“Es vēmu sešas reizes dienā un katru vakaru izdzēru pusotru pudeli vīna.” Annas skaudrais stāsts par 32 kg svaru

“Man bija laimīga bērnība, esmu uzaugusi ļoti laimīgā ģimenē. Bet kaut kādā brīdī bija pārcelšanās, skolu maiņas. Tad bija nesaskaņas ģimenē. 

Ārēji mana ģimene šķita ļoti laimīga, bet es vienmēr jutos kā melnais pīlēns savā ģimenē, kur it kā visiem ir jābūt profesoriem. Es vienmēr jutos kā melnais, radošais pīlēns. Jutos neiederīga, jutos mazsvarīga. Varbūt tas bija uzmanības trūkums, jo tētis ļoti daudz strādāja un maz bija mājās, protams, labu ģimenei gribēdams.” 

Nepatīkami un aizskaroši komentāri arī no tuviniekiem 

Tāpat Anna saskārās ar nepatīkamiem komentāriem par savu ārējo izskatu gan ģimenē, gan skolā, jo bija apaļīgs bērns. Piemēram, kad viņa pirka bulciņu, dzirdēja komentāru no skolas biedra: “Tāpēc tu esi tik resna.” Vecāki teica: “Mums tāda lielāka meita,” vai “Nē, deserts tev kafejnīcā nebūs.” 

Annas oma ļoti pārdzīvojusi reiz mazmeitai izteiktos vārdus: “Tev ir 12 gadi un trīs riepas!” Sāpēja arī tēta komentārs, ka viņa mazbērni būs pončiki. 

Sāpīgā vecāku šķiršanās 

Līdz ar vecāku šķiršanos meitene piedzīvoja mīlestības trūkumu ģimenē, jo pieaugušie bija ļoti aizņemti savos darbos un attiecībās. 

“Viena no traumām bija jaunākā brāļa piedzimšana, kad man bija seši gadi. Tad uzmanības kļuva arvien mazāk, jo tajā laikā maz runāja par bērnu psihoemocionālo labsajūtu. 90.gados par to nerunāja.

Seksuāla izmantošana pusaudzes gados 

Tad bija seksuāla izmantošana 12 gadu vecumā. Tas nenotika ģimenē. Es kā pusaudze sākotnēji centos pievērst uzmanību, ļoti labi mācoties. Es biju skolas erudīts. Uzvarēju skolas konkursos kā gudrākā skolniece. 

Kad šo uzmanības pievēršanu [vecāki] neredzēja, es sāku darīt citādāk. Sāku nemācīties, sāku lietot alkoholu 12 gadu vecumā. Sadūru pīrsingus, pieliku dredus un tādā veidā mēģināju izpelnīties vecāku uzmanību. 

Tievēšana kā kontroles veids 

Arī tad, kad to neredzēja, es domāju: man jāsāk tievēt. Parasti notiek tā (un arī manā gadījumā tā notika), ka tad, kad es dzīvē apkārt neko vairs nekontrolēju, kad divi mīļākie cilvēki šķiras, viss jūk un brūk un mani neviens neredz, tad vienīgais, ko es varu kontrolēt, ir savs ķermenis. 

Es sāku ar dažādām diētām. Tad bija populāri neēst pēc pulksten 18, kā arī dārzeņu un augļu diētas. Īstenībā tad Latvijā sākās diētu bums. Tas bija 2002.gadā, 2000.gados, kad atnāca veselīgas ēšanas kultūra. Es ļoti tam pievērsos. Diemžēl vecāki laicīgi to nepamanīja, jo viņiem bija jāatrisina savstarpējās attiecības. 

Pusaudze sāka dzīvot viena

Tad bija seksuālā trauma. Jā, no 13-14 gadu vecuma es sāku dzīvot viena, jo nevarēju satikt ar vecākiem. Tur, kur ir ļoti liela vaļa, vecāki ir kā draugi nevis vecāki un tas ir ļoti izteikts, uzpeld ēšanas traucējumi. 

