Agnese Zeltiņa par vilšanos aktrises darbā un savām vērtībām: "Es dzīvoju caur sirdi, nevis prātu"
Par Agnesi Zeltiņu šķietami visu varētu izlasīt pirms pāris gadiem izdotajā grāmatā Agnese A-Z, tomēr laiks stāstos allaž ievieš korekcijas, turklāt Zeltiņa savu profesiju sarakstā vārdu aktrise vairs nemin kā pirmo. Uzņēmēja? Rotu māksliniece?
Agnese stāsta jūtīgi, tēlaini un aizrautīgi. Protams, visā, ko viņa dara, jūtama aktrises izglītība un skatuves pieredze. Pašas personība un daudzpusīgās intereses tomēr nenoslīka tekstu un izaicinājumu jūrā – norūdīta teātra un kino darbā, Zeltiņa saskaņā ar veco teicienu “Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts,” uzskata, ka par viņas personību vislabāk liecina paveiktais. Pašlaik tas ir zīmols Soulstones. Droši vien arī akmeņu un pērļu maģiskās īpašības palīdzējušas Agnesei negatīvās domas un izjūtas pārvērst pozitīvismā, kas viņu pavada ik uz soļa.
Agneses Zeltiņas rotu veikals "Soulstones" svin devīto dzimšanas dienu
Aktrises Agneses Zeltiņas "Soulstones" studijā, Bruņinieku ielā 45, Rīgā, 8. decembrī norisinājās veikala 9. dzimšanas dienas svinības.
No Sicīlijas uz… Sicīliju
Tu lielākoties pa Rīgu pārvietojies ar velosipēdu, tagad līdz atkusnim nāksies staigāt kājām, bet dzīves dinamika tāpēc nav apsīkusi.
Atklāti sakot, esmu pārgājusi uz palēninātu režīmu. Man ir ļoti svarīgi izbeigt ārējo un iekšējo steigu – tāds ir mans tagadējais fokuss. Sapratu, ka skriešana ar divsimt kilometriem stundā nenozīmē vienlīdzīgu produktivitāti. Pensijā gan, protams, netaisos, varbūt strādāšu līdz deviņdesmit gadiem, jo nepārtraukti izdomāju sev darbus. Taču ir ļoti vērtīgi izbaudīt to, kā ir lēni. Apstājies, paskaties uz pasauli, un tad pasaule paskatās uz tevi. Bez apstāšanās nesaproti, kur īsti atrodies.
Vai tāpēc pavasarī parādījās ziņa par rotu salona slēgšanu?
Mans zīmols Soulstones joprojām aktīvi darbojas – nupat atzīmējām desmito jubileju. Slēgta ir tikai studija. Saņēmu ļoti konkrētas norādes, ka kaut kas jāmaina, jo pavasarī sašūpojās veselība.
Kad sākās pandēmija, nācās atvadīties no komandas; man bija divpadsmit darbinieku. Visa tirdzniecība pārcēlās uz tiešsaisti, ar to brīnišķīgi tiku galā pati. Salona simt kvadrātmetros paliku viena ar asistenti. Šopavasar ar Darju (Krastiņu) veidojām lielo pasākumu par Cilvēka dizainu, un, kad uzdeva veselība, viņa man vaicāja: “Varbūt tev negribas iet uz darbu, tāpēc tu tā jūties?” Sapratu, ka tiešām esmu iztukšota, jo vienmēr biju sasniedzama.
Šo deviņarpus gadu laikā izveidoju sistēmu, kurai jau labu laiku kalpoju pati, nevis sistēma man. Lēmumam briedu pāris gadu, bija bail to visu zaudēt, pirmām kārtām jau cilvēkus, kuri pie mums jutās kā mājās. Kad paziņoju, ka vairs nepagarināšu īres līgumu, mana problēma izgaisa kā uz burvja mājienu. Tas nozīmēja, ka visu esmu izdarījusi pareizi. Pirmajos mēnešos ievilku elpu, lai izlemtu, kurp doties tālāk…
Kā ar rotu darināšanu? Vai telpas nebija vajadzīgas darbnīcai?
