Vieglāk ir iedot tableti, lai bērns guļ... Linda Olte par filmu "Māsas" un tiem, kas gājuši caur bērnunama skolu

Vienai māsai jau pašai ir meita, bet divām jaunākajām paveras iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē. Deviņgadīgā ir laimīga, ka viņai beidzot būs īsta ģimene, bet trīspadsmitgadīgā nolemj atrast bioloģisko māti, kura arī ir... uzaugusi bērnunamā. Linda Olte šo stāstu veidojusi, balstoties uz patiesiem notikumiem. Turklāt viņai pašai ir pieredze darbā bērnunamā un viesģimenes statusā. Saruna notika nedēļu pirms pirmizrādēm.

Divas dienas pēc tās Linda sociālajos tīklos dalījās ar ziņu, ka viņai neplānoti jālido atpakaļ uz Varšavu, uz festivāla noslēguma ceremoniju. Filmai piešķirta galvenā godalga konkursā 1-2, kas veltīts režisoru pirmajām un otrajām filmām. "Māsas" ieguva arī starptautiskās kinokritiķu žūrijas balvu par labāko Austrumeiropas debiju. Noskatoties filmu, nav šaubu, ka citādi nemaz nevarēja būt.

Bez drošās aizmugures

Nopietnu darbu esi paveikusi. Kā tu izturēji, kamēr strādāji pie filmas? Tas varētu būt emocionāli grūti.

Hmm. Zini, kā? Pašā sākumā, kad vispār sāku par to interesēties un klausīties bērnu stāstus, tas viss, protams, bija ļoti emocionāli un bieži pat šokējoši. Bet kopš tā brīža, kad nolēmu, ka taisīšu filmu, tad – un man šķiet, rakstniekiem ir līdzīgi – es jutos kā detektīvā. Katra tikšanās reize ar bērniem, audzinātājiem vai kādu citu stāstnieku bija kā jaunas lapas pāršķiršana.

Bieži šīs tikšanās bija satricinošas, bet katras sarunas laikā jau redzēju un fiksēju, ko tas var dot manam stāstam. Līdzīgi kā dakterim nav laika kreņķēties par pacienta traumu, jo ir jādara savs darbs, lai viņu izglābtu, arī es darīju savu darbu. Esmu daudz dzirdējusi replikas, ka “tu līdi iekšā visā šajā smagajā sociālajā tēmā”. Man šķita svarīgi pieskarties vienam no sabiedrības vismazāk aizsargātajam slānim, ko varbūt savā ikdienas skrējienā izvēlamies neredzēt. Ja kāds viņiem velta tik daudz uzmanības, to nodēvē par drosmi.

Jo kāpēc tu lien kara laukā, kur tevi var ievainot?

Jā. Apmēram tā.

Tātad nenāci mājās uzvilkta vai sakreņķējusies? Vai tiešām tavējie neizjuta to periodu?

Tas, ko manējie varēja just, bija scenārija rakstīšanas posms. Ir brīži, kad rakstot jūtos iestrēgusi, nevaru atrisināt kādu epizodi un tad kļūstu diezgan dusmīga, neapmierināta un nepieejama. Bet tā, ka es pēc kādas tikšanās atbrauktu mājās un būtu baigi sakreņķējusies? Man šķiet, ka nē. Laikam ļoti skaidri sev pateicu, ka tas, ko daru, ko klausos, tas ir filmai. Zini, varbūt man ir iedots talants vai spēja izfiltrēt. Nolikt emocijas malā, lai paņemtu to, kas ir vajadzīgs stāstam.

To sauc par profesionālismu. Kas bija šokējošākais no dzirdētā?

Es pati nāku no tik ļoti... pasaku valstības – mīlošas ģimenes –, ka gandrīz katra tikšanās bija šokējoša. Piemēram, tas, ka meitenīte pārnēsā narkotikas, lai iemantotu savas mammas mīlestību un iedotu mammītei naudu. Kaut ko tādu savā naivajā pasaulē pat nevarēju iedomāties!

