Režisore Elza Gauja: "Ballītēs būšu pēdējā, kura aizies gulēt"

Teiciens “mēs visi nākam no savas bērnības” man laika gaitā šķiet arvien patiesāks.  Kāda bija tava bērnība?

Es piedzimu Rīgā, sākumā uzaugu Ogrē, kur kādreiz dzīvoja un mācījās mana mamma un vecmāmiņa, kādu laiku dzīvoju kaut kur pie Ķekavas. Mamma bija ļoti jauna, kad piedzimu. Viņa aizbrauca studēt uz Vāciju, bet mani tikmēr uz gadu atstāja ar vecmāmiņu. Tajos laikos braukt studēt uz ārzemēm bija liela izdevība, tas viņai bija svarīgi, viņa mācījās filologos. Jau sešos gados sāku iet skolā – vecmamma kaut kā mani “iefīrēja” pirmajā klasē, un es gadu mācījos Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Tad mamma atgriezās, paņēma mani līdzi un mēs pārvācāmies uz Franciju. Tur no jauna sāku iet pirmajā klasē.

Mammu aizveda mīlestības ceļš?

Jā. Mēs tur nodzīvojām piecus gadus. Tagad atskatoties liekas – o, jā, Parīze! Bet bērna vecumā jau tā sevišķi nevērtē, vai tu dzīvo Parīzē, Rīgā, Ņujorkā, – galvenais ir tuvākā vide un draugu kompānija.

Mācījies franču skolā – franču valodā?

Gada laikā iemācījos valodu. Sākumā nesapratu neko, atceros, ka bija jāraksta diktāti un es latviski izrunāju sev tos vārdus galvā, lai vispār varētu tos uzrakstīt. Bet pēc gada runāju absolūti tekoši, kā francūži, bez akcenta – tas tāds vecums, kad valodu apguve viegli padodas. Ja esi iemests jūrā, strauji jāmācās peldēt.

Atgriezāmies Latvijā, kad man bija 12.

Mīla beidzās?

Nu, jā. Vienkārši. (smejas)

Tev tas bija sāpīgi?

Kaut kādā ziņā noteikti. Tāds negaidīts notikums, visi draugi paliek tur… Bet es ātri atradu jaunus draugus šeit un pieradu pie šīs vides. Šķiet, bērnībā piedzīvotais mani iemācīja ātri adaptēties jaunai videi. Tas joprojām palīdz ātrāk pielāgoties dažādām vidēm. Nodzīvoju gadu Jūrmalā, mācījos Jūrmalas sākumskolā Atvase. Tad pārvācos uz Rīgu, mācījos trīs gadus Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, trīs gadus – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Gadu gaitā daudzas skolas sanācis mainīt, kopumā kādas septiņas.

Kas palicis tāds, ko tu dari kā francūži?

Nespēju ēst rupjmaizi ar sieru – tikai baltmaizi. Francijā nav tādas rupjmaizes kā pie mums. Un rupjmaize ar sieru – man šķiet: kā tā var?!

Biezpienu ar siļķi?

To es ēdu.

Ir kādi franču ēdieni, pēc kuriem ilgojies?

Ļoti ilgojos pēc sieriem, īpaši pēc kazas siera. Mūsu veikalos to izvēle nav sevišķi plaša. Stockmann varbūt nedaudz vairāk, bet sieru man ļoti pietrūkst.

Franču valoda tev ir palikusi?

Jā. Bet es sen neesmu ikdienā runājusi, un tas vārdu krājums, kas ir bērnam vecumā no 7 līdz 12 un kāds ir pieaugušajam, ir diezgan atšķirīgs. Tālāk par piektās klases līmeni neesmu tikusi, jo šeit franču valodu vairs nemācījos. Man būtu grūti franču valodā komunicēt par specifiskām tēmām.

Kad tagad aizbrauc uz Franciju, šī valsts tev šķiet stipri mainījusies, salīdzinot ar laiku, kad tur dzīvoji?