Nē, rotas Rīgas centra studijā nekad nav tapušas, tur mēs apspriedām skices, atlasījām materiālus. Man ir savi meistari arī ārpus Latvijas – Neapolē, Stambulā, Milānā. Nesen iepazinos arī ar meistaru Sirakūzās Sicīlijā, ar kuras moru galvām tagad esmu aizrāvusies. Visa studija tagad ir pārcēlusies uz manām mājām, kur iekārtots kabinets un darba galds, jo daudz ko veidoju arī pati. Ja klienti grib apskatīt rotas, ieeju Instagram, visu parādu un izstāstu. Ar savu iegūto brīvību jūtos brīnišķīgi. Jā, manējie iepērkas tiešsaistē, jo zina manu rotu kvalitāti.
Kā sākās tava interese par moru galvām?
Gaidot Soulstones desmitgadi, pārdomāju, kur pa šo laiku esmu nonākusi, – no divām rotu somām līdz tagadējam uzņēmumam. No otras puses, ir noslēdzies kāds cikls, jo ar Sicīliju es sāku – pirmo kolekciju nosaucu Mana Sicīlija jeb Mia Sicilia. Un tagad es pie tās atgriežos. Septembra beigās divas nedēļas pavadīju Sirakūzās. Braucu viena, negribēju skriet pa tūristu vietām, bet baudīt. Biju nodomājusi arī apskatīties, kā top moru galvas, kuras pamanīju jau pirmā Sicīlijas apmeklējuma laikā 2012.gadā Lieldienu ceremonijā. Iepazinos ar meistaru Vinčenco, un atpūtas ceļojums pārtapa darba braucienā.
Pirmajā reizē tās tevi neaizrāva?
Pirms divpadsmit gadiem man bija cits fokuss, redzēju tikai lielās keramiskās vāzes teste di moro, par kurām vēsta leģenda no arābu perioda. Vienpadsmitajā gadsimtā skaistai sicīliešu meitenei bija mīlas dēka ar arābu (mauru) tirgotāju, kuru viņa ieraudzīja no balkona. Kad atklājās, ka arābam dzimtenē ir sieva un bērni, sicīliete viņam pārgrieza rīkli, nocirta galvu, nolika uz balkona un iesēja tajā baziliku. Kaimiņi bija pārsteigti, cik lekni auga baziliks, un steidza gatavot tāda paša izskata vāzes.
Mūsdienās arāba galva kā vāze ar dekoratīviem elementiem ir ļoti populārs keramikas izstrādājums, kas precīzi atspoguļo sicīliešu temperamentu. Jā, leģenda ir asiņaina, bet arī nostāsti par zeltu, pērlēm un dārgakmeņiem nereti ir tādi, taču tāpēc jau neatsakāmies no rotu nēsāšanas. Tur ir arī arhetips – vīrietis un sieviete. Mani ļoti interesē Itālija, tās tagadne un vēsture, jau kā bērns lasīju biogrāfiskas grāmatas, varoņu hronikas. Kāds no dižajiem ir teicis, ka nevari saprast Itāliju, ja neesi bijis Sicīlijā, kas ir sala ar savu dzīves izpratni.
Sicīlijai veltīts romāns Gepards, kura autora Džuzepes Tomazi di Lampedūzas vārds cieši saistīts ar mūsu pašu Stāmerienu.
Kad pirmoreiz viesojos Palermo, mani aizveda uz Lampedūzas pili. Latvijā par viņu ir tapusi brīnišķīga filma, kuru, protams, noskatījos. Mani interesē viss, kas saistīts ar Itāliju, tagad esmu sadraudzējusies ar Dantes Aligjēri biedrību, biju pie viņiem un nenoturējos – palūdzu iespēju nofotografēties ar Luku Banki, kaut arī parasti nepazīstamiem cilvēkiem ar šādu lūgumu klāt neeju.
Vai esi basketbola cienītāja?
