Sāpīgs pieredzes stāsts. Pēc 30 gadiem laulībā vīrs pasaka: "Es pieprasu šķiršanos"

“Es pieprasu šķiršanos!” Šie trīs vārdi no mana vīra mutes skan tik oficiāli, tik sirreāli, un katrs burts tajā paziņojumā man rādās kā ar sarkanu mulinē diegu izšūts. Līdzīgās situācijās cilvēki mēdz teikt – kā zibens no skaidrām debesīm. Trīsdesmit gadi nodzīvoti saticīgā un visādā ziņā piepildītā laulībā.

Pirmais šoks. Varbūt tas bija stulbs joks vai kāds pārpratums, varbūt pārklausījos? Un vienlaikus zinu – tas ir noliegums, mūsu psihes aizsargreakcija, lai pasargātu sevi no pārāk stipra un pēkšņa trieciena. Tieši tā psihe reaģē, kad cilvēks tikko uzzina par tuva cilvēka nāvi vai kādu citu lielu zaudējumu.

Sāpju viesuļvētra

Palūdzu vīram izstāstīt, kas noticis, un kļūst skaidrs, ka mūsu laulībai pienācis gals. Kaut vai tāpēc vien, ka viņš atļāvies pieprasīt šķiršanos; ar tādiem vārdiem nemētājas. Tie ir pārāk smagi un sāpīgi ievainojoši. Jo sevišķi pret cilvēku, kas joprojām ir tev atvērts visdāsnākajā mīlestībā un trauslumā. Mūsu laulība, kas man šķitusi kā mana stiprā pils un gaiss, ko elpoju, manās acīs brūk kā kāršu namiņš. Reizē vēl nespēju noticēt un redzu, kā tas reāli notiek.

Un tad tās ir klāt – milzu sāpes. Nesaprotamā murskulī savijušās un neatšķetināmas. Sāp dvēsele. Neizturami sāp. Pirmā diena, otrā diena, trešā. Ir tik ļoti pa šiem trīsdesmit gadiem pierasts, ka ar savām nepatikšanām un sāpēm varu patverties pie vīra. Tagad šī iespēja ir zudusi.  

Man ir labas draudzenes, kurām zvanīt. Ir krīzes telefons, uz kuru piezvanu un saņemu profesionālu atbalstu. Un tomēr sāp! Atkal un atkal nāk sāpju viļņi, kas brīžam ir tik neizturami, ka sāku pārlūkot savus zāļu krājumus – aiziet no dzīves tajā brīdī liekas labs risinājums. Zāļu manam nodomam, par laimi, nepietiek, ir jāmeklē citi risinājumi.

Krīze kā pakāpiens augšup

Man ir pietiekami daudz zināšanu psiholoģijā, un tas ir viens no maniem balstiem. Es zinu krīžu teoriju, kas vēsta, ka lielākas vai mazākas dzīves bedres ir neizbēgamas jau kopš mazotnes. No katras bedres var iziet trīs dažādos veidos. Pirmais – tu izrāpsies no tās tādā pašā līmenī kā pirms bedres. Otrais – zemākā līmenī jeb ar zaudējumiem. Trešais – augstākā līmenī, ar ieguvumiem. Mazs bērns, kas nevar aizsniegt rotaļlietu, pārdzīvo krīzi, bet, pārvarot to un aizrāpojot līdz kārotajai mantiņai, viņš mācās rāpot. Un tā pakāpienu pa pakāpienam mazulis pilnveidojas caur šīm krīzēm, ko viņš mācās pārvarēt. Es apzinos, ka esmu krīzē, un izvēlos izejas ceļu no tās ar ieguvumiem man. Es izvēlos būt tā varde, kas, krējuma ķērnē iekritusi, spirinās, sakuļ sviestu un tiek no ķērnes ārā.

Cilvēks var izvēlēties, kā reaģēt uz nepatikšanām, – krist nepatīkamās emocijās un dziļā depresijā vai meklēt arī šajā dzīves notikumā pozitīvo un vērtīgas iespējas. Es nolemju, ka notikušo uztveršu kā izaicinājumu, vērtīgu pieredzi, varbūt kā praktisko darbu psiholoģijā. 

