Ājurvēdas masiere Gunta Tolka aicina noticēt, ka pastāv smalkā pasaule: "Es savas sāpes vairs nenēsāju kā mugursomu līdzi"

Gunta ir maza auguma, bet tāpēc nekad nav jutusies neērti. Viņa vienmēr ir bijusi apmierināta ar savu izskatu. Itin bieži ir satikti cilvēki, kuriem Gunta sniedzas tikai līdz viduklim. “Man par to nāk smiekli, un es atkal un atkal saprotu, cik dažādi mēs esam. Arī mana draudzene ir gara auguma, un reiz kāda nometnē garāmejošā sieviete, mūs pamanījusi, sacīja: “Guntiņ, tu esi tik maziņa, bet es jūtu, ka tavs ēteriskais ķermenis ir daudz garāks, nekā tu fiziski izskaties.” Un man patiešām nav diskomforta runāt ar jebkuru. Ja vajadzētu, varētu satikties arī ar Kristapu Porziņģi. Zinu, ka aiz fiziskā ķermeņa slēpjas kaut kas vairāk, un man vienmēr gribas izprast, kas ir šajā neredzamajā daļā. Tieši tāpēc varu pieņemt garus un tievus, apaļīgus un druknus cilvēkus – vizuālajam nav nozīmes.”

Ej un dari!

Kā un kad sākās tavs garīgās attīstības ceļš?

Lūzuma posms notika tad, kad manā dzīvē bija krīzes situācija, bet būtībā visu laiku esmu meklējusi atbildes, kas ir Dievs. Mēģināju pieslieties kādai no reliģijām, bija reizes, kad aizgāju uz kādu baznīcu, bet nejutu to, ko piedzīvoju bērnībā, – augstākās enerģijas klātbūtni. Pēc tam to sajutu Maijas Kadiķes vadītās Eņģeļu skolas nodarbībās. Tur bija tiešā saikne ar Visumu, meditācijas un sarunas ar eņģeļiem. Un tas bija tas, ko visu laiku meklēju. Mana ticība apliecina, ka Dievs ir visur – dabā un katrā cilvēkā, nevis tikai baznīcā. Man Dievs ir beznosacījumu mīlestība, un tā ir visaugstākā vibrācija. Dažbrīd tā ir mūsos dusoša un nav atmodusies, bet katrs no mums var izaugt līdz tādam stāvoklim, kad viņš nemīl otru par kaut ko, bet mīl tāpēc, ka viņš vienkārši ir.

Minēji, ka ir bijusi situācija, kad spogulī redzēji jaunu un skaistu sievieti, bet iekšējās izjūtas liecināja, ka mirsti.

Jā, nebija spēka, dzīvotgribas, šķita, ka man ir kādi astoņdesmit gadi, lai gan īstenībā bija trīsdesmit seši. Pēc tam, sarunājoties ar Maiju, secinājām, ka tas bija dvēseles miršanas periods. Tā bija gatava saritināties kamoliņā un gaidīt, kad ķermenis atgūs spēku. Es biju pazaudējusi saikni ar savu dvēseli – vairs nejutu un nedzirdēju sevi, dzīvoju tikai prātā un loģikā jeb fiziskajā ķermenī. Katrs varam izveidot saikni ar Visumu un eņģeļiem, tikai jāzina, ka ir septiņi soļi.

Pastāsti par tiem!

Vispirms ir jānotic, ka pastāv smalkā pasaule. Tiem, kas tai netic, tā nekad neatvērsies. Otrs solis ir lūgt, jo mums, cilvēkiem, ir brīvā griba, un, ja neprasām, eņģeļi un smalkā pasaule nevar palīdzēt. Lūgšana var būt pavisam vienkārša: “Mans sargeņģeli, sargā un vadi mani!” Pēc tam ir jāieklausās, kas notiek, kādus impulsus saņemam, jāattīsta smalkā maņa. Daudzi no mums saņem impulsus, bet ignorē tos, tomēr vajag impulsus fiksēt, var pat pierakstīt, jo tā ir pirmā zīme, kas liecina – saikne jau veidojas. Ceturtais solis ir sākt redzēt un sajust zīmes. Tā var būt neparasta smarža – tīkama vai netīkama.

