Puikas uzliek pārbaudījumu, meitene ēd bez sāta - audžuģimenes atklāts stāsts par ikdienu ar trīs audžubērniem
Divi brāļi – Alens un Emīls – un viņu mazā māšele Enija jau gandrīz divus gadus par savām mājām sauc Vaivodu ģimenes skaisto mitekli Ozolniekos. Izaudzinājuši divas savas meitas, Dzintars un Gita saprata, ka vēlas dot mājas kādai mazai sirsniņai, kura tikusi sāpināta un kādu iemeslu dēļ nokļuvusi aprūpes iestādē.
Sarunā ar Mammamuntetiem.lv abi gan atzīst, ka uzreiz par trīs bērnu uzņemšanu ģimenē viņi nebija pat iedomājušies, taču, saņemot ziņu, ka mājas vajadzīgas trim vienas ģimenes bērniem, šaubu nebija – mazos cilvēkus nedrīkst šķirt!
Alenam ir 10, Emīlam 7, bet Enijai 4 gadi. Sekojot priekšrakstiem, Dzintars un Gita bērniem tā arī teikuši, ka ir audžumamma un audžutētis, un puiši abus tā arī dēvē. Vien mazā Enija, kura audžuģimenē pavadījusi teju tikpat ilgu laiku, cik ar saviem bioloģiskajiem vecākiem, Gitu sauc par mammu.
Lai gan bērni šajā laikā vairākkārt tikušies arī ar saviem vecākiem, meitene par savējiem sauc tagadējo – audžuģimeni. Arī zēni iedzīvojušies, un Alens pat ieviesis ģimenē jaunu tradīciju – puisis ir kaislīgs makšķernieks, tāpēc līdz šim sev svešo nodarbi tagad iepazinis arī Dzintars un mazliet pārējie.
“Man taču jāatbalsta puika, tāpēc vedu viņu makšķerēt un pats arī, protams, iesaistos šajā aktivitātē,” viņš smej un atklāj, ka patiesībā pavisam nesen uzzinājis par izturēto pārbaudījumu, ko abi brāļi viņiem esot sagādājuši, ierodoties ģimenē:
“Puiši pastāstīja, ka viņi bija norunājuši sākumā mūs vērot un tad izdomāt, vai mūs izvēlēties, vai ne. Pārbaudes laiks esot bijis apmēram divas nedēļas.
Pirmajās divās dienās viņi maz runāja un vairāk komunicēja ar zīmju valodu. Taču – izturējām pārbaudījumu! Sanāk, ka ne tikai mēs izvēlējāmies puikas, bet arī viņi mūs.”
Gita piebilst, ka sākotnēji arī Enija sagādājusi pamatīgu pārbaudījumu –
meitenīte tik ātri un daudz rija ēdienu, ka pēc tam katrreiz vēma.
“Laikam viņa kā mazākā iepriekš bija spiesta tā darīt, lai izdzīvotu, jo vecākie bērni ātrāk ēda un viņai mazāk palika,” spriež sieviete un tad atplaukst sirdssiltā smaidā – viņa zina, ka tagad bērni beidzot jūtas mierīgi un viss ir labi.
Sarunas laikā ar Mammamuntetiem.lv abu audžuvecāku acīs visu laiku lasāmas divas izteiktas emocijas – sāpe par to, ko šiem bērniem nācies piedzīvot, un sirdssiltums, kas mijas ar prieku un pateicību, kad tiek runāts par izmaiņām, kādas ir acīmredzami notikušas pie trijotnes un jo īpaši ar abiem brālīšiem.
Kā jums radās doma kļūt par audžuvecākiem?
Dzintars: Tas nebija spontāns lēmums. Mums kādu laiku bija doma, ka gribētu dot iespēju kādiem bērniem augt ģimeniskā vidē. Vienā brīdī sākām pētīt, kādas ir iespējas, un sapratām, ka tieši audžuģimenes statuss mums varētu būt piemērotākais. Atradām organizāciju “Tilts”, kas palīdz iegūt nepieciešamās zināšanas. Apmācību kurss bija ļoti labs, jo visi lektori paši ir arī praktiķi – vai nu adoptējuši kādu bērnu vai pašiem ir audžuģimenes statuss. Mums bija labs ieskats, ko tas nozīmē realitātē, jo uzzinājām ne tikai rožaino teoriju, bet arī visu skaudro pusi.
Tāpat apmācību programmā iekļauta prakse – varēja ar jau esošām audžuģimenēm kopā pavadīt divas pilnas dienas vai arī doties uz kādu no bērnunamiem. Mēs izvēlējāmies otro variantu.
