Rita Trence par Imantu Skrastiņu un savu populārāko dziesmu: "Nākamajā rītā es pamodos slavena"

Vijolīte atpūšas zem gultas, pašā galvgalī, Ritas pašrocīgi iekārtotajā dzīvoklī, kur gaitenī joprojām stāv zāļu skapītis, nopirkts par 30 rubļiem antikvariātā. Tā bija pirmā mēbele, kad viņa ar dzīvesbiedru, dziedošo aktieri un režisoru Imantu Skrastiņu, sāka kopīgo dzīvi. 9. septembrī aprit četri gadi, kopš aiz Imanta aizvērās mūžības durvis, un zaudējuma sāpes vairs negriež kā ar nazi.

Šajā laikā, pateicoties Ritas pūlēm, izdotas Imantam veltītas grāmatas, notikuši sarīkojumi, un vīra piemiņai par godu viņa plāno doties uz Latvijas bibliotēkām, lai turpinātu atgādināt par savu kamolā tinēju. Imants sevi par dziedātāju negodāja, sadarbību ar Raimondu Paulu platē Sapņu pīpe sauca par savu muzikālo izpausmi, arī Trence pat pēc divu grāmatu iznākšanas nekāro pēc rakstnieces titula. Pati izrediģējusi rakstīto, viņa ļāva katram ielūkoties Imanta dienasgrāmatās izdevumā Mani dienas krikumi, kas sekoja grāmatai Kamolā tinējs. Vēstules Imantam. Tos gadus Rita turpināja sarunāties ar vīru, redzēja zīmīgus sapņus, bet tagad jūt, ka ir iestājies gaidītais miers.

Prasība pēc iekšējas atdeves

Ir cilvēki, kuri saka – nu jau pietiks. Bet, ja es to nedarīšu, tad kurš cits viņa piemiņu godinās? Esam bijuši kopā gadu desmitus, Imants bija lielisks skatuves mākslinieks, režisors, ir pelnījis, lai viņu ik pa brīdim atcerētos. Šajā darbā smeļos iedvesmu no tā, kā Imants gādāja par kolēģa un drauga Edgara Liepiņa piemiņu. Ja nebūtu Imanta, nebūtu to skaisto koncertu Uz redzēšanos kādreiz maijā Saulkrastos. Viņš radīja pamatu, interesi, vēlāk arī citi pieslēdzās, sākās attīstība. Līdz ar Imanta aiziešanu interese par Edžu noplaka. Pēdējo lielo pasākumu Dzintaru koncertzālē rīkoja Guntis, jo Imantam vairs nebija spēka to paveikt – bija ļoti slims. Imants vienmēr bijis kvalitātes cilvēks, neko nedarīja, tā teikt, uz puskāju. Nezinu, kas tagad notiek Skultē, kur Liepiņš pēdējos gados dzīvoja.

Tur iela nosaukta viņa vārdā.

Jā, to Imants izkaroja. Rakstot grāmatu, atradu papīrus, viņa rakstītu iesniegumu Skultes domei pārsaukt Ambulances ielu Edgara Liepiņa vārdā. Skaidrs, ka jābūt kādam, kas uztur piemiņu, un domāju, ka līdz mūža galam mana misija būs atgādināt par Imantu. Nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka es tā vēlos. Uzreiz pēc viņa aiziešanas zināju, ka kaut ko darīšu, Imants bija atstājis savus krikumus, pierakstus datorā par vērtīgāko, kas nu kuru dienu noticis. Pa brīdim gan viņš pasauca un nolasīja kādu fragmentu, bet bija arī daudz atklājumu man pašai. Pērn janvārī apritēja 50 gadu kopš poēmas Spēlē, spēlmani uzveduma Jaunatnes teātrī, kurā Imants Dzejnieka tēlā piedalījās divpadsmit gadus, cik vien pietika spēka. Režisoram Pēterim Pētersonam bija simt gadu jubileja, un man radās iekšēja vēlme atgādināt par šiem nozīmīgajiem notikumiem. Imantam tika sarīkota skaista piemiņas izstāde līdz ar godināšanas vakaru. Tika izdots buklets ar grāmatu citātiem, fotogrāfijām, afišām, Čaka dzeju – izrāde taču iekļauta Latvijas Kultūras kanonā!