Eņģeļu sūtītās baltās spalviņas mūsu ceļā, ir arī eņģeļu numeroloģija. Piektais solis ir izdarīt secinājumus, proti, kas man ir jādara, kur eņģeli ved manu dvēselīti. Prāts gribēs visu strukturēt un loģiski salikt pa plauktiņiem, bet mums jāļaujas smalkās pasaules signāliem. Piemēram, var atnākt impulss, ka cilvēks grib mainīt darbu, jo šajā darbavietā jūtas slikti. Prāts uzdos neskaitāmus jautājumus – kur tu iesi, kā dzīvosi? Bet sestais solis ir rīcība. Tas daudziem ir liels klupšanas akmens, jo ir jāiziet ārpus ierastās komforta zonas, tomēr, ja ejam garīgās attīstības ceļu un uzmanīgi ieklausāmies impulsos, dvēsele nekļūdīsies. Septītais solis, protams, ir pateicība.

Es vēl gribu pakavēties pie rīcības posma. Ja ir sajusta saikne ar eņģeļiem, nereti gribas visu atbildību novelt uz viņu pleciem, sak, eņģeļi jau palīdzēs visu izdarīt. Bet ir tā, ka mēs paņemam viņu spēku, un tas tagad ir mūsos. Tālāk jau ir jāiet pašam. Jā, eņģeļi atbalstīs, bet paši nedrīkstam būt pasīvi. Jā, Dievs palīdzēs, bet ej un dari!

Bet, ja ir šaubas, vai pareizi dari, ko tad?

Ja cilvēks ir izveidojis saikni ar savu dvēseli, šaubu nav. Impulss ir tik spēcīgs, ka nepārprotami zināsi, kas jādara. Šaubās prāts, nevis dvēsele un sirds. Arī prāts, protams, noder, jo palīdz iegūt zināšanas, kas ir vajadzīgas, lai veiktu noteiktas darbības, bet nevajadzētu prātam ļaut pārņemt dvēseles vadību. Prāts vienmēr gribēs garantijas – ko tu iegūsi no tā, ka mainīsi darbu, vai tev būs lielāka alga un tamlīdzīgi.

Ja ļaujamies dvēseles ceļam un nav šaubu, tātad tas ir pareizais virziens. Lai gan te uzreiz jāpiebilst, ka nav tādu kategoriju pareizs un nepareizs. Viss, ko piedzīvojam, ir pieredze. Arī tad, ja tā, mūsuprāt, ir negatīva, jāizdara secinājumi, un tad tā ir mūsu vērtība. Kļūdījāmies, bet nevainojam sevi, padomājam, ko nākamreiz varam darīt citādi. Un tad šai pieredzei ir liela vērtība, un par to vajag pateikties.

Kam īsti jāpateicas?

Visumam, eņģeļiem un arī tam cilvēkam, kurš palīdzēja iegūt konkrēto pieredzi.

Bieži cilvēks, no vienas puses, vēlas ļauties iekšējai izjūtai, bet, no otras puses, kaut kas tomēr attur.  

Tās ir bailes. Tās neļauj piedzīvot rīcību. Esmu pateicīga sastaptajiem cilvēkiem, īpaši Maijai Kadiķei, kura parādīja gaismas pasauli, un es sāku paļauties impulsiem un darīt. Savukārt Inese Elizabete Celma, kura iet šamanisko ceļu, man parādīja otru pusi – ēnas. Ar Ineses palīdzību sāku spert pirmos soļus savā tumsā un bailēs. Meditācijās savienojos ar ēnas dzīvnieku, jo tikpat svarīgi, kā savienoties ar gaismas pasauli, ir savienoties ar tumsu un izzināt to. Kad biju to izjutusi, pie manis atnāca maigā bioenerģētika. Eņģeļi redzēja, ka varu ieskatīties ēnā, un aizveda līdz risinājumam. Maigā bioenerģētika palīdzēja pacelt augšā bērnības traumas un palaist tās vaļā. To izdarīju tehnikas apgūšanas mācību procesā, bet arī tagad, kad pati praktizēju, palaikam esmu otrā pusē un zinošas speciālistes Ilzes Jankovskas vadībā dziedinos.

