Ilze: "Baisi saprast, ka ar savu dzīvi atkārtoju mammas likteni"
Ilze (25) savā dzīvē piedzīvojusi vardarbību, bērnību kopā ar dzērāju, tēta nāvi, pēc tam laimīgi satikusi puisi, kurš viņu no sirds mīlējis un devis ģimeni. Tomēr dzīvē gadās tā, ka reizēm jūtas ir spēcīgākas par prāta apsvērumiem. Lūk, Ilzes dzīvesstāsts.
Vienmēr esmu centusies būt vislabākā - labi mācīties, priekšzīmīgi uzvesties. Tā, lai ar mani lepotos un, lai, būdama vienīgais bērns, es nesagādātu vilšanos savai mammai, kurai jau tā nebija viegli. Tēvs ļoti bieži nāca mājās piedzēries, bļāva, ārdījās, sita mammu, plēsa traukus. Mamma to visu pacieta. Mīlēja viņu...
Kāpēc pati neatnesu viņam pudeli?
Kad mācījos 8. klasē, tēvu dzērumā notrieca mašīna. Tas notika brīdī, kad viņš bez atstarotāja gāja pēc kārtējās pudeles. Nu jau pagājuši daudzi gadi, bet mamma joprojām tēva nāvē vaino sevi. „Kāpēc es pati neaizgāja viņam atnest to pudeli? Tad tavs tēvs vismaz būtu dzīvs.” Kad atkal un atkal dzirdu viņu tā sakām, gribas no bezspēcības sarauties pavisam mazai.
Mamma bija izvēlējusies mīlestību
Dzīvojām ar mammu diezgan savrupi - īpaši nekontaktējām ne ar mammas mammu, ne ar mammas māsas ģimeni, ne brāļa ģimeni. Lai gan mammas brālis ar ģimeni dzīvoja mums kaimiņos, viņi ar mums pat nesarunājās... Mēs bijām kā kauna traips ģimenei, jo mamma bija apprecējusies par spīti vecāku iebildumiem ar manu tēti, kas jau pirms kāzām diezgan stipri dzēra, un viņam pagastā nebija tā labākā slava. Viņas mamma bija izvirzījusi ultimātu, ja mana mamma precēsies ar tēti, tad par ģimeni var aizmirst... Mamma izvēlējās mīlestību...
Māsīcas izsmēja, sauca par utaino, blusaino bomzi
Es jau no agras bērnības zināju, ka kaimiņos dzīvo manas māsīcas, bet viņas ar mani nedraudzējās, nerunāja ar mani. Pagalmā vienmēr izsmēja - sauca par bomzi, utaino, blusaino. Viņām vienmēr bija skaistas, dārgas lelles, kuras vizināja leļļu ratiņos - bet man vienīgās lelles bija tās, ko biju pati no papīra izgriezusi un izkrāsojusi... Viņu mājās bieži notika visādas viesības, uz kurām mūs ar mammu, protams, neaicināja. Man ļoti pietrūka tā, lai man būtu radinieki - tādi īsti, mīloši, kas ar smaidu sagaida un pavada, ar kuriem kopā viesības taisīt utt. Pilnīgi droši zināju: tā kā esmu spītīga pēc dabas, agrāk vai vēlāk man būs liela, mīloša un draudzīga ģimene. Un pats galvenais man būs vīrs, kurš pret mani roku nepacels un nebūs alkoholiķis.
Nav svarīgi, cik tu maksā par friziera apmeklējumu. Svarīgi, kas tev ir galvā
Kad bērnībā jautāju mammai, kāpēc viņa nedraudzējas ar sava brāļa ģimeni - mamma atbildēja: „Izaugsi, sapratīsi.” Taču paradoksālā kārtā mamma mani mūždien salīdzināja ar sava brāļa meitām, kas dzīvoja kaimiņos, - manām māsīcām. Viņa vienmēr uzsvēra: nav svarīgi, kas tev mugurā vai cik latus maksā tavs friziera apmeklējums, bet gan tas, kā proti sevi pasniegt sabiedrībā, un kas Tev ir galvā. Nenoliegšu - galva man viegla, un mācības atšķirībā no māsīcām man padevās pat ļoti... Ar labām un teicamām sekmēm absolvēju pamatskolu, tālāk arī vidusskolu, un veiksmīgi iestājos arī augstskolā, budžeta grupā.
