nemaz nevēlējās. Daudzi baltvācieši uzskatīja sevi par kulturālākiem un bioloģiski augstvērtīgākiem par latviešiem.”

Eigēnika tika izmantota katras valsts interesēs. Padomju Savienībā, kur eigēnika radās 20. gados, tai vajadzēja izaudzēt jaunos padomju cilvēkus. Staļins apturēja pētījumus 1937. gadā, pavēlot nonāvēt visus tajā iesaistītos zinātniekus. Pēc Staļina nāves gan pētījumi atsākās. Amerikāņu eigēniķu apjūsmotāja Hitlera Vācijā mērķis bija supercilvēka izveidošana, āriešu rases tīrības ieviešana un mazvērtīgo iznīcināšana. Tieši Vācijā pirmoreiz tika ļauta vaļa negatīvajai eigēnikai un nogalināti psihiatrisko slimnīcu pacienti.

Latvijas eigēniķu mērķis bija uzlabot latviešu tautas dzīves spēku un, izslēdzot visus mazvērtīgos (sabiedrībai kaitīgos, kā tolaik atļāvās teikt), panākt bioloģiski augstvērtīgas latviešu tautas izveidošanu. To darīja Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts un Eigēnikas komiteja. Tikai pāris gadu laikā (1938–1940) Eigēnikas komiteja Latvijā veica vairāk nekā 600 abortu un gandrīz 60 sterilizāciju. Gandrīz visas tam pakļautās bija jaunas sievietes, kas pārstāvēja visu Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva spektru. 1940. gadā padomju vara to aizliedza, bet vācu okupācijas laikā latviešu veselības varas iestādes to atkal atsāka. Latvijā 1938.–1945. gadā uz eigēnikas pamata veikti vairāki tūkstoši abortu un līdz divsimt sterilizāciju. Tāda, lūk, ir mūsu rasistiskā vēsture! 

Lingita izprovocē rasistus

Bet vai tā maz ir vēsture? Jā, jēdziens rasu pētījumi skan kā no atpalikušiem laikiem – ne velti 1956. gadā ANO mainīja rasi uz etno. Un eigēniķi nu ir deklarējušies par gēnu pētniekiem vai genētiķiem, turpinot savus supercilvēka meklējumus un selekcijas vietā attīstot klonēšanu. Savukārt vai mēs joprojām neuzskatām sevi par augstvērtīgāku rasi – atvainojos, etnosu?

Kad Lingita Lina Bopulu, toreiz 18 gadu veca meitene, 2012. gadā piedalījās TV šovā OKartes skatuve, tā bija sensācija, jo meitenei, būtībā latvietei, ir tumša āda. Viņas afrikāņu izcelsmes tēvs no Kongo iepazinās ar viņas mammu Sigitu, kad pirms daudziem gadiem Rīgā studēja Aviācijas institūtā. Pēc šova sākuma Lingitas mamma sociālajā tīklā saņēma draudu vēstuli, kurā tās autors vēlēja jaunās dziedātājas ģimenei nāvi.

“Mazliet bail kļūst. Tas nav normāli. Es ceru, ka mums nebūs jāslēpjas pagrabā! Pilnīgi nopietni un bez jokiem! Kā var cilvēkam vēlēt nāvi, ja viņš ir ārēji atšķirīgs, kā arī vēlēt nāvi visai viņa ģimenei?” Lingita pēc baisajiem draudiem rakstīja savā tvitera mikroblogā. Un tas nepavisam nebija vienīgais gadījums tumšādainās meitenes dzīvē. “Palaikam kāds kaut ko sliktu pasaka par manu izskatu. Cilvēkiem būtu mani jāvērtē pēc manas iekšējās būtības un dvēseles, nevis ādas krāsas. Arī komentāros anonīmi cilvēki, mani nepazīstot, atļaujas mani apvainot un kūda uz naidu.”