Nē, bet, protams, sekoju aktualitātēm. Luka Banki ir ļoti motivējošs cilvēks, kurš spēj komandu iedvesmot tā, lai tas vainagotos ar rezultātu. Sports ir viens no saistošākajiem sacensību veidiem, dažus sporta veidus es uzskatu par sava veida mākslu. Jā, sportā rezultāts nav apstrīdams, atliek saskaitīt punktus, tikmēr par mākslu jādiskutē, tā ir ļoti subjektīva.
Par tēti juvelieri un mammas sapni
Interese par rotām tev radās, vērojot tēva – juveliera Antona Zeltiņa – darbu?
Darbnīcā sēdēju viņam uz ceļiem, skatījos, kā viņš slīpē un pulē; tētis ļāva arī man pašai kaut ko pamēģināt. Visur bija putekļi, tāpēc smejos, ka esmu izaugusi, elpojot putekļus.
Metālmākslinieku zaļā pasta pulēšanai…
Un tēta rokas vienmēr bija melnas. Viņam bija arī savi dizaini, tēta jājamzirdziņš bija lielie gredzeni ar monogrammām, vārdu un uzvārdu. Viņš strādāja ar zeltu, briljantiem, rubīniem, bet pa dienu oficiāli bija darbmācības un rasēšanas skolotājs Siguldas astoņgadīgajā skolā. Padomju laikos viņam bieži nesa kausēt zelta zobus, lai taisītu rotas. Kaut ko no saviem darbiem viņš fotografēja, rādīja arī man, un, no vienas puses, man žēl, ka nekļuvu par juvelieri. Pēc astotās klases stājos lietišķajos uz tērpu modelētājiem, bet netiku. Būtu varējusi iestāties metālmāksliniekos, vēlāk varbūt rastos iespēja pāriet uz citu nodaļu, bet man tas bija principiāli – mode vai nekas. Liktenīgi, jo iznāca tā, ka sekoju mammas sapnim…
No juvelierdarbnīcas putekļiem pie skatuves priekškara putekļiem…
Siguldā kāpām vilcienā, Rīgas stacijas kafejnīcā Slieka mamma izdzēra kafiju, es apēdu savu bezē kūku vai austiņu, pēc tam devāmies uz teātri. Daili iepazinu tikai jaunajā ēkā. Desmit gadu vecumā savā atmiņu kladē ierakstīju, ka mana mīļākā izrāde ir Jāzeps un viņa brāļi.
Tagad Jānis Paukštello atgriežas ar Raini…
Un Kārli Arnoldu Avotu, jā, mamma stāstīja. Pagaidām nav redzēts Ineses Mičules režisētais Valmieras teātra Jāzeps, vairs neesmu čakla skatītāja. Nesen biju uz Alvja (Hermaņa) Kurlmēmo zemi, uz Regnāra (Vaivara) Suņu ciemu, arī Spīdolas nakti Dailē – brīnišķīga izrāde! Bet recenzēt negribu, nejūtos tik kompetenta, tomēr mans viedoklis dažreiz atšķiras no prominentu kritiķu domām. Lasu kroders.lv, kur mamma joprojām raksta.
Tikko Kembridžas Akadēmiskais apgāds (The Cambridge Scholars Publishing) izdeva grāmatu Shakespeare's Reception and Interpretation in the Baltics (Šekspīra uztvere un interpretācija Baltijā), kas tapusi sadarbībā ar igauņu Šekspīra pētnieci Marisu Petersu un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas profesori Ramuni Marcinkevičiūti. Mamma šo izdevumu sastādīja un rediģēja, kā arī rakstīja tam ievadu un nobeigumu. Man pagaidām pietiek ar manu grāmatu.
Vai mamma ir spēlējusi teātri?
