Dziednieces Ernas zināšanu mantiniece Ina: "Maģija var izpostīt tikai tādu ģimeni, kas jau irst pa vīlēm"

Valmieras darbīgo dzīves ritmu ignorē kaķi, kas, sajutuši pavasara aicinājumu, klīst pa pilsētu piedzīvojumu meklējumos. Vienādas kā spēļu klucīši piecstāvu mājas saplūst ar pavasara nogaidošo pelēcību. Mums pretim steidzas neliela, gaišmataina sieviete. Viņai ir dzidras, dzīvesgudras acis. Aplūkoju Inas gleznas, ko viņa radījusi laikā, kad bija tik smagi, ka dzīvot negribējās. Viss melnums ieplūdināts audeklā, pārvērties naksnīgā meža ainavā ar spožu mēness gaismas ceļu centrā.

Gribu draudzenes vīru!

“Es nenodarbojos ar dziedniecību, vienkārši palīdzu tiem, ka, jūtu, tas patiesi vajadzīgs,” Ina ir atklāta. “Es nevaru ielūkoties pagātnē vai nākotnē pēc pasūtījuma, kā grāmatu šķirstot uz priekšu un atpakaļ. Kad cilvēks man stāsta par savu dzīvi un problēmām, kas nomāc, pie manis atnāk izjūtas, smaržas, skaņas, tēli un tādas kā bildes. Tad es atklāju, ko redzu, un jautāju, kas ir tas cilvēks, kur ir tā māja. Mēģinu palūkoties pagātnē un saprast, kāpēc ar cilvēku kaut kas ir noticis. Cilvēkam liekas, ka viņš zina iemeslu, bet es redzu citu ainu, citas likumsakarības, kas izraisījušas kādu notikumu. Mums nākas maksāt par to, ko nodarījuši vecāki, vecvecāki, jo nekas jau nekur nepazūd. Tik skaļi es neteiktu, ka neviens nepaliek nesodīts, bet mūsu izvēle un rīcība veido notikumu virkni, kas, gadiem ejot, traucē vai palīdz dzīvot. Ja man piezvana un jautā, vai tu to vari, atbildu, ka nezinu. Man cilvēks jāredz un jāsajūt, jāaptausta ar rokām. Sāpēs varu noņemt, tas nu gan, un varu izstāstīt, kas jāizdara, lai noņemtu vectēva grēkus.”

Reiz pie Inas ieradās izmisusi sieviete. Viņa gadiem ilgi nespēja nodibināt ģimeni – izveidoja attiecības, sākumā viss bija labi, bet pēc trim mēnešiem izjuka. “Viņas dzimtas kokā ieraudzīju sievieti, kura ar maģijas palīdzību bija atņēmusi vīru kādai citai. Pamestās sievietes sāpes bija tik lielas, ka transformējās aktīvā, negatīvā enerģijā, kas sekoja dzimtai nākamajās paaudzēs.” Ina atzīst, ka pieburt nav nemaz tik grūti. “Ja kāds ir apjucis, iekšēji nestabils, pietiek ar dažiem maģiskiem rituāliem, un viņš kļūst manipulējams. Ja cilvēkam dzīvē ir stabilas vērtības, pārliecība par sevi, iekšēja serde, viņu tik viegli nevar izsist no līdzsvara.”

Pirms dažiem gadiem no Rīgas atbrauca divas draudzenes. Ienāca pirmā, gauži nobēdājusies, un sacīja, ka viņas vīrs laiž apkārt. Ko lai dara? Inai bija dīvaina sajūta, bet viņa vēl nesaprata, ap ko lieta grozās. Kad pēc brīža ienāca otra, kopaina salikās kopā kā mozaīka. Ienācēja nekautrējoties sacīja: “Man patīk draudzenes vīrs. Palīdzi viņu dabūt!” Ina saprata, ja atteiks, uzstājīgā dāma atradīs citu cilvēku ar spējām, kas par naudu paveiks visu, ko viņa gribēs. Ina toreiz izdarīja to, ko nekad nedara, – fantazēja un blefoja. Sūtīja kārumnieci uz kapiem, lika izpildīt visādus muļķīgus rituālus. Pēc mēneša sievietei tas bija tā apnicis, ka viņa atmeta ar roku plānam iegūt draudzenes vīru. “Padomājiet, kādi cilvēki! Draudzenes, atbrauca ar vienu mašīnu, bet aiz muguras dara tādas lietas!”