Pēc gada Lingitu šovā nomainīja cita tumšādaina dziedātāja – Aminata Savadogo, kuras tēva dzimtene ir Āfrikas valsts Burkinafaso. “Esmu pieradusi, ka man nav gaiša ādas krāsa, un, domāju, arī cilvēki man apkārt ir pie tā pieraduši un par to ikdienā nedomā,” saka Aminata.

Šķiet, šīs talantīgās sievietes bija pirmās, kas visuzskatāmāk parādīja, ka arī Latvijā metisācija uzņem apgriezienus un nāksies vien ar šo procesu sadzīvot. Faktiski jau nav tādas zemes, kur tas neizraisītu pretrunīgus viedokļus, jo parasti ir saistīts ar sāpīgiem nacionāliem un kultūras aspektiem. Mēs jau kuro gadu desmitu stīvējamies ar savu krievvalodīgo etnosu, jau labu laiku arvien pieņemas skaitā ķīniešu un indiešu iebraucēji. Savukārt Eiropu, it īpaši Itāliju, uztrauc nesamērīgā imigrantu masa, kas ieplūst no Āfrikas krastiem. Savu patvēruma lūdzējiem visai pretimnākošo politiku sākusi pārvērtēt arī Vācija.

Katram etnosam ir sava valoda, iekšējās tradīcijas, vērtības, pasaules uztvere, uzvedības stereotipi un reakcija uz apkārtējo. Tad kurp ved šo dažādo etnosu integrācija? Tas ir jautājums, kas uztrauc abas puses. Pēc izcilākā krievu etnologa Ļeva Gumiļova teorijas, iespējami četri etnosu līdzāspastāvēšanas varianti. Viens ir līdzās pastāvēšana, kad etnosi nesajaucas un cits citu nekopē, tikai pārņem dažādus jaunievedumus. Otrs variants ir asimilācija – viens etnoss pārtauto otru, pilnībā izskaužot tā valodu, tradīcijas, uzvedību utt. Vēl viens integrācijas veids ir saplūšana, kad tiek aizmirstas abu etnosu tradīcijas un to vietā vai līdzās rodas jauns etnoss. Kā ceturto variantu Gumiļovs izdala metisāciju, kad saglabājas un līdzdarbojas iepriekšējo etnosu tradīcijas un atmiņas par senčiem. Šis process notiek Latvijā ar latviešiem un krieviem. Praksē novērots, ka trešajā vai ceturtajā paaudzē cilvēks parasti pāriet vai nu mātes, vai tēva etnosā, taču etnosu proporcijas būtiski nemainās.

Vai metisi ir smukāki un talantīgāki?

Šim jautājumam ir divas puses. Viena puse ir tā, kas notiek etnosu un kultūras līmenī, otra – kas norisinās pašā indivīdā, ja viņš ir radies, tēlaini sakot, no dažādām pasaulēm. Pašlaik par metisāciju ir divi pretēji viedokļi – vai šis process var būt labvēlīgs vai kaitēt cilvēka veselībai un viņa pēctečiem.

Ko domā metisācijas atbalstītāji? Cilvēki jau sen ievērojuši, ka jauktās laulībās biežāk dzimst smukāki un talantīgāki bērni. Lai gan skaistums un talants zinātniski ir grūti definējams, tomēr savs pamatojums tam ir atrasts. 2010. gadā britu psihologi no Kārdifas Universitātes analizēja vairāk nekā 1000 balto, melnādaino un metisu sejas. Secinājums bija, ka vairākums cilvēku par pievilcīgākām atzīst tieši metisu sejas. Arī Pensilvānijas Valsts universitātes antropoloģijas profesors Marks Šrivers atklājis, ka jauktas izcelsmes cilvēki ir daudz simetriskāki par pārējiem, un šī pazīme konstatēta kā viens no pievilcības kritērijiem. Turklāt Šrivers secinājis, ka metisi retāk slimo ar infekcijas slimībām, viņiem ir zemāks stresa līmenis un lielāka ģenētiskā daudzveidība.

