Latviešu kino nemierīgie prāti - brāļi Ābeles: "Brīvība ir jāsvin"

Kādi esat šobrīd – mierīgi, nemierīgi, noguruši, atpūtušies, ar labi padarīta darba sajūtu…?

Raitis: Joprojām nemierīgi…

Lauris: Braucam uz reģionālajiem kinoteātriem tikties ar skatītāju, priecājamies, ka cilvēki atgūst sajūtu, kā ir skatīties filmu uz lielā ekrāna – ar īsto skaņu.

Raitis: Kino ir kā melnais kubs, kur esi tu un ekrāns. Meitene vai draugs, kas sēž blakus, pazūd. Mājās pazust ir grūti, pārāk daudz iespēju novērst uzmanību.  

Lauris: Ja uzliec uz pauzes, aizej pie ledusskapja, atbildi uz zvanu, mākslas uztveršanas process notiek pastarpināti. Ja garlaicīgi, patin uz priekšu. Bet varbūt tieši tā mierīgā vieta ir ļoti svarīga, kā Vāgneram – sākums garlaicīgāks, taču beigas eksplodē. Pārtinis es to nepiedzīvošu.

Raitis: Piemēram, Gaspara Noē filma Enter the Void ir ļoti gara, taču beigās tu iznāc kā gaļasmašīnā izmalts, tas darbs ir nostrādājis. Tam kinoteātris ir pateicīga vieta. Nemierīgie prāti dažubrīd skatītājam rada neērtības, jo pārāk satrauc, pēc tam – gluži pretēji.

Lauris: Atpūtušies gan neesam, jo noturēt filmas pirmizrādi ir baigais rāviens, taču fonā ir labi padarīta darba sajūta.

Mārcis: Jā, jo ir prieks tikties ar skatītājiem, katrs pamana ko citu, arī vājās vietas. Iesakām teikt visu, ko domā. Mainīt vairs neko nevar, bet var ņemt vērā nākamajos projektos.

Vai var teikt, ka gribējāt kaut ko nofilmēt no sevis nost?

Lauris: Var. Filma ir balstīta mūsu bērnības draugu, mākslinieku, pieredzē. Savā ziņā tā bija pašterapija, bet diez vai skatītāja acīs tam ir nozīme.

Raitis: Filma bija kā stīga, kuru velk un velk, tā kļūst arvien dzidrāka un spalgāka, un tad – tinkš! Arī pēdējā ballīte bija gandrīz tikpat traka kā filmā.

Lauris: Filmā viss notiek pa īstam – ja deg, tad deg. Neteicām cilvēkiem: “Tēlojiet ballīti!” Nē, mēs to sarīkojām, iesūtījām aktierus, operatorus. Kāds arī cieta, jo cilvēki nesaprot, ka kautiņš ir inscenēts, kāds iesaistās, jo domā, ka tas ir pa īstam. Cieta arī kinotehnika.  

Mārcim meta ar krēslu?

Lauris: Ar mikrofona statīvu. Visgrūtāk bija kinooperatoram, nācās filmēt ļoti garas stundas. Bijām pārguruši, bet Kino Dievs stāvēja klāt – visur, kur bija riski no drošības viedokļa, mums paveicās un reizēm pat iznāca labāk, nekā plānots. Uz Norvēģiju braucām ar treileri, grupai līdzi bija savs pavārs, jo tur viss ir dārgs. Bija jāfilmē aina kalnā, bet viss bija miglā. Tā kā  nodarbojamies ar snovbordu, zinām, ka mākonis var nekustēties vairākas dienas. Smējāmies – tikpat labi varētu studiju piepūst ar makrofleksu un uztaisīt klinti, jo tas ir vienīgais, ko zem kājām var redzēt. Sākām filmēt miglā, bet neveiksmīgi. Mums līdzi bija blašķīte. Izlējām to uz kalna kā ziedojumu Kino Dievam. Pēc 20 minūtēm sāka spīdēt maģiska saule, uzreiz sākām filmēt, un iznāca majestātiski kadri. Tas izdevās, tikai pateicoties ziedojumam.

To tev šamanis iemācīja?

