Kā Latvijā jūtas un dzīvo ģimene - divas mammas un bērns. Intervija

Janu Jarinovsku biju ievērojusi tviterī – cik viņa gaiši stāsta par savu ģimeni, proti, par savu sievu un meitiņu. Intervijai Janu nolēmu uzrunāt pēc tam, kad ieraudzīju naida pilnu vīrieša komentāru pie viņas publicētās meitiņas bildes – ierakstā Jana dalījās ar sajūtām, kādas piedzīvo ik reizi, kad tobrīd pāris mēnešu vecā Amēlija viņai veltī apzinātu smaidu. Nu kā gan pie smaidīga mazuļa bildes var ierakstīt ko ļaunu?

Intervijas dienā satiekoties, es atklāju, ka ar Janas sievu Lilitu esam mācījušās vienā skolā – viņa pāris klases zemāk. No skolas laikiem atceros viņu kā skaistu meiteni ar lielām acīm, kurai ir ļoti jauka un patīkama ģimene.

Lilita sagaida mūs, Mammamuntetiem.lv, ar mazulīti rokās – mazā Amēlija smaida mums, un intervija var sākties. Jana daudz joko un ik pa laikam paķer Lilitu uz zoba – kā jau tas ierasti pāra attiecībās notiek. Tāpat viņas aizrautīgi stāsta par savām kāzām Dānijā – līdz niansēm atceroties gan to, ko ēdušas un dzērušas, gan cik ceļā misēkļu gaidījies.

Kādas jums šobrīd ir sajūtas, pārdomas, kad esat kļuvušas par mammām? Kad ienāk ģimenē bērns, man šķiet, paveras pilnīgi cita pasaule, arī redzējums uz lietām kļūst citāds. 
Lilita: Man tiešām pasaules redzējums ir mainījies. Es vienmēr esmu bijis tas racionālais cilvēks, kurš ātri spēj reaģēt uz situācijām. Šobrīd, kad ir Amēlija, es, man šķiet, esmu kļuvusi iracionāla. 
Jana: Nepārspīlē (smaida). 
Lilita: Nu jā, bet tā ir. Brīžiem nesaprotu, kas man ar to bērnu jādara. Pirmais mēnesis vispār bija tāds – šķiet, pie pandēmijas es pieradu ātrāk nekā pie Amēlijas (smejas). Bet šobrīd viena pie otras jau esam pieradušas.
Jana: Mans personiski lielākais pārsteigums bija tā ļoti lielā mīlestība, kas, Amēlijai piedzimstot, parādījās. Dzemdībās un uzreiz pēc tām bērniņš ir tik ļoti saspaidīts, bet tu skaties uz viņu un saproti, ka nekad nekas dzīvē labāks nav redzēts. 

(smejas). Tā sajūta ir tāda – kad Amēlija pieaugs un kaut ko gribēs, viņai atliks man uzsmaidīt un pateikt, ko viņa grib, kad es jau būšu gatava arī no Āfrikas pērlītes gādāt. Tas man būs “īzī-pīzī”, “uno momento!”. Tik ļoti spēcīga beznosacījuma mīlestība.

Kā nāca šis lēmums – gribam bērniņu? 
Jana: Lēmums nāca harmoniski. Es smejoties saku, ka mēs esam konservatīvo ģimeņu paraugs: sākām tikties, mums bija bildinājums, sekoja kāzas, adoptējām suni un tad nolēmām tikt pie bērna. Un tagad mēs plānojam, kā varētu uzbūvēt māju. 
Es esmu bijusi viens no tiem jauniešiem, kurš savulaik teica: bērnus nekādā gadījumā nevajag. Bet, kad sagājām kopā ar Lilitu, tas notika ļoti harmoniski. 
Mums bija liela diskusija par to, vai vēlamies, ka donors ir zināms vai ne. Atšķīrās domas, jo 

Informācija man ir, taču mani nekad šis nav interesējis, nekad viņus neesmu meklējusi. Mani īstie vecāki ir tie, kuri mani ir izaudzinājuši, kas par mani ir rūpējušies, gādājuši. 
Lilita: Man savukārt bija abi vecāki, nevarēju iedomāties, kā tas ir, ja tu nezini, kas viņi ir. Tajā pašā laikā man ir ļoti laba draudzene, kura līdz 27 gadiem nebija zinājusi, kas ir viņas tēvs, un daudz bijām runājušas par to, kā viņa jūtas, nezinot, kas viņš ir. Mamma viņai neatklāja. Man bija izveidojies priekšstats, ka tomēr ir ļoti svarīgi zināt, kas ir tavs bioloģiskais vecāks. Un tad parādījās Jana ar savu skatījumu. Arī manas draudzenes māsai nebija būtiski zināt, kas ir viņas tēvs. Secināju, ka mēs nevaram izplānot to, kā gribēs mūsu bērns. Visticamāk, viss atkarīgs no tā, kā mēs kā vecāki par šo ar viņu runāsim.
Jana: Domāju, ka tā izmisīgā gribēšana zināt veidojas no tā, ka bērnam nav stāstīts par viņa izcelšanos, apakšā ir bijis noslēpums. 
Lilita: Jā, ja tu bērnam saki nepatiesību vai puspatiesību.