Tas, kā pasauli redz un vērtē ar bērna acīm, ir mazliet citādāk nekā ar pieaugušā. Domāju, ka ir mainījusies, bet nedomāju, ka stipri. Es dzīvoju mazliet ārpus Parīzes centra, un tur bija ļoti krāsaina vide. Klasē bija ļoti maz francūžu – jau tolaik, pirms 17 gadiem. Tur ir ļoti, ļoti multikulturāla vide, salīdzinot ar Latviju. Mani klasesbiedri bija no visvisādām pasaules zemēm: Laosas, Serbijas, Tunisijas, Marokas, Gvadelupas… Raibs kokteilis.

Ja bērnība raiba, pusaudža gadi ir mierīgi vai trakulīgi?

Kopumā trakulīgi.

Pusaudžu krīze sākās jau pamatskolas laikā. Skolā darījām visādas muļķības. Reizēm bastojām stundas, mums pašām tas likās riktīgi jautri, tāds adrenalīns. Bet mēs to darījām tik muļķīgi… Izdomājām – nobastosim stundu! Bet nav jau, kur iet… Tad vienkārši slēpāmies skolas tualetē – un, kad kāds ienāca, divas kāpa augšā uz poda, lai nerādās sešas kājas! Protams, beigās mūs tāpat pieķēra, dienasgrāmatā ierakstīja piezīmes, zvanīja vecākiem – bet pašas riktīgi priecīgas. Jo trakāk, jo labāk – tas bija tāds periods ap astoto devīto klasi.

Atceries, kā dzima tava interese par kino?

Mēs ar vecākiem daudz skatījāmies filmas. Īpaši franču jaunā viļņa pārstāvjus. Atceros, ka pirms filmas bieži vien jautāju, vai tā būs melnbalta vai krāsaina – ja būs melnbalta, neskatīšos, garlaicīgi! Bet padziļinātāka interese dzima vidusskolā, turklāt nejauši. Patiesībā viss sākās ar aktiermeistarību – sāku iet Skatuves kursos pie Annas Eižvertiņas. Uz tiem kursiem mani aizsūtīja mamma – sākumā publiska uzstāšanās stindzināja, tas šķita ļaunākais murgs. Man bija ļoti bail no publikas.

Taču kursu laikā notika brīnums, un man ļoti iepatikās spēlēt, biju izdomājusi, ka būšu aktrise. Bet, atgriežoties pie kino, vidusskolā bija skolas uzdevumi vai konkursi, kur bija kaut kas jāfilmē. Pakāpeniski tas sāka aizraut. Biju izdomājusi, ka tūlīt jau uzfilmēšu filmu – 11. klasē. Un taču arī uzfilmēju! Gandrīz vai pilnmetrāžas filmu, stundu garu. Tā bija saistīta ar to, kas tajā laikā norisinājās kinoteātrī Rīga – vēlāk Splendid Palace. Rīgai bija sena tradīcija, ka mākslinieks filmu plakātus glezno, nevis vienkārši izkarina drukātus plakātus. Es pazinu šo plakātu gleznotāju Arti Kokneviču, kurš profesiju bija mantojis no sava tēva, un saistībā ar reformām viņu atlaida no darba. Par šo situāciju arī veidoju filmu.

Kad pabeidzu vidusskolu, gribēju stāties aktieros, bet tajā gadā aktierus neuzņēma – uzņēma režisorus. Mamma teica, lai varbūt stājos režisoros, un es iestājos.

Kuras filmas esi redzējusi visvairāk reižu?

Francijas periodā vēl bija videokasetes, vēlāk parādījās DVD. Atceros, ka man – nezinu, kāpēc, jo vecāki to īsti pat neskatījās – bija kasete ar filmu Mulenrūža. Tā pat nav bērnu filma, bet es to skatījos atkal un atkal – esmu to redzējusi kādas simts reizes. Visas tās dziesmas toreiz iemācījos no galvas… Raudāju skatoties. Bet jāatzīst, ka kopš bērnības to vairs neesmu skatījusies.