Sarakstes Draugos un garas, romantiskas pastaigas
Pirmajās dienās augstskolā man uzmanību sāka pievērst kāds kursabiedrs. Puišu uzmanības izlutināta nekad neesmu bijusi, taču arī par piekrišanas trūkumu sūdzēties nevarēju. Par spīti savām pieticīgajām finansēm, biju iemācījusies humpalās pa santīmiem salasīt un piemeklēt sev smukas un kičīgas lietiņas, lai izskatītos oriģināli. Pēc izskata Jānis bija - tāds, nu nekāds. Ja godīgi, tobrīd nebiju noskaņota veidot attiecības. Tuvākajiem 4 gadiem biju izvirzījusi lielo plānu - mācības augstskolā un maksimāli labas sekmes, lai pēc tam varētu atrast normālu darbu.
Bet nu - soli pa solim sākās uzmanības apliecinājumi no Jāņa puses. Vispirms īsas vēstulītes Draugos, tad tās pārauga garās sarakstēs visa vakara garumā un nereti arī visas nakts garumā. Tad ziedi, tad jau garas romantiskas pastaigas... Ar laiku iepatikās man tas puisis – paņēma ar savu vienkāršību un nesamākslotību. Raksturā gan bija tāds diezgan lēnīgs - bet man jau apgriezienu pietiek par diviem. :)
Ziemassvētkos devāmies pie Jāņa uz laukiem
Nodraudzējāmies trīs mēnešus. Pienāca Ziemassvētki. Jānis uzstāja, lai svētkus braucu svinēt pie viņa vecākiem uz laukiem, ka ļoti vēloties mani iepazīstināt ar savu mammu un tēti. Pēc nelielas vilcināšanās piekritu. Braucām uz laukiem, Jāņa brālēns ar draudzeni paņēma mūs līdzi savā mašīnā. Sniga sniegs skaistām lielām pārslām – nodomāju: cik skaisti... Radio skanēja Ziemassvētku mūzika, un neviļus pasmaidīju, kad izdzirdēju arī savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu - „Uzsniga sniedziņš balts...”. Redzēdams mani smaidot, Jānis cieši saņēma manu roku, un bija tik neizsakāmi labi, lai gan iekšā bija satraukums - kā būs ar Jāņa vecākiem, vai es viņiem patikšu? Nezināju, kā uzvesties pie puiša vecākiem - galu galā viņš man vispār manos 19 gados bija pirmais puisis...
Arī man tagad ir liela, draudzīga ģimene
Iebraucām lielā, skaistā, tīrā pagalmā - mūs sagaidīja Jāņa mamma. Pirmais, ko pamanīju, bija viņas sirsnīgais smaids. Izkāpām no mašīnas. Jānis mūs iepazīstināja, un viņa mamma mani cieši, cieši samīļoja. Iegājām iekšā, kur lielajā istabā mūs sagaidīja Jāņa tētis, vectēvs, vecmamma, divi mazie brāļi... Ziemassvētki pagāja fantastiski mīļā un jaukā gaisotnē. Biju tik laimīga, ka visu laiku smaidīju. Atbrauca vēl citi Jāņa radiņi – mammas brāļi ar savām ģimenēm, otra omīte, brālēni, māsīcas. Pirmo reizi mūžā piedalījos viesībās, kurās bija tik daudz cilvēku. Es vienīgā tur biju „jauniņā”, Jānis mani ar visiem iepazīstināja. Redzēju šos cilvēkus pirmo reizi, bet jutos uzreiz pieņemta, sirsnība bija tik neuzbāzīga un īsta, it kā mēs būtu pazīstami visu mūžu. Pagāja Ziemassvētku brīvdienas, atsākās skola, atgriezāmies kopmītnēs. Pēc brīvdienām ar Jāni jau bijām kā oficiāls pāris. Pamazām sākām dzīvot kopā - vienu nedēļas nogali pavadījām pie manas mammas, otru pie viņa vecākiem. Jāņa mamma teica, ka esot laimīga, ka viņai beidzot ir arī meita, ko ļoti ir vēlējusies. Mīļi uzrunāja mani par meitiņu. Un arī man pašai tā patika, ka man tagad ir liela draudzīga ģimene, kuras man nekad nav bijis un pēc kuras tik ļoti biju ilgojusies, kopš es sevi atceros.