Daru to jau divus gadus un tagad esmu diezgan lielā līdzsvara punktā. Protams, viss nav paveikts līdz galam, tas varbūt izdosies tikai tad, kad būs jādodas mājās. Maija bieži teica, ka cilvēki ir kā gaismas koki – zari ir saikne ar Visumu, bet, lai koks neapgāztos, tikpat svarīgas ir saknes, proti, mūsu zemapziņa. Tajā slēpjas tik daudz aizvainojumu, baiļu, dusmu. Šajās zemajās vibrācijās ir jāienes gaisma, un tad mēs kā koki būsim stabili. Ar tādu cilvēku, kurš ir mierā ar sevi, zina savu gaismu un tumsu, ir pieņēmis sevi, nevar manipulēt.

Vai varam būt pilnīgi bezbailīgi? Vai bailes tomēr nepasargā no pārgalvīgas rīcības?

Jā, bet ir jāsaprot, ka bieži vien mūs pārņem emocionālas bailes. Tas ir stāsts par to, ka vēl nekas nav noticis, bet jau baidāmies un konstruējām savā prātā visneiedomājamākos scenārijus. Tas ir pilnīgi nevajadzīgi. Cita lieta, ja kāds tuvojas un grib iesist. Tad bailes ir pamatotas, bet šīs emocijas nav visu laiku jāražo un jāvairo, jo tad dzīvosim nemitīgā stresā.

Un kā ir ar dusmām? Ja tās visu laiku apslāpēsim, tās sagrauzīs pašus! 

Jebkuras emocijas ir jālaiž ārā, bet runa ir par to, kā tas tiek darīts. Var apzināti ļauties terapijai vai iet dabā, bet emociju izlādei ir jābūt. Ja dusmas tikai apslāpēsim un apslāpēsim, kaut kad būs eksplozija, un tas var notikt ļoti nelabā veidā. Ir jābūt tik drosmīgiem, lai situācijā, kad esam sadusmojušies, nevis norītu savas negatīvās emocijas, bet pateiktu otram: “Lūdzu, nedari tā, man tas nepatīk!” Tā arī būs dusmu izlāde, bet harmoniskā veidā. Savukārt, ja maļam sevī dusmas uz riņķi, tās tik un tā kaut kad iznāks laukā, un var ciest cilvēki, kuri pat nav mūsu dusmu avots.

Augstas enerģijas vibrācija

Ko tu ieguvi, mācoties Eņģeļu skolā?

Pats vērtīgākais, ko ieguvu, ir izveidot saikni ar Visumu un eņģeļiem. Šīs zināšanas un spējas lietoju arī savā darbā. Katru rītu pieaicinu eņģeļus un gaismas pasauli, lai viņi caur mani strādā – lai esmu instruments viņu rokās. Kad darbojos ar klientu, dziedinošā enerģija plūst caur mani, un cilvēks to jūt. Vēl iemācījos saredzēt un sajust zīmes, paplašinājās mana apziņa, ieguvu dvēseles redzējumu.

Uz sevi vairs neskatos vienas dzīves griezumā, bet zinu, ka šajā dzīvē mana dvēsele, esot tieši šajā ķermenī, iegūst tai vajadzīgo pieredzi. Un vēl tā ir izpratne par cēloņu un seku likumu, proti, kāpēc šobrīd piedzīvoju tieši šo notikumu. Tā ir ļoti liela vērtība, jo pazuda mani daudzie satraukumi un stress, arī apjukums. Tagad ir skaidrība un miers, es zinu, kurp eju, bet, ja kaut kas nesanāk, uzreiz sev jautāju, ko šī pieredze vai cilvēks grib man iemācīt. Un atbildes atnāk, patiešām atnāk.

Saprotu, ka nevari izstāstīt visu par eņģeļiem, bet kas ir svarīgākais?