Šķiršanās medusmēnesis

Lai gan daudzi man ieteica momentā patriekt vīru no mājām un vairs nekontaktēties ar viņu, mūsu gadījumā mēs izbaudījām šķiršanās medusmēnesi – patiesībā skaistu vasaru no jūnija sākumam līdz septembra beigām. Braucām ceļojumos, kas bija jau sen iecerēti, gājām kopā izklaidēties, lutinājām viens otru ar ēdieniem, kas garšo. Un kopā gājām pie pāru terapeita. Tas bija vērtīgi un cita starpā pasargāja arī no dzēlieniem vidē, kas nav profesionāla un konfidenciāla. To (nelabvēlīgu attieksmi) izjutu pēdējās nedēļās, kad nolēmām ietaupīt uz pāru terapijas rēķina. Pēdējo nedēļu pirms vīra aizceļošanas ļāvos lielākai atklātībai sociālajos tīklos. Jāteic gan, tieši tur es saņēmu arī daudz atbalstošu vēstuļu.

Kopā pavadītie četri mēneši, kuros vīrs krāja naudu ceļam pie iemīļotās, mums bija sarunu pilni. Jā, tā vienmēr bijusi mūsu laulības stratēģija – daudz runāties, sarunāt un vienoties par abiem pieņemamiem risinājumiem. Daudzus gadus mēs ik pa laikam arī šķirojām emociju kārtis. Tas ir Zvaigzne ABC izdots 64 kāršu komplekts Vienkāršās emocijas. Un tā šajos četros mēnešos vismaz reizi nedēļā mēs šķirojam kaudzītēs emocijas – emocijas, ko izjutām, emocijas, ko izjutām varbūt par dažiem procentiem, emocijas, ko neizjutām, un emocijas, kuras vēlējāmies izjust. Tas mums palīdzēja vienam otru labāk saprast. Abi rakstījām arī vingrinājumu – "manas laulības lielā inventarizācija". Šajā laikā es paskatījos uz mūsu laulību nu jau ar citām acīm. Un ieraudzīju daudz ko jaunu par savu vīru, un man bija iespēja to izrunāt. Patiesība ir labs veids, kā skaidrāk un veiksmīgāk ieraudzīt pasauli. Pati regulāri apmeklēju psihoterapeitu.

Tikai vēlāk uzzināju, ka laulības šķiršanas medusmēnesis ir viens no labākajiem variantiem šķiršanās procesā un ieskaitāms sērošanas laikā. Pa šo laiku bija iespēja sakārtot arī mantiskās attiecības, lai izvairītos no iespējamām izmisuma situācijām nākotnē.

Šķiršanās sāpju remdēšanai

Tas bija mans stāsts. Psihoterapija piedāvā dažādas metodes, kas mazina šķiršanās sāpes. Tās izmantojamas gan jau šķiršanās laikā, gan arī pēc gadiem, ja joprojām palicis kaut kas neizsāpēts. Tās noder arī zaudējuma gadījumos, kas saistīti ar tuva cilvēka nāvi.

Protams, sākotnēji cilvēks izdzīvos visas krīzes stadijas – šoku, noliegumu, emociju šūpoles ar dusmām, vainas izjūtu, skumjām, bailēm, reizēm paniku un spēcīgu trauksmi, kā arī sērošanu. Pēc tam nāks pieņemšana un risinājumu meklēšana.

Svarīgi ir apzināties, ka emocijas nav jāapspiež, bet jāizdzīvo, jo reaģēt uz nenormāliem apstākļiem ir normāli.  Šķiršanās, nodevība, tuva cilvēka zaudēšana vai kaut kas līdzīgi ārkārtējs, kas burtiski izsit pamatu zem kājām, nav normāla situācija. Tāpēc pirmā šoka, spēcīga pārdzīvojuma brīdī jāzvana cilvēkam, kurš reāli var palīdzēt. Kurš būs gatavs būt līdzās, ar atbalstu, bet arī ar skaidru galvu.