Lauris: Pēteris Krilovs. (smejas)

Raitis: Varbūt viņš arī iet šamanisko ceļu.

Sapratāt, kas dara nemierīgu cilvēka prātu?

Lauris: Nemierīgi prāti bijuši vienmēr, bet mūsdienās ir vēl grūtāk, jo informācijas apjoma ziņā mēs vienā dienā izdzīvojam to, ko mūsu vecvecāki divās. Mūsu omītei nebija telefona, bija miers, laiks pārdomām. Mēs dzīvojam it kā labākos apstākļos, bet ir baigs informācijas blīvums. Manā rajonā Pārdaugavā uzsprāga māja. Iegāju feisbukā, kāds jau ar telefonu nofilmējis. Ir labi uzreiz saņemt informāciju, taču arī satraucoši. Par iekšējo nemieru – katram ir savi dēmoni, ko reizēm nevari kontrolēt.

Raitis: Atbildi filma nesniedz, un visdrīzāk tādas nav. Brālis pirms pazušanas raksta uz sienas: “Pēdējā cīņa ir samierināšanās ar visu.” Pārfrāzējām Jura Rubeņa atziņu. Mākslinieks Edgars Folks teica: “Padomju laikā es cīnījos ar cenzūru, tagad – ar sievu, un, kad beigšu cīnīties, es beigšos.” Taču uz samierināšanos un pēdējo cīņu var skatīties no budistu perspektīvas – tikai tad, kad visu pieņem, tu esi brīvs. Mēs gribētu, lai filma uzdod jautājumu – kas ir tavs iekšējais nemierīgais prāts? Filma ir par māksliniekiem, bet ne tikai. Tā ir par jebkuru, kurš kaut ko grib paveikt, par to, kāpēc cilvēks vispār grib kaut ko panākt, kāpēc viņam vajag to savu kubu.

Kā jums izgāja ar melno kubu?

Raitis: Šodien velšana turpinās pie bijušās viesnīcas Latvija, pēc tam transportēsim uz Liepāju.

Mārcis: Cilvēki fotografē, vēro, ignorē. Vienmēr atrodas kāds – ā, jūs kubu veļat? Pusstundu nosvīdis palīdz, nevar stāvēt malā. Tie ir visfantastiskākie cilvēki, kuri vienkārši iesaistās, bez jautājuma – ko darāt, kāpēc, stulbi esat? Tallinā bija super, militāristi iet garām un metas palīgā, viesnīcas darbinieks iznāk ārā, palīdz.

Kādu atceraties savu pieaugšanu?

Lauris: Uzaugām Lugažu ielā pie kravas ostas un Kaķasēkļa dambja. Rajons diezgan krimināls, bijām vienīgie latvieši, pārējie – krievu bērni, vienu sešgadīgu pagrabā izvaroja – Jurka kļuva jocīgs. Viens iegrima minerālos, neviens nepamanīja, viņu samala, cits dīķī noslīka. Ja atskatās – baigi melni, bet man ir saulainas atmiņas, kaut kā adaptējāmies. Tad pārcēlāmies uz Pārdaugavu, arī tur rūdījumu deva sētas dzīve. Nācās līst pa garāžu jumtiem, kāds nikns kaukāziešu vīriņš meta ar pusķieģeļiem. Zinājām – ja viņš ir sētā, jāslēpjas aiz skursteņa. Deviņdesmitajos vienmēr bija jābūt gatavam, ka tevi aplaupīs. Ejot caur Uzvaras parku, nauda bija jāpaslēpj kurpē, jo tur vienmēr priekšā bija lielāki džeki.

Raitis: Slēpt maku kājstarpē – standarta prakse.  

Mārcis: Ceļš uz skolu bija cauri to māju pagalmiem, kurās dzīvoja padomju armijas virsnieki, 90. gados viņus sūtīja prom, bet daļa palika, neapmierināti ar jauno Latvijas valsti.

Lauris: Es viņus saprotu – tēvs hruščovkā dzer, sit savu puiku, viņam grūti. Iznāk ārā, ierauga mūs, mazākos, mēs viņam esam kā kabatasnauda.