Eņģeļu ir daudz, un viņi ir augstas enerģijas vibrācija. Katrs eņģelis iedod savu kvalitāti. Piemēram, ja trūkst drosmes, varam pieaicināt erceņģeli Mihaēlu, sakot: “Erceņģeli Mihaēl, dod man spēku, drosmi un izturību!” Tas ir brīnums, bet, no brīvas gribas pasakot šos vārdus, mainās enerģētika. Tas, ar kādām enerģijām mijiedarbojamies, ir atkarīgs tikai no pašiem. Ja apzināti pieaicinām eņģeļus, sākam dzīvot augstākās vibrācijās un redzēt pasauli gaišākās krāsās. Bet, ja esam depresīvi un stresaini, būsim savienoti ar zemajām vibrācijām. Atrisinājums ir eņģeļu palīdzības lūgšana. To var darīt arī tad, ja trūkst mīlestības.

Nevajag neko sarežģīt vai obligāti iekalt eņģeļu vārdus, var vienkārši pateikt: “Mīlestības eņģeli, atver manu sirdi!” Eņģeļi jau visu par mums zina, jābūt tikai impulsam uzrunāt viņus, bet pēc tam vērīgi jāskatās, kādi būs nākamie – rīcības – impulsi. Atceramies, ka mūsu vietā neviens cits neko nedarīs. Jā, palīdzēs un vadīs, bet rīcībai jānāk no pašiem. Ja erceņģelim Rafaēlam lūgsim dziedināšanu, nokļūsim pie īstajiem ārstiem vai arī uzzināsim, kādi dabas augi der, lai dziedinātu tieši šo slimību. Pati esmu par holistisko pieeju ārstniecības procesā, neaizraujoties tikai ar farmācijas produktiem. Piemēram, ar maigās bioenerģētikas palīdzību, izreaģējot apspiestās emocijas, esmu lielā mērā atbrīvojusies no artrīta. Katrai slimībai ir cēlonis, tāpēc pieejai ir jābūt individuālai.

Tu jau minēji, ka jāvēro zīmes, un dažkārt tās ir eņģeļu spalviņas – baltas spalvas mūsu ceļā.

Ja būs izveidojusies smalkā saikne ar savu dvēseli, tās uzlūkojot, varēs saņemt atbildi uz jautājumu, kurš tobrīd tiek uzdots. Tā būs gaišjūtība, gaišdzirdība. Varam attīstīt savas maņas tā, lai saņemtu atbildes nevis prāta, bet sajūtu līmenī. Ja cilvēks bija ļoti noskumis un pamanījis spalviņas, tas varētu būt vēstījums: “Mēs, eņģeļi, esam tev blakus, līdzās!” Ir jābūt vērīgiem, lai pamanītu, kas dzīvē pamainās, ja esam izteikuši lūgumu, lai mums palīdz. Atbilde var atnākt ar kādu cilvēku vai situāciju, piemēram, grāmatu, ko pēkšņi ieraugām un gribam palasīt. Tikko sāksim just, pavērsies cits saziņas līmenis ar smalko pasauli.

Kāpēc tik bieži esam pazaudējuši saikni ar savu es?

Tas ir noticis caur bērnībā izjustajām sāpēm. Bērnībā varam piedzīvot vidi, kas nav harmoniska, kurā esam atstumti un neuzklausīti vai, kas vēl trakāk, mūs var pakļaut vardarbībai, un šīs traumas nekur nepaliek. Sirsniņa aizveras, un mēs sevi vairs nejūtam. Bērnībā gaiši redzam un dzirdam, saskatām gan gaismas, gan tumsas pasauli. Vecāki tam netic un saka: “Ko tu baidies, tur nekā nav!” Bet bērns redz to, no kā būtu jābaidās. Ja mums ilgstoši netic, sajūtu pasaule aizveras. Tā aizveras arī tad, ja negribam just emocionālās un fiziskās traumas. Un tad nav jābrīnās, ja bērns nezina, vai viņam ir auksti vai karsti, vai viņš grib ēst vai nav izsalcis. Ar bērnībā iegūtajām traumām varam pavadīt visu dzīvi, traumējošā enerģija ir līdzās, kamēr to neatbrīvojam. Visumā darbojas rezonanses likums – kā sauc, tā atsaucas, tāpēc ar to enerģiju kopumu, kas ir mūsos, piesaistām cilvēkus un notikumus.