Mans ieteikums ir izmantot iespēju zvanīt uz krīzes palīdzības tālruni – apmācīti konsultanti palīdzēs tikt galā ar pirmo apjukumu, emocijām. Kad būs norunātas vai izraudātas pirmās emocijas, konsultants noteikti pajautās: “Kā jūs varat tagad sev palīdzēt un parūpēties šajā situācijā par sevi? Vai jums ir plāns šai situācijai?” Tie nav tikai vārdi. Tas ir vēstījums pašam sev, ka noteikti būs izeja no šīs bezizejas. Svarīgi ir neiestrēgt pirmajās krīzes stadijās, bet apzināti iet uz risinājumiem.

Psiholoģijā tiek uzskatīts, ka visspēcīgākā dzīves narkotika ir pieķeršanās cilvēkiem. Kad attiecības beidzas, gluži kā narkomānam, kas nesaņem kārtējo devu, sākas lomkas. Vienkāršāk runājot, ir mokoši slikti un sāpīgi. Un vienīgā doma ir, lai tas ātrāk beigtos. Bet ikviena krīze ir jāizdzīvo no sākuma līdz beigām, un tad tā kļūs par iespēju. Lai cik absurdi tas skanētu, bet tik lielas sāpes ir kā dzīves loterijā laimēt dārgu izmeklējumu, kura rezultāti var palīdzēt kļūt psiholoģiski stiprākam, laimīgākam un veiksmīgākam. Tas ir ļoti sāpīgs izmeklējums, kurā no laba prāta nelīdīs neviens, pat topošais psihoterapeits vai psihoterapijas fans. Šķiršanās gadījumā materiāls jau ir gatavs – ir sāpes, kuras izpētot, var iegūt vērtīgas zināšanas par sevi, savām vājajām vietām, un, tās sakārtojot, cilvēks var kļūt stiprs, veiksmīgs un laimīgs.

Sāpīgie āķīši

Pieķeršanās ir kā neredzami pavedieni, kas saista partnerus. Dažādās psihoterapijas pieejās izmanto saišu pārciršanas tehniku, taču šķiršanās gadījumos tā nav tik efektīva, kā mums gribētos, jo ārējā pasaulē šķiršanās akts ir noticis, bet iekšējā ne, tāpēc ir būtiski izpētīt tos āķīšus, kuriem piesieti pieķeršanās diegi. Kad cilvēki attālinās vai šķiras, sāp tieši šie "āķīši". Katrs āķītis ir sava vajadzība, bailes vai paradums. Tāpēc svarīgi katru no tiem atpazīt, sastrukturēt un izstrādāt.

Pirmais āķis ir paradumi. Tā ir nozīmīga daļa no dzīvesveida. Paradums izveidojas jau trīs nedēļu laikā, bet gadu gaitā to ir neskaitāmi daudz, un tie jau ir pārtapuši dzīvesveidā. Kopā ēst, gatavot maltītes, svinēt svētkus, izklaidēties, runāt par būtisko, audzināt bērnus, atpūsties, nodarboties ar seksu, samīļoties, plānot finanses, atvaļinājumus, dzīvi, iet gulēt, pieglausties partnerim, kopīgi mosties, brokastot, izņemt bērnu no bērnudārza, dalīt mājas rūpes…

Ir tūkstošiem paradumu, un smadzenēm tie patīk. No vienas puses, tā zināmā mērā ir laulības rutīna, bet tas dod noteiktību un drošību. Katrs paradums ir kā āķītis jūsu miesā. Kad vecie ieradumi automātiski grib realizēties, bet, saskaroties ar jauno realitāti, tas nav iespējams, tie izraisa sāpes. Jo jauno paradumu vēl nav.