Nav gan, bet viņa vēlējās kļūt par aktrisi. Mani vecvecāki no mammas puses bija tirgotāji Alūksnē, it kā nekāda sakara ar teātri. Mammai ir ļoti laba balss, tāpat kā manam krusttēvam, mammas brālim Raimondam Eizenšmitam, viņš joprojām ir bigbenda Sigulda solists. Krusttēvs ir būvinženieris, arī mammai ir ārkārtīgi strukturēta domāšana. Mēs ar māsu esam ļoti pateicīgas, ka mamma mums iemācīja daudz strādāt – kapāt.
Arī tētis nevarēja pa vienu vakaru uzraut gredzenu.
Tētis nebija tikai mazās formas meistars, viņš darināja arī metāla vārtus, kamīna režģus, viņa pusdienu galda komplekts ir Mākslas akadēmijas zelta fondos. Tētis bija īsts siguldietis, dzīvojām viņa tēva celtā mājā. Drīz būs divdesmit gadu, kopš viņa nav. Biju filmēšanā Baltkrievijā, kad torīt man piezvanīja… Tētis kā jau mākslinieks sevi nesaudzēja, aizgāja sešdesmit gados.
Varbūt nemācēja laikus apstāties?
Es arī nemāku. Šķiet, esmu ļoti līdzīga tēvam. Bet uz skatuves ceļa mani uzlika mamma. Kad man bija tikai sešpadsmit, viņa brauca uz Ameriku stažēties, tas bija traks pārejas periods. Siguldā dejoju tautas dejas, bija daudz pulciņu, bet, kad ar mammu un māsu Laumu pārcēlāmies uz Rīgu, visu pametu. Sākās lielās mīlestības meklējumi, jāpārvar mazpilsētas meitenes kompleksi, jāiepazīst Rīga, Dieva auss, mākslinieki, bohēma. Un mamma mani ielika sagatavošanas kursos pie Māras Ķimeles, kur mācījos kopā ar Rēziju Kalniņu un Milenu Gulbi. 1989. gadā iestājāmies aktieros. Ja atklāti, tā toreiz bija sekošana nevis manam, bet mammas sapnim.
Vai tad katra meitene negrib kļūt par aktrisi? Tolaik gan topā bija pārdevējas profesija, tagad – ietekmeles…
Es gribēju būt tērpu modelētāja, šūt skaistas kleitas. Mammai bija šuvēja, arī blats Siguldas universālveikalā, kur zem letes varēja dabūt skaistas lietas, bet dzīvojām pieticīgi. Nejutu, ka kaut kā trūktu, tomēr jaunas kurpes mammai bija jālūdz pusgadu, sandalēm griezām nost purniņu, lai pirksts var izlīst ārā. Izdilušajos ārzemju gumijas zābakos liku iekšā plastmasas maisiņus, lai kājas sausas, un braucu uz Pērkona koncertu. Tāpēc četrpadsmit gadu vecumā sāku šūt, jo ļoti gribējās izpaust savu personību. Bija vecvecmāmiņas Singer šujmašīna, pēc Burda piegrieztnēm šuvu melnus halātus, interesantas šallītes. Protams, gribēju labi izskatīties, abas vecmāmiņas man tamborēja un adīja, es metos uz šūšanu.
Jaunākā māsa Lauma laikam nedabūja novalkāt tavas drēbes?
Nē, mums ir desmit gadu starpība. Man nezinot, dažreiz gan viņa kaut ko no apģērba aizņēmās. Gadījās, ka gāju Laumiņai pakaļ uz bērnudārzu, pieskatīju. Interesanti, ka arī maniem bērniem ir desmit gadu starpība.
Režisēt nevis lugu, bet savu dzīvi
Domāju, ne tikai mana pirmā neklātienes tikšanās ar aktrisi Agnesi Zeltiņu notika, skatoties filmu Likteņdzirnas, kurā atveidoji neredzīgo meiteni – arī Agnesi.
Cerams, cilvēki nedomā, ka esmu vienas filmas aktrise…
Kā bija spēlēt kopā ar tādu slavenību kā Ivars Kalniņš? Varbūt, jūtas tēlojot, kādreiz pazūd robeža starp skatuvi un realitāti?
