Bērniem ar uzvedības problēmām un viņu ģimenēm nav nepieciešamā atbalsta; problēmas risina formāli

Revīzijā konstatētais ļauj secināt, ka pašlaik bērnu uzvedības problēmu risināšana valsts līmenī vairāk ir formāla. Atbildīgās institūcijas lielākoties nav spējušas savlaicīgi pamanīt sākotnējās izmaiņas bērna uzvedībā, reaģēt uz tām un izzināt bērna uzvedības problēmu cēloņus, lai sniegtu vajadzīgo atbalstu to novēršanai.

Tā vietā tās turpina jau gadiem iedibināto praksi strādāt ar bērnu “uz papīra” vai viņu sodīt, ticot, ka tas atturēs bērnu no likumpārkāpumu izdarīšanas un ka bērna uzvedība uzlabosies.

To uzskatāmi apliecina arī pērn publiski izskanējusī informācija par kliedzošiem bērnu tiesību pārkāpumiem SKII “Naukšēni”, kas pēc būtības neatšķiras no ieslodzījuma un kurā nebija rasts risinājums pat 20 bērnu uzvedības maiņai.

“Neviens bērns nepiedzimst slikts. Vēlākas negatīvas bērna uzvedības izpausmes ir sekas, kurām cēlonis jāmeklē citur. Cēloņi var būt dažādi – vecāku izpratnes, zināšanu un prasmju trūkums par bērna vajadzībām, kā arī nepienācīga aprūpe, vecāku nolaidība vai pat vardarbība. Cēlonis bērna uzvedības problēmu attīstībai var būt arī īslaicīgas problēmas ģimenē - bezdarbs, kāda ģimenes locekļa veselības traucējumi vai vecāku šķiršanās. Revīzija vēlreiz apliecina ne tikai to, ka Latvijā bērniem un viņu ģimenēm arvien nav pieejams nepieciešamais atbalsts un pakalpojumi, bet arī institūciju un plašākas sabiedrības noraidošo attieksmi un izpratnes trūkumu par bērnu vajadzībām un audzināšanu,” skarbo realitāti raksturo Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.

Kritiski svarīga ir savlaicīga visu atbildīgo institūciju iesaiste, lai identificētu problēmas vai to risku un sniegtu atbalstu gan bērnam, gan ģimenei.

Saskaņā ar revidentu aplēsēm 2020. gadā Latvijā bija vismaz 10 tūkstoši bērnu ar uzvedības problēmām un vairāk nekā 36 tūkstošiem bērnu pastāvēja uzvedības problēmu iestāšanās risks.

Pašvaldības ir kūtras 

Valsts kontrole jau vairākus gadus norāda, ka pašvaldībām jāveic sociālās vides izpēte un jāidentificē iedzīvotāju sociālās problēmas, lai izveidotu savu iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sistēmu.

Realitātē pašvaldību rīcībā ir informācija tikai par nelielu daļu bērnu, kuriem ir uzvedības problēmas vai to iestāšanās risks. Galvenokārt tikai par tiem, ar kuru ģimenēm tiek veikts sociālais darbs vai kuriem tiek sniegti sociālie pakalpojumi, bet faktiski saskaņā ar revīzijā apkopotajiem datiem šādu bērnu bija attiecīgi trīs un divas reizes vairāk.

Pašvaldības kūtri izmanto šim mērķim paredzētās valsts un pašvaldību informācijas sistēmas, īpaši Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu, ar kuras palīdzību bērnu un to ģimeņu problēmas ir iespējams pamanīt agrīni. 

Tāpēc darbs ar šiem bērniem un viņu ģimenēm netika veikts vai bija uzsākts novēloti.

Nav pieejami atbilstoši pakalpojumi

Atbildīgo institūciju rīcībā nav informācijas par bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas vai to iestāšanās risks, tās nemaz nevar pilnvērtīgi novērtēt, kāds atbalsts ir nepieciešams. Tieši ar atbilstošiem pakalpojumiem ģimenei var savlaicīgi novērst bērna uzvedības problēmu iestāšanās risku, bet gadījumos, kad bērnam uzvedības problēmas jau ir radušās, – novērst to cēloņus un sniegt atbalstu, lai uzvedības problēmas mazinātu un novērstu.

Tomēr revīzijā konstatēts, ka bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku un viņu ģimenēm nav pieejami pietiekami pakalpojumi ne pirms bērnam uzvedības problēmas ir attīstījušās un galvenokārt ir nepieciešams darbs ar ģimeni, ne arī tad, kad uzvedības problēmas jau ir radušās un tālāk darbam ar bērnu un viņa ģimeni ir nepieciešami jau daudz kompleksāki risinājumi.

Bērnu uzvedības problēmas pašvaldībās galvenokārt risina ar sociālo darbu un psihologa konsultācijām, bet bērniem, kuriem ir atkarības, ar veselības aprūpes jomas speciālistu – psihiatru, narkologu u.c. – iesaisti un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem atkarību mazināšanai, kas visās pašvaldībās nav pietiekami un pieejami.

Turpretī mērķētas sociālās rehabilitācijas programmas, kurās bērna uzvedības problēmas risina kompleksi ar dažādiem pakalpojumu veidiem un iesaistot vairākus speciālistus, t.sk. atkarību ārstēšanai, un kas, ekspertu vērtējumā, ir efektīvākais pakalpojums, lai panāku bērna uzvedības maiņu, revīzijā tika konstatētas tikai Rīgā.