Mārcis: No Lugažu ielas manā “cietajā diskā” ir tikai trīs attēli: daudz žiguļu, kas atvesti uz ostu, tornis un veikals, kur kartupeļus bēra tādā kā piltuvē, apakšā paliekot maisu. Pārdaugavā  mūsu spēļu laukums bija stroika, no piektā stāva metām šahtā ķieģeļus. Vasarās  mūs sūtīja uz Saldu pie vecmāmiņas. Tur bija puķuzirnīši, peldēšana, velosipēds... Bija arī kinematogrāfiski momenti – pie drauga atbraucis milicijas bobiks, viņa tēvs draudot kādam durt ar šķērēm vēderā, konflikts alkohola reibumā, jāskrien skatīties. Kaitinājām dzērājus, viens nāk Laurim virsū ar cirvi, bet viņš kā filmā – pēdējā brīdī uzliek pēdu uz saliekamā riteņa pedāļa un aizbrauc. Atceros, kā raudādams muku apkārt kvartālam, jo biju ēdis kaimiņienes dzeltenās avenes, viņa dzinās pakaļ.

Lauris: Kad rudenī no omītes idilles atgriezāmies Rīgā, pagalmā bija jāatgūst statuss, atkal stājās spēkā vilku bara likumi. Kāds, kurš pa vasaru izaudzis, grib pakāpties rangā, būt galvenāks. Tur tusējas cietumnieki, Afganistānas kareivji, kuriem širmis aizgājis ciet, ar tiem spēlējam kārtis.

 Arī Baltu ciltis bija stāsts, kas jāizstāsta?

Lauris: Bija misijas sajūta. Skolā daudz mācīja par Pirmo un Otro pasaules karu, likās – kāpēc mēs pārslīdam pāri tam senajam periodam, kas mūs definē? Tagad ir liels prieks, ka Baltu ciltis rāda skolās, arī Kultūras akadēmijā. Zinu, ka interesanti ir arī krievvalodīgiem jauniešiem. Ir nostrādājis.

Mārcis: Sakrita, ka iekļāvāmies simtgades programmā.

Raitis: Domāju, mums to ļāva veidot laika gars, bija īpašs pacēlums, tautas apzināšanās, kas mēs esam, kādi esam.  

Lauris: Vakar runājām, ka vajadzētu nopietnāk atzīmēt 4. maiju.

Raitis: Brīvība ir jāsvin.

Lauris: Protams, arī mums ir visādas nebrīvības. Kad bijām kinofestivālā Tamperē, krievu režisore no Sanktpēterburgas stāstīja, kā viņa Somijā montē dokumentālo filmu par nopietnu, lai arī kuriozu tēmu – Krievijā, ārpus lielajām pilsētām, trūkst dakteru un cilvēkus ārstē veterinārārsti. Viņai neļāva to uzņemt, jo filma kritizē valsts veselības sistēmu. Arī pie mums kādās jomās var līdz tam nonākt, taču mums šādu filmu neaizliegtu.

Mārcis: Visu cieņu Kino centram – tā ir ļoti laba organizācija, shēma balstās uz ekspertiem, nevis kādas partijas ietekmi.

Baltu cilšu preses seansā kāda krievu žurnāliste uzdeva jautājumu: “Kā jūs kristiešu zemē slavināt pagānismu?” Iespējams, tā domāja arī daudzi latvieši. Ar ko jūs augāt, elpojāt?  

Lauris: Mūsu vecāki nav vēsturnieki. Omīte, kuras vairs nav, zem gultas slēpa žurnālus – Atpūta un Aizsargs –, no tiem uzzināju, kāds ir mūsu karogs, pēc tam burtnīcās zīmēju.

Mārcis: Mēs ne pagānu tradīcijas piekopām, ne baznīcā gājām. Mūsu mamma, arhitekte, mūs veda uz mākslas izstādēm, animācijas filmām, iepazīstināja ar Purvīti, stāstīja, ka uz viņa darbiem vajag skatīties piemiegtām acīm, lai vēl labāk uztvertu gleznainās ainavas. Dzimšanas dienās bija tradīcija braukt pie dabas, tā dzima mīlestība pret savu zemi. Līst vai nelīst, zinājām – piedzīvojums būs! Lietusmēteļi mugurā, un prom uz vilcienu! Siguldas ainavas mazajiem šķiet divreiz lielākas, arī gidu stāsti, Gaujas smilšakmens klintis – tādi iespaidi nogulsnējas.