Tu drīksti kļūdīties!

Mēs dzīvojam materializētā, raupjā pasaulē un reti domājam par to, kādas pēdas atstāj ikviena darbība. Gribu, un viss! “Lai apmierinātu savu uzpūsto ego, cilvēki dara melnas lietas, nedomājot, ka par to reiz maksās viņu bērni, mazbērni vai tuvinieki.” Ina saka, tikai retos gadījumos sodu saņem pats darītājs. “Cilvēks ir izdarījis kaut ko ļoti sliktu un pēc tam brīnās, ka bērnam ir tāda un šitāda vaina. Ir reizes, kad nevari un pat nedrīksti palīdzēt. Ja es noņemšu, bet cilvēks neko nebūs sapratis, viņš otrreiz darīs to pašu. Pie manis atnāca sieviete un teica: “Es gribu atriebties tai, kas man noņēma vīru.” Nu, un kas tālāk? Kā dzīvosi, kad būsi atriebusies? Varbūt tu biji pelnījusi, ka vīrs aiziet. Nav jēgas tērēt enerģiju, domājot par atriebību, cenšoties noturēt to, kas jau zudis. Ir jāatlaiž, jādzīvo, jāiet uz priekšu. “Tieši tajā dienā – 21. decembrī, kad domās atlaidu savu pirmo vīru, satiku brīnišķīgu cilvēku, ar kuru vēlāk apprecējos, un joprojām kopā esam laimīgi.”

Ina saka, ļoti būtiski ir palūgt piedošanu. Tomēr ar to piedošanu nav tik vienkārši. “Mēs bieži vien plātāmies ar šo vārdu, sakām “esmu viņam piedevusi”, bet sirdī raudzējam dusmas. Visur tiek skandēts: jāmācās piedot. Ja tu bieži atceries otra nodarījumu, tas nozīmē, ka neesi piedevis. Mācīt cilvēkiem, ka viss ir jāpiedod, nav pareizi. Ir gadījumi, kad piedot nevar. Kā var piedot cilvēkam, kas nogalinājis tavu bērnu? Ja esi piedevis, tev vieta trako namā.”

Ina liek pie sirds, ka nekad nevajag lielīties: es nu gan tā nedarītu. Darīsi un kā vēl – trakāk! Sakot “ar mani tā nekad neatgadītos”, “es tādu kļūdu nepieļautu”, cilvēks piesaista līdzīgus notikumus un tiek nolikts pie vietas. “Es neesmu gudra sieviete, esmu pieredzējusi. Ja būtu gudra, nebūtu pieredzējusi. Ikviens pieļauj kļūdas, un no kļūdām nevajag tik dikti baidīties, jo tās ir mūsu skolotājas. Būtiskākais ir tas, ko no tām mācāmies, kā rīkojamies turpmāk, kā risinām,” skaidro Ina.

Inai ir lieliskas attiecības ne vien ar pašas trim bērniem, bet arī ar viņu draugiem. “Nekad neesmu teikusi bērniem: tu to nedrīksti darīt. Drīksti! Ej un kļūdies. Cik kļūdu būs, visas tavas! Mācies tās izlabot! Mammai jābūt tam cilvēkam, pie kura bērns var atnākt un teikt: “Man ir nepatikšanas, netieku galā, palīdzi.” Pirms gadiem man puikas zvanīja: “Salvja mamma, baigās ziepes, ko lai daru?” Ja pusaudzis ir notusējis pa Valmieru un vakarā netiek atpakaļ uz mājām, man nav grūti iekāpt mašīnā un aizvest viņu. Tā ir labāk nekā izlikties, ka nekas nav noticis. Trakajos pusaudža gados, klaiņojot pa pilsētu, viņi pārdzeras aliņu un sēž sniegā, baidās iet mājās. Teicu, Salvi, stiep uz mūsu mājām, rīt visu nokārtosim. Sadusmoties un izlamāt bērnu varam ātri, grūtāk ir saprast. Es patinu atpakaļ laika bildes, atceros, kāda pati biju tajā vecumā, kas man sāpēja, kā negribēju, lai pret mani izturas. Tad ir vieglāk iejusties mūsdienu pusaudža lomā.”