Uzskatu, ka aktiera dzīves esence ir nepārtraukta atrašanās iemīlēšanās stāvoklī. Un tas ir profesionāli – tajā ieiet un no tā iziet. Esmu platoniski iemīlējusies partneros, viņiem to pat nezinot, jo citādi nemāku. Un vispār man vairs tik bieži nevajag objektu, cik šo pacilājošo sajūtu, kādu notikumu. Varbūt man ir neliela atkarība no iemīlēšanās…
Vai tā nav tāda pati jūsma kā tad, kad priecājamies par skaistu gleznu? Iemīlamies skolotājā?
Neesmu no jūsmotājām, aktieru bildes pie sienas nekāru. Man iemīlēšanās ir savdabīgs atkarības mehānisms, kad tu pieslēdzies kaut kam, kas rezonē dvēselē. Dejoju Siguldā tautas deju kolektīvā, pie mums atbrauca dejotāji no Gruzijas, un mani ļoti piesaistīja kāda meitene. Viņa bija tik skaista, stāvēju kā apburta. Ļoti labi iegaumēju sejas. Reiz vilcienā Rīga–Sigulda redzēju kādu sievieti, un vēl tagad, pēc 35 gadiem, atceros, kā viņa izskatījās. Nezinu, kaut kas notiek, un es šo cilvēku sajūtu sirds līmenī. Tā nav jūsma.
Varbūt esi apveltīta arī īpašām spējām sajust citiem neredzamo?
Man ir spēja redzēt ar sirdi. Jā, dzīvoju caur sirdi, nevis prātu. Zinu, ka jādomā ar galvu, bet tieši prāts mūs bieži aizved neceļos, dodot aplamas norādes. Manā dzīvē galvenokārt bijušas tieši sirds izvēles, kuras daudzi var nesaprast.
Ko darīt, ja sirds velk, bet prāts signalizē: “Agnese, būs ziepes!”
Acīmredzot man tik un tā vajag izdzīvot šo pieredzi. Protams, staigājot pa grābekļiem, dažas svarīgas lietas esmu ielāgojusi. Bet es ļoti paļaujos savai dziļākajai gudrībai, ieklausos ķermenī, ko tam vajag, ko ne. Tā ir intuīcija kopā ar iekšējo aizsardzību – ja tai neklausīšu, nebūs labi.
Aktierim tēli jāielaiž sevī, Likteņdzirnu Agnese bija naiva, pilnīgs pretstats vienai no tavām pēdējām skatuves lomām – Milēdijai. Cik tev būtisks bijis režisora darbs?
Ar Jāni Streiču filmā bija ļoti interesanti, bet, nemelošu, Agnesi visu filmu spēlēju ar acīm ciet. Bija gājiens uz Aglonu, skaitīju soļus, lai neuzgrūstos kamerai, bet kļūdījos, ieskrēju ar vēderu, un operators Harijs Kukels pa visu laukumu brēca: “Kas, viņa akla, vai?” Piedodiet, bet man vajadzēja to sajūtu. Uz Juglu braucu, lai mācītos lasīt ar pirkstiem Braila rakstā. Man nav svarīgi atrādīt, bet dzīvot tēlā. Man tolaik laimējās ar pieredzējušiem kolēģiem, seriālā Aktrise Ragārēs bija lieliskais Pauls Butkēvičs, arī no Ivara Kalniņa ļoti daudz mācījos, skatījos, kā viņš strādā ar kameru, uz kameru. Teātrī ir daudz grūtāk, dažkārt tikai divdesmitajā izrādē saproti, par ko ir tava loma.
Vai mamma nevarēja palīdzēt?