Bijām Rīgas aprūpes centrā, kur uzturas bērni ar īpašām vajadzībām. Man tas bija emocionāli liels pārdzīvojums, redzot bērnus, kuriem kaut kas nefunkcionē, un tu esi viņam kājas, rokas. Sapratām, ka tam gatavi gluži neesam, jo uzņemt šādu bērniņu vajadzīga daudz lielāka kapacitāte.
Gita: Man patika, ka kursos bija pārstāvēts plašs speciālistu loks – bija pārstāvēta gan bāriņtiesa, gan adoptētāji, gan audžumamma un sociālie darbinieki. Tās ir realitātei ļoti pietuvinātas apmācības, kas kopumā ilga apmēram pusgadu, taču mācījāmies tikai nedēļas nogalēs, jo abi esam strādājoši. Es esmu ārpakalpojumu grāmatvede, Dzintars ir finansists.
Kā jūs satikāt savus uzņemamos bērnus?
Gita: 2020. gada martā ieguvām audžuģimenes statusu un no tā brīža mums varēja sākt piedāvāt bērnus, kuriem vajadzīga ievietošana audžuģimenēs. Sākumā domājām, ka mums pašiem jāskatās, kur tie bērniņi ir, bet apmēram pēc nedēļas vai divām saņēmām zvanu, ka nepieciešamas mājas trīs bērniem. Tā mums bija negaidīta ziņa – tik daudz bērnu uzreiz, un es nemaz neaptvēru, ka viņi ir dažādos vecumos ar dažādām vajadzībām, dažādiem apģērbu un apavu izmēriem utt. Sajūta bija kā ātrvilcienā.
Mums mācībās ieteica, ja ir iespējams, pirmo mēnesi paņemt atvaļinājumu, un mēs tā arī darījām.
Dzintars: Pirmā tikšanās ar bērniem mums bija Zoom platformā, jo nesen bija sākusies pandēmija. Tā mēs vienā pusē, viņi otrā – malās sēž divi puisīši un pa vidu viena maza meitenīte.
Kādas bija sajūtas?
Gita: Tas ir ļoti emocionāli. Šajā gadījumā bērni bija februārī izņemti no ģimenes un jau pāris mēnešus atradās kristīgā aprūpes centrā. Bāriņtiesa meklēja viņiem audžuģimeni. Cits citam stāstījām, ko darām, bērni bija iemācīti lūgt Dievu, lasīt Bībeli, un vecākajam puikam bija iepatikušies Bībeles stāsti. Viņš jautāja, vai mums mājās ir Bībele. Alenam ļoti patika saņemt apstiprinošu atbildi.
Saruna noslēdzās ar mums ļoti negaidītu jautājumu, jo vecākais puika pajautāja: “Kad mēs varēsim pie jums braukt?!”
Izslēdzām datoru un ar vīru runājām – ja tiešām tā viss pašķiras, tad ļaujamies un ejam soli pa solim. Pandēmijas laikā sākām kārtot dokumentus, pāris reizes aizbraucām pie viņiem uz aprūpes centru.
Dzintars: Telpās jau neļāva iet, bet ārā pa tuvāko teritoriju kopā ar audzinātājām pastaigājām. Mazajai meitenei bija tikai divi gadi. Domāju, viņa nemaz neaptvēra, kas notiek.
Kāds ir bērnu statuss? Viņi pie jums ir tikai uz laiku, ja?
Dzintars: Viņiem nupat tikai bija galējā lēmuma pieņemšana tiesā, un vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības. Pērn bāriņtiesa pieņēma šādu lēmumu, bet civiltiesa notika tikai šī gada jūnijā. Tagad gaidām ko teiks bāriņtiesa, kas notiks tālāk.
Vecākiem ir ļauts sazināties vai pat apciemot savus bērnus audžuģimenēs?
Gita: Sākumā jau atbildīgās iestādes vecākus ļoti skubināja meklēt kontaktu ar saviem bērniem, bet mazajiem emocionāli tas bija ļoti grūti. Pēc tam katrreiz vajadzēja daudz laika pavadīt ar viņiem, lai viss atkal ieietu ritmā un viņi adekvāti rīkotos.
Vai bērni vēlas redzēt savus vecākus, runā par viņiem?
Gita: Mēs jau vienmēr neitrāli izturamies un viņi uztver, ka tie ir viņu mamma un tētis. Tagad, kad pavisam reti tiekas...
Vienā reizē, kad Dzintars ar bērniem brauca tikties ar viņu vecākiem, mazā meitene brīnījās, kas par mammu, pie kuras brauc.
Kādi bijuši lielākie izaicinājumi?