Jaunatnes teātra muzikālais vadītājs Andrejs Laukmanis stāstīja, ka pēc pirmizrādes viņš ar Skrastiņu un vēl dažiem braukuši pie Čaka uz kapu iedzert čarku.

Jā, rāpās pāri žogam. Bet ieceri kovida dēļ īstenot izdevās tikai šī gada janvārī. Abas Jumavas izdotās grāmatas, kā arī šo bukletu vedīsim lasītājiem uz Latvijas bibliotēkām, paredzēts apmeklēt vismaz desmit. Stāstīšu par to, kas ir bijis Imants, Jaunatnes teātris…

Kad parādīsies pasākuma afiša ar uzrakstu “Piedalās Rita Trence”, ikviens droši vien gribēs zināt, vai Rita arī dziedās…

Viss labs, kas labi beidzas. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, viens līdz sirmam vecumam cenšas kāpt uz skatuves, un daudziem tas arī sanāk, bet es izvēlējos labāk palikt atmiņā ar kaut ko pozitīvu, nevis visiem spēkiem noturēties. Latvijā apstākļi bija nelabvēlīgi – viss mainījās, ieskaitot muzikālo gaumi, attieksmi pret māksliniekiem, tad nu pieņēmu lēmumu vairs nedziedāt.

Operas dīva Žermēna Heine-Vāgnere skatuvi pameta piecdesmit gadu vecumā, arī dziedātāja Kristīne Zadovska, tiklīdz sasniedza izdienas pensijas gadus. Varbūt atceries savu pēdējo koncertu?

Nu nē, es arī nekādus materiālus par sevi nekrāju. Dziedāju Latvijas džeza leģendu koncertā, Ulda Stabulnieka piemiņas koncertā. Ja par Heini-Vāgneri  – atceros, ka mēs, konservatorijas vokālās nodaļas studenti, piedalījāmies operizrādes filmēšanā, un Žermēna tēloja lēdiju Makbetu. Tas bija ļoti iespaidīgi – klausīties, kā viņa dzied. Pēc tam ilgi gaidīju, kad filmu parādīs televīzijā, bet tā arī neesmu redzējusi; nez, kur tas materiāls palika.

Kā ar Ritas Trences videoklipiem? Vai tos kādreiz parāda Latvijas Televīzija? Bija jau arī panākumi Mikrofona aptaujā ar Dziesmiņu par Mocartu, Ulda Stabulnieka Ejot cauri rudziem un dziesmu Klusie avoti.

Ik pa brīdim kāds piezvana, ka redzējis, kā dziedu, ir jau arī internetā, ko skatīties. Latvijas šlāgerkanālā par piecdesmit centiem manu dziesmu var pasūtīt. Interesanti, ka Pie jūras dzīve mana Raimonds Pauls aptaujai nepiedāvāja, kaut tautā tā bija ļoti populāra.

Liepājniecei jau nav grūti tādu dziesmu nodziedāt – jūra acu priekšā kopš dzimšanas. Vai bija liepājnieces akcents, uz Rīgu pārceļoties?

Bija gan. Bet, kad pēc pusotra gada aizbraucu uz mājām, māsa Maija teica: “Tu vairs neesi liepājniece, tu savādāk runā.” Vietvārdi, frāzējums, naģes, dorši. Tu vispār zini, kas ir dorša?

Brāļi Laivinieki dziedāja: “Nekas nav tik foršs kā kartupel’s un doršs.”

Jā, menca. Un vienkāršībā ir tas lielākais spēks. Komponisti lauza galvu, ko darīt, lai dziesma būtu veiksmīga, bet ne vella jau nevar paredzēt, skaitļo, cik gribi. Dziesmai jārodas pareizajā laikā, apstākļos, kad gaisā virmo attiecīgi fluīdi, bet bieži tā nenotiek. Un nekādas receptes nav.

Trāpīgai frāzei jābūt piedziedājumā, kā “sāp naktī salauzta sirds”. Starp citu, par ko Ritai Trencei sāp sirds?