Tas ir reāls fakts?

Jā, tas ir reāls fakts, un tas ir izmantots filmā. Vai cita epizode. Ciemojāmies kādā bērnunamā, un bērni man stāsta: “Tur mums ir rotaļu laukums, te ir ierīkots štābiņš, tur ir gājēju pāreja, un tur pirms divām nedēļām to un to nobrauca, bet tur mums ir smilšu kaste.” Viņi pilnīgi bez emocijām pasaka kaut ko manā uztverē ārkārtīgi traku kā neko sevišķu. Tāpēc katra tikšanās man bija kā tāds “oh!”, kas iesit pa smadzenēm.

Teici, ka esi augusi pasaku valstībā. Arī galvenās lomas tēlotāja televīzijas raidījumā par filmas tapšanu vairākkārt uzsvēra, ka viņa nepazīst neko tādu, kas notiek ar filmas varoņiem. Bet jums tomēr ir izdevies izstāstīt šo stāstu. Kā tas ir iespējams?

Var jau būt, ka tikai tā tas ir iespējams! Ka, tikai no malas paskatoties, var šo stāstu izstāstīt. Varbūt tie, kas paši to izdzīvojuši, pat nevarētu. Piemēram, esmu piedzīvojusi šķiršanos, bet es nevarētu uzreiz pēc gada rakstīt, kā man gāja, šķiroties ar vīru. Tagad, kad pagājuši jau piecpadsmit gadi, sāku sevi pieķert pie domas, ka mani interesētu izveidot savu kinostāstu par šķiršanos pieredzi. Jo šobrīd uz to raugos bez emocijām. Ir jābūt tam attālināšanās momentam, lai varētu paskatīties objektīvi.

Vienā intervijā teici, ka bērni labprāt atklājas, jo viņiem nav ar ko par to parunāt. Tas ir baiss fakts. Ka nav ar ko parunāt.

Jā, ir milzīgi daudz nodarīts pāri šiem bērniem tieši tādā ziņā, ka viņiem nav tā viena cilvēka – viņa uzticības personas, ar ko vispār runāties. Bērnunamā ir viss: audzinātājas, logopēdi, psihologi, viņi ir labi paēdināti un apģērbti varbūt pat labāk nekā bērni ģimenēs, bet viņiem pietrūkst tāda viena pieaugušā, kāda mājās mums ir mamma vai tētis. Bez šīs drošās piesaistes cilvēks īsti nevar attīstīties un augt. Tāpēc tas aiziet tādā kā ķēdītē, ka vēlāk bērns pats nemāk veidot attiecības. Arī filmas māsu mamma Alla ir augusi bērnunamā.

Viena no filmas prototipiem – Madara, kura kopš četrpadsmit dienu vecuma uzaugusi bērnunamā, televīzijas raidījumā, runājot par šo tēmu, teica, ka šausmīgi ir tas, ka par šiem jautājumiem lemj cilvēki, kas paši neizprot, ko tas nozīmē.

Ar Madaru esam daudz tikušās, daudz kafiju dzērušas, visu ko viņa man ir stāstījusi. Piemēram, kad bērnunama bērni iet uz veikalu, tad, simts punkti, viņi kaut ko nozog. Kaut vai sīkumiņu. Tagad man ir skaidrs, kāpēc tā notiek, bet tad, kad viņa dalījās ar savu dzīvesstāstu, mana reakcija bija: ārprāts, ārprāts! Madara man arī teica, ka neuzticas pilnīgi nevienam. Arī viņai ir bijusi viesģimene un forši cilvēki apkārt, tomēr nostiprinājusies tā bērnunama skola, ka var paļauties tikai uz sevi. Ja agrīnā bērnībā neesi saņēmis drošās piesaistes cilvēku, pēc tam ir ļoti grūti, ļoti nopietna terapija vajadzīga.

Viesģimene tomēr nav krustmāte Cēsīs

Esmu dzirdējusi, ka šie bērni stipri pieķeras – vai nu kādam no skolotājiem, vai mediķiem, vai sociālajam darbiniekam. Tātad viņi pieķeras tam, kurš klausās?