Tu saki “vecāki” – šo franču vīrieti uztvēri kā savu tēvu?

Jā, viņš bija mans patēvs.

Tev viņa pietrūka?

Sākumā pietrūka. Bet pie visa pierod.

Nekomunicējāt vēlāk?

Īsti nē. Reizēm apmaināmies e-pastiem, bet salīdzinoši maz. Es arī reti braucu uz Franciju. Tikko gan biju Francijā, bet pirms tam nebiju tur bijusi sešus gadus.

Pirmoreiz tevi redzēju filmā Nekas mūs neapturēs. Kā tu domā, cik daudz tev ir devis tas, ka esi Andra Gaujas sieva? Vai tas ir mainījis tavu ceļu, un kurš no jums vairāk ir veidojis otru: viņš – tevi, tu – viņu?

Domāju, ka proporcionāli līdzīgi viens otru. Mūsu attiecības balstās sadarbībā. Interesanti – kad cilvēki ir ilgi kopā, viņi kaut kādā veidā kļūst līdzīgi – pat vizuāli, tas ir kaut kāds fenomens. Ja pāris pavadījis kopā desmit gadus, viņi jau mēdz izskatīties kā radinieki. Es domāju, ka no Andra ļoti daudz esmu ietekmējusies, daudz mācījusies. Kad satikāmies, viņš jau strādāja kinoindustrijā, bet es tikko biju iestājusies augstskolā. Diezgan ilgstoši mācījos no viņa – tieši par kino veidošanu, bet dzīvē pienāk brīdis, kad jāsāk iet savs ceļš. Tagad jūtos neatkarīgāka.

Viņš izdara mēģinājumus tevi pamācīt?

Protams! (sirsnīgi smejas) Kā tad bez tā? Es bieži vien arī ņemu vērā viņa viedokli. Bet šajā dzīves posmā sāku nošķirt ieteikumus – ko es gribu ņemt vērā un ko ne. Ir starpība, kad tev ir 19 gadu un viss, ko saka kāda autoritāte, šķiet taisnība. Šobrīd es tomēr izvērtēju ieteikumus. Ir cilvēki, kam ir liela pieredze un noderīgi komentāri vai ieteikumi, bet ne vienmēr. Mēs visi esam tikai cilvēki, arī autoritātes.

Deviņpadsmit gadi ir maz. Tu uzreiz iekļuvi laulības tīklos un pie vietas, ar bērnu… Kā tev tagad liekas – tas bija ātri vai īstajā laikā?

Man liekas, ka ļoti labā laikā.

Bija liela mīlestība?

Bija liela mīlestība. Mēs apprecējāmies tikai pirms gadiem pieciem, kaut rudenī būs jau desmit gadi, kā esam kopā. Nora, mūsu meita, piedzima pirms sešiem. Mums bija kāds laiks arī divatā. Andris ir tāds cilvēks – ar viņu es varētu pavadīt visas savas dienas. Mums ir interesanti kopā. Es domāju, ka tajā lomu spēlē fakts, ka strādājam vienā nozarē. Mūsu attiecības balstās draudzībā, kopīgā darbā, mīlestībā – tas apvienojums ir jaudīgs. Piemēram, kad nesen filmēju filmu Pastkarte no Romas, Andris bija projām ārzemēs un man viņa tiešām ļoti pietrūka – it kā labā roka būtu nogriezta. Pierasts, ja mani māc šaubas, viņš būs pirmais, pie kura vērsīšos.

Strīdu nav?

Protams, reizēm ir strīdi! Bet abi esam tādi, kas nemīl ilgi kašķēties.

Kā tu domā, kurš no jums ir talantīgāks?

Es nedomāju, ka kāds būtu talantīgāks.