Tāpat revidenti vērš uzmanību, ka, pat ja iepriekš minētie pakalpojumi būs pieejami, tie nesasniegs mērķi, ja bērniem ar uzvedības problēmām, nebūs nodrošināts arī atbalsta personas pakalpojums, kas motivē bērnu risināt problēmas.

Gandrīz katrs trešais no revīzijas izlasē iekļautajiem bērniem bija atteicies no piedāvātā pakalpojuma vai pārtraucis to izmantot. Proti, mentora jeb atbalsta personas pakalpojums revīzijas laikā bija pieejams tikai 12 pašvaldībās (pirms Administratīvi teritoriālās reformas, ATR).

Darbs ar “problēmbērniem”

Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz pašvaldības pienākumu iesaistīties bērna uzvedības problēmu risināšanā un izstrādāt uzvedības sociālās korekcijas programmu. Lai gan programma ir jāizstrādā agrīni, kamēr bērns vēl nav izdarījis likumpārkāpumus, bet viņa uzvedība var novest līdz prettiesiskai rīcībai, un tajā ir jāietver pakalpojumi, kas ir vērsti uz bērna uzvedības problēmu cēloņu novēršanu, pārbaužu rezultāti uzskatāmi apliecina, ka faktiski darbs ar bērniem tiek uzsākts novēloti un ir formāls.

Programmās atbildīgās institūcijas galvenokārt aprobežojas tikai ar formālu uzdevumu definēšanu, piemēram, neizdarīt likumpārkāpumus, nesmēķēt un apmeklēt skolu. Tāpēc lielākoties bērna uzvedība nemainās vai pat pasliktinās.

Gadījumos, kad bērna uzvedība nebija mainījusies, pašvaldības kā vienīgo risinājumu redzēja bērna ievietošanu SKII “Naukšēni”, tā uz kādu laiku atbrīvojot sevi no darba ar bērnu un viņa problēmām.

“Problēmbērnu” sodīšana un audzināšana

Vēl viens instruments, kā pašvaldībās risina bērnu uzvedības problēmas, ir bērnu izdarīto administratīvo pārkāpumu izskatīšana pašvaldību administratīvajās komisijās (pašvaldības domes speciāli izveidota institūcija administratīvā pārkāpuma procesa nodrošināšanai pašvaldībā). Diemžēl, vērtējot šo komisiju darbību, revidenti neguva apstiprinājumu tam, ka to “audzinošais” darbs realitātē atšķiras no “ierastās sodīšanas”.

Lielākoties komisiju audzinošais darbs bija formāls, jo tās nebija iedziļinājušās bērnu uzvedības problēmu cēloņos. Piemēram, bērnam par vardarbību pret citu bērnu kā audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis bija piemērots brīdinājums, nepievēršot uzmanību tam, ka bērna uzvedības problēmu cēlonis ir vardarbība un atkarību problēmas ģimenē.

Tāpat bērna izdarītā pārkāpuma cēloņi netika analizēti un ņemti vērā pat tajos gadījumos, kad acīmredzami bērns pārkāpumu bija izdarījis savu garīgās veselības vai garīgās attīstības traucējumu dēļ. Paradoksāli, ka lielākoties komisijas bija piemērojušas audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – brīdinājumu, kas nerisina bērna uzvedības problēmu cēloņus un nav efektīvs arī pašu komisiju vērtējumā.

Revidenti īpaši vēlas “izcelt” Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kas bērnus administratīvi soda par nezināšanu un personas apliecinoša dokumenta pazaudēšanu un neizmanto citus likumā paredzētos mehānismus, lai veiktu skaidrojošo un audzinošo darbu. 

"Naukšēnu" reforma

Revīzijā revidenti sekoja līdzi, kā atbildīgās institūcijas novērš Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 2021. gada rudenī konstatētos būtiskos bērnu tiesību pārkāpumus SKII “Naukšēni”, kurā viena bērna “labošana” pēdējos četros gados valstij izmaksāja vidēji 29 tūkst. gadā.

Valsts kontrole atbalsta atbildīgo institūciju rīcību likvidēt šo iestādi un uz laiku apturēt pakalpojumu (bērnu ievietošanas sociālās korekcijas izglītības iestādē), ņemot vērā iestādē konstatētos pārkāpumus, t.sk. vardarbību. Tomēr, ja ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē kā pakalpojums tiks saglabāts, Valsts kontrole aicina, īstenojot pieteikto sociālās korekcijas izglītības iestādes institūta reformu, visām iesaistītajām institūcijām – Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), Tieslietu ministrijai (TM), Labklājības ministrijai (LM) un to padotības iestādēm, kā arī pašvaldībām – ne tikai rast risinājumu, kā novērst pārkāpumus, kas bija par pamatu iestādes slēgšanai, bet pārskatīt arī šā pakalpojuma saturu, lai tas atbilstu bērnu vajadzībām.

Revidenti gan atzinīgi vērtē ieceri pilnveidot likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem un atteikties no bērnu administratīvās sodīšanas, kas bērna uzvedību nemaina. Tomēr, ja reformas īstenošanai pašvaldībās nebūs pieejami sociālie pakalpojumi, faktiski nekas nemainīsies.