Meitiņ, tu esi tāda pati kā es

Ina ir Valmieras meitene. Pusaudzes gados viņa bija cīnītāja par taisnību. Skolā viņas brīvdomība izpaudās atteikumā iet uz kori, kas beidzās ar nesekmīgu atzīmi liecībā. Pēc vidusskolas viņa rakstīja garas vēstules puišiem, kas dienēja armijā. Kad vēstules atsūtīja puiši no kolonijas, Ina atbildēja, jo viņai gribējās saprast, kāpēc ar zēniem tā noticis, un dot viņiem cerību. “Tu kā tāds pasaules korķis,” viņai sacīja mamma. Drīz vien Ina iemīlējās un apprecējās, divdesmit viena gada vecumā piedzima meita. Inai ir divas meitas un dēls. Gāja laiks, un ģimenes dzīve vairs nebija tik laimīga kā sākumā. Vīrs dzēra.

“Lai kur viņš būtu aizgājis dzert, kad es iesēdos mašīnā un sāku braukt, es zināju, kur viņu atrast. Reiz viņš ar draugiem atkal bija sataisījies kur doties. Es zināju, ka viņš atkal brauks dzert un dusmās izmetu: “Tu tāpat nekur neaizbrauksi.” Kā tad: mašīnai pārsprāga riepa. Vīri apmainīja – izsprāga otra. Kad arī trešā riepa izlaida gaisu, vīra draugi man piezvanīja un teica: “Tu vienreiz piekod mēli.” Mēs ar vīru mēģinājām šķirties, bet process bija ilgs un smags. Tad es saslimu... Ui, kā man nepatīk to stāstīt! Es pati vīpsnāju, lasot par dziedniekiem, kas saka: mani zibens saspēra vai piedzīvoju klīnisko nāvi, un pēc tam man parādījās spējas,” saka Ina.

Tomēr, grozi kā gribi, viņas neparasto spēju atvēršanās saistīta ar smagu slimību – vienas ķermeņa puses paralīzi. “Tas bija pirms gadiem desmit. Kad iznācu no slimnīcas, sapratu, ka vīrs tik un tā no manis aizies. Apzinājos, ka nevienam, izņemot bērnus, neesmu vajadzīga. Sekoja periods, kad aizsūtīju bērnus projām, iegūlos gultā un domāju: viss, vairs negribu dzīvot, necelšos. Kad tā nogulēju vairākas dienas, ienāca kaimiņiene un stingri noteica: “Vai tu esi pavisam stulba? Tev taču ir bērni! Celies un rīkojies.” Es atjēdzos – ārprāts, patiesi, kam bērni bez manis būs vajadzīgi? Sapratu, ka kaut kas jādara, lai tiktu galā ar slimību, un sāku braukt pie dziedniekiem.”

Tā Ina nokļuva pie Ernas tantes – slavenās Vilku kakta vārdotājas. Erna ilgi kaut ko rakstīja, zīmēja rūtiņas, tad ieskatījās Inai acīs un sacīja: “Meitiņ, ko tu baidies? Tu taču esi tāda pati kā es. Brauc mājās un redzēsi, pati ar visu tiksi galā, pati kādreiz dziedināsi.” Ina nodomāja: “Nu, ko tas tantuks runā niekus...” Pagāja laiks, un ar Inu sāka notikt savādas lietas. “Mani tas šokēja. Es gāju pa pilsētu, ieraudzīju suni un zināju, ka dzīvniekam ir audzējs. Ieraudzīju pāri – no viena nāca siltums, no otra ledains aukstums. Biju tik satraukta, ka nespēju no bankomāta naudu izņemt. Ilgi nespēju atgūties, gribējās sēdēt tumsā, pilnīgā klusumā, lai neko neredzētu, nedzirdētu, lai nenāktu nekādas atklāsmes. Braucu pie Ernas tantes un prasīju, ko lai iesāku. Viņa man nolika priekšā kladi un teica, lai pierakstu vārdus. Tā es sāku mācīties sajust, atpazīt un vārdot. Reiz manai draudzenei kājā iemetās roze, un mēs aizbraucām pie dziednieces. Es gaidīju ārā. Pēc brīža iznāca apjukusī sirdzēja un sacīja: “Viņa man lika iet ārā, tur esot draudzene, kas palīdzēšot.” Tad nu pirmo reizi atradu vārdus un sāku dziedināt. Būtiskākais, ko man iedeva Ernas tante, ir pārliecība, ka es spēju palīdzēt cilvēkiem.”