Tātad cilvēks ārēji var radīt veiksmīgu tēlu, bet iekšēji dzīvot bailēs, dusmās un neziņā?     

Tieši tā! Bieži vien cilvēks ar gribasspēku vēlas daudz sasniegt, jo bērnībā nav novērtēts un mīlēts. Nu viņš šo mīlestību un atzinību grib iegūt, tāpēc cenšas kādam kaut ko pierādīt. Cilvēks iekšēji kliedz: “Mīliet un novērtējiet mani!” Tādā situācijā ir vajadzīga dziedināšana, saruna ar savu iekšējo bērniņu, lai nebūtu jāskrien vāveres ritenī, bet beidzot varētu izprast un dziedināt sevi, atlaižot vaļā traumas, un piedot gan citiem, gan sev. Tad ikviens varēs dzīvot saskaņā ar sevi.   

Katrs pasauli redz citādi

Dažkārt ir sajūta, ka neiederies starp citiem. Tevi pat varbūt ciena un neatstumj, bet ir šī savrupība.

Man šīs sajūtas nav svešas, jo vienmēr esmu tā jutusies. Četras piektdaļas cilvēku neveido saikni ar Visumu un neuzdod tam jautājumus, bet, ja es gribu just, tātad arī rīkošos atšķirīgi. Man neder tas modelis, kas citiem, un tad var rasties sajūta, ka esmu citāds. Jebkurā gadījumā jāsaprot, ka katrs no mums redz pasauli atšķirīgi – atkarībā no tā, ko esam piedzīvojuši un kādās enerģijās dzīvojam. Vienu un to pašu situāciju dažādi cilvēki saskatīs citādi – caur savu uztveres prizmu un sajūtām. Otru varam saprast tikai tad, ja ir piedzīvots kaut kas līdzīgs. Pretējā gadījumā varam, protams, teikt, ka saprotam, bet līdz galam tas nebūs patiesi.

Katras pārmaiņas nāk ar izkāpšanu no ierastās komforta zonas, bet tik ļoti baidāmies to darīt…

Tieši tā – bailes ir tās, kas neļauj rīkoties. Mēs vienmēr zinām, kā izdzīvot komforta zonā. Pat ja tajā ir kaut kas nepatīkams, tas tik un tā ir pierasts un saprotams. Reizēm komforta zona ir graujoša, ja, piemēram, sievietes vīrs ir alkoholiķis, tomēr viņa nemaina neko, jo tā ir zināma vide. Rodas virkne jautājumu  – ja es izšķiršos vai palikšu viena, kā dzīvošu, vai kādreiz satikšu citu vīrieti? Prāts konstruē dažādus variantus, lai gan iekšējā sajūta saka: “Jā, es gribu mainīties un mainīt savu dzīvi!”

Arī tādās reizēs palīdz eņģeļi, vien jānotic, ka tiks saņemts viņu atbalsts, tāpēc jālūdz palīdzība, un situācija atrisināsies. Varbūt sieviete satiks kādu, kuram bijusi līdzīga situācija, varbūt uzzinās, kur meklēt atbalstu, un tad, kā jau minēju, ir jāseko rīcībai. Jebkurā gadījumā viss, kas apkārt notiek, ir stāsts par mums pašiem un par to, kā uztveram notiekošo. Vienmēr ir svarīgi uzdot jautājumus – kāpēc šo cilvēku esmu sev piesaistījusi, ko man šī situācija māca?

Tu nedrīksti runāt par konkrētu klientu problēmām, bet kas ir tas kopējais, ko stāsta tie, kuri apmeklē maigās bioenerģētikas seansus?

