14.februāris ir ne tikai Visu mīlētāju, bet arī Draugu diena
Kura sieviešu kārtas pārstāve gan nav gribējusi kaut uz brīdi justies kā Pelnrušķīte, kad princis viņas dēļ atraida visas mātes meitas un galma dāmas, vai Bella, kad Edvards visas skolas priekšā apliek viņai roku ap pleciem, vai varbūt Kerija brīdī, kad Lieliskais vīrietis Parīzes naktī viņai saka: “Tu esi mana vienīgā!”. Un galvenais, kurš gan atteiktos apprecēties un dzīvot laimīgi, un nomirt vienā dienā?
Valentīna diena ir mūsu iespēja apvienot abas šīs lietas – iemīlēšanos un pasaku - un izspēlēt savu scenāriju. Tie, kuriem fantāzija ir bagātāka, rada paši savus sižetus, tie, kuriem nabadzīgāka – pašpiko filmās un grāmatās. Te lieks nav arī labā burvja tēls – pats Svētais Valentīns. Un nepavisam nav svarīgi, kas viņš īsti bija, jo uz šo jautājumu godīgi jums neatbildēs neviens senais vēstures avots. Tas, vai viņš nelegāli laulāja Romas Impērijas kareivjus vai ne, uz mūžīgiem laikiem paliks miglā tīts. Varbūt taisnība ir leģendai, ka būdams par savu pārliecību ieslodzīts cietumā, viņš iemīlējies cietumsarga meitā, kurai adresētās vēstules parakstījis “Tavs Valentīns”.
, ka 498.gadā Pāvests Gelasijs 14.februāri pasludināja par romantiskās mīlestības un mīlētāju svētkiem – Valentīndienu, tādā veidā ļaudīm liekot aizmirst no praktiskā viedokļa daudz saprotamāko un piezemētāko romiešu auglības festivālu Luperkālijas, kura ietvaros tieši šajās dienās notika visām pagānu tautām raksturīgie auglības rituāli un vīrieši un sievietes tika salozēti pa pāriem, kuri bieži vien pēc tam arī izveidoja ģimenes. (Zīmīgi vai varbūt ironiski, bet Viduslaikos šo dienu uzskatīja par Putnu pārošanās dienu.)
Lai kā tur arī būtu, svētku nekad nav par daudz, it sevišķi, ja tos izprot un svin atbilstoši to būtībai. Ir jābūt pilnīgam ciniķim, lai nejustu zināmu aizkustinājumu, raugoties, kā šajā dienā kāds sešpadsmitgadnieks centīgi stiepj savas dāmas rozā rokassomiņu, kamēr viņa pati, ar neslēptu pārākuma sajūtu noraugoties uz pasauli, nes sarkanu rozi. Protams, ja šo vai arī kādu no filmām nočieptu klišeju izpilda trīsdesmit un četrdesmitgadnieki, efekts var būt arī pilnīgi cits. Tāpat kā, ja kaislīgā mīlestībā viens otram atzīstas sākumskolas audzēkņi.
Starp citu, Ziemeļeiropā
ir vēl viena ļoti simpātiska nozīme – tā ir Draugu diena. Iemīlēšanās raksturīga iezīme ir tāda, ka tā nāk un aiziet, bet kurš ir tas, kas uzklausa mūsu sajūsmas pilnos pastāstiņus par to, cik satriecoši kolosāli romantiski viss notiek, un sniedz morālo atbalstu, kad viss ir beidzies? Protams, tie ir mūsu draugi.
Sanita Plātere
Avots: Ecomedia.lv / Foto: CC0 Public Domain