Tieši lielāku ģenētisko daudzveidību zinātnieki vērtē kā pamatu ne vien metisu īpašajam pievilcīgumam, bet arī citām bioloģiskajām priekšrocībām. Jau 1876. gadā Čārlzs Darvins definēja heterozi, kas nozīmē, ka krustošanas rezultātā iegūst hibrīdus ar paaugstinātu dzīvotspēju un produktivitāti. Heterozi uzskata par universālu bioloģisko fenomenu, tāpēc iespējams, ka tai var būt pakļauti arī cilvēki. Pamatojoties uz šo hipotēzi, biologi pieņem, ka metisācija ir noderīga genotipa bagātināšanā, proti, baltā rase līdz minimumam ir samazinājusi bērnu mirstību, kas, izrādās, ir viens no dabiskās izlases pakāpieniem. Izdzīvo aizvien vairāk slimu bērnu, kuri pēc tam savu ģenētisko slimību nodod pēctečiem, tāpēc rasu sajaukšanās varētu veicināt veselīgāku paaudžu rašanos. 

Speciālisti pieļauj šādu varbūtību – kaut arī metisi veido nelielu daļu cilvēces, viņi varētu būt ģenētiski piemēroti izdzīvošanai grūtos apstākļos un, pateicoties šādām iedzimtām īpašībām, gūt lielākus panākumus dažādās dzīves jomās. Uzskata arī, ka asiņu sajaukšanās var novest pie talantīgāku bērnu un pat ģēniju dzimšanas. Vēsturē tam ir piemēri. Ģeniālā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina vecvectēvs bija afrikānis Ābrams Hanibals, tā dēvētais cara Pētera I moris. Izcilā franču rakstnieka Aleksandra Dimā (tēva) vecāmāte bija afrikāņu verdzene. Arī mūsdienās daudzi metisi ir iekarojuši pasaules slavu dažādās nozarēs. Meraija Kerija (afrovenecuēlieša un īrietes meita), Vitnija Hjūstone (afroamerikāņu, indiāņu, holandiešu senči) ir populāras amerikāņu dziedātājas. Lūiss Hamiltons (dzimis jauktā britu ģimenē, baltā māte un melnādainais tēvs, cēlies no Grenādas) ir pirmais Formula 1 melnādainais sacīkšu braucējs, čempions. Un kur tad vēl pirmais melnādainais ASV prezidents Baraks Obama, kas patiesībā ir mulats – anglietes un luo (viena no Kenijas etniskajām grupām) dēls!

Gēnu sajaukšanās mīnusi

Citi savukārt uzskata, ka ģenētisko programmu sajaukšana var novest pie liktenīgām kļūmēm. Katrs no kontrastējošiem rasu tipiem tūkstošiem gadu evolūcijā ir pielāgojies saviem ekoloģiskajiem apstākļiem: videi, klimatam, dzīvesveidam, uzturam, infekcijām, neizbēgamām gēnu mutācijām. Piemēram, sportistiem no Āfrikas ir raksturīga iezīme, ka viņu muskuļos ir par 16 % vairāk asinsvadu nekā skrējējiem no Eiropas.

Zinātnieki uzskata – jo ģeogrāfiski tālāk cita no citas dzīvo un attīstās tautas, jo sliktāki būs to sajaukšanās rezultāti. Un otrādi – jo tuvāk, jo labvēlīgāki, kā, piemēram, vāciešiem un austriešiem vai krieviem un baltkrieviem. Kāpēc? Bērns saņem pa gēnam no mātes un pa gēnam no tēva, lai gadījumā, ja, piemēram, viens no mātes gēniem ir bojāts, to aizvietotu ar tēva gēnu. Tādā veidā notiek pēcteču genotipa attīrīšanās no slimiem vai bojātiem gēniem. Taču, ja māte un tēvs pārstāv atšķirīgas rases, tēva veselais gēns var tikt atgrūsts cita genotipa dēļ, un organismam nekas cits neatliks, kā pieņemt mātes slimo gēnu. Un bērns pārmantos kādu slimību.