Sliktā ziņa – paradumu ir daudz, tā strādā mūsu smadzenes, psihe. Labā ziņa – tos var aizvietot diezgan ātri, ja notiks apzinīgs darbs, vēlams, ar zinošu speciālistu.  Tomēr jārēķinās, ka arī tad vismaz 21 dienu vajadzēs, lai nostiprinātu jaunu ieradumu jaunajai realitātei.

Tomēr ieradumi nav pati būtiskākā sastāvdaļa šķiršanās sāpēs. Tāpēc laiks izskatīt otru āķi, un tās ir mūsu vajadzības. Kad viens cilvēks aiziet, šis āķis no otra ar gabaliem rauj ārā miesu, jo kopā ar aizejošo cilvēku sabrūk palikušā cilvēka vajadzību pasaule. Lai apjaustu, kuras konkrēti vajadzības apmierināja partneris vai kuras vajadzības tika apmierinātas pārī, var izmantot Abrahama Maslova vajadzību hierarhijas piramīdu.

Cilvēka vajadzības, lai justos labi

Pirmais līmenis jeb pamatlīmenis ir fizioloģiskās vajadzības. Laulības kontekstā tas ir stāsts par dzīves telpu (samaksātiem komunālajiem maksājumiem), siltumu (apkure ziemā mūsu platuma grādos ir ļoti būtiska), pārtiku, seksualitātes realizēšanu, arī vajadzība radīt un rūpēties par pēcnācējiem. Svarīgs ir miegs un veselība. Kā es spēšu viena samaksāt par dzīvokli, ar ko man tagad būs sekss, kā spēšu dzīvot, ja zaudēšu partnera atbalstu, piemēram, ar veselību saistītos jautājumos… Šie jautājumi pirmajā brīdī var būt ļoti sāpīgi, un tie ir vienkārši par izdzīvošanu.

Otrais vajadzību līmenis – drošība. Aizsardzība no briesmām, drošība, tostarp par nākotni, finansiālā, emocionālā, fiziskā, seksuālā. Drošība, ka problēmu gadījumos man ir tuvs cilvēks, kurš man palīdzēs. Drošību vairo arī noteiktība un skaidrība. Un te piepeši – nākotnes nav! Nekā nav! Neko vairs nesaproti. Un tomēr… Ir jādomā, kā saglabāt drošības izjūtu jaunajā realitātē. Sevišķi būtiski tas ir, ja ģimenē aug bērni.

Trešais līmenis – sociālās vajadzības. Tā ir pieķeršanās un mīlestība. Vajadzība piederēt un mīlēt, būt pieņemtam. Dot un saņemt mīlestību, rūpes, realizēt labestību. Ģimene, draudzība, mīlestība, mīļums, intimitāte, komunikācija. Piederība kādai sociālajai grupai. Pēc šķiršanās vai tuvinieka zaudējuma ir ļoti svarīgi būt starp savējiem. Ir jāatrod cits veids, kā piepildīt savas sociālās vajadzības – vai tās būtu biežākas tikšanās ar draugiem, vai jauna kolektīva vai ļaužu kopas atrašana, ar kuru tiek izjusta šī piederība.

Ceturtais līmenis – sociālā atzinība. Tā ir cieņa, pašcieņa, atzinība, sociālais statuss, ietekme, panākumi darbā un privātajā dzīvē, labklājība. Starp citu, katru reizi labā, mīlestības pilnā seksā partneri viens otram atkārtoti apstiprina, ka otrs ir iekārojams un mīlams vīrietis vai sieviete. Bieži vien sociālo statusu demonstrē gan apģērbs, gan smalka automašīna, rotas, izklaides. Skaista un laimīga sieviete blakus vīram ceļ viņa statusu, un arī otrādi – veiksmīgs vīrietis var celt savas mīļotās statusu.

Šķiršanās parasti ir spēcīgs trieciens pašcieņai. Tas nav patīkami, bet arī parāda ceļu darbam ar sevi. Spēcīga, no partneriem neatkarīga pašcieņa palīdz dzīvē izvairīties no daudzām nepatikšanām. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka cilvēks paliek par aizgājušā partnera pamesto ēnu. Ir jāspēj atrast vietu dzīvē, kur jūs vērtē un ciena, ir vērts sakārtot savus ienākumus tā, lai cilvēks pats spētu nodrošināt sev to, kas viņam sniedz gandarījumu un ceļ pašapziņu.

