Dusmoties vai nedusmoties? Terapeite: "Dzīvojam kultūrā, kur skaļu dusmošanos uzskata par slikto toni"

Konsultē kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Ieva Salmane-Kuļikovska (www.ievasalmanekulikovska.lv).

Noliegt vai ļaut emocijām vaļu?

Cilvēki emocijas mēdz iedalīt labajās un sliktajās. Uzskata, ka, piemēram, priecāties un lepoties ir labi, bet kļūt aizvainotam vai dusmīgam – kaut kādā ziņā nepareizi, jo dusmas jākontrolē, jāslēpj vai pat nav jājūt. “No dusmām nav jāizvairās vai tās jānoliedz. Visas emocijas mums ir noderīgas un stāsta par vajadzībām un vērtībām – to, kas mums ir svarīgi,” norāda kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Ieva Salmane-Kuļikovska. Dzīvojam kultūrā, kur skaļu dusmošanos uzskata par slikto toni, kamēr citās valstīs kaimiņi sanāk kopā, izkliedzas cits uz citu un šķiras kā draugi.

Liela loma ir arī audzināšanas pieredzei – vai tev bērnībā ļāva dusmoties, vai arī teica, ka dusmoties nav labi, ka dusmas bojā skaistumu un labas meitenes nedusmojas. Nozīme ir arī tam, kā apkārtējie izpauda dusmas, – vai viņi to darīja veselīgā veidā, vai arī vardarbīgi un histēriski. “Ja ir bijusi pieredze ar postošām un agresīvām dusmām, tad, iespējams, ir bail tās izjust, jo negribas līdzināties tam, kurš šādi dusmojies,” skaidro speciāliste. Taču ir arī ģimenes, kur dusmas tiek slēptas, tāpēc cilvēkam nav pieredzes, kā ar šādām emocijām tikt galā, kā veselīgi rīkoties.

Zem ūdens nepaslēpsi

Ieva uzsver, ka problēma nav pašas dusmas vai to izjušana, bet gan tas, ko ar tām dari. Iedomājies situāciju – cilvēku darbā kaut kas kaitina, bet dusmoties nevar, ar priekšnieku strīdēties nedrīkst, ir jāiztur… Brīvdienu rītā viņš vēlas pielikt plauktiņu, kaut kas nesanāk, un tā vietā, lai ķibeli atrisinātu, viņš plauktiņu dusmās saplēš. Pēc tam domā – kas ar mani notika? Šis piemērs raksturo dusmu izlaušanos. Speciāliste stāsta, ka dusmas īsti nevar apslāpēt, agrāk vai vēlāk tās izlauzīsies ārā dažādos veidos. Īpaši bieži tās izgāžam uz cilvēkiem, ar kuriem dusmu pūķis jūtas droši. Kādam tie ir pilnīgi svešinieki, citam dzīvesbiedrs un bērni.

Visbiežāk notiek tā – priekšnieks sakliedz uz padoto, kurš aiziet mājās un sakliedz uz dzīvesbiedru vai bērniem. Savukārt dusmu izvirdumu saņēmušie pēc tam savas dusmas izgāž uz apkārtējiem, piemēram, uz kasieri veikalā, bet bērns iesper citam bērnam… Ne viņi to ir pelnījuši, ne pie tā vainīgi. Sekas nekontrolētām dusmām ir postošas, jo bojā attiecības ar līdzcilvēkiem. Taču jāņem vērā, ka šāda dusmu izgāšana uz citiem nav apzināta, bet gan notiek automātiski, ja nemākam savas dusmas atpazīt un pareizi vadīt.

Kad no savām dusmām ir bail...

Daudziem ir bail just dusmas, jo tās ir spēcīgas emocijas, pār kurām iespējams zaudēt kontroli. Dusmu uzplūdā esi skaļš, agresīvāks un pasaki lietas, kuras īsti nedomā. Tas notiek tāpēc, ka dusmu brīžos sašaurinās fokuss, rodas tā sauktā tuneļveida redze. Tad pamana tikai negatīvo aktuālo problēmu un pārstāj redzēt kopējo bildi – tu kā iestiedz šajā konkrētajā situācijā.

Dusmas var salīdzināt ar vētru, kas uznāca, izpostīja un norima, taču sekas palika, tāpēc šādos gadījumos cilvēki bieži vai nu dusmas apspiež vai arī mēģina no tām citādi izvairīties. “Tā ir kā vāka uzlikšana tvaika katlam. Temperatūra pieaugs, un kādā brīdī spiediens pēkšņi izlauzīsies ārā nekontrolēti.” Ja dusmas tiek apslapētās, tās izpaužas kā neapmierinātība, kurnēšana, viegla aizkaitināmība vai tā sauktā ledainā balstiņa, kas liecina par slēpto agresiju. Citkārt dusmu apspiešana liek cilvēkam izvairīties no problēmas risināšanas, piemēram, mani sadusmo draudzenes uzvedība, bet tā vietā, lai viņai to paskaidrotu, labāk ar viņu nekontaktējos.

Uzraksti dusmu vēstuli!

“Dusmas ir vērtīgas emocijas, kas kalpo kā signāls, ka ir pārkāptas tavas vajadzības, vērtības vai kāds aizkavē tevi ceļā uz mērķa sasniegšanu. Dusmu loma ir aktivizēt vēlmi aizstāvēties, pasargāt sevi.” Starp dusmu apspiešanu un destruktīvu izreaģēšanu ir vidusceļš, kurā šo enerģiju izreaģēt veselīgā veidā. Ja jūti, ka rodas dusmas, paņem pauzi. Izej ārā vai, tieši otrādi, dodies uz kādu klusāku vietu, lai pabūtu viens.

Daudziem palīdz fiziskas aktivitātes – sākot ar skriešanu un beidzot ar dobes uzrakšanu vai malkas skaldīšanu. Bērniem (un arī pieaugušajiem) labi palīdz dusmu spilvena dauzīšana. Kad tvaiks nolaists, padomā, kuras tavas robežas tika pārkāptas, kas tevi aizvainoja. Tāpat pārdomā, cik pamatotas ir šīs dusmas. Vai otrs tīšuprāt mēģina tevi aizskart? Pēc tam meklē situācijas risinājumu un veidu, kā otram cieņpilni pateikt, kas tevi sadusmo.

Savu jūtu paušana mierīgi un līdzsvaroti, otru neaizvainojot, neuzbrūkot un nesadusmojot, ir labākais veids, ko darīt ar dusmām. Šīs emocijas palīdz mazināt arī pašanalīze, kuras laikā saproti, kas un kāpēc tevi sadusmo. “Bieži vien dusmas izraisa tas, ko nevaram ietekmēt, un situācijas, kurās tiešu vainīgo nemaz nav, tāpēc ir vērts pārdomāt un izdarīt secinājumus, ko vari un ko nevari savā dzīvē ietekmēt. Situācijās, kad nespēj notikumu virzību mainīt vai arī tam nav nozīmes, iespējams, palīdzēt varēs kāds, kurš uzklausa. Tāpat labs palīgs ir dusmu vēstuļu rakstīšana; tās nav paredzētas nosūtīšanai.”