Ina nelikās mierā, pirka žurnālus par dziedniecību, zintniecību – krāmēja kaudzē, lasīja, salīdzināja, līdz apjuka pavisam. Vienā žurnālā bija rakstīts viens, otrā kaut kas pretējs. “Devos atkal pie Ernas un prasīju, kurp doties, no kā mācīties. Viņa atbildēja: neej nekur. Paņem svārstiņu un ļaujies, tur no augšas tevi vadīs.” Inai ir daudz grāmatu un burtnīcu ar vārdojumiem, bet uz cilvēkiem tie iedarbojas atšķirīgi. “Kad nezinu, kā rīkoties, ņemu svārstiņu, un tas mani aizved pie pareizajiem vārdiem. Kad ir īstie, es sajūtu siltumu.”

Kā tu to varēji paredzēt?

Ina atceras gadījumu, kas viņu uz ilgāku laiku izsita no līdzsvara. “Pie manis atnāca meitene, kuras brālis Īrijā bija pakāries un ģimeni jau ilgāku laiku vajāja nelaimes. Izrādījās, ka vecāki bija šķīrušies un zēnu, kad viņš vēl bija mazs, bija izmantojuši par ieroci savstarpējos konfliktos. Vēlāk puisis bija lietojis narkotikas, līdz pakāries. Trakākais bija tas, ka vecāki mirušā dēla pelnus bija sadalījuši uz pusēm – daļu izkaisījuši okeānā, daļu apglabājuši Alūksnes pusē dzimtas kapos. Lai mirušais atgūtu mieru, pelniem ir jābūt vienā vietā, bet vecāki taču neklausīs svešas sievietes padomam. Es vairs nevarēju nomierināties – bija sajūta, ka puisis visu laiku stāv man aiz muguras. Pagāja ilgs laiks, līdz atguvu spēju strādāt.”

Ina spēj pateikt, kur meklējams pazudis cilvēks. “Kad pirms diviem gadiem puisis Īrijā bija pakāries, es aizvedu līdz tai mājai, krūmus redzēju. Teicu, ka viņš salīcis sēž pie ezera un gaida. Reiz no Jēkabpils atbrauca sieviete un lūdza atrast pazudušo 67 gadus veco vīra māti. Tas bija februārī. Teicu: “Pagaidi, pavasarī atradīsi.” Tā arī notika. Vecā sieviete pēc skandāla iereibusi bija izgājusi no mājām un nosalusi. Kad pazuda sieviete no Valmieras, sajutu, ka viņa bija apjukusi un brauca ar autobusu. Redzēju viņu sēžam sekla ūdens klajuma tuvumā. Viņu atrada mirušu, sēžam pie jūras. Kad Salacgrīvā meklēja sievieti, es jūtu, ka viņa ir otrā pusē, tumšā vietā. Man šķita, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem. Kad viņu atrada, sieviete bija dzīva, bet drīz vien slimnīcā nomira. Mana intuīcija bija sūtījusi pareizus signālus.”

Ina atceras, ka savas spējas uztrenējusi, dzīvojot līdzi draudzenes šķiršanās procesam. “Viņas vīrs gāja projām smagi – septiņus mēnešus, katru otro dienu atgriezās, lai savāktu āmurus, skrūvītes, visādas detaļas. Mums toreiz abām bija tik grūti, ka kopā cisternu vīna izdzērām un cisternu asaru izraudājām. Es zināju, kas notiks, un draudzene brīnījās: kā tu to varēji paredzēt?”

Internets var atnest gan pozitīvas vēsmas, gan ievilināt neceļos, saka Ina. “Mana paziņa bija precējusies tikai dažus gadus. Vīrs strādāja par apsargu. Reiz viņa uzķēra, ka vīrs internetā klejo pa iepazīšanās portāliem, meklē dāmītes. Viņa bija ar baigo krampi – izveidoja viltus profilu un sāka sarakstīties ar vīru. Viņš pat nenojauta, ar ko komunicē. Vīrs stāstīja viltus draudzenei, ka viņam riebjas, kā sieva gatavo. Paziņa norunāja ar vīru randiņu un lūdza, lai viņš uz to ierodas ar garām, sarkanām rozēm, uzvilka sarkano otrās kāzu dienas kleitu un ieradās: “Tu laikam mani gaidīji?” Vīrietis kļuva zaļš un nespēja izdvest ne vārda. Viņi izšķīrās. Kādreiz, lai norunātu randiņu, bija jānoiet garš ceļš, bet tagad daži peles klikšķi, un viss notiek. Cilvēks ļaujas vilinājumam, virspusējām, neīstām attiecībām, nedomājot par to, ka tajā brīdī sagrauj to, kas gadiem būvēts.”