Piektais līmenis ir izzināšanas vajadzības, zināšanu alkas, pasaules labāka un plašāka izprašana. Tie ir ceļojumi un piedzīvojumi. Dažreiz pilnīgi neprātīga rīcība, piemēram, nopirkt biļeti uz nekurieni, un tad jau redzēs, kas tālāk būs, ir vislabākais risinājums. Teiciens, ka no sevis neaizbēgsi, ir pareizs. Bet kas teica, ka jābēg no sevis? Jābēg no situācijas, kas izraisa sāpes.

Sestais vajadzību līmenis – estētiskās vajadzības, lai dzīve būtu harmoniska, skaista un kārtīga. Dažreiz vajag lielu spēku, lai pēc tuvāko nodevības vispār spētu apģērbties. Bet ir jāpierunā sevi. Ir jāmeklē apjukuma miglā tā bākuguns, kas kaut pa metram ved uz priekšu.

Septītais vajadzību līmenis – pašīstenošanās. Personīgā potenciāla īstenošana, dzīves jēgas piepildījums, savu talantu likšana lietā, attīstība, izglītošanās, pašattīstība. Protams, tam visam var neatlikt laika, ja turpmāk daudz stundu jāpavada mazapmaksātā darbā, pelnot mājoklim, pārtikai un elementārām pamatvajadzībām. Katrā atsevišķā gadījumā var būt atšķirīgs šo vajadzību spektrs, un uzdevums ir atpazīt savējās. Bet, tieši pateicoties šķiršanās sāpēm, to ir vieglāk noteikt. Nākamais solis – jāatrod veidi, kā piepildīt savas vajadzības, jo īpaši no zemākajiem vajadzību piramīdas līmeņiem. Labākajā variantā ir jāatrod veids, kā šīs vajadzības piepildīt pašam.

Ja steigsieties meklēt jaunu partneri, kurš būtu tāds pats atbalsta kruķis kā iepriekšējais partneris, tas būtu kā alkohola atkarīgajam nomainīt iecienītāko alkohola marku. Attiecībās, kur ir daudz atkarības, mīlestībai paliek maz vietas. Protams, arī mīlestībā ir sava artava rūpju, bet runa ir par kaut ko būtiskāku – apziņu un pārliecību, ka vajadzības gadījumā cilvēks var tikpat pilnvērtīgi dzīvot arī bez sava partnera. Skan teju neiespējami, jo pašsaprotami, ka daudzas vajadzības ir vistiešākā veidā saistītas ar partneri. Piemēram, dot un saņemt – tā ir gan rūpēšanās vienam par otru, gan mīlestība. Tomēr ir jāatrod jauni veidi, kā šīs vajadzības apmierināt, ir jāizstrādā jauni ieradumi. Ideāli, ja šo savu sāpīgi apdraudēto vajadzību sarakstu var iziet kopā ar psihoterapeitu, kouču vai labu draugu, izdomājot dažādus veidus, kā varētu citādi apmierināt katru savu konkrēto vajadzību. Lai šo variantu ir sākotnēji vairāk un daži pat nereāli, taču tas iestartēs smadzenes meklēt risinājumus. Dažkārt no vairākiem nereāliem risinājumiem sanāk viens reāls. Daži risinājumi nāks viegli, bet daži prasīs ilgāku laiku. Ar to jārēķinās.

Trešā āķīšu grupa – bailes

Bailes palikt vienai, bailes tikt pamestam, bailes būt nevajadzīgai. Parasti bailes ir saistītas ar kādu no vajadzībām. Bet reizēm ir pietiekami atmest bailes, lai atkristu arī kāds no vajadzību āķīšiem, piemēram – man bail, ka neviens vīrietis mani vairs neiemīlēs. Tiklīdz ar prātu sāc analizēt un saproti, ka šīm bailēm nav pamata, atkrīt vajadzība tieši ar konkrēto partneri piepildīt vajadzību būt pieņemtai.