Pēc šā principa daudzkārtējas rasu un tautību sajaukšanās dēļ pēcteču organismā uzkrāsies tieši bojātie un slimie gēni, nevis veselie un stiprie; tā uzskata daudzi gēnu pētnieki. Turklāt šāda jaukteņa genotips būs pilns ar jauniem, netipiskiem gēniem un to kombinācijām – indivīds tiks atsviests evolūcijā atpakaļ, jo tam atkal nāksies veikt paaudzēm ilgu bojāto gēnu atlasi. Tāpēc šā novirziena pētnieki atbalsta genotipa tīrības saglabāšanu kā svarīgu veselīgu pēcteču un veselīgas sabiedrības priekšnosacījumu. Tas nenozīmē rasu dalīšanu sliktākās un labākās, nē – rases objektīvu bioloģisko iemeslu dēļ vienkārši ir atšķirīgas.

Tomēr praksē metisācijas ietekme uz veselību vēl ir ļoti maz izpētīta, un ir fakti, kas ir pretrunā šim viedoklim. Pietiek paskatīties uz Brazīliju! Tā ir valsts ar vislielāko metisācijas procentu – metisu skaits šeit tuvojas 90 % populācijas. Pie tā novedusi aptuveni 500 gadu ilga metisācija, kurā sajaukušās visas trīs lielās rases: eiropeīdi jeb izceļotāji no Eiropas, mongoloīdi – vietējie Amerikas indiāņi – un negroīdi, kas ir afrikāņu vergu pēcteči. Tomēr brazīlieši par veselību īpaši nesūdzas, turklāt var lepoties ar lieliem panākumiem sportā.

Vai metisācija ved uz iznīcību?

Visradikālie pētnieki ir stingri noskaņoti pret metisāciju, un, ja viņiem dotu vaļu, viņi droši vien atbalstītu tādu antimetisācijas likumu pieņemšanu, kādi bija spēkā ASV līdz  – līdz 1994. gadam. Viens no šīs pētnieku grupas – Krievijas Fundamentālo zinātņu akadēmijas prezidents Andrejs Tjuņajevs – uzskata, ka metisācija iznīcinās Zemes civilizāciju.

Viņa drūmā prognoze balstīta uz dabas radītiem mehānismiem cīņā pret metisāciju. Viens no tiem ir 1922. gadā pieņemtais Holdeina likums, kas nosaka – jo lielāks ģenētiskais attālums starp partneriem, jo mazāka reproduktivitātes spēja ir viņu kopīgajiem bērniem, turklāt vīriešu dzimtes pēctečiem vairošanās spēja izzūd pirmajiem. Otrs mehānisms, ko dēvē par hibrīdu izdzēšanu, darbojas līdzīgi – jo lielāka ģenētiskā atšķirība indivīdiem, jo ātrāk izmirst viņu kopējie pēcnācēji.

Jau 19. gadsimtā viens no izcilākajiem franču antropologiem Pols Topinārs savā darbā Antropoloģija (1879) pa visu pasauli bija savācis daudz pierādījumu, kas apliecina šīs likumsakarības. “Bijušajā portugāļu kolonijā Makao nekādi neiedzīvojas ķīniešu un portugāļu metisi, bet bijušajā holandiešu kolonijā Javas salā malajiešu un holandiešu metisiem jau trešajā paaudzē stabili dzima tikai neauglīgas meitenes,” raksta Topinārs. “Arābiem kopš islāma izplatīšanas laikiem Āfrikā pastāv vesela terminoloģiskā hierarhija, kas apzīmē sešus noturīgus rases pārejas tipus no tīra arāba līdz tīrasiņu nēģerim. Un gadsimtu gaitā novērots, ka viņiem visiem piemīt atšķirīga reproduktivitāte, līdz ar to sievietēm ir dažāda cena vergu tirgos.”