Retās ģimenēs bērnus audzina dievturu garā, drīzāk mūsos ir panteisms, to vecāki iedod ikdienā – caur attieksmi pret lietām, dabu. To jūt arī Baltu ciltīs – tautas dvēseles veidošanos. Poētisks bija pēdējais kadrs – Saules kaujā lido uguns plēksnes, un tās sāk atgādināt sarkano asins ķermenīšu plūsmu – tā tautas kods caur DNS tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Lauris: Tieši tādi koncepti tur bija. Prieks dzirdēt, ka mūsu iecere nostrādāja.

Raitis: Metafora – ka spēks nāk caur asinīm. Tā jau tās paaudzes veidojas, arī tīri evolūcijas ceļā. 50 % pārņemam caur gēnu informāciju, 50 % adaptējamies sociāli, politiski, ekonomiski.

Varbūt jūsu bērni augs ļoti sakārtotā vidē…

Lauris (nosmejas): Pagaidām neizskatās.

… kur nebūs baisu pagrabu un dīķu, bet viņos vienalga būs iekodēts izdzīvošanas, piedzīvojumu gēns.

Lauris: Ārzemju latvieši uzskata, ka viņu nopelni latvietības saglabāšanā ir īpaši nozīmīgi, taču es negribētu tam piekrist. Tie, kuri šeit palika, to izstrēba, glabāja Atpūtas, panāca 4. maija pavērsienu – patiesībā paveica visu milzīgo melno darbu. Fantastiski, ka mēs izdzīvojām. Mums ir teorija, ka esam kā pagrīdes (underground) cilvēki, palienam kā zem dēļiem, noliecam galvas. Lai kas nāktu pāri, mūsos ir sīkstums, skarbums, kā Krilovs Pēteris teica: “Mēs esam rupjāk tēsti” – un tā ir laba īpašība.

Esat domājuši, kurā ciltī jūs varētu būt bijuši?

Lauris: Veicām DNS testu – iznāca, ka esam no sāmiem un kāda apgabala Sibīrijā.

Raitis: Man šķiet, ka esmu saistīts ar kuršiem. Iekšzemē, teiksim, Čehijā, lai gan tas ir  Eiropas centrs, apkārt civilizācija un dzīvība, tā sajūta, ka blakus nav ūdens, atvērtās telpas, šķiet nomācoša. Lai gan pie jūras bez laivas esi kā tuksneša malā, bet – mana pasaule ir atvērta. Daudz labāk jūtos Portugālē, kur blakus ir nedraudzīgākā ūdenstilpne – okeāns. Lai no tā nebītos, jābūt tik drosmīgam kā Kristoferam Kolumbam, kurš saka – es došos tam pāri nezināmā virzienā uz nezināmu laiku.

Mārcis: Helsinkos, Pēterburgā, Gdaņskā jūt Baltijas jūras gaisu, tas arī man ir daudz tuvāks nekā vidiene.

Lauris studēja filozofiju, Raitis psiholoģiju…

Mārcis: Divpadsmit gadus mācījāmies vienā skolā – Rīgas Angļu ģimnāzijā.

Raitis: Studēt kino gan sāka tieši jaunākais brālis Mārcis.

Mārcis: Kultūras akadēmijā apguvu operatoru meistarību, pēc tam Mākslas akadēmijā maģistrantūrā studēju vizuālo komunikāciju.

Raitis: Lauris jau studēja filozofiju, es nevaru iet turpat. Kā – vai es darīšu to pašu?! Iestājos arī teologos, bet izvēlējos psiholoģiju. Kad radās doma veidot Nemierīgos prātus, sapratu – vajag vēl pamācīties, jo ar bakalauru vien filma sanāktu štruntīga. Daļēji filma ir saistīta ar psihoemocionāliem traucējumiem. Zvanīju uz Psiholoģijas katedru…

Pieteicies rakstīt maģistra darbu par nemierīgajiem prātiem?