Ne vienmēr loģiska saprašana atbrīvo no bailēm. Šī emocija var izrādīties neapzināts sveiciens no bērnības un kādas toreiz neizprastas un sāpīgas situācijas. Tad laba psihoterapeita vadībā jāizstaigā vecās, sāpīgās atmiņas un jāizdziedē šis zemapziņas augonis. Labā ziņa – tādā veidā var pavērt ceļu daudzu savu dzīves situāciju sakārtošanai.  

Bailes ir stipra emocija, kas mēdz būt arī subjektīva un iracionāla, reizēm tā var bloķēt loģisko prātu. Nav labs risinājums paslaucīt bailes zem tepiķa. Katra emocija ir jāatzīst, jāsaprot, ko labu tā mums ar savu ierašanos grib vēstīt, jāizdzīvo un jāatlaiž.

Vienkāršs uzdevums – sarakstiet uz lapas stabiņā visu to, no kā jūs baidāties šķiršanās situācijā, ieskaitot muļķīgus sīkumus. Pretī katrām bailēm ierakstiet, kā jūs varētu mazināt riskus, par kuriem brīdina bailes, kā varat atrisināt situāciju citādi. Atzīmējiet neizskaidrojamās iracionālās bailes – ar tām vēlams pastrādāt pie psihoterapeita.

Uzskati, kas traucē

Šķiroties parasti tiek pamatīgi iedragāta arī uzskatu sistēma. Piemēram – šis ir vīrietis, ar kuru kopā es nodzīvošu līdz sirmam vecumam. Vai – mans vīrs ir godājams cilvēks, uz viņu varu paļauties it visā. Neviens cits mani nekad neiemīlēs; manā dzīvē būs tikai pilna ģimene; katrai normālai sievietei attiecībās jābūt…; katrs īsts vīrietis…; mīlestība – tas ir…; ja cilvēks mīl, tad…; ģimene – tas ir…; visi vīrieši ir…; visas sievietes ir…; mīlošs cilvēks nekad… Ir jāparevidē uzskati, kas neļauj elastīgi un veiksmīgi pārvarēt šķiršanās periodu. Daudzi uzskati ir gaidas un ilūzijas. Kad tie sašķīst pret skarbo realitāti – esiet sveicinātas, sāpes! Bet arī ilūziju kliedēšanu var uzskatīt par iespēju.  

Sašķīda ilūzija, ka mans vīrietis ir godīgs un uzticīgs? Kā ir, tā ir. Dzīvojam tālāk un izdarām savas izvēles ar šīm jaunajām zināšanām par realitāti. Jāsaprot, ka šis vīrietis bija negodīgs un neuzticams, nevis visi vīrieši. Jāpieņem, ka var būt tā, ka daži ir godīgi vīrieši, bet daži ne. Jāatbild sev, kāpēc tieši ar tevi notika tā, kas bija tas, kas pievilināja šo situāciju. Protams, aizvainotais ego brēc un uzstāj, ka vakardienas taisnība par katru cenu jāiemieso dzīvē. Tas ir tikpat neauglīgi, kā paņemt senas kartes un atbilstoši tām pārkārtot šodienas realitāti. Vai vēl sliktāk – uzmest lūpu kā mazam bērnam un gaidīt, kad pasaulē visi sadosies rokās un, vainas izjūtas vadīti, sāks pārkārtot dzīvi atbilstoši jūsu ilūzijām.

Stenforda Universitātes profesors Roberts Sapoļskis, ilgus gadus pētot paviānus un viņu uzvedību barā, novēroja divu pērtiķu attiecības. Reiz viens no pērtiķiem otram bija sāpīgi iekodis kājā. Pēc neilga laika kāja bija sadzijusi un kodiena sekas nebija manāmas – izņemot tos brīžus, kad sakostais pērtiķis gāja garām kodējam. Lūk, tad sakostais pērtiķis sāka izteikti klibot.