Man brīžam šķiet, ka mūsu mīlestība pret dzimteni ir tikai vārdos. Klausos, kā visi mīl Latviju, bet realitātē pirmajā vietā ir tikai nauda. Kad es kāpu uz skatuves, nekad nedomāju, cik par to saņemšu, un daudzi nedomāja; mūsdienās tas izklausās pēc stulbuma. Domājām, kā labāk nodziedāt, kā uzstāties tā, lai klausītājam ir gandarījums. Tā ir prasība pēc iekšējas atdeves, ja esi mākslinieks un tava misija ir dot. Bet, ja acu priekšā cipari, ka par divām dziesmām dabūšu tik un tik, par četrām – divreiz vairāk…

Dzīves fokuss ir pavisam cits. Kādreiz mākslinieks rādīja ideālu, pēc kura mums, parastajiem ļaudīm, tiekties.

Arī es vienmēr esmu vēlējusies uzzināt kaut ko jaunu, sasniegt jaunus apvāršņus, vai nu tas ir ceļojums, vai grāmata, saskarsme ar interesantiem cilvēkiem. Bet pašam ir jāvēlas kaut ko gribēt, piemēram, esmu apguvusi datoru, tieku galā pati. Apguvu angļu valodu, lai varu brīvi ceļot. Ķeru lētās aviobiļetes, jā, sēžu internetā. Nākamais galamērķis man novembrī būs Parīze, kur gribēju nosvinēt dzimšanas dienu, bet nesanāca, jo tur sākās lielie streiki. Bija arī biļetes uz Mulenrūžu, kur ļoti gribas aiziet, tad nu nācās pārcelt braucienu, protams, ar ceļabiedru. Pērn biju burvīgajā Santorīni salā, apciemoju Spāniju. Tropi gan nav man, uz Singapūru nelidošu. Neesmu bijusi Amsterdamā, kultūras jomā vēl ir tik ļoti daudz, ko skatīt.

Daudzās valstīs esi bijusi darba dēļ – dziedāt. Piemēram, Rita Trence bija pirmā, kura padomju gados piedalījās īstā Rietumu popmūzikas konkursā Zviedrijā, Karlshamnā. Vēlāk tur plosījās Prāta vētra, uzstājās Aija Andrejeva. Trence bija proletāriskas izcelsmes, varēja uz ārzemēm droši sūtīt.

Kā tad, tēvs zvejnieks. Tas bija negaidīts piedāvājums, dziedāju ar lielo orķestri zviedru valodā divas Raimonda Paula dziesmas. Startēju labi, filmēja un rādīja Zviedrijas televīzija. Kā stāstīja paps, tas cundurs bija tāds, ka viņa kuģis tolaik zvejoja netālu no Zviedrijas krasta. Viņiem bija mazs melnbaltais televizors, ar kuru varēja uztvert zviedru pārraides. Paps stāv pie stūres, no lejas uzskrien – ej, skaties, tava meita dzied! 1985. gadā Baltijas jūrā notika Baltiešu brīvības un miera kuģa brauciens, mani, protams, brīdināja, ka nedrīkstu ar tiem cilvēkiem tikties. Par uzstāšanos Karlshamnā man uzdāvināja naudu, ko nācās Stokholmā atdot padomju vēstniekam. Atpakaļceļā uz lidostu PSRS un Zviedrijas kultūras biedrības priekšnieks man vēlreiz iedeva aploksni ar naudu, jo labi zināja, kur iepriekšējā palikusi. Padzirdējis, ka esmu zvejnieka meita, uzdāvināja arī makšķeri, kuru atdevu Imantam, bet beidzās ar to, ka teātra sētā, bagāžnieku kārtojot, makšķerkāts pazuda.

Izveidoja savu oāzi

Kādreiz bija ļoti populāras aktieru, literātu, dziedoņu tikšanās ar publiku, tagad tās kļuvušas par retumu. Arī Imanta Skrastiņa balss reti skan radio – bija taču iestudēts milzum daudz literāru montāžu, kurās viņš tik brīnišķīgi runāja dzeju.

Viņš bijis radio visvairāk ieskaņotais aktieris. Agrāk bija populāri uz redakciju sūtīt vēstules, un par šo gadījumu Imants pats man stāstīja. Kāda kundze bija uzrakstījusi: “Cik tad var to Skrastiņu klausīties? Ja pats nevar, tad norīko brāli.” Apsmējos…

Kamolā tinējas laikā Skrastiņš radio šo dziesmu dziedāja pa vairākiem lāgiem dienā. Droši vien viņam ne tikai kamolus, bet arī cimdus un kamzoļus dāvināja; vai tie kaut kur glabājas?