Bet kādas ir tavas attiecības ar savu talantu? Agrāk un tagad?

Domāju, ka tagad ir uzkrāta neliela pieredze. Tu jau sāc intuitīvi zināt kaut kādas lietas. Kas strādās, kas nestrādās. Iepriekš esi kļūdījies, tagad vismaz tās kļūdas vairs nepieļausi, bet varbūt pieļausi citas. Tāds mūžīgs mācīšanās ceļš.

Starp citu, kā jūs ar Andri iepazināties?

Slimnīcā – es gāju viņu intervēt. Tā kā tu mani tagad intervē – tikai es intervēju viņu un slimnīcā.

Un no pirmā acu uzmetiena kaut kas…

Kaut kas tur notika, jā. Viņš mani uzaicināja filmēties Izlaiduma gadā – filmā, kur viņam kā reiz vajadzēja 12. klases skolēnus. Es tajā laikā vēl mācījos, bet, kad sākām filmēt, biju jau pabeigusi skolu. Sāku filmēties, un tad kaut kā pakāpeniski iepatikāmies viens otram.

Ja es tev tagad prasītu, cik viegli ir dzīvot ar režisoru Andri Gauju – tu teiktu, ka ir viegli?

(smejas) Nē… Nav viegli. Ir kaut kādas lietas, ko tu attiecībās ar laiku iemācies. Kad ir vērts kašķēties, kad nav vērts kašķēties. Varbūt labāk reizēm aiziet uzpīpēt, nevis sākt bezgalīgu, bezjēdzīgu strīdu. Andrim ir brīnišķīga īpašība – viņš ir ļoti spītīgs un stūrgalvīgs – tas kino jomā mēdz būt ļoti noderīgi gan kā producentam, gan kā režisoram, bet dzīvē brīžiem grūti tam otram cilvēkam. Tad ir jautājums, kāds esi tu: vai tu gribi spītēties pretī, vai tu vienkārši pieņem to cilvēku, samierinies ar to, ka viņš tāds ir, un – pasmaidi par to stūrgalvību.

Par ko tu visbiežāk domā?

Par darbu. Mēs ļoti daudz strādājam. Divpadsmit stundas dienā apmēram. Tā tas ir.

Neapnīk? Nenomet visu malā – un: “Man vajag divas dienas brīvas!”

Man apnīk. Bet ir atbildības sajūta, es nevaru tā nomest visu malā – tas darbs jau negrozās ap mani vien, kino ir iesaistīti daudzi cilvēki. Tā nomešana malā – tas nebūtu godīgi pret citiem.

Tā ir arī nauda, kas iesaistīta.

Jā, arī nauda. Es nevaru vienkārši pateikt – viss, es aizeju! Režisors aiziet no filmēšanas laukuma, jo viņam apnika! Tā tas nenotiek. Bet reizēm es cenšos atrast nedaudz brīvā laika. Kā, piemēram, šodien – es biju izdomājusi: šodien man ir dzimšanas diena, šodien es nestrādāšu! Bet tad tā sagadījās, ka bija neatliekams skaņas ieraksts filmai Mamma vēl smaida, šī intervija, steidzamie e-pasti... Es pieņemu lēmumu par brīvdienu, bet apstākļi vienmēr sakrīt tā, ka tomēr ir jāstrādā, kaut nedaudz.

Cik tev paliek šodien?

29.

Kā jums bērns ienāca ģimenē – pārdomāti?