Protams. Mana varone pieķeras sunim.

Atkal šoks, tātad neviens cits viņā neklausās... Vai tie bērni, ar kuriem runājies, nemēģināja pieķerties tev? Jo tu klausījies, tevi tiešām interesēja, kā viņiem klājas.

Šķiet, mēs uzreiz mēģinājām novilkt robežas. Sākums bija tāds, ka mēs ar operatoru Aleksandru Grebņevu vairākas reizes braucām uz bērnunamiem, kur veidojām kino meistarklases. Kopā filmējām, bērni varēja spēlēt dažādas lomiņas, paši samontējām – viņiem tas bija īpašs piedzīvojums. Es pa to laiku vēroju bērnus un viņu attiecības. Sākumā man bija ideja, ka taisīšu dokumentālu filmu par brāli un māsu, kurus grib adoptēt uz Ameriku.

Kad vēl bijām procesā, kad domājām, kā to attīstīt, tieši tad darbinieki izteica bažas, ka bērni varētu mums ļoti pieķerties. Un to es saprotu. Varbūt man ir palīdzējis tas, ka pašai ir bijis viesģimenes statuss – vienu gadu draudzējos ar bērnunama bērniņu. Toreiz ļoti skaidri teicu: es nekad nebūšu tava mamma, mēs būsim draugi. Un tā arī bija. Varbūt šis iepriekšējais treniņš kaut kādā ziņā ir palīdzējis, strādājot pie filmas.

Tieši šo tev gribēju jautāt. Kā tas ir bērnam – zināt, ka viņš te, pie šiem cilvēkiem, nedrīkst iesakņoties, viņu te līdz galam nepieņems? Vai tā nav pāri darīšana bērniem?

Domāju, ka ne, jo tā ir draudzēšanās. Varbūt trīsgadniekam nebūtu skaidrs, bet tiem, kam ir desmit un vairāk gadu, ir ļoti vērtīgi zināt, ka viņiem tur, ārā, kāds ir. Ka viņš kādam drīkst piezvanīt, ka dzimšanas dienā mēs kaut ko kopā varam saorganizēt. Viesģimene nenozīmē, ka viņš nāk pie manis dzīvot, bet mēs kaut ko regulāri darām kopā – es viņam esmu pieejama. Tas tāpat, kā es zinu, ka man ir krustmāte Cēsīs.

Krustmāte Cēsīs tev ir vēl šodien un būs rīt, kamēr bērnam, kad beidzas viesģimenes statuss, tu vairs neesi pieejama.

Tas jau nav kā akmenī cirsts – vairs nebūšu pieejams. Kad pieaugušais kaut ko tādu vispār nolemj darīt, skaidrs, ka viņš nedomā: “Es tagad mēnesi parotaļāšos.” Es gribu cerēt, ka tā nav. Šo statusu jau arī nepiešķir kuram katram. Es tomēr domāju, ka tas ir būtiski, ka bērnam kāds ir. Arī ar draugiem taču kādā dzīves periodā esam tuvāki, kādā attālināmies.

Lemj tie, kas vispār nesaprot

Saeima 2021. gadā samazināja to valstu skaitu, uz kurām drīkst adoptēt bērnus no Latvijas bērnunamiem. Savus bērnus tagad drīkstam sūtīt uz Krieviju, Moldovu, Kirgizstānu, Uzbekistānu, Ukrainu, Poliju, Baltkrieviju, Igauniju un Lietuvu. Gribas kliegt: ko jūs darāt?! Varbūt pēc 24. februāra no šā saraksta ir izņemta ārā vismaz Krievija un Baltkrievija?