Turpretī jebkura izolēta cilts – Āfrikas ciltis, čečeni kalnos vai eskimosi Grenlandē – ir ģenētiski noslēgta simtiem un tūkstošiem gadu, toties veselīga un bez reprodukcijas problēmām, norāda Tjuņajevs. Viņaprāt, tikai pilnīga atteikšanās no metisācijas ļaus uz planētas radīt psihiskajā, antropoloģiskajā, ģenētiskajā un morālajā ziņā veselu civilizāciju. “Galu galā pašlaik Rietumos tik modernā multikulturālisma stratēģijas īstā jēga ir saglabāt nācijas, nevis tās iznīcināt metisācijas ceļā,” saka Tjuņajevs.

Tomēr šis viedoklis šķiet tīra utopija – lai kā mēs baidītos no tautu sajaukšanās, metisācija ir cilvēces liktenis visas vēstures gaitā. Tiesa, tas ir gana sāpīgs process, saistīts ar pašidentifikācijas krīzi gan metisiem, gan etnosiem. Tā septītā hromosoma taču kūda mūs uz rasistiskiem aizspriedumiem! Bet, nopietni runājot, cilvēka personības īpašības ir saistītas nevis ar viņa piederību rasei, bet gan ar sociāliem faktoriem – izglītību, audzināšanu. Vēl dziļāk skatoties – vai mēs visi neesam metisi lielākā vai mazākā mērā? Varbūt vairāk vērts fokusēties uz to bagātību, ko esam mantojuši?

Atgriežoties pie situācijas Latvijā, jautājums par katra indivīda spēju pieņemt atšķirīgo paliek atklāts. Sadzīvošanas prasme jāmācās abām pusēm. Tai vietējo iedzīvotāju daļai, kuri ikvienu atšķirīgu cilvēku uztver kā draudu, nekaitētu paplašināt apvārsni un atrast sevī vairāk empātijas. Pamanot citas kultūras pārstāvi, reakcija mūsējos sit! ir, maigi sakot, infantila. Tikpat svarīga ir ienācēju gatavība integrācijai. Tas ir neiedomājami, ja patvēruma un palīdzības lūdzējs sāk diktēt noteikumus, pieprasot, lai pamatnācija maina savus paradumus un tradīcijas, pakārtojoties ienācēja vērtībām un ērtībām. Ja esi ienācis otra mājā, jāievēro namatēva noteiktā kārtība. Kā saka, ar savu dziesmu grāmatu svešā baznīcā nelien.

Vēsturiskie metisu apzīmējumi

Metiss. Latīņamerikā agrāk un tagad – indiāņu un balto pēctecis. Mūsdienu izpratnē – persona, kas dzimusi no dažādu rasu, etnisko grupu vecākiem.

Mulats. Agrāk ASV – pēctecis ar 50 % baltā un 50 % melnādainā asinīm. Mūsdienās – eiropeīdu un negroīdu pēcteči.

Kvarterons. Amerikā tā sauca personu, kam senčos 25 % melnādainā un 75 % baltā asiņu.

Okterons. ASV apzīmējums personai ar 1/8 melnādainā priekšteča (12 % melno asiņu, 88 % balto).

Sedecimions. ASV – 6 % melnādaino, 93 % balto senču.

Trigintaduons. Amerikānis ar 3 % melno asiņu senčos, kā arī tāds, kam ir kaut viens melnādainais priekštecis.

Sambo. Cilvēks ar afrikāņa senčiem – vairāk melnādaino asiņu nekā balto (piemēram, no melnādainā un mulata savienības).

Kreols. Latīņamerikā koloniālisma laikos dzimis baltais, kam pieļaujama 1/8 indiāņu asiņu.

Pardo. Brazīlijā tā sauc cilvēkus ar jauktu izcelsmi no spāņiem, afrikāņiem un indiāņiem, portugāliski nozīmē – brūnie.

Kaboklo. Brazīlijas iedzīvotāji – portugāļu un indiāņu sajaukums.