Nebija tā, ka mēs to negaidījām. Es biju ļoti priecīga, tas kaut kā sakrita – bija mans pēdējais studiju gads Kultūras akadēmijā režisoros. Septembrī es uzzināju, ka esmu stāvoklī, –  Nora dzima martā. Biju motivēta laicīgi uzrakstīt bakalaura darbu un uzfilmēt bakalaura filmu, jo kaut kā jāpaspēj līdz tam martam. Patiesībā līdz aprīlim bija plānots, viņa piedzima mēnesi agrāk. Tas gan bija pārsteigums, bet viss bija labi. Es nepaspēju vienu dienu nofilmēt bakalaura filmai, filmēšanas datums bija nosprausts divas dienas pēc dzemdībām, un to nevarēja pārcelt. Andris aizgāja norežisēt vienu ainu manā vietā, kamēr es gulēju slimnīcā. Man liekas, ka tas bija ļoti labs brīdis bērniņam. Studijas bija tikko pabeigtas, un es gribēju ieelpot: biju tik nogurusi pēc tiem četriem gadiem, ka pauze nāca dabiski. 

Kad Norai bija deviņi mēneši, atgriezos atpakaļ darbos. Palīdzēja auklītes un Andris, bet es arī nestrādāju pilnu slodzi. Sāku piedalīties vienā izrādē, režisēju pati savu izrādi, bet tās bija kādas četras piecas stundas dienā.

Neatceries pirmos bērna audzināšanas gadus kā grūtus? Tu tā smaidi.

Nē, vispār nē! Nora bija tik mierīgs bērns! Viss pirmais gads  – pirms sāk skraidīt apkārt  – bija ļoti mierīgs. Viņa gulēja pilnu nakti, uzvedās izcili. Es jutos ļoti atpūtusies pēc pirmā pusgada.

Esi pietiekami drosmīga, lai atkārtotu?

Šo piedzīvojumu? Dzemdības bija grūtas. Ilga 24 stundas. To es nezinu, vai gribētu atkārtot. Bet bērna nākšana pasaulē ir satriecoši skaista pieredze. Otra bērniņa iespēju es neizslēdzu, bet ne tagad. Laika vēl pietiek.

Piederu pie cilvēkiem, kam ļoti patika Andra filma Nekas mūs neapturēs. Par šo filmu biji nominēta kā labākā aktrise Lielajam Kristapam. Tu cerēji, ka varētu to balvu dabūt?

Tā baigi necerēju. Man liekas, ka nominācija vien jau ir forši. Tā balvu piešķiršana tomēr ir tāds neprognozējams process, komisijā katram sava gaume. Bet toreiz Kristīnei Nevarauskai piešķīra no mūsu filmas. Es tik un tā biju priecīga.

Tev ir bijuši smagi pārdzīvojumi, grūti brīži – vai dzīve tevi vismaz līdz šim ir saudzējusi?

Ir bijuši, protams. Visiem ir bijuši grūti brīži, vai tad ne?

Esmu zaudējusi daudzus tuvus cilvēkus, bet tas ir neizbēgams process. Mums visiem būs jāmirst agrāk vai vēlāk.

Tavos gados vēl nevajadzētu tā būt.

Varbūt neveiksmīga sagadīšanās.

Kas tev ir grūti?

Man ir grūti palikt vienai. Bail mājās palikt naktīs vienai. Tas man nāk līdzi jau no bērnības. Atceros, vecāki Francijā bija aizbraukuši nopirkt ledusskapi un teica, ka pēc stundas būs atpakaļ, bet ilgi neatgriezās. Toreiz jau bija mobilie telefoni un man mājās bija parastais mājas telefons. Mēģināju sazvanīt, viņiem bija izslēgts mobilais… “Viss, viņi ir nomiruši, es esmu palikusi viena pati šajā pasaulē!” – tā man likās. Histēriski raudāju, tad aizgāju pie kaimiņiem, izkratīju viņiem sirdi… Vecāki atbrauca atpakaļ, bija vienkārši iekļuvuši sastrēgumā. Viņi bija šokā, ka manis mājās nav, bet ir zīmīte: “Jūsu bērns ir pie kaimiņiem.”

Esi teikusi, ka negribi iet dziļāk, nekā cilvēks laiž.

Tas attiecas uz dokumentālo kino, jā.

No kā tu tāpēc esi atteikusies, kādas ir bijušas šīs situācijas, kad tālāk nevari iet? Un ko tāpēc esi zaudējusi?