Kur ir vientulība, tur uzpeld ēšanas traucējumi. Kur ir jātiek pašam ar visu galā… Lai kā pusaudzis izrādītu, ka visu var pats, viņam ir ļoti nepieciešams vecāku atbalsts. Tas vajadzīgs arī 20 gadu vecumā.”

Kad vecāki pamanīja, bija jau par vēlu 

15 gadu vecumā Annas vecāki beidzot pamanīja meitas ēšanas traucējumus. “Tad jau diemžēl bija par vēlu. Tad sākās cīņa ar dažādām terapijām, psihoanalītiķiem, medikamentiem. 

Alkohols visu laiku bija klātesošs. Man bija arī alkohola problēmas. 2011.gadā es biju specializētajā ēšanas traucējumu rehabilitācijas klīnikā Lietuvā, jo mani vecāki varēja atļauties to apmaksāt un Latvijā nebija tādu iespēju. 

Vēmu sešas reizes dienā 

Kādu laiku šķietami viss bija labi. Tas bija līdz 2016.gadam, bet es tāpat vēmu reizi nedēļā, mēnesī pa kluso. 2016.gadā es jau vēmu sešas reizes dienā, kā arī katru dienu lietoju alkoholu – pusotru vīna pudeli vakarā.

Mani mati bija izbiruši, mans svars bija kritiski zem normas. Man bija atipiskā [netipiskā] anoreksija. Es visu apēsto izvēmu ārā.

Zemākais svars – 32 kg

Es biju kritiski bez svara normas. Mans zemākais svars bija 32 kg. Bet tas nebija 2016.gadā. Šķiet, tas bija 2015.gads, kad biju Gaiļezera slimnīcas Intensīvajā nodaļā. Man bija katastrofāls kālija trūkums.

Man ir ļoti daudz slimnīcu apmeklējumu vēsturu, un es varēju šeit arī nebūt. 2016.gadā, šķiet, mans svars bija 39 kg. Svars ir ļoti svārstīgs, bet es par to runāju, jo var būt pilnīgi normāli 50 kg, bet cilvēks var vemt katru dienu. Ar sirdi var aiziet arī vemjot. Vemjot strauji krītas sāls, cukura un citu vielu līmenis, un tas ir ļoti kaitīgi.

Vispār vairs neko neēda, tikai lietoja alkoholu 

2016.gadā es sāku nejust kājas. Visi mani kognitīvie procesi bija traucēti. Es vairs normāli nedomāju. Es vispār vairs neko neēdu, tikai lietoju alkoholu. To sauc par drankoreksiju – tas ir vēl viens ēšanas traucējumu veids. 

Es piekritu, ka mani hospitalizē Tvaika ielā. Es pati pateicu, lai mani ieliek Tvaika ielā, jo man finansiāli vairs nebija iespēju atļauties šādu pakalpojumu 26 gadu vecumā. Pēc tam, iznākot no Tvaika ielas, es sāku likt lietā visu gadu gaitā terapijās iegūtās pieredzes. Man nebija naudas, lai aizietu pie terapeita. Es lietoju visas metodes, un man izdevās! Tad es atguvu savu draugu.”

Apjausma, ka negrib tā vairs dzīvot 

Saprotot, ka viņas kājas vairs nav jutīgas, Anna bija gatava darīt visu. “Tad, kad es sapratu, ka gribu dzīvot, kad visa ģimene jau novērsās no manis, kad neviens vairs neglāba un visi (tētis, māsa, draugs) bija pateikuši, ka vairs neskaitos viņiem [svarīga] un varu vairs nekomunicēt ar viņiem, tad es sapratu, ko varu pazaudēt un ka tā negribu dzīvot. 

Manī iekšā vienmēr bijis liels spīts. Saku, ka ēšanas traucējumu cilvēkiem ir ļoti liels spīts, dzīvesspars un sīkstums. Es sapratu, ka gribu dzīvot! Paldies Dievam, man pietika izturības. Kopš 2016.gada es vairs nelietoju alkoholu, nevemju un normāli ēdu.”