Tātad jūs izvēlējāties anonīmu donoru?
Lilita: Jā, mēs izvēlējāmies pēc pazīmēm, ko mums piedāvāja, piemēram, asins grupa, acu krāsa utt.
Jana: Inga, tu biji otrā, kura teic, ka Amēlija ir līdzīga man, lai gan viņu iznēsāja Lilita. Arī maniem vecākiem daudzi sacīja, ka esmu viņiem līdzīga, ka deguns kā tētim utt. Tas ir interesanti.

Iepriekš pieminēji, ka sekoja bildinājums – kura kuru bildināja? Un vēl pieminējāt kāzas.
Jana: Jā, es biju tā, kas Lilitu uzaicināja uz randiņu – šajās attiecībās es esmu tā lesbiete, un man vajag rīkoties (smejas). Viņa tolaik strādāja bārā, un es ļoti kautrējos uzrunāt – cik zināju, viņai bija attiecības ar vīriešiem. Taču kāda draudzene man teica: bet, Jana, ko tu vari zaudēt? Sliktākajā gadījumā vairs nevarēsi nākt uz šo bāru, bet Rīgā bāru netrūkst. Es saņēmos. 
Lilita: Un mēs tikko nosvinējām savu trīs gadu kāzu jubileju.
Jana: Taču, ja mēs sastrīdētos, es viņu varētu izlikt no sava īpašuma – viņai nekas nepienāktos.
Lilita: Bet ar visu bērnu. Jana viņai ir tiesīga būt blakus tikpat, cik jūs ar fotogrāfu. Pēc Latvijas likumdošanas, Jana Amēlijai ir nekas.
Jana: Pagaidām.
Lilita: Par bildinājumu – tas notika Doma laukumā, pēc Lūcijas dienas koncerta Doma baznīcā Ziemassvētku tirdziņa vidū. Kamēr es pirku karstvīnu, viņa aizgāja nopirkt gredzenu.

Jana, tas bija spontāni, vai arī tu to tā biji ieplānojusi?
Jana: Kopumā tas viss bija paredzēts romantiskāk un skaistāk – manās domās bildinājumam vajadzēja notikt Ziemassvētku vakarā. Ir tādas Raganu rotas, kas Lilitai ļoti patīk, un tās varēja nopirkt arī Ziemassvētku tirdziņā. Aizgājām ar Lilitu, lai gredzenu uzmēra, jo man nebija ne jausmas, kāds ir viņas izmērs – nomērīt pirkstu ar diedziņu, kamēr viņa guļ, man neienāca prātā. 
Beigās sanāca tā: ar karti norēķināties nevarēja, man vajadzēja aizņemties no Lilitas naudu, lai gredzenu varētu nopirkt. Protams, viņa saprata, ka pirkšu to gredzenu, tāpēc vairs nebija vērts ar bildinājumu gaidīt līdz Ziemassvētkiem. Un viņa atbildēja ar “jā”. 
Lilita: Vasarā sākām plānot – bija ļoti lētas biļetes uz Dāniju, un Dānijā var precēties viendzimuma pāri – arī tie, kuri nav Dānijas pilsoņi.
Jana: Uzreiz uzaicinājām arī divas vedējmātes un draugu fotogrāfu.
Lilita: Mūs salaulāja brīnišķīgs domes darbinieks. 
Jana: Kad beidzās ceremonija, mums pasniedza aploksni ar dokumentiem, un man patika tas, ka ceremonijas vadītājs teica: šajā aploksnē ir grāmata, kas vedīs jūs cauri jūsu laulības ceļam un kurā būs atbildes uz visiem jūsu jautājumiem. Mēs abas klausāmies – tiešām? 
Lilita: Protams, nekas tāds tur nebija! Aploksnē bija grāmata ar kādu dāņu teiku (smejas). Savukārt nākamajā dienā mums bija ceremonija baznīcā – arī tas Latvijas kontekstā bija episki. Pirmkārt, mēs esam viendzimuma pāris, kas precas, turklāt precas baznīcā. Otrkārt, luterāņu baznīcā mūs salaulāja mācītāja – sieviete lesbiete. Janai šī mācītāja bija pazīstama.
Jana: Biju sapratusi, ka viņa ir mācītāja mazā baznīcā, tāpēc, kad devāmies uz Dāniju, apjautājos viņai par salaulāšanas iespējām. Un tad viņa atsūtīja, kurā baznīcā notiks ceremonija…
Lilita: Tāda katedrāles izmēra baznīca, nenormāli liela un skaista!
Jana: Un mums kāzās ērģelniece spēlēja Mendelszonu – klasisko kāzu maršu.

Vai jūs kāzās kā īpaši ģērbāties?
Jana: Mēs negribējām baltas kleitas – mums bija tumši sarkanas, Latvijas karoga krāsās. 
Lilita: Pēc tam mums bija ballīte ar draugiem, kur pašas cepām picas.