Nav. Nē. Iedomājies?! Es arī biju šokā, man arī par to sāp sirds. Tas tiešām ir tik absurdi! Pat uz Eiropu – uz Somiju vai Itāliju – nē, nedrīkst! Painteresējos, cik bieži kāds ir adoptējis uz Krieviju. Izrādās, reāli tas nenotiek. Varbūt vienreiz desmit gados kāda vecmāmiņa ir paņēmusi mazbērnus, tas arī viss. Grūti izrunājumā jēdziena – deinstitucionalizācija – uzstādījums ir bijis cēls un skaists, taču par to, cik viegli vai grūti ir atrast pastāvīgu un ģimenisku vidi bērnam ar uzvedības vai funkcionāliem traucējumiem, pusaudzim, lielākai brāļu un māsu grupai, publiski vairs neviens nerunā.

Kad vēl domāju par dokumentālo filmu, sekoju brālim un māsai, kuriem radās iespēja augt ģimenē Amerikā. Brālis aizbrauca, bet māsa izvēlējās palikt. Joprojām abu dzīvei sekoju līdzi un redzu, ka māsa fotografējas pusplika zem tilta ar pieaugušiem vīriešiem, bet brālis no ļoti neirotiska bērna, kas bastoja skolu un kāvās, ir kļuvis par jaunu, motivētu cilvēku – labi mācās, jāj ar zirgiem, spēlē futbolu...

Dziedināts.

Tieši tā, ģimene dziedina. Tāpēc tie, kas aizliedza adopciju uz ASV... Es gribu cerēt, ka tur tiešām bija kaut kas ļoti būtisks, kāpēc to vajadzēja darīt, bet arguments, ka paši varam parūpēties par saviem bērniem, manuprāt, neiztur kritiku. Kurš Latvijas iedzīvotājs, kas pats sitas pa savu dzīvi, ir gatavs adoptēt traumatisku pusaudzi vai bērnu ar funkcionāliem traucējumiem? Tie ir daži, uz pirkstiem saskaitāmi cilvēki.

Pārsvarā mūsu adoptētāji grib nesen dzimušu un veselu bērniņu. Bet ārzemju adoptētāji primāri adoptēja tieši pusaudžus, bērnus ar funkcionāliem traucējumiem vai brāļu un māsu grupas. Atceros stāstu tieši par to puisi, kuru adoptēja uz Ameriku. Gadu pirms potenciālās adopcijas viņi abi ar māsu brauca uz mēnesi ciemos pie amerikāņu ģimenes, bet pa ceļam pazuda koferis, kurā bija zāles. Maiss medikamentu, lai varētu kontrolēt visas viņa neirozes. Ko nu lai dara? Bet viņam viss bija labi – visu mēnesi iztika bez zālēm, nebija nekādu neirožu.

Aktrise Elita Kļaviņa, kas filmā atveido bērnunama direktori, vienā no epizodēm galvenajai varonei Anastasijai saka: “Tu taču negribi sākt dzert zāles.” Izklausās pēc draudiem.

Tā ir. Man bērni ir stāstījuši, ka viņiem uz vakaru vienkārši iedod nomierinošo tableti. Viņi bieži lūgušies, lai nedod septiņos vakarā, lai viņi var noskatīties kādu televīzijas raidījumu vai filmu. Jo, ja viņi to iedzer, uzreiz aizmieg. Vieglāk ir iedot tableti, lai bērns guļ, un tikmēr mierīgi apdarīt darbus nekā risināt viņa problēmas.

Nemitīgā zāļošana taču atstāj sekas uz mentālo un fizisko veselību.

Noteikti atstāj. Smadzenes taču vēl tikai veidojas. Tieši tāpat redzu aizliegumu adopcijai uz ārvalstīm – vieglāk ir nogriezt kā ar nazi un – “problēmu vairs nav”. Tagad daudziem mūsu bērniem nemaz nav iespējas nokļūt ģimenē. Tas man ļoti sāp, bet jaunā Saeima varbūt pārskatīs. Varbūt aizdomāsies, kas notiek ar bērniem pēc tam, kad viņi it kā var sākt savu dzīvi. Statistika diemžēl ir nežēlīga, jo lielākajai daļai bērnunamu puišu pēc tam ir saistība ar krimināllietām, bet meitenes pārdod savu ķermeni. Tāpēc, jo ātrāk mēs viņus izraujam no bērnunama, jo lielāka cerība, ka viņi kļūs par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem ar motivāciju kaut ko darīt.