Nē, viņš visu kaut kur atdevis. Imants arī neko nekrāja, pat grāmatai fotogrāfijas ar lielām grūtībām savācu. Viņam sāpēja sirds par Jaunatnes teātra likvidēšanu, daudz kas palika arī tur. Aizgāja no teātra ar domu – ka nav kazai piena, ta’ nav… Bija maksimālists. Devās uz radio, un Imantam vienmēr atradās, kur ielikt savu sirdi un dvēseli. Tur arī viņam režisora darbā viss sanāca, divreiz ieguva Radio un TV padomes balvu – par Čaka Mūžības skartajiem un iestudējumu Kuršu vikingi. Viņš vienmēr sevi atrada darbā, esmu no viņa daudz mācījusies, piemēram, attieksmi pret publiku, kad sākām kopā koncertēt. Imantam bija vienalga, vai zālē ir trīssimt vai trīsdesmit cilvēku, viņš strādāja ar vienādu atdevi. Mākslinieks ar lielo burtu jau neprot citādi – viņš ir kā arēnas zirgs. Kā Imants teica – ierauga gaismas, iekrācas un metas ārā.

Imants man stāstīja par saviem bohēmas laikiem. Par laimi, bija apveltīts ar milzīgu gribasspēku, lai tam pieliktu punktu.

Narkologs Jānis Strazdiņš palīdzēja viņu izpestīt no šīs ligas ar hipnozes palīdzību, uz Imantu kā ļoti jūtīgu cilvēku tā iedarbojās. Un viņš ieteica tostam pacelt glāzi ar ūdeni kopā ar visiem – process ir noticis. Kas tajā glāzē ieliets, vairs nav tik svarīgi. Viņi var, es tāpat.

Maestro Raimonds Pauls arī nav slēpis savu trakulīgo pagātni, un bohēmu viņam aizstāja darbaholisms. Imants arī nevarēja sēdēt, rokas klēpī salicis.

Bet smēķēt gan viņš ilgi turpināja. Tad atmeta vienā dienā, tiešām nocirta kā ar nazi. Kā Edgars Liepiņš teica – kā ar tauri notaurēja. Bet, ja tu kaut ko vienu atmet, jāatrod, ar ko to aizstāt. Imants sāka sūkāt ledenes, protams, mazliet pieauga svars, bet ar to laikus tikām galā.

Pašķirstot grāmatu Mani dienas krikumi, atradu Imanta frāzi – “negribu būt kā visi”. Kā tas ir Ritai Trencei?

Sākot savu dziedātājas karjeru, protams, gribēju ar kādu dalīties. Man šis dalīšanās process ir bijis vissvarīgākais. Nedomāju par to, cik esmu atpazīstama, jo man caur dziesmām bija nepieciešams pateikt to, ko jūtu. Tas nesa rezultātu, cilvēki ieklausījās, radās sava publika, pakāpeniski arī atpazīstamība. Lai vēstījums sasniegtu adresātu, labāk būt pamanāmam. Zvaigžņu slimība man nekad nav bijusi, bet tas nenozīmē, ka es būtu kāda Pelnrušķīte. Arī karjeras beigās nebija nekāda aizvainojuma par aizmirstību, un tas bija manis pašas lēmums. Vadījos pēc iekšējās sajūtas, un lēmumu neesmu nožēlojusi, gluži pretēji – radās atvieglojums. Protams, joprojām mani pazīst, gadījies dzirdēt, ka kāds priecājas redzēt pirmoreiz dzīvē. Patīkami, ka priecājas.

Kad satiek estrādes zvaigzni trolejbusā.

Gadās arī tā, bet pārsvarā staigāju kājām, kas nepieciešams veselībai, un tās nekad nav par daudz. Dzīvojot centrā, visur jau var aiziet kājām. Ne katru dienu, bet cenšos tos desmit tūkstošus soļu nostaigāt.

Sieviete pat mājas solī nez cik soļu nostaigā. Ja mēbeles ar kokgriezumiem un kristāla lustra jāspodrina, iznāk daudz kustēties, par virtuvi pat nerunājot.

Bet, aizejot līdz ledusskapim, būtu labi to neatvērt. Agrāk izšuvu krustdūrienā, man rokdarbi patika. Cauro vīli izšuvu Zandreitera ielas kopmītnes aizkariem, dabūjām otro vietu par istabas iekārtojumu. Man vienmēr gribējies apkārt skaistumu, lai jūtos komfortabli. Tad varu darboties, būt pacilātā garastāvoklī. Droši vien tas ir ļoti sievišķīgi, bet man tas nepieciešams. Mēs ar Imantu pēc modes nedzināmies, kad sākām dzīvot kopā, galvenais bija – savs mājoklis, sava oāze.