Nedomāju, ka es būtu zaudējusi kadrus – jo nezinu, kas tie būtu bijuši par kadriem, ja es, teiksim tā, būtu cita rakstura cilvēks. Bet man šķiet – cilvēks jau ir piekritis filmēties. Viņam taču nav nekāda pienākuma to darīt. Tas ir brīvprātīgs darbs, neviens viņam par to pat nemaksā. Kāpēc vēl likt viņam justies slikti par to? Vai filma ir tā vērta, lai sabojātu kaut viena cilvēka dzīvi? Es uzskatu, ka nav. Tā ir tikai filma. Man liekas, ka var veidot filmu, nedarot citiem pāri.

Tavam vīram ir ļoti privāta filma Ģimenes lietas. Kā tu uz to skatījies? Nebakstīji: “Nu, kā tu tā vari?!”

Viņš to uzņēma, pirms mēs kļuvām par pāri. Filma man liekas ļoti jaudīga, un varoņiem pašiem nebija iebildumu pret filmu – tas ir pats galvenais. Viņš gan tur nedaudz miksēja spēlfilmas un dokumentālo žanru, bet to arī neslēpa.

Tev tuvāks ir dokumentālais vai mākslas kino?

Laikam mākslas. Dokumentālais kino salīdzinoši man liekas kā atpūta – ja, protams, nefilmē tādas filmas kā Ģimenes lietas. Piemēram, Tikmēr Lucavsalā gadījumā, braucot uz filmēšanu, es jutos, kā braucot atpūsties. Spēlfilmas gadījumā ir daudz lielāks stress: ir jāpaspēj, katra stunda izmaksā diezgan prāvu summu, nedrīksti kļūdīties.

Arī divas tavas filmas pēc kārtas ir par zaudēšanu: viena – par Alcheimeru, otra – par mammas aiziešanu. Mamma vēl smaida stāsts gan ir tāda “leģenda”, kas klejo dažādās versijās, bet pamatā – “kā pārvest mājās nelaiķi”.

Jā, visi ir dzirdējuši šo stāstu, tikai katrs citā versijā.

Bet tu runā par veciem cilvēkiem, slimību un nāvi.

Mamma vēl smaida nav gluži par mammas aiziešanu, tā ir vairāk par māsu attiecībām. Mammas nāve liek viņām satikties un risināt savas attiecības, citādi viņas to nedarītu. Filma ir par atsvešinājumu no tuviniekiem, ar kuriem teorētiski mums būtu jābūt visciešākajās attiecībās, bet mēs tāpat cenšamies cits cita priekšā kaut ko spēlēt. Arī šīm māsām jāmeklē ceļš vienai pie otras, jācenšas būt atklātām.

Pastkarte no Romas gan ir par novecošanu, par cilvēkiem, kuri negrib atzīt, ka kļūst vājāki, ka paliek mazāk spēka vai jālūdz citu palīdzība. Manai omei ir Alcheimers, tas mani, teiksim tā, mudināja veidot šo filmu. Tā ir smaga slimība, un ļoti smagi ir tieši tuviniekiem. Pats cilvēks var slimību neatzīt, un censties viņam ieskaidrot, ka viņš ir slims, ka viņam vajag palīdzību, ir kā velt kalnā Sīzifa akmeni… Pilnīgi bezjēdzīgi. Tu nevari palīdzēt, tas ir tas trakākais – tu pat nevari cilvēku aizvest pie ārsta, ja viņš mūk projām. Tu redzi, kā cilvēks acu priekšā degradējas, bet tu nespēj palīdzēt, jo viņš negrib, lai viņam palīdz.

Tu esi tuvākais cilvēks omei?

Mana mamma viņai šobrīd ir vistuvāk. Viņa vairāk uzņemas ar aprūpi saistīto slodzi un visu pārējo. Man ir Nora, es nevaru to visu apvienot, bet mums ir arī kopēja. Apsvērām arī aprūpes namus, bet neviens nebija tāds, kur gribētos, lai vecmamma pavada laiku ikdienā.