Ina brīdina: nemeklējiet buramvārdus internetā! Rituāli tur ir aprakstīti, bet, ja izdarīsiet kaut ko nepareizi, var notikt liela nelaime. Vārdi ir pieejami, bet nav pateikts, kādas tiem būs sekas. Jebkura maģiska darbība, ko veicat, atstās sekas jūsu dzīvē!

Nekāda pareizā neesmu

Tik tīru, gaišu cilvēku kā Ernas tante neesmu satikusi, savu skolotāju ik pa brīdim piemin Ina. Par dziedināšanu vecā dziedniece nekad naudu neprasīja, sakot: “Kā tu ņemsi, ja tev tas Dieva dots, tu jau neesi nekur mācījies.”

“Saka, nauda nozīmējot enerģijas apmaiņu. Es tam neticu. Reiz kāds dziednieks sacīja: “Jo vairāk samaksā, jo lielāka enerģijas apmaiņa.” Ja spējas nāk no augšas, kā tu vari tās novērtēt naudā? Man svarīgāk, ka cilvēks no sirds pasaka paldies, piezvana un pastāsta, kas mainījies viņa dzīvē. Tas arī mani padara veselāku, skaistāku, laimīgāku,” saka Ina. Viņa atzīst, ka ir atraidījusi cilvēkus. “Atnāk tā sagrēkojies, ka mati ceļas stāvus, un grasās darīt vēl trakākas lietas. Kāda sieviete ar nepareiziem līdzekļiem bija tikusi pie vīrieša. Viņa atnāca pie manis un teica, ka šis esot apnicis, gribot citu, no šī jātiek vaļā. Es teicu: tu jau vienu ģimeni esi izjaukusi un tagad ķeries pie nākamās.”

Ina piebilst, ka izpostīt var tikai tādu ģimeni, kas jau irst pa vīlēm, tādai, kas stiprināta ar patiesas mīlestības saitēm, maģija klāt netiek. “Zini, kā ir ar tām ģimenēm...” aizdomājas Ina. “Ir jāsaprot, ka cilvēks, ar kuru esam kopā, mums dots uz laiku. Ja jūtas zūd, ir jāpasaka paldies, un katram jādodas uz savu pusi. To gan vieglāk ir pateikt nekā izdarīt. Tomēr, ja nāc mājās ar riebumu, ar nepatiku skaties uz otru, negribi viņu, ir jāsaņemas un jāsper solis nezināmā nākotnē. Sievietes melo, sakot, ka dzīvo ar nemīlamu vīru bērnu dēļ. Arī es dzīvoju kopā ar vīru, lai gan jutu, ka jāšķiras. Dēls nesen sacīja: mamma, domā, ka man bija viegla bērnība? Es nebiju baigi laimīgais.”

Ina saka, neesot nekāda pareizā, pati izgājusi cauri visādiem dzīves posmiem. “Esmu krāpta, un pati esmu krāpusi. Tikai tad, kad izej visam cauri, saproti, kur ir dzīves sāls. Arī es savu bijušo vīru negribēju atlaist, centos noturēt ar visādiem līdzekļiem, izņemot burvestības. Tagad saprotu: līdz tam, ka spēju sev un viņam dot brīvību, man bija jāizaug. Ja visi ir nomocījušies un dzīve kļūst kā kritiens bedrē, kāpšanās atpakaļ, bez gaiša prieka un attīstības, attiecības ir jācērt kā ar zobenu.”

Ina saka, ir vēl viens vārds, ar kuru tiek manipulēts. Pienākums! “Saka, pieaugušajiem bērniem ir pienākums ņemt vecākus pie sevis. Kāpēc? Atbrauc kundze gados un sāk zākāt savus bērnus: tāds un šitāds. Ar kādām tiesībām? Tu pati ar savu piemēru, dzīves redzējumu, vērtībām viņu tādu izaudzināji. Vai māte tirāns, kas uzskata par savu pienākumu kontrolēt un pamācīt visu ģimeni, sākot ar vedeklu un beidzot ar mazbērnu draugiem, būtu jāņem pie sevis? Viņi saindēs visiem dzīvi. Senos laikos kopā dzīvoja trīs četras paaudzes. Mūsdienās tas ir liels retums, jo plaisa starp dažādu paaudžu vērtībām un uzskatiem kļūst aizvien dziļāka, jaunie no vecajiem attālinās. Tas tāpēc, ka laiks ir sācis skriet ātrāk, pārmaiņas pasaulē ir straujākas. Vai cilvēks, kura brieduma gadi pagājuši Padomju Savienībā, spēs saprast mūsdienu pusaudzi, kas pusi dzīves pavada internetā?”