Tagad ēd arī kūkas un karbonādes 

Protams, ne jau uzreiz Anna bija spējīga pilnībā brīvi ēst, neizslēdzot kaut ko un neveidojot savā prātā baltos un melnos ēdienu sarakstus, kā to parasti dara ļaudis ar ēšanas traucējumiem. 

“Tagad vairākus gadus es ēdu gan kūkas jubilejās, gan karbonādes ikdienā, ja vajag. Pilnīgi par ēdienu pat nedomāju! Nav domas par ēšanu.” Viņa zināja teikt, ka cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem aptuveni 70% domu ir par ēšanu, neēšanu vai to, kā labāk izskatīties. “Tā ir apsēstība ar ķermeni un ēšanu. Tā visu laiku ir galvā.”  

Atguva mēnešreizes un dzemdēja meitiņu

“Tagad jau vismaz sešus gadus esmu pilnīgi brīva. 2016.gadā es arī atguvu mēnešreizes, kas nebija bijušas astoņus gadus. Teica, ka man nevarēs būt bērni, bet es atguvu mēnešreizes un paliku stāvoklī. Man piedzima meitiņa. 

Protams, tas viss ir bijis ļoti garš ceļš ar medikamentiem. Grūtniecības laikā es tos nelietoju. Ik pa laikam ir parādījušās depresijas epizodes, bet es jau laicīgi zinu, kā ar to tikt galā. Es eju pie psihiatra. Kad vajag, eju arī pie psihologa. Nebaidos vērsties pēc palīdzības un dzīvoju pilnīgi normālu dzīvi. 

Gatava uz visu, lai dzīvotu bez ēšanas traucējumiem 

Man ir bijuši dažādi psiholoģiskie, psihiskie traucējumi, bet, dzerot zāles, es spēju pilnīgi normāli funkcionēt. Gribu teikt, ka ļoti bieži cilvēki baidās no medikamentiem. No padomju laikiem ir saglabājies priekšstats, ka tas ir kaut kas traks, bet mūsdienu paaudzes jaunās zāles ir citādākas. 

Ja man ārsts liktu no rīta apēst kaut kādu govs kaku, lai es varētu normāli dzīvot, funkcionēt un man nebūtu ēšanas traucējumu un depresijas, es visu darītu! Visu! 

Tarakāni ik pa laikam izlien arī tagad 

Paldies Dievam, mans stāsts beidzās laimīgi. Ir arī šādi stāsti. Bet, protams, tarakāni, kas sēž man aizmugurē, ik pa laikam nāk, it sevišķi jaunajā gadā, kad visi apņemas zaudēt svaru, vai tad, kad pēc bērniņa piedzimšanas atkal jāsāk domāt par ķermeņa formām. Tad tie nāk, bet es uzreiz tos atpazīstu: tā nav veselīga doma, tā nav man un es rīkojos citādāk.” 

Var atgūt normālo dzīvi 

Anna piekrita, ka ēšanas traucējumus var atrisināt, bet tas nenotiek uzreiz un ātri. “Tas nav viegli, tas ir garš process. Bet ir jāatceras: lai arī šis ir garš un grūts process, tas ir tā vērts! Lai arī liekas, ka normālo dzīvi vairs nevar atgūt, ir ļoti daudz piemēru, ka to var izdarīt! Šī nav onkoloģiska saslimšana.

Ir pierādīts, ka to var atrisināt. Ir tikai jāvēršas pēc palīdzības.” Palīdzību var saņemt arī Annas izveidotajā Ēšanas traucējumu resursu centrā un biedrībā "Būt brīvai”. Ir arī dažādi valsts nodrošināti mehānismi, kā saņemt palīdzību. “Nav tā, ka nekur nevar dabūt palīdzību. Ja vienas durvis aizveras, ir jāklauvē pie nākamajām.” 