Vecāki nosponsorēja mums skaistas kāzas
Nenoliegšu, ka tas, kā Jānis mani lutināja un aplidoja, man arvien vairāk iepatikās. Pēc pusgada draudzēšanās Jānis mani bildināja, un es nevilcinoties teicu JĀ. Zināju, ka Jānis NEKAD pret mani roku nepacels, kā to darīja mans tētis pret mammu. Jānis arī nedzēra. Viņa vecāki, būdami pietiekami situēti, nosponsorēja skaistas kāzas, kurās jutos kā īsta princese. Jutos tiešām laimīga un pārliecināta, ka pieņemu pareizo lēmumu, sakot Jānim jāvārdu un savam uzvārdam galā piekabinot viņējo. Kā kāzu dāvanu no Jāņa vecākiem saņēmām dzīvokli. Arī pēc kāzām viņa vecāki turpināja dot naudiņu Jānim. Es atradu darbu apģērbu veikalā uz pusslodzi. Izdomājām, lai nebūtu jāņem naudiņa no vecākiem – tā kā tagad esam precēts pāris, vajadzētu mums abiem strādāt. Pārgājām mācīties uz neklātieni. Arī Jančuks atrada darbu - ar tīri sakarīgu algu, es sāku strādāt veselu slodzi. Naudiņas mums pietika.
Pārstājām izsargāties, taču mazulītis joprojām nepieteicās
Arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka gribu mazulīti. Apspriedāmies ar Jāni - viņš arī teica, ka būtu īstenībā ļoti laimīgs, ja mums būtu bērniņš. Pārstājām izsargāties, taču pēc burvju mājiena nekas nenotika. Nu sākām piestrādāt pie tā, lai tiktu pie mazā, - rēķinājām auglīgās dienas, piedomājām pie vēl veselīgāka dzīvesveida... Bet pagāja trīs gadi, un bērniņš tā arī negribēja pieteikties. Aizgāju gan es pie ārsta, gan sūtīju viņu, taisījām dažādas analīzes - abiem ar veselību viss kārtībā, bet mazulīša kā nav, tā nav. Jutu, ka tas man sāk sist pa nerviem. Sāku Jānim piekasīties par sīkumiem, laikam jau zemapziņā viņu vainojot pie tā, ka joprojām mums nav atvasītes. Arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka mani Jānis nesaista vairs kā vīrietis, kā cilvēks.
Sapratu, ka guļu ar viņu tikai tāpēc, lai tiktu pie mazā.
Mamma mierināja, ka viss būs kārtībā
Nekur negāju kopā ar viņu, aizbildinoties, ka slikti jūtos vai ka vienkārši nav vēlmes. Vienīgā vieta, kur joprojām ar prieku devos, - bija ciemos pie Jāņa vecākiem. Tur piedalījāmies kopējās radu talkās, strādājām dārzā vai pie mājas, pusdienās sēdāmies pie gara galda kopā ar visiem radiņiem, ēdām kūpošus vārītus kartupeļus ar dillītēm, mammas ceptās fantastiskās kotletes un manu mīļāko ēdienu - marinētus gurķīšus. Kad radu pulciņš bija devies pie miera un galds nokopts, vakaros mēdzām ar Jāņa mammu palikt ilgāk nomodā, tad divatā varējām līdz vēlai naktij nosēdēt virtuvē, malkodamas tēju ar medu. Apspriedām visdažādākās lietas, arī mūsu ieilgušo „bezbērnu” problēmu. Viņa mierināja mani, ka gan viss jau būs kārtībā, abi tak jauni, veselīgi cilvēki.