Pirms pāris gadiem, kad pievērsies šai tēmai, Latvijas bērnunamos bija 1200 bērnu, tagad tikai pieci simti. Kur palikuši pārējie, ja adopcija uz ārzemēm nav atļauta?

Tas tiešām ir labs jautājums. Es arī nezinu, kur palikusi puse bērnu, ja konkrētajā bērnunamā, kur joprojām braucu ciemoties, dzīvo tie paši bērni, es viņus visus pazīstu. Tikai nams vairs nesaucas bērnunams, bet bērnu un jauniešu māja. Tie paši bērni un tās pašas istabiņas.

Arī es esmu sekojusi “labajai fejai” deinstitucionalizācijai, un rodas aizdomas, ka nauda iztērēta, bet reāli notikusi tikai izkārtnes maiņa.

Saprotu, ka viņus mēģina likt audžuģimenēs, bet te parādās cita problēma. Noteikti kādam arī veicas ar foršu audžuģimeni vai mūsu pašu adoptētāju ģimeni. Vairākas tādas pazīstu un nevaru teikt, ka viss ir slikti, protams, ka ne! Bet problēma, ko redzu, ir tāda, ka audžuģimenē bērns ir tikai uz laiku. Viņus tur ieliek, pieaugušajiem kļūst grūti, netiek galā, un pēc pāris mēnešiem bērnus pārliek citur, citā mājā, pie citiem cilvēkiem. Pēc tam atkal pie citiem. Tas arī ir nenormāli traumatiski bērniem.

Bērns nav augs, ko var pārstādīt no vienas dobes citā!

Vai ne? No malas skatoties, man ir sajūta, ka – jā, mums ir šis šķietami pareizais deinstitucionalizācijas plāns, kas nozīmē, ka Latvijā vairs nebūs bērnunamu. Bet kas reāli ar tiem bērniem notiek? Kas reāli notiek ar personālu? Ciemojoties bērnunamos, kamēr runāju ar direktori, nemitīgi zvana telefons – par dažādām atskaitēm, kaloriju uzskaitījumu... Viņai vispār nav iespējas pievērsties bērniem. Zinu direktori, kas vienkārši izdega, jo tā birokrātija ir tik milzīga!

Bērnunamā, kur bieži ciemojos, agrāk ēdienu atveda, tagad audzinātājām pašām jāgatavo bērniem maltītes – tā ir deinstitucionalizācijas plāna sastāvdaļa, lai radītu māju sajūtu. Bet darbinieces jau tā knapi tiek galā ar pienākumiem, tagad viņām vēl steigā jātaisa ēst. Nekāda kopīga darbošanās lēnā garā un harmoniski, kā mēs varētu iedomāties, tur nesanāk. Es jūtos kā bērnu advokāte, bet... vai tiešām viss, ko darām, it kā cēlu mērķu vadīti, ir bērnu labākajās interesēs? Visu laiku iemirgojas “sarkanās lampiņas”, ka nav par to pārāk liela pārliecība. Jo kāds “no septītā stāva“ nolemj, kā vajadzētu, bet vai kāds vispār ir aizgājis paskatīties, kas notiek īstenībā?

Ne velti Madara teica: lemj tie, kas vispār nesaprot, kā tur ir. Vai viņi – no septītā stāva – konsultējas ar tiem, kam bērnunams ir ikdiena?

Zinu, ka ir daudz cilvēku no bērnunamu sfēras, kas ir mēģinājuši skaidrot sistēmā notiekošo. Ir tāda biedrība Sistēmas bērni, kur Madara darbojas. Arī viņa gāja uz Saeimu, uz sēdēm un mēģināja skaidrot no savas perspektīvas, bet tas ir bijis kā pret betona sienu.

Piedzīvot, ka arī debesis palīdz

Mēs līdz šim runājām par sociālām tēmām, parunāsim tagad par mākslu – par filmu. Tajā ir ģeniāla epizode ar spoguļstiklu.