Aicina meklēt palīdzību pat tad, ja jāpagaida rindā 

Ne vienmēr ārstēšanā vajadzīgas lielas naudas summas, Anna teica un piebilda, ka palīdzība tagad pieejama gan pusaudžiem, gan pieaugušiem cilvēkiem. Pat tad, ja pie speciālistiem jāpagaida rindā vairāki mēneši, viņa uzsvēra, ka ēšanas traucējumi bojā cilvēka dzīvi daudzus gadus. 

“Tad, ja pastāvēsim rindā mēnesi vai divus, problēma atrisināsies ātrāk, arī izstāvot rindā, nekā tad, ja vispār nerisināsim šo problēmu,” viņa salīdzināja. 

Ja varēja atļauties tērēt pārtikai 50 eiro dienā, tad tagad jāatļaujas arī terapija 

“Ir ļoti svarīgi runāt par savu problēmu. Ja tu nerunā un nestāsti par to nevienam, tad kurš tev var palīdzēt? Vajag vienkārši painteresēties par atbalstu! Palīdzība ir pieejama!” 

Tāpat cilvēkiem jāpadomā par savas dzīves prioritātēm un to, vai viņi tiešām ir gatavi tikt vaļā no ēšanas traucējumiem. “Cilvēkiem ar kompulsīvo ēšanu pārtikā bieži vien aiziet šausmīgi lielas naudas summas – pat 50 eiro dienā. Tad kaut kā ir jāatrod nauda terapijai reizi nedēļā.”

Mudina vērsties pēc palīdzības 

Pat tad, ja nav iespējams atrast līdzekļus specializētai profesionālai palīdzībai, var meklēt arī lētākus atbalsta un palīdzības veidus, Anna mudināja vērsties pēc palīdzības. 

Nesen arī biedrība "Būt brīvai" ir izdevusi Latvijā pirmo pašpalīdzības grāmatu cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem, kurā ir apkopti dažādi ieteikumi ļaudīm, kas cenšas sev palīdzēt mājas apstākļos, dažādi psiholoģiski uzdevumi, kā arī koučinga metodes dzīves kvalitātes uzlabošanai. Grāmata pieejama arī bezmaksas PDF versijā biedrības mājaslapā.

Ne vienmēr jābūt 170 cm garai un ar 30 kg, lai būtu ēšanas traucējumi 

Sarunas noslēgumā Anna pieskārās kādam ļoti aplamam sabiedrībā valdošam mītam,  ka ēšanas traucējumi ir tikai ļoti kārnām un jaunām meitenēm. Annas auguma garums ir 164 cm, bet viņa arī zina par meitenēm, kas ir garākas (piemēram, 170 cm), taču sver tikai 30 kg. 

“Ir meitenes, kas “izslēdzas” kabinetā, un tad ir jāmeklē palīdzība. Ēšanas traucējumi nav saistīti tikai ar kritisko svaru. Man vienmēr saka: “Atsūti tās tievās bildes, kur tev ir kritiskais svars!” 

Bet Latvijā ir pilns ar sievietēm 60, 50, 40 gadu vecumā, kurām ir ēšanas traucējumi, bet visiem liekas, ka ir jābūt tikai pavisam kārnam, lai būtu ēšanas traucējumi. Bet tā tas nav. 

Ēšanas traucējumi var būt arī 68 kg sievietei 

Man ir bijuši ēšanas traucējumi arī tad, kad bija 68 kg. Arī tad, kad man bija 50 kg un puiši lipa apkārt no visiem galiem, jo formas bija vietā un viss bija skaisti, man bija ēšanas traucējumi,” Anna pastāstīja par savu pieredzi. 

Viņa arī atklāja vienu no saviem sapņiem: sieviete vēlas izveidot izstādi, kurā parādīt, cik dažādi izskatās ļaudis ar ēšanas traucējumiem, lai mēs visi labāk saprastu, ka ēšanas traucējumi pēc cilvēka ārējā izskata un formām ne vienmēr ir redzami.