"Superbingo" vadītājas Kristas Zvirgzdiņas bērni ar riteņiem brauc kopš agra vecuma

Riteņbraukšanu abi bērni apguva ļoti ātri, jo vispirms sāka braukt ar balansa ritenīti. Meita to sāka praktizēt no pusotra gada vecuma, un jau divu gadu vecumā pati ar to ļoti stabili skrēja. Izvēloties līdzsvara riteni, man bija svarīgi, lai tas būtu viegls. Toreiz ļoti populāri bija koka līdzsvara riteņi, bet man tie šķita pārāk nepakļāvīgi un pārāk stīvi, tāpēc mūsu dipdaps bija ar metāla rāmi, kā arī tam bija regulējams krēsla augstums, lai bērns no tā tik ātri neizaugtu.

Izvēloties līdzsvara riteni, pievērsu uzmanību arī rokturiem, lai tie būtu mīksti, gumijoti un lai stūres vidū būtu mīkstinājums. Tā pati jutos drošāk, jo baidījos par to, ka bērnam, piemēram, braucot nost no ietves, varētu samisēties un viņš varētu atsist pret stūri galvu – šāds mīkstinājums sitienu padarītu daudz vieglāku. Protams, dipdapu no Gabrielas mantoja Kristo.

Izvēloties bērnu divriteņus, mēs vienmēr esam domājuši par to, lai tie patiktu pašiem bērniem un kalpotu maksimāli labi un ilgi. Kad pēc dipdapa pirkām meitai pirmo “īsto” divriteni, izvēlējāmies tādu, kam bija papildritenīši, jo bijām pārliecināti, ka viņai tie kādu laiku būs nepieciešami, lai iemācītos stabili braukt, taču kļūdījāmies.

Gabriela ar velosipēdu iemācījās braukt ļoti ātri un aptuveni pēc mēneša, tieši savā trešajā dzimšanas dienā, teica, ka esot jau liela un varot braukt bez papildritenīšiem – lai tētis tos ņemot nost! Un viņš arī noņēma. Bijām gatavi, ka, sākot braukt, būs nepieciešams mūsu atbalsts, lai nenokristu, bet meita uzsēdās uz riteņa un aizbrauca! Kad Gabriela no šī velosipēda izauga un dāvanā no tēta brāļa saņēma jaunu divriteni, ideāli piemērotu viņas salīdzinoši garajam augumam, māsas riteni mantoja Kristo. Pirms tam mēs to izjaucām pa detaļām un pārkrāsojām puikam atbilstošās krāsās. Bijām nobrieduši, ka dēls ar to brauks tik ilgi, līdz varēs pārsēsties uz krietni lielāka velosipēda, bet kādu dienu tēta sirds salūza un viņš nopirka Kristo pirmo pašam savu – nemantotu – velosipēdu.

Pašreizējiem bērnu divriteņiem jau ir arī regulējami ātrumi un kārtīgas bremzes, tāpēc, uzsākot ar tiem braukt, atkal bija jāapgūst jaunas prasmes. Izvēloties bērniem riteņus, mēs būtisku uzmanību pievērsām tam, lai velosipēdam nav izteiktas priekšējās bremzes, lai bērns, kad uzņem ātrumu un tad pēkšņi izdomā bremzēt, nepārlido pāri stūrei. Jāsaka, ka, pārkāpjot no bērnu ritenīša uz nopietnāku braucamo, bremzēšana bija jāapgūst no jauna, jo nu vairs nevarēja pamīt pedāļus atpakaļ un paļauties, ka ritenis apstāsies.

Izaicinājums bija arī ātrumu pārslēgšana, it īpaši puikam. Sākumā tie tika slēgāti bezjēdzīgi, bez pamatojuma. Dažreiz viņš tik ļoti bija pārņemts ar ātrumu pārslēgšanu, ka ritenim no zobratiņiem pat lēca nost ķēde. Ja tādā brīdī bijām ārpus mājas bez tēta, Kristo nācās riteni stumt pie rokas atpakaļ uz mājām, jo es principiāli nemācījos ķēdi uzlikt atpakaļ. Jāsaka, ka mūsu bērni par šādiem “nopietniem” braucamrīkiem ir ļoti priecīgi, jo tie ir kā apliecinājums, ka viņi jau ir gana lieli, lai brauktu ar tik foršiem riteņiem. 

Dzīvojam privātmājā, nelielā slēgtā ciematā Pierīgā, un, kad bērni izbrauc pa ciemata ielām pie draugiem, es viņiem uzticos. Taču došanās ārpus ierastās teritorijas man vienmēr ir izaicinājums, jo satraucos par drošību. Atminos, ka pēc pirmajām reizēm vienmēr atgriezos mājās aizsmakusi, jo pa ceļam nepārtraukti kliedzu bērniem aiz muguras, kas viņiem jāievēro, lai būtu droši.

Gabriela, braucot ar riteni, ir apzinīgāka un piesardzīgāka, viņa brauc, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus, bet Kristo to dara pilnīgā frīstailā. Tāpēc man nākas viņam visu laiku atgādināt, lai turas noteiktajā ceļa pusē, strauji nebremzē un nebrauc nevienam priekšā, jo tas ir ļoti bīstami. Atgādinu, ka kopīgs izbrauciens ar riteņiem nav sacensības, ka mēs nesacenšamies, kurš pirmais kaut kur nokļūs. Bet puika tik un tā var pilnīgi mierīgi pārbraukt ielu pār gājēju pāreju, pat nepaskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, tāpēc mums ir ļoti stingrs noteikums – pirms šķērsojam ielu, visi kāpjam nost no divriteņiem un stumjam tos pāri pie rokas.

Uzskatu, ka vecākiem vēlreiz un vēlreiz ir jārunā ar bērniem par drošību uz ceļa un jāatgādina, cik bīstami ir neievērot ceļu satiksmes noteikumus. Esmu ļoti stingra arī attiecībā uz ķiverēm – tām vienmēr jābūt galvā. Protams, bērni par šo tēmu mēdz diskutēt un dažkārt aizšmauc ārpus pagalma arī bez tām pie kaimiņos dzīvojošajiem draugiem. Mums mājās ir arī segvejs, un ar to bērniem ir atļauts braukt tikai tad, ja galvā ir ķiveres. Pērkot ķiveri, mēs pievērsām uzmanību ne tikai tam, lai patīk pašiem bērniem, bet galvenais,  lai tās būtu maksimāli drošas. Abiem tās ir regulējamas – gan zem kakla, gan ar regulējamu galvas apkārtmēru –  un ar putuplasta un mazliet arī porolona mīkstinājumu. 

Man ļoti patīk pastaigas, bet bērniem tās lielu prieku nesagādā, tāpēc apvienojam patīkamās nodarbes – es eju ātrā tempā ar kājām, bet bērni brauc ar riteņiem. Protams, visa ģimene dodas arī kopīgos izbraucienos ar velosipēdiem, un šovasar esam ieplānojuši doties uz kādu Latvijas pilsētu, kur ir kalnaināks reljefs, lai tur izbrauktu ar divriteņiem. Manuprāt, tas varētu būt foršs piedzīvojums – cita vide, citi braukšanas apstākļi, bet kopā ar saviem mīļajiem.