Tās ir sāpes, kas neļauj dzīvot tālāk. Ir bijuši emocionāli vai fiziski sāpīgi notikumi, ir pagājuši divdesmit vai pat vairāk gadu, bet cilvēks, stāstot par piedzīvoto, joprojām raud. Mana pieredze liecina, ka maigās bioenerģētikas seansos traumējošo pieredzi var atstāt pagātnē. Man tas ir izdevies, es savas sāpes vairs nenēsāju kā mugursomu līdzi. Un tieši tāpēc piedāvāju šo metodi, jo tā ir iespēja tikt vaļā no sāpēm. Tiesa, ne pirmajā reizē, bet ar laiku izdosies. Jāatceras, ka nav lielu vai mazu sāpju. Ja man sāp, tātad man sāp, un šīs sāpes traucē dzīvot, un tas nav nieks. Dziedināšanās var atnākt dažādos veidos, un šeit atkal ir jābūt iekšējai sajūtai, ka tas der tieši man. Arī labs vārds var būt kā stiprinājums. Reizēm kādam ir jāpalūdz: “Samīļo vai atbalsti mani!”  

Ikvienam ir brīvā griba

Pastāsti, lūdzu, par maigās bioenerģētikas tehniku! Kā tas ir iespējams, ka, viegli pieskaroties, rodas visneiedomājamākās rekcijas – raustās kājas, klab zobi, skan vaidi, cilvēks salst vai žāvājas?

Tas notiek tāpēc, ka ir traucēta enerģijas plūsma un ir radies enerģētiskais bloks jeb bruņas. Šādā gadījumā konkrētais orgāns slimo, sāp vai ir savilkts, un šīs sajūtas liecina par traumu. Es palīdzu atbrīvot enerģiju, bet tikai tiktāl, cik pats cilvēks tam ir gatavs. Lieku savas rokas uz dažādām ķermeņa daļām. Caur manām rokām plūst enerģija, kas grib savienoties, bet, ja kaut kur ir radies enerģētiskais bloks, enerģija kausē šīs bruņas, un tad var rasties dažādas reakcijas.

Kāds raud vai, guļot uz muguras vai sāniem, sāk aktīvi kustēties, salt. Tas nozīmē, ka vecā enerģija jeb trauma iet prom un jaunā enerģija plūst tās vietā daudz vieglāk. Ja dzīvojam apzinātu dzīvi, tad pēc tam, kad esam atbrīvojušies no traumām, varam sev uzdot jautājumus, kāpēc es, piemēram, esmu kašķīgs. Vēršoties pie smalkās pasaules, atbilde noteikti atnāks.

Apzinātība ļauj izvairīties no nevajadzīgajām cīņām gan ar sevi, gan citiem. Man ir brīvā griba reaģēt tā vai citādi. Ja kāds manī izraisa dusmas, tas ir stāsts par mani. Dusmas bija manī, situācija pievilkās, lai es varētu izprast, kas manī vēl ir palicis no vecā un ar ko vajadzētu strādāt, no kā atbrīvoties. Īstenībā katra iestrēgusi enerģija grib aiziet, un maigās bioenerģētikas seansa laikā es to palīdzu izdarīt.

Daudzās pašpalīdzības grāmatās, rakstos ir minēta pozitīvā domāšana, bet šajā jautājumā laikam jābūt arī veselīgai skepsei. Vienmēr nevar tikai smaidīt, reizēm vajadzīga rīcība.

Kad piecus gadus braucu pie Maijas, izzināju eņģeļu pasauli un meditēju, jutos ļoti pacilājoši, biju laimīga, un šķita, ka esmu kosmosā. Tās ir ļoti patīkamas un saldas izjūtas, esi metru virs zemes, visus pieņem un mīli, bet pēc tam spēru soli sevī dziļāk un, kā jau minēju, saredzēju arī bailes. Domāt tikai pozitīvi ir sava veida bēgšana. Ir jābūt godīgiem un jāsaprot, ka mūsos visos ir gan gaisma, gan tumsa, bet – bez kritikas pret sevi.