Nē, viņa var tikai pateikt, kas nav pareizi, bet nevar izstāstīt, kā būtu jādara. Ziemeru muižā uzvedums par Katrīnu Pirmo bija manas mammas sirds projekts. Pirms diviem gadiem nospēlējām vienu izrādi, šoruden vēl četras. Sākumā īsti negribēju spēlēt, jo man ir radusies iekšēja atturība pret skatuvi, pret teātri. Tas sākās jau sen. Pēc atgriešanās no Itālijas tēloju Milēdiju, sekoja Vulfa kundze, un tad sapratu, ka neko labāku par to es vairs nepaveikšu. Loma bija ļoti sarežģīta, no trakās Martas netiku vaļā vēl gadus divus. Tomam Treinim, kad viņš sāka iestudēt šo lugu, bija 23 gadi. Domāju – nu, ko viņš no tā saprot?
Man ļoti patika filma Kam bail no Virdžīnijas Vulfas, bet iejusties lomā nevarēju. Jau ģenerālmēģinājums, bet es netieku savai Martai klāt. Apsēdāmies ar Tomu Dailes kafejnīcā, paņēmām konjaku, atklāti izrunājām, kas sakrājies. Nākamajā rītā atnācu treniņtērpā, nemazgātiem matiem, neko nedomājot, un nometu atbildības slogu – ka šī ir iespēja notēlot varbūt labāko lomu mūžā. Tolaik varbūt vairāk skatījos nevis sevī, bet uz ārpusi. Tiklīdz noņēmu visu svarīguma nastu, beidzot izdevās. Toms man toreiz ļoti palīdzēja, bet klikšķim jānotiek tevī. Dažkārt kaut kas tomēr nesaslēdzas, loma nedodas rokā. Martas gadījumā man bija, kur paņemt tādu attiecību modeli, lai strādātu pie tēla.
Man patīk raksturtēli, tie noteikti ir interesantāki par pozitīvajiem varoņiem. Piemēram, Emma seriālos Nemīlētie un Nolemtie ir īsta maita. Tāpat, kad Dailes teātrī izrādē Divi kapteiņi tēloju grāmatvedi, man ļoti patika būt smieklīgai, izdauzīties uz skatuves.
Ne viens vien aktieris no nemitīgās pārmiesošanās ar laiku nogurst.
Un no tā, ka tev var aplaudēt tūkstoš skatītāju, bet pēc izrādes vakarā tu pilnīgi viena iesi pa tukšo Brīvības ielu ar savu puķu klēpi un atgriezīsies turpat, kur biji pirms iestudējuma, – vientulībā. Tāpēc es no aktrises profesijas attālinājos. Jau deviņdesmitajos gados neizjutu no šī darba pienācīgu gandarījumu, vismaz nejutu, ka saņemu atpakaļ tikpat, cik dodu. Tā nav tirgošanās, nē – man prieks par aktieriem, kuri šo kalpošanu iztur līdz mūža beigām un dara to no sirds. Arī mana mamma, iespējams, priecātos, ja meita paliktu uz skatuves, kā saka, līdz kapa malai.
To, ka skatuve man nesniedza tik daudz, cik vēlētos, sapratu jau 25 gadu vecumā. Tu sēdi ģērbtuvē no rīta līdz vakaram, vispirms mēģinājums, pēc tam tu aizskrien uz māju pabarot bērnu, tad vēl kaut kas, vakarā izrāde… Tā dzīve paiet garām. Tagad aktieriem ir vieglāk, viņi vairs šo profesiju neuztver idealizēti, kā misiju, bet gan kā darbu. Teātris vispār ļoti mainījies, komercializējies.
Varbūt tev pašai vajadzētu režisēt, kā to dara kursabiedrene Rēzija Kalniņa?
Viņa ir režisore, es ne. Negribu režisēt, gribu radīt pati savu dzīvi. Man kļuva grūti no tā, ka visu aktrises karjeras laiku nemitīgi translēju citu cilvēku domas; sapratu, ka man tas nepatīk. Esmu rupors citiem, runāju iemācītus tekstus – kāpēc? Citu dzīvju dzīvošana nemaz nav tik nevainīga, jo tu visu laid caur savu psihi, savu ķermeni.
Atkal jauns sirdsprojekts
Šis ir laikmets, kad izskatam ir ļoti liela nozīme, un skaistulei novecot noteikti ir daudz dramatiskāk nekā vidusmēra cilvēkam.