Jā, tā ir epizode, kad trīspadsmitgadīgās Anastasijas mamma pēc meitas apciemojuma bērnunamā dodas prom. Anastasija pa logu noskatās uz mammu, bet, tā kā bērnunamā ir spoguļstikli, viņa atspulgā piekārto frizūru – savu meitu viņa neredz.

Visticamāk, šī epizode nebija ierakstīta scenārijā, bet ienāca prātā tad, kad ieraudzīji spoguļstiklus. Kā jau bieži notiek kino.

Nē, tas ir izdomāts, bija ierakstīts scenārijā, un tos spoguļstiklus mēs taisījām. Patiesībā sākumā, kad vēl nebijām izdomājuši, kur tā māja – bērnunams – būs, gribēju to uztaisīt ielas malā, kur ir autobusu pietura, cilvēki visu laiku stāv un gaida vai iet garām, bet nemaz nenojauš, kas ir aiz tiem spoguļstikliem. Galu galā atbilstošu ēku atradām Juglā. Nams, kurā filmējām, ir iekļauts starp bloku mājām, kur cilvēki dzīvo savu dzīvi, un pa vidu – šis bērnunams.

Tas ir reāls bērnunams?

Nē, mēs to izveidojām. Tā bija jaunbūve, kurā bija neizpārdoti dzīvokļi. Divus pielāgojām savām vajadzībām, mākslas departaments Lauras Dišleres vadībā uzbūvēja bērnunama vidi. Starpsienas, protams, bija gandrīz no papīra, bet kino jau tas der.

Varbūt bez spoguļstikliem bija vēl kāds atradums, par ko tu priecājies un vari lepoties – tas ir mans?

Tādi droši vien ir vairāki. Man vispār ļoti, ļoti patīk kaut ko izdomāt un tad piedzīvot, ka arī debesis palīdz. Mums ir epizode, kur Anastasija aiziet ciemos pie mammas, bet situācija ir tāda, ka viņai pa logu jālec ārā. Un viņa izlec, savāc savas mantiņas, vienās zeķēs iet pa ielu, un tieši tad pabrauc garām ātrā palīdzība ar bākugunīm. Tajā brīdī visiem filmēšanas grupā pārskrēja skudriņas, jo tas nebija izdomāts, nebija ierakstīts scenārijā, bet tai ainai tik ļoti palīdzēja.

Nejauši pabrauca garām?

Nejauši, jā. Režisora asistents Gatis Ungurs tad teica: “Klausies! Man liekas, tev kāds no augšas palīdz.” Atceros vēl vienu brīnumainu sagadīšanos. Anastasijas lomai pieteicās vairāk nekā pusotra tūkstoša meiteņu. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka Emma Skirmante ir īstā, jo viņa nav samaitāta ar TikTokiem, viņai piemīt atraisītība, dabiskums. Uz vienu no klātienes sesijām Emma atnāca ar savu melno suni, jo viņa bija braukusi pa taisno no laukiem. Protams, viņa nezināja, ka mums scenārijā būtiska loma ir arī melnam sunim no patversmes, ar ko Anastasija sadraudzējas. Šādos brīžos ir skaidrs, ka nav ko ilgāk domāt – šī ir īstā meitene! Es ticu, ka tad, ja dari kaut ko sirds, tad debesis palīdz.

Operators Aleksandrs Grebņevs teica: “Pārkāpām daudzus filmēšanas standartus.” Kā tieši jūs tos pārkāpāt?

Nezinu, ko viņš ar to domāja! Mums galvenais uzstādījums bija, ka visu laiku esam ļoti tuvu galvenajai varonei. Varbūt to Saša domāja? Jo mani bieži vien pilnīgi nemaz neinteresē atrādīt vidi, kur mēs atrodamies. Vai, ja galvenā varone sarunājas ar pieaugušo, mierīgi varam neparādīt viņa seju. Piemēram, mūsu brīnišķīgā, leģendārā aktrise Indra Briķe spēlē bērnunama audzinātāju. Vienā ainā ir redzams viņas ķermenis, bet seja ne.