Pievaldi mēli un domas

Inu kaitina tie, kuri klāsta, ka savas dusmas un melnās domas transformējot par baltām dūjām vai tamlīdzīgi. “Man patīk seno ķīniešu iņ un jaņ princips – kosmiskais līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo, balto un melno, ūdeni un uguni, loģiskumu un intuīciju, zinātni un filozofiju, nāvi un dzīvību, vasaru un ziemu. Nevar būt labais bez sliktā, kā arī sliktais bez labā. Viss tepat uz Zemes ir, nepārtrauktā mijiedarbībā, un viss ir savstarpēji saistīts. Gan pozitīvo, gan negatīvo var saskatīt pilnīgi visā. Tātad tu nevari kaut ko pielikt vai atņemt, iznīcināt melno, pārvērst baltumā. Tu vari tikai spēlēties ar situācijām kā ar bumbiņām. Ja tev kāds sūta melnas domas, sargā sevi un met tās kā bumbu atpakaļ. Gadās, ka aizeju uz pilsētu un pārnāku nomākta, kājas kā ar svinu pielietas, bet gadās otrādi – atgriežos priecīga, starojoša. Mūsu domas veido spēcīgu enerģiju. Ir taču gadījies, ka ar skaudību nolūkojamies, piemēram, uz pretimnācējas kurpēm. Eh, es tādas gribēju nopirkt, naudas nepietika, bet tai govij ir. Ja sievietei ir mazāk enerģijas nekā tai otrai, kas nolūkojās ar skaudību, viņa pārnāks mājās, knapi velkot kājas.

Es dažiem cilvēkiem saku: “Pievaldi mēli un arī domas.” Ja cilvēks ir enerģētiski stiprs, to nevar mainīt, atliek vienīgi cerēt, ka viņš apzināsies savu domu spēku un paklusēs. Ja jūti, ka kāds uz tevi nejauki paskatās, noskaiti pie sevis: “Lai viss, ko tu man vēli, ar tevi notiek.” Kad cilvēks jautā, kā iet, atbildi: “Tāpat kā tev.” Tu nezini, ko viņš pie sevis nodomās, ja atbildēsi, ka tev klājas lieliski. Smaids ir vislabākā aizsardzība. Tam, kurš smaida, ne lāsts, ne ļaunas enerģijas netiek klāt. Ja tu gribi justies brīvs un laimīgs, beidz raizēties, ko citi par tevi domā. Patiesībā viņiem tava dzīve ir vienaldzīga. Ja baidīsies no kritikas, kļūsi vājš. Dzīvo, kā pats vēlies, tā ir tikai tava dzīve!”

Ina atzīstas, ka ir drusku bailīga, stāsta tikai to, ko klients grib zināt, jo reiz viņa aizrakusies par dziļu, pateikusi par daudz. “Es atklāju ģimenei, ka viņu dēls ir pieņemts, bet puisis, kas bija klāt sarunā, to nezināja. Par laimi, tā situācija pozitīvi noregulējās, bet vairāk neko lieku nesaku.”

Reiz Ernas tante savai skolniecei teica: “Ja nepiesārņosi galvu ar lieku informāciju, tā būs skaidrāka, un tu zināsi vairāk. Es neko nevērtīgu galvā nebāžu, nav miskaste.” Ina prāto: “Ja dvēsele turas pretim un nogurst no informācijas daudzuma, ja ap sirdi kļūst smagi no kādām zināšanām, varbūt tās nav vajadzīgas. Nav tā: jo vairāk, jo labāk. Es pēc dabas esmu haotiska, visu sakārtoju, bet pēc pusstundas – tas pats. Domāju, varbūt tā kārtība, kas ir uzspiesta, neatbilst manai būtībai un man nav vajadzīga. Manī ir cita kārtība – manējā!”