Tai laikā naudas bija diezgan, jo abi pelnījām labi, bet nebija mērķa kādam izrādīties. Kad pārcēlāmies uz šo dzīvokli, pat speciāli paplašināju durvju aili, lai varētu gaitenī novietot mūsu pirmo kopīgi pirkto zāļu skapīti. Kokgriezējs Nils Lejas-Krūmiņš mums izgrieza skaistu rāmi spogulim, Imantam uz jubileju uzdāvināja krēslu ar iegrieztiem iniciāļiem, kuru nākotnē atdāvināšu Teātra muzejam. Gribēja pat divguļamo gultu darināt, bet mums jau bija gulta. Daudz ko cilvēki mums dāvinājuši, izšūtus mutautiņus, galdautus, maisiņus ar lavandu vai zāļu tējām. Cilvēki laukos nebija tik bagāti, bet viņi deva to vērtīgāko savā izpratnē – īsto, dabisko, ko tagad pērk ekoveikalos. Un deva no sirds.

Kad Krišjāņa Barona simtgadē tu dziedāji tautasdziesmas un vēl vijoli spēlēji, mugurā bija tautastērps, laikam pat prievīte ap galvu. Repertuārs bijis ļoti bagātīgs.

Toreiz laikam pat uz Maskavu braucām mūsu Dainu tēvu godināt. Kā jaunai dziedātājai tas man bija liels gods, brauca arī Elza Radziņa, Mirdza Martinsone, Lilita Ozoliņa. Vijole man palīdzējusi izbraukt daudzas zemes, tā teikt, divi vienā – dzied un spēlē. Droši vien partijas komitejā sprieda ne tikai par to, cik droši, bet arī, cik tas maksā, un ar mani varēja ieekonomēt.

Par labu dziedāšanu

Daudz ceļots arī ar kamerkori Ave Sol, kaut arī dažam Ritas Trences vārds ar kordziedāšanu nesaistās.

Kad mani uzņēma konservatorijā, ziņas par to, ko kurš māk, izplatījās ātri vien. Diriģents Imants Kokars kādam pateica, ka mani jāatved uz Ave Sol. Ja to saka konservatorijas rektors, tad tas, protams, nav apspriežams. Man bija bažas, kā to uzņems vokālajā nodaļā, kur tolaik viss bija strikti atrunāts – nekādas kordziedāšanas, jo balss kļūstot tā kā plānāka. Nemaz nerunājot par estrādi, jo tolaik valdīja uzskats, ka estrādei balsi nevajag, visu izdara mikrofons. Tādēļ man nācās aiziet no vokālistiem uz diriģentiem, un viss beigās izvērtās labi. Ja tā nebūtu noticis, varbūt dziedātu kamermūziku. Diez vai dziedātu Operā…

Varbūt Operetes teātrī?

To taču arī likvidēja. Laika rats kādreiz cilvēkus vienkārši samaļ. Arī talantīgus – negadies īstajā laikā un īstajā vietā. Tevi nevienam nevajag, bet, kad vajag, tu jau vairs nevari. Tā gadās aktieriem ar lomām, Džuljetu var spēlēt, kad ir divdesmit pieci, nevis piecdesmit. Māksla ir laimes spēle, nejaušība…

Tāpat kā Ritas dzīvē Imants Skrastiņš ar leģendārajām vijolītēm radio.

Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, karavāna ir aizsoļojusi, bet suņi joprojām rej. Man joprojām pārmet, ka es viņu esot aizvilinājusi… Nesaprotu, ko tie runātāji grib panākt. Lilita Ozoliņa bija lieliska aktrise, bet gadās, ka mākslinieks neatbilst tam priekšstatam, kāds par viņu izveidojies. Tad ir jautājums, vai ar šo cilvēku var sadzīvot parastajā dzīvē. Tātad acīmredzot nevarēja, jo Imants no viņas aizgāja. Nav ne runas par kaut kādām atņemšanām; vēl pavisam nesen lasīju komentārus šādā stilā. Gribas tam visam vienreiz pielikt punktu.

