Ko teikt meitiņai par tēvu, kuru viņa pat neatceras?

Ģimenes portālam Mammamuntetiem.lv raksta kāda bērna mamma: "Man ir 4 gadus veca meitiņa, kura savu tēvu neatceras. Izšķīros no viņa, kad mazā bija 1,5 gadu veca. Šķīrāmies vīra alkoholisma un vardarbības dēļ. Ar vīru pie notāra esam noslēguši vienošanos, ka es atsakos no alimentiem, un viņš nekad neinteresēsies par meitu un nemēģinās viņu satikt līdz pilngadībai.

Un tagad mans jautājums! Meitiņa nekad man nav jautājusi par tēti, ne kur ir, ne kāpēc viņai nav. Bet es saprotu, ka agrāk vai vēlāk jautājumi būs, un nezinu, ko šajā situācijā darīt. Teikt, ka ir, bet dzīvo citur? Viņa ilgosies, domās... Teikt, ka kretīns, arī nevaru, un neko labu pateikt par viņu — nespēju. Vai šādā situācijā nebūtu pareizāk pateikt, ka tētis ir miris? To mazā saprastu šobrīd, jo vairākiem draugiem ir miruši tēti. Un vai tad, kad meita būtu pietiekoši liela, es varētu izstāstīt, kā bija patiesībā, ja nu pēkšņi tēvs sadomātu uzrasties... Kā būtu pareizāk rīkoties?"

Atbild psiholoģe Ineta Tunne:

"Saprotu Jūsu bažas un jautājumu, kas laikus liek meklēt atbildi. Mazi meli - arī „baltie” meli - rada lielu neuzticēšanos. Tā tiešām ir patiesība. Meita varētu vēlāk būt vīlusies arī Jūsos, uzzinot, ka tētis ir alkoholiķis, bet mamma melo.

Katrā ziņā es vienmēr iestājos par patiesību. Jūs varat pateikt tik daudz, cik viņa šobrīd spēj saprast. Piemēram: ka tētis dzīvo citur un viņam ir cits darbs, varbūt cita ģimene. Ka Jums ir dažādas intereses un tāpēc dzīvojat atsevišķi. Bet, kad viņa izaugs liela, ja pati gribēs, varēs pie viņa aizbraukt. Kad viņa paaugsies, Jūs jau varēsiet stāstīt arī par alkohola atkarību, un viņa pati izdarīs secinājumus.

Šaubos vai viņa ļoti vēlēsies ciešas attiecības ar tādu cilvēku. Patiesību zināt ir tiesības katram, nevienam no mums nav ideāla pieredze, taču mēs to esam pieņēmuši un laimīgi dzīvojam tālāk..."