Gita: Emocionāli smagi ir tie brīži, kad bērni kaut ko stāsta par savu pagātni. Ir grūti vienkārši klausīties, mums tas vienmēr ir liels pārdzīvojums, bet uzklausīt bija un ir svarīgi.
Dzintars: Viņiem bija izveidojies kāds dzīvesveids, pieradumi. Vecākais savā ziņā bija uzņēmies tēva lomu, jo mamma bieži lietoja alkoholu un nebija spējīga parūpēties par bērniem. Šis tēls puikam ļoti nāca līdzi. Viņš mazākos kontrolēja, neļāva viņiem pašiem izpausties, turklāt šī kontrole bieži izpaudās kā fiziska vardarbība. Arī tad, ja pats netika galā ar sevi. Piemēram tad, kad pateicām viņam kaut ko, kas puikam nepatīk, uzreiz sekoja sitiens brālim, lai gan Emīls nemaz nebija saistīts ar konkrēto situāciju. Bet šo divu gadu laikā noticis ļoti liels progress. Galvenais bija palīdzēt viņam iemācīties tikt galā ar savām emocijām.
Vedām viņu uz nodarbībām, piemēram, uz smilšu terapiju, kur viņš mācījās sevi iekšēji sakārtot. Protams, kā divi brāļi viņi paķīvējas, bet tas ir normāli, kā jebkurā ģimenē, taču vardarbības vairs nav.
Vēl sākumā vecākais puika vairāk atcerējās kādas sliktās epizodes, kas bija notikušas bioloģiskajā ģimenē, bet tagad arī par tām vairs netiek runāts.
Jūsu meitas ir pilngadīgas. Kā viņas uztvēra jūsu lēmumu?
Gita: Mums ir divas meitas, vecākā Līva un Laila. Viņas akceptēja. Ja kādā reizē kaut kur vēlamies aizdoties, tad pieskata mazos. Viņas mums ir lieli palīgi.
Enija iet bērnudārzā, abi puikas skolā, turklāt abi arī trenējas airēšanā. Alens mūs pārsteidza vēl ar to, ka pats mums paziņoja par vēlmi mācīties mūzikas skolā spēlēt instrumentu. Nu viņš apgūst saksofona spēli.
Patiesībā skola bija ļoti pretimnākoša un ļāva Alenam mācīties otrajā klasē atbilstoši viņa vecumam tolaik, lai gan viņa zināšanās bija daudz robu. Puisim bija papildu nodarbības pie klases audzinātājas, arī atbalsta personāls iesaistās, jo vajadzēja apgūt pat mācīšanās prasmes, kuras vēl vairāk pasliktināja mājmācība pandēmijas laikā. Tagad viss iekavētais ir atgūts. Alenam gan ir individuālais mācību plāns, bet viņš ir gudrs puisis. Vēl viņš iet jaunsardzē, Alenam patīk dzīvoties pa mežu.
Dzintars: Man šķiet, ka tas viņam ir dziedējoši, jo viņu aizrauj arī makšķerēšana, un domāju, ka tā viņš nomierinās, tas viņu atslogo.
Kāds bija atbalsts no atbildīgajām valsts institūcijām?
Gita: Atbalsta centrā “Tilts” mums bija iespēja saņemt supervizores atbalstu, turklāt viņa pati ir adoptētāja un strādājusi bāriņtiesā. Tas bija ļoti atbalstoši, jo mums jau visas piedzīvotās situācijas bija jaunas, tāpēc ļoti vajadzēja ar kādu to visu izrunāt.
Tajā pirmajā mēnesī, kad paņēmām atvaļinājumu, mēs tiešām dzīvojām mājās un gājām ārā tikai ar bērniem, ne ar vienu citu cilvēku nekomunicējām. Ar Dzintaru runājām, ka, šķiet, tieši tas periods ļoti palīdzēja satuvināties, sajust citam citu. Tā bija silta vasara, varēja iet dabā.
Kā jau teicāt, bērnu vecumi ir dažādi, arī apģērba izmēri, apavi. Vai viņiem tiek dots līdzi pūriņš?
Gita: Viņiem bija melni maisi, kuros ielikts kaut kas mazliet no aprūpes centra, no mājām gan nekādas personīgās lietas nebija. Vēlāk viņu vecmāmiņa ļoti gribēja atdot to, kas bija mājās palicis. Ozolniekos ir organizācija “Tuvu”, kas ir ļoti atbalstoša audžuģimenēm, jo bērni jau arī aug.
Kā šo jūsu lēmumu uztvēra radi, līdzcilvēki?
Dzintars: Vairāk bija pārsteigums, jo iepriekš nestāstījām par savu lēmumu.