Tad jau jāatgādina, ka arī Lilita Ozoliņa nebija pirmā sieva, kaut gan Imants ļoti negribēja iztirzāt privāto dzīvi, kad aicināju viņu uz interviju, pat grāmatu grasījos rakstīt.

Manuprāt, dzīve jāsāk no tā punkta, kad tu satiec to cilvēku, ar kuru vēlies būt kopā. Muļķīgi ir rakņāties pagātnē, turklāt tas bija cits bioloģiskais vecums, cita pieredze. Citas domas un cita sabiedrība. Tam visam ir sava loma. Mēs satikāmies briedumā, kad cilvēki apmēram zina, ko grib no šīs dzīves. Imantam bija četrdesmit pieci, man trīsdesmit. Laikam jau Imants zināja, ka grib tādu sievu kā es. Ja arī mums ir kaut kāda līdzība ar Ozoliņu, tam nebija nozīmes.

Saka, vīrieši sievā meklē savas mātes atspulgu. Kāda bija Imanta un Gunta mamma?

Rozālija, jā, ļoti skaista sieviete. Viņu sauca par Rozīti. Es viņu esmu redzējusi tikai fotogrāfijās, jo viņa traģiski aizgāja bojā no elektriskās strāvas trieciena. Imantam mammas vārds vienmēr ir bijis svēts, vecākus viņš vienmēr lika goda vietā.

Arī mākslinieks kādreiz stāvēja uz pjedestāla, tagad viņa loma ir cita – izklaidēt, uzjautrināt, nevis piespiest domāt, izdarīt secinājumus. Uz koncertu gāja klausīties, iekšēji bagātināties, nevis papļāpāt ar draugiem, skanot mūzikai.

Nu re, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc vairs nedziedu. Nedarīju savu darbu tāpēc, lai būtu fons, tas mani emocionāli aizskāra. Tagad ir pašsaprotami, ka koncertā uzēd, iedzer, un fonā it kā starp citu dzied, piemēram, Žoržs Siksna. Tagad bieži sabiedrībai vajadzīgs nevis talants, bet vārds – mēs varējām viņu nopirkt.

Un tomēr par sevi visu laiku jāatgādina, citādi acumirklī aizmirst. Šajā pašā kāpņu telpā dzīvoja Jānis Sproģis, pasakaina tenora īpašnieks, kas klusi aizgāja mūžībā. Neviens vairs neatceras ne ciklu Pērļu zvejnieks, ne viņa Lielvārdu rokoperā Lāčplēsis, operu lomas, daudzos ierakstu albumus. Viņam nebija tādas Ritas…

Es biju tikai kaimiņiene, Jāni vairāk pa gabalu manīju, bet, cik zinu, raksturs dziedonim nebija no vienkāršajiem. Tajā vakarā nejauši pa logu ieraudzīju, ka pie parādes durvīm stāv ātrās palīdzības mašīna, kurā tiek ievietots Jānis. No slimnīcas viņš neatgriezās. Sieva, ģimene par viņu rūpējās, bet viņš pats sev nepielaida klāt, jo, ļoti smagi slimojot, cilvēki mainās. Tas pats bija ar Imantu. Man vajadzēja pieņemt un saprast to, ka viņš vairs nav tas cilvēks, kas agrāk. Nereti tas ir smagās artilērijas medikamentu rezultāts.

Droši vien nebūs tādu balsu kā Sproģim, kā Skrastiņam. Imants stāstīja, ka sācis dziedāt, ganot govis. Varbūt laukos vieglāk uzplaukst radošums, jo pilsētā pārāk daudz kārdinājumu?

Šajos cilvēkos tika ielikts kāds kods, milzu vēlēšanās kaut ko sasniegt, arī apziņa, ka to var izdarīt tikai ar darbu. Imants ravēja, palīdzēja mammai mājas darbos, pat brīnišķīgas tortes cept. Arī man solīja torti izcept, bet tā arī neizcepa. No darba nebaidoties, atnācis mācīties uz Rīgu, Imants zināja, ka debesmanna no gaisa nekritīs. Mūsdienu mākslinieki visu grib uzreiz. Aiziet pie vokālā pedagoga, pēc trim nodarbībām jau domā, ka ir gatavi kāpt uz lielās skatuves. Kas tur sevišķs, neies jau maksāt un mācīties tik daudz… Var jau būt, ka gadās arī tik liels talants, ka uzreiz gatava zvaigzne. Jā, šovā viņš ir zvaigzne, visa Latvija skatās, viņu izspiež kā citronu un pēc tam izmet laukā. Nevienam viņš vairs nav vajadzīgs…

Tāds jau ir tas šovbizness. Bet arī padomju laikā dziedātājiem neklājās viegli, piemēram, Ritai Trencei iznāca tikai viena solo plate. Bija ierakstīts arī  Gunta Branča dziesmu cikls, bet redaktors Aldis Ermanbriks neriskēja izdot plati ar jauna autora mūziku.