Piedzīvotie notikumi ir kā zemapziņas programmas, kas veido uztveri un skatījumu uz dzīvi. Lai mainītu zemapziņas programmas, pārliecības, tam ir jābūt kā stingri pieņemtam lēmumam, nevis tikai pozitīvai domāšanai. Izej no upura lomas, un tev neviens vairs nedarīs pāri. Man tas izdevās ar maigās bioenerģētikas palīdzību, jo tika izreaģētas visas iestrēgušās sāpes, dusmas, bailes, bezspēcība, kauns un daudzas citas emocijas. Pozitīvās afirmācijas varētu būt labs palīgs, ja cilvēks jūtas depresīvs, lai varētu sākt kaut ko darīt sevis labā.

Kāpēc tik daudziem ir depresija?

Katram ir sava situācija. Depresija ir nevēlēšanās dzīvot, un tikai katrs pats var mēģināt saprast, kāpēc nav dzīvotprieka. Kādā brīdī tas tika apslāpēts, un vajadzētu noskaidrot katra individuālo stāstu. Depresija un apātija ir ļoti zemas vibrācijas, būtībā ļoti tuvu nāvei. Tieši tāpēc depresīvs cilvēks grib gulēt, nespēj kustēties, viņu nekas neinteresē.

Frīdrihs Nīče ir teicis: “Nevajag neko paciest, kur nu vēl slēpt… vajag mīlēt.” Kā atvērt sirdi beznosacījumu mīlestībai?

Ieejot meditatīvajā stāvoklī, jo tad var sajust, ka visi esam vienoti. Nav tāda es un tu. Vienojošā enerģija ir Dievs un beznosacījumu mīlestība, kas piepilda itin visu – katru ķermeni un telpu starp tiem. Kad katrs cilvēks būs sajutis beznosacījumu mīlestību, karu nebūs un nebūs ienaidnieku. Tad mēs dzīvotu cieņpilni un empātiski, saprotot, ka otram nodarītās sāpes atbalsosies manī pašā.

Kā tu domā, kur mēs nokļūstam pēc nāves?

Ticu, ka esam Dieva daļiņas jeb dvēseles, kas ir nemirstīgas, un, atstājot fizisko ķermeni, mēs tur, augšā, satiksimies. Esam lielā mīlestības okeāna lāsītes, kas ielijušas fiziskajos ķermeņos. Kad tos atstājam, enerģija atgriežas tur, no kurienes tā ir nākusi, aiznesot līdzi iegūto pieredzi. Man nekad, nekad nav bijis bail no nāves. Dzīvē ir bijušas kritiskas situācijas, kad esmu bijusi tuvu nāvei, bet baiļu nebija. Ir izpratne, ka ar šīs dzīves noslēgumu nekas jau nebeidzas. Nomiršanas brīdim – tam, kādas sajūtas tobrīd pārņem, – ir liela nozīme. Jo vairāk smaguma būsi palaidis, jo ar vieglākām enerģijām atnāksi nākamajā dzīvē. Tāpēc ir svarīgi dzīvot beznosacījumu mīlestības līmenī, lai nomiršanas brīdī būtu augstas vibrācijas.

Tu par neredzamo pasauli runā tik pašsaprotami, bet netrūkst cilvēku, kuri tagad, dzirdot mūsu sarunu, pagrozītu ar pirkstu pie deniņiem.

Ir cilvēki, kuri dzīvo prātā, un cilvēki, kuri ir atvēruši smalkās maņas, iet dvēseles un sirds ceļu. Šis ir laiks, kad līdzīgi domājošiem jāturas kopā. Esmu pārliecināta, ka to, kas tic gaismas pasaulei, tagad ir gana daudz. Es prāta cilvēku varu saprast, jo pati biju tāda, bet otrs mani patiešām var nesaprast, jo viņam daudzi mani lēmumi šķitīs ārprātīgi. Prāta vētra dzied: “Lec, pat ja nezini, kur!” Tas ir ticības pārbaudījums – ja ticu, ka man ir gaismas pasaules atbalsts, un ticu pati sev, es, jūtoša un redzoša, eju savu dvēseles ceļu. Redzēsim, kur tas aizvedīs!