Man lūzuma punkts bija pirms piecdesmitās jubilejas, aizbraucu uz jogas retrītu pie Vidusjūras Sardīnijā. Tas bija sarežģīts posms, tomēr tam ātri tiku pāri. Protams, es apzinos un saprotu, ka gadi iet, taču neesmu nevienam apsolījusi, ka būšu mūžīgi jauna. Sabiedrība ir dīvaina – ja tu noveco un palaid sevi pašplūsmā, visi šausminās, cik tu slikti izskaties, bet, ja tu kaut ko dari, lai izskatu uzlabotu, tad šausminās par to. Vecumu mēs nepiedodam arī saviem elkiem, jo negribam redzēt, kā viņi sabrūk un pārvēršas par pīšļiem. Man patīk teiciens “F… the age!”. Sev esmu devusi solījumu uzturēt dvēseli un ķermeni tik ilgi, cik vien spēšu.
Es ēdu pareizi, eju uz sporta zāli, kur cilāju dzelžus, jo sievietes muskulatūrai nepieciešami spēka vingrojumi. Joga, stiepšanās. Bet neskrienu, jo man ir operēti ceļgali. Pirmo reizi jau 23 gados, kad Karalī Līrā spēlēju Ākstu, kur bija daudz akrobātikas. Viesizrādēs Daugavpilī bija tikko ievaskota baleta grīda, es paslīdēju un nokritu uz ceļiem. Nākamajā dienā Traumotoloģijas institūtā operēja menisku, bet ar gadiem pie slodzes teātrī skrimšļi dila un dila. Punktu pielika Milēdija ar cīņas ainām un paukošanu. Tagad celis mani motivē darboties un sakārtot veselību.
Droši vien tu apmeklē arī skaistuma procedūras pie savas māsas Laumas viņas skaistuma klīnikā, varbūt palīdz arī tavs šā gada projekts – Cilvēka dizains. Kas tas īsti ir?
Tur Darjas Krastiņas lekcija bija salikta kopā ar manu dzīves pieredzi. Cilvēka dizains (Human Design) izmanto dzimšanas datus, lai izveidotu ķermeņa grafiku – jūsu unikalitātes karti. Bodigrāfs (BodyGraph) jeb dzīves noteiktības karte atklāj jūsu ģenētisko tipu un to, kas jūsu dabā ir nemainīgs. Tā ir eksperimentāla zinātniskā sistēma, ko pēc daudziem kritērijiem līdz šim nevar pierādīt citādi, kā tikai eksperimentējot ar savu dzīvi.
Parasti saka, ka ikvienam no mums esot sava programma, kuru veido gēni, ģimene, skola, sabiedrība, arī paši, protams.
Neapšaubāmi, ir dzimtas programmas, bet nereti šīs Cilvēka dizaina kartes, izgaismojot galvenos dzīves pagrieziena punktus, izrādās ļoti interesantas. Mums ar Darju bija pilna zāle Splendid Palace, visi sēdēja ar savām enerģijas kartēm. Internetā var atrast vietnes, kur ierakstīt savus precīzos dzimšanas datus, un gan Amerikā, gan citviet pasaulē šī sistēma ir labi zināma. Bet tagad es apšaubu pilnīgi visu – astroloģiju, numeroloģiju, karmas diagnostikas, retrītus un afirmācijas. Tie ir tikai instrumenti, lai kaut ko darītu.
Es par to visu esmu interesējusies trīsdesmit gadus, lai saprastu, ka tas nedarbojas. Vai darbojas daļēji. Protams, kā pulciņi tie zināmos dzīves periodos, kad esi apjukusi, var palīdzēt. Bet nekas nedod atbildi, piemēram, uz jautājumu, no kurienes manī ir šī interese par skaistumu. Vecvecmāmiņa bija cepurniece, modes dāma, brauca uz Parīzi un adaptēja jaunākos modeļus savām alūksnietēm. Vecvectēvs bija veiksmīgs tirgotājs, runāja piecās valodās – franču, itāļu, vācu, protams, krievu un latviešu.