Raitis: Tā bija tīrākā motivācija – konsultējošais psihologs nebūšu, bet filmu izveidot vajag.

Lauri, tu teici, ka agrīnos mistiķus atradi studējot?

Lauris: Kursā bija diskusijas, kāpēc mums tādi mistiķi jāmācās, svarīgākas likās citas lietas. Savukārt tagad šķiet, ka mistiķi varbūt ir vienīgie, kurus vērts studēt.

Psihiatrijas profesors Utināns saka, ka pār mums valdot maģiskā domāšana.

Raitis: No attīstības teoriju viedokļa ejam cauri fāzēm – maģiskā domāšana ir viena no tām. Pārejot nākamajā…

 … nonākam kritiskajā domāšanā?

Raitis: Jā, bet tā nav pilnvērtīga, ja sevī nav iekļāvusi maģisko.

Juris Rubenis grāmatā Starp divām bezgalībām aicina nonākt pie mistiskā, prom no analīzes.

Raitis: Jā, esam pieraduši pie racionālās domāšanas un sakām – tas ir viss. Bet tā nav.

Lauris: Ir daudz interesantu diskusiju, budisti sarunājas ar gaišākajiem neirobiologiem no Rietumu pasaules. Rietumu zinātnes skaidrojums par apziņu ir bērnudārza līmenī. Smadzenes ir sarežģīts orgāns. Tie paši zinātnieki saka, ka ir tikai novērojumi, pilnīgas izpratnes nav. Budistiem ir savs skaidrojums, no mūsu skata punkta absolūti mistisks.

Raitis: Der paklausīties profesoru Mārci Auziņu, kurš vienlaikus ir gan kvantu fiziķis, gan meditācijas skolotājs. Studiju gados kāda ļoti jaudīga psihobioloģijas pasniedzēja ieminējās – visi biologi, kuri ir augstākajā līmenī, it sevišķi, ja sāk pētīt dzīvības rašanās procesus, uz mūža beigām kļūst reliģiozi.

Maslovs esot mainījis savu piramīdu, spicē virs pašrealizācijas novietojot iracionālu pieredzi. Jums tāda ir?

Lauris: Tas nāk līdzi visu dzīvi. Nāvei esmu bijis tuvu vairākkārt. Esmu karājies Uzvaras parka piemineklī. Kad iemācījāmies tur ielīst, man aizķērās kāja, rokas slīdēja no metāla, es krītot skaidri zināju, ka pārsitīšu galvu pret granītu. Mani draugi skrēja uz sporta namu pēc trepēm. Biju mata galā un nezinu, kur atradu spēku noturēties, kamēr puikas izglāba. Sērfojot ir bijis traki… Mammai nevar stāstīt. Mistika, kā esmu izgājis tam cauri. Tagad kārta šamaniskajai pieredzei. Šamanis saka – cilvēks ir kā sīpols, pašā vidū esot lielais gars. Rāviens var tevi aizmest līdz vidum, bet var atmest arī atpakaļ. Kādu aizmet uz priekšu tikai mazliet, viņš nāk atpakaļ, bet tāpat kāda kārtiņa ir nolobīta. Ja aizrauj līdz vidum, tā ir tīrā, mistiskā pieredze, ko budisti sauc par samādhi, kristieši – par beatifisko vīziju, sūfisti – par fitru. Pēc tādas pieredzes saproti, ka tur ir garu pasaule. Sākumā man bija liels šoks.

Tu apmeklē savu šamani – Latvijā, Somijā…?

Lauris: Viņš… uzrodas. Ik pa laikam.

Esat noskaidrojuši savus totēma dzīvniekus?

Raitis: Man ir smieklīgs stāsts. Studijās piedalījos eksistenciālās terapijas grupā. Trīs dienas sēdi aplī, mācies metodi, un viena no sadaļām ir totēmiskā dzīvnieka atrašana. Bakalaura pēdējais gads, vitalitāte, enerģija – dodies savā pieredzē, vizualizācijā… Es, protams, domāju, ka varētu būt tīģeris vai vilks.