Guntis tagad skaisti spēlē saksofonu. Kopā ar Gunti un Uldi Stabulnieku bijām koncertēt Austrālijā, lielākais koncerts laikam notika Sidnejas Latviešu namā, kur zālē bija vairāk par tūkstoti cilvēku, uzņēma mūs ar lielu siltumu.

Jā, tāda bija padomju sistēma, daudz kas no ierakstiem ir arī nodzēsts. Arī programmas, ko dziedājām ar radio sieviešu vokālo ansambli. Trūkst lenšu, kur ierakstīt, un redaktors bez muzikālās izglītības saka – rakstiet virsū! Dziedātājs ir citāds katrā koncertā. Man, piemēram, televīzijā ļoti grūti bija dziedāt ar fonogrammu, jo tā spieda iekļauties rāmjos.

Kuru tad varētu saukt par Ritas Trences komponistu? Vai Uldi Stabulnieku?

Tur jau būs tas suns aprakts, ka tā īsti man sava komponista nebija. Repertuārs bija atkarīgs no tā, kādas dziesmas komisija pieņēma un sadalīja – Aijai to, Ritai to. Bija savs plāns jāpilda, trīs dziesmas mēnesī, bet dziesmas netop pēc plāna. Bija jau arī trešās kategorijas komponisti, kuri tik nesa un nesa, līdz kaut ko arī paņēma. Arī dziesmu Pie jūras dzīve mana neuzskatu par savu milzīgu sasniegumu. Jā, Raimondam Paulam bija ieplānota kārtējā televīzijas pārraide, kurai tapa cikls Pie vecās ziņģes, un par populārāko kļuva šī dziesma. Tas gan ir fakts, ka nākamajā dienā pēc pārraides pamodos slavena. Gandrīz uz katra ielas stūra sveicināja, gluži kā Holivudas filmā. Koncertos dziesma bija jādzied trīsreiz pēc kārtas. Daži pat nāca tikai tāpēc, lai dzirdētu Pie jūras dzīve mana, jo tas bija laiks, kad gaisā virmoja Atmodas priekšnojautas. Valda Artava tekstā bija tas, pēc kā cilvēki ilgojās, par ko bija karojuši; katram savs. Pēc tam Artavs mani katru gadu sveica dzimšanas dienā kā labāko savas dzejas izpildītāju.

Un tomēr – mūzikas veikalā velti taujāt pēc Ritas Trences kompaktdiska sērijā Latvijas estrādes leģendas.

Savulaik varbūt ierakstīts pārāk maz, jo visu laiku strādāju. Koncertēju ar ansambli Viktorija un Mārci Kalniņu, kura Laimes putnu dziedāju, tad sekoja ansamblis kolhozā Lāčplēsis. Kapela Daina, ar ko pabiju Kanādā, Amerikā. Par tagadni jautājums ir atklāts, bet es piederu tiem cilvēkiem, kuriem vieglāk izdarīt otram, nevis sev pašam. Tā vienmēr ir bijis, bet māksliniekam laikam jābūt egocentriskam, tad būtu sasniegusi daudz vairāk. Neesmu klauvējusi ne pie vienām durvīm, neesmu prasījusi, lai mani kaut kur ieliek, palaiž, kaut ko iedod. Tāpēc man ir tas, kas ir, bet to arī uzskatu par savu vērtību. Neviens nevar parādīt ar pirkstu, ka kaut ko būtu saņēmusi nepelnīti, izpatīkot kādam priekšniekam. Reiz viena kolēģe tā arī pateica: “Tu taču nedomā, ka mēs ticam, ka tu tikai par labu dziedāšanu un skaistām acīm brauc uz ārzemēm.” Mana pārliecība bija un ir, ka visu var sasniegt ar darbu, bet skaudība diemžēl nekur nepazūd.