Sapratu, ka Jāni kā vīrieti nemaz nemīlēju
Pie mums atnāca strādāt jauns darbinieks - apsargs. Kaut kā drīz vien sadraudzējāmies, atradām kopīgu valodu. Viņš mani pēc darba bieži veda mājās, daudz pļāpājām. Viņš bija pilnīgs pretstats Jānim - spēcīgas miesasbūves, muskuļains, vienmēr bija gludi noskuvies, īsts fotomodelis. Nelepojos ar to, bet pamatīgi aizrāvos ar šo cilvēku. Sanāca tā, ka sāku savu vīriņu krāpt - izmantojām laiku, kad vīrs darbā. Patiesībā ar apsargu man bija tieši tas asums, kura trūka attiecībās ar vīru... Jutos atkal laimīga, bija tik patīkami apzināties, ka atkal kāds aplido, cenšas iekarot. Tajā brīdī sapratu, ka Jāni kā vīrieti nemaz nemīlēju. Jā, es viņu mīlēju kā draugu, kā brāli, bet ne kā vīrieti. Savā ziņā Jāņa bija ļoti žēl - zināju, ka viņš mani ļoti mīl. Bet nevarēju viņam acīs skatīties, jutos nenormāli slikti, ka krāpju viņu... Tad mans apsargs teica: „Ja neesi laimīga, šķiries tak, dari tā, lai esi laimīga. Jo dzīve ir pārāk īsa, lai tu iespringtu kaut ko darīt, tikai tāpēc, lai kādu nesāpinātu.” Saņēmu drosmi un vīram pateicu, ka eju pie cita. Caur asarām pateicu milzīgu paldies, ka viņš man deva ģimeni, taču kā vīrieti viņu nemīlu un jau labu laiku dzīvoju kopā tikai pieraduma pēc.
Beidzot sapratu, kas ir kaislība pret vīrieti
Aizgāju dzīvot pie sava jaunā mīļotā - ar viņu biju laimīga, gājām kopā izklaidēties - dejot uz klubiem, kopā gatavojām ēst, tusējāmies ar draugiem, reizēm vienkārši tāpat divatā mājās padzērām kokteilīšus piektdienas vakaros. Beidzot sapratu, kas ir mīlestība un kaislība pret vīrieti. Un, kas ir ļoti svarīgi, mums bija ļoti labs sekss. Un ticat vai ne - ļoti ātri pieteicās maziņais. It kā man būt bijis jābūt laimīgai, bet, ieraugot grūtniecības testā divas svītriņas, tāda nebiju - jo nebiju pārliecināta, vai viņš būs gatavs būt par tēti.
Esmu neizsakāmi laimīga, ka beidzot būšu māmiņa
Mana priekšnojauta nepievīla - arvien biežāk mans apsargs brīvdienas pavadīja, piedzeroties ar draugiem. Pārnākot mājās, viņš bļāva, ārdījās - gluži kā mans tētis savā laikā... Un, jā – nesen dzērumā man iesita. Neatturēja viņu tas fakts, ka esmu stāvoklī un gaidu viņa bērnu. Esmu apsvērusi domu iet no viņa prom, taču nespēju, jo viņu pārāk stipri mīlu. Zinu, ka esmu muļķe, bet nespēju aiziet prom no viņa. Oficiāli precējusies joprojām esmu ar vienu, kurš vēl joprojām gaida mani atpakaļ un ir pat gatavs mazuli uzaudzināt kā savējo. Jānis ir gatavs piedot man visu, aizmirst, bet es to nespēju, jo zinu, ka nodzīvošu pusgadu vai gadu ar viņu, bet vienalga agrāk vai vēlāk atsākšu krāpt ar kādu citu.
Bet dzīvoju kopā ar vīrieti, ar kuru katra diena man paiet nemitīgās bailēs. Ja nu viņš atkal pēc darba piedzeras un atkal grautiņus mājās rīko, ja nu atkal sit mani? Bet skaidrā jau viņš man ir zelts - apdara visus mājas darbus, pat ēst pagatavo. Apzināti vai neapzināti es kāpju tajā pašā grāvī, kurā savulaik iekāpa mana mamma. Kā būs tālāk, dzīve rādīs. Bet neskatoties uz visu, es esmu neizsakāmi laimīga, ka man būs mazulītis. Es beidzot būšu māmiņa!