Par ko tev jādomā vecuma un slimību kontekstā – vai tas tevi nepadara vecāku, nerada bailes no vecuma…

Man liekas, ka tieši pretēji. Saskare ar slimībām, nāvi palīdz apzināties vecuma neizbēgamību. Ja tu ar to nesaskaries vispār, tā var šķist tāla, sveša tēma, kas tevi biedē. Ja ar to saskaries, tad pakāpeniski arvien vairāk pierodi pie idejas, ka tā ir dzīves sastāvdaļa.

Savos 29 gados tu jau jūti novecošanu – vai tu vēl ej kalnā?

Protams, ka jūtu. Paģiras parādās! Vairs nevar tā kā 18 gados uzdzīvot.

Tev taču arī noteikti dod mazāk gadus, nekā tev ir?

Jā… Bet pēdējā laikā man vairs neprasa dokumentus – un tas ir aizdomīgi. Nesaprotu, vai tāpēc, ka parādās sirmi mati vai krunkas. (smejas) Droši vien gēni – mamma arī agri sāka sirmot. Bet man tas netraucē, saņemu pat komplimentus, ka labi izskatās. Biju pārsteigta, ka tā. Bet pirmie sirmie mati – tā bija dīvaina sajūta. Atceros, pirms diviem gadiem atkal iestājos akadēmijā, satiku savu bijušo aktiermeistarības pasniedzēju: “Elza, čau, tu arī esi nosirmojusi?” Un man tā sajūta – ak vai, jau ir tik traki?! Pirmais, ko cilvēks ierauga, ir sirmie mati. Bet viss labi, esmu jau apradusi. Kaut gan neizslēdzu, ka sākšu tos krāsot kādreiz, ja sirmums apniks.

Tev paliek laika vēl kādam hobijam?

Nē. Man īsti nav tādu oficiālu hobiju. Man patīk ēst un gatavot ēst – bet es to nesauktu par hobiju. Man vienkārši patīk to darīt. Ēdiens ir mana vājība – tāpat kā citiem smaržas, drēbes, kosmētika vai citas lietas. Ja gribu sevi palutināt, apēdīšu kaut ko garšīgu.

Tev ir paveicies – vari atļauties ēst.

(smejas) Zini, 50 uz 50.

Galvā jau dzīvo nākamās filmas sižets?

Man ir ideja par bezpajumtniekiem. Izlasīju ziņu sižetu, kas ļoti spilgti palika atmiņā. Stāsts bija tāds, ka mazā veikaliņā sieviete bezpajumtniece palūdza pārdevējai vārītu ūdeni. Izlūdzās, lai uzvāra ūdeni elektriskajā tējkannā, teicās, ka tūlīt apliešot tēju un atnesīšot tējkannu atpakaļ. Viņa pavisam drīz atgriezās ar draugu, arī bezpajumtnieku, un piedraudēja pārdevējai: “Atdod visu naudu un alkoholu, citādi apliesim tevi ar verdošu ūdeni!” Pārdevēju sasēja, aplaupīja, nozaga kādus pārsimt eiro, bet alkohola pudeļu bija tik daudz, ka daļu nācās atstāt pie veikala durvīm.

Kad policija viņus atrada, laupītāju versija bija tāda, ka abi gribējuši izdarīt pašnāvību uz dzelzceļa sliedēm, bet pirms tam tā kārtīgi paballēties. Bet viņi piedzērās tik ļoti, ka līdz sliedēm tā arī netika. Man šis stāsts likās simpātiski paradoksāls, uzreiz ieraudzīju filmu. Protams, ka ne viens pret viens, bet iedvesmojoties no šī stāsta. Tas gan ir tikai sižets. Bet filmas tēma būtu par diviem cilvēkiem, kas ir tik ļoti noslēgušies no apkārtējiem, nocietinājušies pret citiem bailēs, ka varētu kļūt ievainojami, ka ir kļuvuši ārkārtēji nelaimīgi. Divi tādi satiekas un viens otrā atrod tik ļoti nepieciešamo cilvēcisko kontaktu, un pamazām sāk atvērties viens otram. Dzīvotgriba atgriežas, bet tajā brīdī jau policija ir uz pēdām.