Tu pati esi vadījusi lekciju Kā beigt sevi kritizēt un iemācīties sevi mīlēt.
Jā, Māmiņdienā. Padomju skolā sevi mīlēt, protams, nemācīja. Kad nogriezu garos matus, skolotāja klases priekšā apvaicājās: “Agnesīt, kur mati? Vai vējš aizpūta?” Bet tagad redzam, kā piecgadīgas meitenes bērnudārzā krāso skropstas.
Mūs audzināja nevis skaistumam, bet darbam, diemžēl tagad nepavisam nav skaidrs, kādas īsti ir sabiedrības vērtības.
Manas vērtības var atrast manā grāmatā. Tās pamanām, kad noņemam visus uzslāņojumus. Ja noņem profesiju, darbu, ģimeni, visas lomas, nomizo sevi kā sīpolu un paskatās, kas ir vidū – tā esmu es, mana vērtība. To nosaka, esot godīgs pats pret sevi. Nesaprotu, kāpēc citi netic, ka cilvēks var būt patiess…
Varbūt tādi esam vienīgi tad, kad neviens neredz. Atklāsies, un tevi apēdīs bez sāls.
Piekrītu, ka sabiedrība ir nežēlīga, Latvijā ir tendence izvēlēties kādu peramo zēnu un, paķerot no konteksta izrautas lietas, mesties kādam virsū. Turklāt tas tiek darīts ar milzīgu baudu un uz visām skatuvēm: ekonomikā, politikā, kultūrā. Vai tiešām cilvēkiem tā patīk nevis priecāties par kāda panākumiem, bet visur meklēt kādu nekārtību, netīrību? Nesen runāju ar itālieti, kura šeit dzīvo diezgan ilgi. Pēc viņas stāstītā par to, kā viņa šeit jūtas, man bija, par ko padomāt.
Varbūt cilvēki ir nejauki pret citiem, jo paši jūtas nelaimīgi?
Cilvēki kļūst ļauni, ja nezina, kas viņi ir. Dzīvo dzīvi neiedziļinoties, nepazīst savu īsto dabu. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pametu profesiju. Jo gribēju saprast, kas es īsti esmu. Kad tu nemitīgi ceļo cauri citu dzīvēm, ļoti gribas beidzot nonākt pie sevis. Esmu gan dabūjusi pa pieri, ejot ar atvērtu sirdi tur, kur to nenovērtē.
Sevišķi tad, ja katram solim seko svešas acis un kameras.
Jā, varbūt vajag apzināti izolēties. Bet es jau esmu vecas ziņas, man vairs tik ļoti neseko. Vērojot stereotipus, virzienu, kurā dodas pasaule, ir tik dziedējoši un svarīgi saprast, kā jūtamies, kuros brīžos esam laimīgas. Protams, ir svarīgi atrast laiku ģimenei, jo notiek nemitīga atsvešināšanās. Svinot dzimšanas dienu, sarīkoju īstu ģimenes sapulci – uzaicināju mammu, māsu un meitu, jo gribēju ar viņām parunāt nevis par notikumiem, bet par to, kā jūtamies.
Gadās, ka neprotam atrast tam īstos vārdus.
Reizēm nevar problēmas uzvelt tuvākajiem, jāmaksā speciālistam, tomēr risinājums jāmeklē. Es, piemēram, atbildes vienmēr atrodu sevī. Protams, man gribas satikt cilvēkus, bet jūtos labi arī viena. No visa vajag prast laikā aiziet.
Tagad man ir jauns sirdsprojekts Donna Amore un biznesa partnere no Anglijas, kopā rīkojam nometnes sievietēm Itālijā. Villā Toskānā mums būs vīna degustācija, sarunas pie baseina par Itālijas kultūru, kuras es vadīšu, pastaigas uz pilsētiņu, ir piesaistīts izcils šefpavārs, bārmene. Tāda nedēļa bez garīguma, toties ar fitnesu no rītiem.