Arī cilvēki mēdz no upura lomas sev gūt labumu un raisīt pāridarītājā vainas izjūtu. Apvainošanās vai upura loma saistās ar sliktu garastāvokli, bēdām, skumjām. Tā daudziem no bērnības ir ļoti ierasta stratēģija, lai saņemtu no vecākiem uzmanību un pažēlošanu, bet reizēm veicinātu vecāku līdzdalību, lai viņi sadod pāridarītājam. Pamestie cilvēki mēdz sociālajos tīklos demonstrēt to, cik ļoti viņi cieš, ievietojot pelēkas vai skumjas profila bildes.

Upuris ir viena no trim Stefana Karpmana trijstūra lomām, kur cilvēki gūst sev labumus, esot kādā no šīm lomām: upura, varmākas, glābēja. Diemžēl šādai attiecību sistēmai ir savas likumsakarības, un patiesu labumu tā nenes nevienai no lomām. Pamesto cilvēku daudzi tiecas pažēlot, bet varmāku – partneri, kas pieprasījis šķiršanos – nosodīt.  Šo lomu spēļu vietā pamēģiniet būt patiess. Pamēģiniet nolaisties līdz pašam dibenam, lai satiktos ar sevi. Un, kas zina, varbūt jūsu patiesais dziļākais cilvēks izrādīsies miera pilns un priecīgs par ikdienas mazajiem priekiem. Upura vai pēc tam arī soģa loma novērš uzmanību un atņem enerģiju sevis sakārtošanai, pilnveidošanai un situācijas vēršanai par patiesi jaunu dzīvi.

Hormonu noslēpumi šķiroties

Cilvēks ir atkarīgs ne tikai no tā, ko viņš domā, bet arī no hormoniem, ko šīs domas izraisa. Savukārt hormoni ietekmē pašsajūtu un veselību vairāk, nekā mums gribētos. Trīs būtiskākie hormoni, par kuriem ir vērts zināt šķiršanās procesā, ir pieķeršanās un maiguma hormons oksitocīns, labsajūtas un miera hormons anandamīds un stresa hormons kortizols.

Kortizols ir tas, kas organismā pasludina karastāvokli. Notiek mobilizēšanās, un visi dzīvībai ne tik svarīgie hormoni tiek nomākti. Ja kortizola izraisīta spriedze kļūst hroniska, parādās izklaidība, bezmiegs, paaugstinās asinsspiediens, cieš veselība. Kā mazināt kortizola izdalīšanos un posta darbus? Pirmkārt, saprast, ka tā izdalīšanos veicina uztraucošu domu kulšana pa galvu. Cik iespējams, piebremzējiet tās un aizvietojiet ar konstruktīvām domām, plānojiet, kā atrisināsiet situāciju. Kortizolu veselīgi sadedzināt fiziskas slodzes laikā muskuļos. Brauciet ar riteni, staigājiet, skrieniet – izvēlieties to slodzi, kas jums ir pa spēkam un kas vakarā dod veselīgu nogurumu un miegu.

Oksitocīns ir hormons, ko bijām pieraduši saņemt ģimenē, taču tā izdalīšanos var samērā viegli organizēt gan draudzīgās sarunās ar cilvēkiem, gan apmīļojot mājdzīvniekus un pat skatoties video ar mīļiem, pūkainiem dzīvnieciņiem.

Anandamīds ir hormons, kas palīdz būt mierīgiem un labvēlīgiem dažādās situācijās, novērš depresiju, sāpes, vairo optimismu. Tā nosaukums nācis no sanskrita vārda ānanda, kas apzīmē svētlaimi vai ideālu laimi. Šo hormonu var saražot, sagādājot lielu slodzi augšstilbiem. Veiciet pietupienus tik ilgi, kamēr muskuļi sāk trīcēt aiz nespēka, un atkārtojiet to trīs piegājienos. Tas liks pastiprināti izdalīties anandamīdam, darīs jūs optimistiskākus, mierpilnākus un laimīgākus.