Kura no pēdējā laika filmām tev ir likusies ģeniāla? Uzrunājusi?

Tā nav jauna filma, bet nesen skatīta – Mārtina Makdonas Three Billboards Outside Ebbing, Missouri – filmā filigrāni nobalansēts humors un drāma. Nesen darba vajadzībām skatījos Ridlija Skota filmu Telma un Luīze, tā mani uzrunāja, filmai ir ļoti labi izstrādāts scenārijs. Es, redz, par maz filmas skatos. Gribētos biežāk.

Kāpēc?

Nav laika. Pārsvarā filmas sanāk skatīties darba sakarā – saistībā ar to, ko filmēšu, ar scenārijiem, kas jāraksta.

Kas tavā dzīvē ir bijis tāds, ko atceries kā piedzīvojumu?

Mana pirmā spēlfilma Mamma vēl smaida bija riktīgs piedzīvojums. Nezinu, vai gribētu tur atgriezties, bet tas ir process, kas paliks atmiņā visu mūžu. Nezinu, vai darbu var saukt par piedzīvojumu – bet es neizjūtu savu darbu kā darbu, droši vien tieši tāpēc esmu gatava tam veltīt tik daudz laika.

Piedzīvojums bija ceļojums uz Indiju. Tas bija pirmais ar ceļošanu saistītais kultūršoks. Atceros, ka izgājām no lidostas un iekāpām nevis taksī, bet rikšā, kas mūs veda uz viesnīcu. Nokļuvu tajā haotiskajā satiksmē, tas bija tāds ārprāts… Man jau ikdienā ir bail no autoavārijām, bet tur rikšas un mašīnas trīsjoslu ielu krustojumos izmainās bez luksoforiem. Man likās, ka dzīva līdz viesnīcai es netikšu.

Ko tu man vēl neizstāstīji?

Es ikdienā meditēju. Kad satiku Andri, viņš jau praktizēja Tibetas budismu. Sākumā pamēģināju vienkāršas elpošanas meditācijas un sajutos ļoti labi. Pakāpeniski sāku biežāk meditēt un iedziļināties budisma idejās. Ja neesmu pameditējusi, to ļoti izjūtu – domas galvā skrien nekontrolēti. Kaut vai īsi apsēdies to vienu reizi dienā – nedaudz nomierini prātu, un viss top skaidrāks.

Un pakāpeniski attopies, ka meditācija tevi maina kā cilvēku, tu sāc apkārtējos notikumus uztvert mierīgāk, esi iecietīgāks pret citu vājībām un kopumā kļūsti laimīgāks, distancētāks no emocijām. Tas nenozīmē, ka emociju nav, tās tāpat rodas, bet tu tām neseko līdz galam. Ja uznāk skumjas vai dusmas, piemēram, tu konstatē – jā, man ir dusmas –, bet nesāc rīkoties dusmās, darīt kaut kādas muļķības. Es domāju, ka tas ir veselīgi.

Bet tu arī dari kādas muļķības? Līdz šim esi pieminējusi tikai paģiras – tev patīk ballēties?

Man patīk, jā! Esmu no tiem cilvēkiem, kas jau skolas laikā, ja biju slima, neteicu to mammai, – jo likās, ka palaidīšu garām kaut ko interesantu, ja neiešu uz skolu. Līdzīgi ir ballītēs – es būšu pēdējā, kura aizies gulēt. Jo ir sajūta – bet ja nu notiks kaut kas aizraujošs?