Gribēju saglabāt jutību – ar kameras vieglu elpošanu parādīt Anastasijas iekšējās sajūtas. Tas bija konceptuāls lēmums, ka mēs neuztraucamies, ja kaut ko fonā skaidri nevar redzēt. Citreiz pārdzīvoju, ka mākslas departaments brīnišķīgi uzbūvējuši, domājuši par detaļām, bet es to neņemu vērā. Bet, ja jūtu, ka vajadzīgs tuvplāns un videi jābūt tikai nojaušamai, tad tā arī jādara.

Ko tev ir interesanti darīt mākslā?

Man ļoti patīk stāsti. Stāsti tieši no dzīves. Vispār pieķeru sevi pie domas, un tev kā rakstniecei droši vien ir tāpat, ka, piemēram, sēdi rindā pie daktera un kaifo no nejauši noklausītām sarunām. Ne tik sen biju slimnīcā uz procedūru. Sūdzējos vīram, kāds man briesmīgs ēdiens un cik viss slikti, un tad palātā ienāk romu sieviete, un... Tas bija tik interesanti! Pirmām kārtām uzreiz visas palātas biedrenes neuzkrītoši noslēpa maciņus zem spilveniem. Tas ir par mūsu aizspriedumiem. Bet šī brīnišķīgā kundze bija kā no citas pasaules. Viņai viss šeit, slimnīcā, likās tik brīnišķīgi! “Šeit nav tarakānu! Un cik labi baro!” viņa priecājās. Pēkšņi sajutu, cik kolosāli, ka man ir dota iespēja satikt šādu sievieti tik tuvu, kuru citādi, iespējams, nekad nebūtu sastapusi. Atceros, ka kinorežisors Ansis Epners mūs studiju laikā mācīja, ka jābūt mazam blociņam, kurā pierakstīt idejas un novēroto, jo režisoram acis jātur vaļā. Mans telefons ir pilns ar piezīmēm, kas varbūt kādreiz noderēs.

Un kas tev šķiet ikdienišķs mākslā, literatūrā, filmās?

Mani laikam vispār neinteresē tas, kas nav īsts. Ja jūtu, ka stāsts ir sakonstruēts, es drīzāk sadusmojos. Man patīk līdz kaulam īsta, godīga māksla. 

Tava mamma (televīzijas režisore Ilze Bētiņa – Red.) ir redzējusi "Māsas"?

Mammai ļoti patīk, viņa ļoti priecājas un lepojas. Viņa visu laiku man saka: “No kurienes tev tas viss nāk?” “Kā no kurienes? No tevis un no tēta,” atbildu. (Lindas tētis Andris Bētiņš bija TV operators un režisors ­– Red.) Īstenībā vīrs un mana mamma vienmēr ir pirmie, kam rādu savu darbu pirmo montāžu. Uz viņiem es pārbaudu, kā stāsts strādā.

Filmas pasaules pirmizrāde notika agrāk, nekā to skatījāmies Latvijā.

Jā. Pasaules pirmizrāde notika Varšavas kinofestivālā 18. oktobrī, pēc divām dienām – Rīgā. Šogad pirmo reizi Latvijas vēsturē pēc Rīgas Starptautiskā kinofestivāla iniciatīvas tiek gatavots filmas audioapraksts, lai to varētu baudīt arī vājredzīgie cilvēki. Pasaulē šāda prakse nav nekas neparasts, un daudzās Eiropas valstīs audioapraksti kinoteātros ir pat obligāti. Es ļoti priecājos, ka mūsu kino vide arī kļūst iekļaujošāka.

Pēc pirmizrādēm filma jau uzaicināta piedalīties Ņujorkas Baltijas filmu festivālā, arī Londonas Baltijas filmu festivālā un Lībekas kinofestivālā, tā ka tiešām esmu ļoti laimīga, ka filma sākusi savu dzīvi.