Noteikti nekas mazāks.

Raitis: It sevišķi, ja psiholoģijas kursā sieviešu attiecība ir 90 pret 10. Terapeite lēnām ved dziļā alā, un redzu, ka man sāk veidoties ausis, balts kažociņš un… parādās trusītis. (smejas) Pēc tam jāsēž aplī un visām jaunajām psiholoģēm jāstāsta par trusīti dziļajā alā.

Mārcis: Trusītis ir simbolisks, viņš jau arī cīnās.

Raitis: Tagad tu to pieņem, bet 23 gadu vecumā trusis nebija tas, ar ko gribējās identificēties un to skaļi paziņot.

Lauris: Man arī bija smieklīgi. Ar brāļiem bijām izpētes braucienā pie sāmu šamaņiem. Kā filmā – pārbraucām ar savu mašīnu ar prāmi, palikām teltī Baltijas jūras galā. Šamaņi gribēja mūs izbungot, dzērām čagu. Es it kā slīdu pa mežu, bet man galvā ir Raita stāsts. Kā meditācijā no sākuma ir iekšējais runātājs, pļāpa, tas saka – tu esi zaķītis. Antropologs Maikls Hārners ir pētījis indiāņus, dzēris viņu dzērienus, arī praktizējis bungošanu. Viņš saka – cilvēkiem neizdodas, kad viņi necenšas un kad pārcenšas. Ja necenšas, domā – kas tas par sviestu, ko viņi te bungo, mēs braucām filmēt. Otrs ir pārcensties – es jau uzreiz gribu būt tur, visu pieredzēt. Pēc diezgan ilgas bungošanas iegāju tādā kā pustransā, kad nevar saprast, kur esi. Nonācu alā, kur mani gaidīja liels, balts, slapjš suns, es viņu tā kā apkampu, viņš man kaut ko pateica, precīzi neatceros, bet doma bija, ka viss būs okei. Kad atšāvu atpakaļ, biju super pārsteigts, kā man tas izdevās. Biju domājis, ka varbūt pārcentīšos un fantazēšu visādas muļķības, taču bungu ritms iedarbojas. Arī filmā skan šamaniskās bungas, tā ir pirmā skaņa, ko izdzird cilvēks, – mātes sirdspukstus.  

Raitis: Ar bungām sirdsdarbība sinhronizējas visātrāk. Gribējām, lai filmas beigas ir kā rituāla pieredze. Cerams, izdevās – mazliet sāk jukt realitātes, laiki...

Mārci, vismaz tu esi lauva?

Mārcis: Es varbūt mazliet pārcentos. Bija tāds kā putna veidols, tomēr, šķiet, savu dzīvnieku vēl neesmu sastapis. Taču bungu īpašā pieredze mani no ļoti tumšas vietas izvilka totālā gaismā un mīlestībā. Trešajā dienā pēc tam no Somijas pasūtīju savas bungas. Forši vasarā pievērtām acīm skatīties uz saules gaismu un pabungot sev vai kādam citam pie vēdera, tas ritms ir superjaudīgs.

Raitis: Mums ir meža māja pie Pāvilostas, brāļi nakts vidū ar draugiem veidoja rituālu, kura laikā bungoja. Atbraucu nākamajā dienā, satieku kaimiņu, un viņš absolūti vēsā mierā: “Jā, jūs naktī bungojāt, gan jau kaut ko darbojāties.” Pieņem un saprot, nevis – jocīgie…

Filma šķita skarba. Brāļu attiecības ir siltas, bet ne ar meitenēm. Vai puiši savos nemierīgajos prātos negrib ielaist sieviešu pasauli?

Raitis: Viņi nespēj – tas ir īstais vārds. Stāsts nav par attiecībām ar sievietēm, izpratni, tas ir vairāk par Roberta izjaukto pasaules skatījumu.

Lauris: Un par to, ja tuvs cilvēks – brālis vai māsa – pazūd, cik daudz tu darīsi? Meklēsi pats vai uzticēsi dienestiem? Visi mūsu varoņi ir savā ziņā sačakarēti, iedauzīti, neviens nav pilnīgs. Katram no varoņiem kāda šķautne pret kaut ko ir auksta.