Gita: Draugi ļoti palīdzēja. Tie, kam bērni izauguši, deva pūriņu.
Dzintars: Jā, izveidojās atbalsta tīkls. Mums piedāvāja dažādas lietas, kas ļoti noderēja. Tikai gultas, veļu un citas lielās lietas pirkām par valsts piešķirto naudu.
Arī ģimenes ārste bija ļoti atbalstoša, jo bērniem bija dažādas veselības problēmas. Viņa joprojām vienmēr cenšas palīdzēt, un tas ir patīkami, ka cilvēku attieksme ir tik laba.
Vasarā organizācija “Tilts” rīko nometnes, kur pielieto theraplay metodi, kas veicina piesaisti. Jo fundamentālā problēma ir tā, ka bērnam ir sabojāta dabīgā spēja rast piesaisti pieaugušajam. Viņš neuzticas, jo piedzīvojis negatīvus momentus savā dzīvē. Šogad trešo gadu bijām nometnē, ļoti vērtīgi.
Kādu atbalstu, jūsuprāt, vajadzētu vēl?
Gita: Psiholoģiskais atbalsts ir pilnībā nodrošināts, tas ir ļoti labs. Man bija vajadzīga psihoterapija, kad ienāca bērni, jo rēķinājos, ka mūsu dzīvē ienāks audžubērni, bet ne viņu vecāki tik intensīvi, kā bija mūsu gadījumā. Apmācībās gan bija pieminēta tāda varbūtība, taču man bija grūti.
Tāpat reizi gadā bērni iet pie audiologopēda, fizioterapeita, visiem bija vajadzīgs zobārsts. Lai savestu visu kārtībā, kādu pusgadu braukājām pie zobu daktera.
Dzintars: Viss minētais tiešām ir labi pārdomāts un pilnībā pieejams, taču, manuprāt, vajadzētu vairāk padomāt par to, kā palīdzēt ģimenei kopumā. Atbalsts ir vērsts uz audžubērniem, bet šajā procesā tiek sapludinātas divas ģimeņu sistēmas, jo bērni nāk ar savu bagāžu. Ģimenei, kas viņus uzņem, tā ir milzīga pārmaiņa, un tai ne vienmēr ir pietiekamas zināšanas, kā funkcionēt jaunajai ģimenes sistēmai, kā sadarboties. Šāda veida atbalsts būtu vajadzīgs vairāk – terapeitiskais, psiholoģiskais, kas vērsts tieši uz ģimenes sistēmu kopumā.
Gita: Jelgavā ir arī Jelgavas audžuģimeņu atbalsta grupa, kas sanāk vienreiz mēnesī. Dažkārt attālināti Zoom platformā, citreiz klātienē.
Vai esat domājuši par to, ka vienu dienu bērnus var paņemt prom?
Dzintars: Emocionāli ir jābūt gatavam, ka tā notiks, bet tas noteikti nebūtu ne viegli, ne vienkārši, un man šķiet, ka arī bērniem nebūtu labākais vairākas reizes mainīt ģimeni.
Gita: Arī apmācībās stāstīja, ka bērnu labākajās interesēs nebūtu vēlams mainīt ģimenes.
Kāpēc izvēlējāties tieši audžuģimenes statusu, nevis, piemēram, adopciju?
Gita: Sākumā jau domājām par adopciju, bet tad sapratām, ka neesam gatavi uzreiz tik lielu soli spert. Psiholoģiski ir vieglāk ar audžuģimenes statusu, turklāt adoptētājiem nav tik pieejamas atbalsta sistēmas. Audžuģimenēm tomēr ir vairāk iespēju gan mācīties, gan saņemt regulāru atbalstu pēc tam.
Dzintars: Kad plāno savu bērnu, viņš ģimenē ienāk pakāpeniski, un tu sarodi ar šo domu, ka būs vēl kāds, bet te viss notiek ātri, turklāt ienāk cita ģimenes sistēma. Protams, mēs cenšamies ielikt bērniem savas vērtības, kādus paradumus, bet tāpat viņu ietekmē arī ir jūtama. Kaut vai tā pati makšķerēšana, kas tagad ienākusi mūsu ģimenē, un mums ir jābūt kapacitātei, lai to visu pārvaldītu.
Ja būtu vēlreiz jāsper šis solis, jūs to darītu?
Dzintars: Jā, noteikti. Pirms tas noticis, to gan nevar īsti apzināties, ko tas nozīmē. Pat ar visām mācībām ne, bet es redzu jēgu tam visam. Tās taču ir reālu bērnu reālas dzīves, kuras mēs varam padarīt labākas un laimīgākas.