Raitis: Sāmu šamanis saka: “He has lost a piece of his soul.” Visi tēli ir nemierīgie prāti, jo daļa dvēseles veseluma ir zudusi. Kāds pēc LSD pieredzes savelk bildi kopā un zudušo elementu atdabū. Mēs droši vien visu dzīvi mēģinām atrast drumstalas, lai ieraudzītu, kas īsti esam.

Ja agrā jaunībā kļūsti par vecāku, tas uz sakarsušā prāta uzliek aukstu kompresi, jo esi atbildīgs. Jūs veidot ģimeni nesteidzaties – tas ir kāds kods vai attieksme pret attiecībām vispār?

Raitis: Kāds necenšas, kādam nesanāk. Dažādi dzīves ceļi. Man attiecības ir jau divdesmit gadus. Jā, esmu atradis tādu cilvēku. Zanda ir Nemierīgo prātu galvenā māksliniece.

Lauris: Ne tikai, viņi abi ir kā viens. Zanda ir piedalījusies scenāriju rakstīšanā. Viņa ir vēl viens…

…vēl viens brālis?  

Lauris: Jā. Zandai arī vajadzētu šeit sēdēt, bet esam norunājuši, ka reprezentēt filmu – tas ir koncepts. Brāļu koncepts.

Raitis: Attiecībās varbūt viss neiznāk tik ideāli, kā gribētos, bet kopumā ejam vienā virzienā. Cerams.

Lauris: Mums ar Mārci iet tā – draudzējas, šķiras, pa kalniem un lejām.

Mārcis: Kā saka – daudz lietu vēl jāsakārto.

Sevi jāsakārto vai drīzāk jāgaida īstais cilvēks?

Mārcis: Drīzāk otrais variants.

Lauris: Arī pirmais.

Mārcis: Arī. Mūsu vecāki gan ir ideāls piemērs.

Viņi droši vien sagāja kopā jaunībā.

Lauris: Nu, jā. Kad tētis no armijas jūrniekos atnāca atpakaļ uz Saldu – skaists, vairāk nekā 1,9 metru garš –, mamma nevarēja viņā neiemīlēties. Viņa zināja, ka šis staltais puisis mācījās vienu klasi augstāk.

Mārcis: Viņiem ir ideālas attiecības.

Raitis: Bet mūsu mamma ir ļoti maza auguma, rezultātā esam tādi – pa vidu.

Lauris: Mūsu mamma ir aktīva un daudz ko nosaka. No tēta mēs mācāmies mieru.

Raitis: Nemierīgais prāts ir mamma. Viņa ir arhitekte, interjera dizainere, glezno, pasniedz Tehniskajā koledžā...

Jums ir mīlestības pilns stāsts par Saldus vecāsmātes bēgļu gaitām.

Mārcis: Bija dzirdēti viņas stāsti par Kurzemes katlu, nolēmām – izbraucam, paskatāmies. Omītei tas bija flešbeka trips. Viņa tur nebija bijusi 70 gadus.

Lauris: Tur bija Kino Dievs. Vienas no mājām, kur viņa atrada patvērumu, vairs nav. Pieklauvēju pie citām, iznāca vīrs... Esmu atklājis, ka visi latviešu cilvēki ir iebaidīti ar Bez Tabu, domā – man te nenopļauta pļava… Ja pasaki, ka veido dokumentālo filmu, tas nostrādā. Tas vīrs ar omīti sāka runāt, un viņa atcerējās, ka viņš tolaik bijis mazs puišelis. Viņš omītei teica: “Jūs gan labi izskatāties!”

Mārcis: Viņam bija 79 gadi, omītei – 89. Tādi seniori satiekas – ā, tu esi tas puika!

Cilvēki ir teikuši, ka jūsu filmas ir suģestējošas? Varbūt tādēļ, ka saplūst jūsu triju enerģija?

Raitis: Lielā skrējiena dēļ esam pieņēmuši jēdzienu “patika-nepatika”, bet paši kino tā neraksturojam.

Lauris: Mākslai nav jāpatīk. Mūs neinteresē tas, ko Umberto Eko sauc par triviālo literatūru, kurā ir baltais un melnais bruņinieks. Tāds stāsts no komerciālā viedokļa ir ļoti iedarbīgs. Ja skatītājs paredz, kas notiks, un tā arī ir, izstrādājas noteikti hormoni – re, es jau zināju. Ja filmējot notiek kaut kas neparedzēts, saprotam – okei, šobrīd piedalāmies mākslas aktā, rodas jauna pieredze. Tas mūs vieno. Kā mans šamanis saka – tā varbūt ir enerģija. Vienā brīdī bija iespēja piesaistīt ārzemju operatorus, bet nolēmām – nē, šo filmu veidosim true punk style – kādi esam, tādi esam. Ja pienāk bezpajumtnieki, saprotam, ka Kino Dievs atsūtījis kolorītus ekscietumniekus…

Viņi tiešām pieklīda netīšām?

Mārcis: To sauc happy accidents.

Raitis: Lauris vairākas reizes devās kastingot uz patversmi. Āgenskalnā uz šaušanas ainu trāpīja nejauši garāmgājēji.

Lauris: Arī Baltu ciltīs filmējām cilvēkus, kuriem dzīvē gājis smagāk, arī grupu ar garīgu atpalicību. Domāju, kamēr nepārkāp ētikas kodeksu un nespied cilvēku darīt to, ko viņš nesaprot, viss ir kārtībā. Tas, kurš bija saspridzinājies, Baltu ciltīs koķetēja ar grimētājām, viņš nejutās kā atvests uz frīkšovu.

Raitis: Mums tādi cilvēki bija nepieciešami, jo pirms septiņiem gadsimtiem infekciju slimības un sakropļoti locekļi bija daudziem.

Kas būs jūsu nākamais godīgais stāsts, ko nevarat nepastāstīt?

Lauris: Vēsturiska fantāzijas detektīvfilma par vilkaču prāvu 16. gadsimtā Mālpilī. Vilkatis sevi sauc par Dieva suni, viņš ir pirtnieks, afērists.

Raitis: Livonijas vilkači atšķiras no Rietumeiropas nostāstiem. Stāsts ir par nokāpšanu ellē kā šamanistisku procesu, indiāņi līdzīgi dodas ceļojumā savā iekšienē. Ja kāds ir slims, izcīna cīņu par viņu, rituāla ietvaros atgriežas un var nodot ziņu, kas noticis. Stāsts ir par vienu no vislabāk dokumentētajām vilkaču prāvām Eiropā – ar tiesas sēdes stenogrammu par Mālpils Kniediņu muižas pirtnieku Tīssu (Matīss). Paralēli attīstām arī spēlfilmu par Rihardu Vāgneru un laiku, ko viņš pavadīja Rīgā.

Pa kādu ceļu jūs katrs gribētu paieties – kā ceļotāji vai ar pavadoni?

Raitis: Biju ceļojumā Indijā. Nākamreiz varbūt arī brāļi pievienosies – uz Himalaju kalniem, Kašmīru, līdz Nepālai. Nevis kāpt Everestā, bet sajust tās vides jaudu. Kaut kas turp sauc, varbūt tās ir saknes, saka jau, ka balti esot nākuši no turienes.

Lauris: Ar brāli esam sērfojuši Nikaragvā, manī ļoti rezonē indiāņu vide, džungļi. Kādreiz gribētu uzņemt kino kādā eksotiskā vietā.  

Raitis: Laurim nāk Vernera Hercoga vecums, kad džungļi sāk saukt. (smejas)

Lauris: Man patīk viņa filmas. Es arī kādreiz tā gribētu.

Mārcis: Man prātu nodarbina praktiskāki jautājumi – kā sapakot pāris mugursomu, lai maija beigās brauktu uz Gruziju, kur mēs ar jauno režisoru Gati Unguru filmēsim trīs minūšu pieteikumu viņa komēdijai. Būs gruzīnu aktieri, pakaļdzīšanās ar zirgu pajūgiem…. Jādomā, kuras baterijas izvēlēties, lai lidostā neatņem.