Ko jums tas ir maksājis – Latvijā runāt atklāti par savām attiecībām?
Jana: Vidi sev apkārt esmu iekārtojusi ar cilvēkiem, kas ir saprotoši un pieņemoši. Arī mana darba vide tāda ir – kad bijām apprecējušās un atlidojušas no kāzām, tad kolēģi bija “sametuši” naudu dāvanai un ziediem. Tāpat ar darba devēju biju vienojusies, ka varēšu izņemt savu iekrāto atvaļinājumu uz Amēlijas dzimšanas laiku, jo man nepienākas 10 dienu atvaļinājums, kādu var saņemt otrs bērna vecāks, tētis. 
Lilita: Mēs gribam, lai šādas attiecības kā mūsējās sabiedrībā tiktu uzskatītas par normālām. Citur pasaulē tām netiek pievērsta tik liela uzmanība. 
Jana: Viens piemērs. Pirmdienas rīts ofisā. Kolēģi dzer rīta kafiju un sarunājas par brīvdienām. Kolēģe, piemēram, Ilzīte, stāsta, ka bijusi ar vīru sēnēs, un visu domas pievēršas sēnēm – cik to bijis, daudz vai maz. Ja jautājums par brīvdienām tiek uzdots, piemēram, Pēterītim, kurš atbild, ka bijis ar vīru slēpot, tad visu domas pievēršas nevis slēpošanai, bet šim Pēterīša vīram. 
Lilita: Un sāk pārmest, lai nevelkam savu gultu publiski, bet par Ilzīti un vīru to nesaka. Gribas, lai cilvēki arī mūsu attiecības redz kā attiecības. Mūsu attiecības taču nenotiek citādi – iepazīstamies, precamies, sapņojam par turpmāku nākotni. Iespējams, vīriešu pāriem Latvijā ir grūtāk ar tikšanu pie bērniem – sievietēm vieglāk, jo viņas pašas bērnu var iznēsāt.

Lilita, kā tu juties grūtniecības laikā?
Lilita: Fiziski jutos ļoti labi, nebija nekādas toksikozes. 
Jana: Nē, tu neļāvi mājās nest sēnes, bet sēnes man ļoti garšo! 
Lilita: Tas arī viss – tikai negribēju sēnes.
Jana: Es šim pilnīgi nepiekritīšu! Lilita ir tā, kura mums vienmēr gatavo – viņai sanāk brīnišķīgi. Kad Lilita palika stāvoklī, viņa pārstāja gatavot, jo no ēdiena smaržām bija slikti.
Lilita: Vienīgais, ko man gribējās – vārītus kartupeļus un tomātus ar krējumu. 
Jana: Viņa man vienmēr gatavoja arī ēdienu līdzi uz darbu, bet tad pēkšņi vairs ne! A ko tagad? – es domāju. Man bija lielas bēdas par to. Un viņa stāsta, ka nebija nekādas toksikozes! (smejas)
Lilita: Viss bija ļoti labi, līdz nomira mana mamma. Tad bija par daudz emociju. Bēres bija ļoti tuvu dzemdību dienai. Un arī dzemdības bija ļoti grūtas – Jana vienu brīdi domāja, ka pazaudēs mūs abas, mēs bijām uz robežas.

Tad sanāk, ka tava mamma nomira pirms Amēlijas dzemdībām?
Lilita: Mamma nomira 28. oktobrī, 4. novembrī bija bēres, 5. novembrī sākās dzemdības, un 6. novembrī piedzima Amēlija. Mēs cīnījāmies 14 stundas. Dzemdības it kā sākās ļoti labi, beigās bijām piecu ārstu ielenkumā…

Iespējams, dzemdību gaitu ietekmēja emocionāli smagais pirmsdzemdību laiks?
Lilita: Vecmāte teica, ka tas var būt viens no iemesliem, kāpēc Amēlija bija satraukusies, vēl iekšā esot. Un vienā brīdī Jana stāv dzemdību zāles vidū, man asinsspiediens 50/40…
Jana: …es stāvu, vienā pusē ir Lilita, no kuras – es tiešām nepārspīlēju – asinis gāžas ārā kā ūdenskritumā. Otrā pusē – Amēlija, kurai kaut ko sūc ārā, viņa ne raud, ne ko. Stāvu pa vidu un tik skaudri saprotu, cik tu savā dzīvē esi bezspēcīgs, ka vienā brīdī vairs nekā var nebūt. Ja nomirst Amēlija – kā mēs ar Lilitu to pārdzīvosim? Ja nomirst Lilita – kas notiks ar Amēliju? 
Lilita: Neviens Amēliju tev, Jana, nedotu. 
Jana: Tā absolūtā bezspēcība. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi ne vien šādos brīžos, bet arī ikdienā padomāt, ka daudzas labās lietas var beigties pēkšņi. 
Lilita: Un šeit ir jāatgriežas pie racionālām lietām – valstī ir jāsakārto likumdošana. Lai, ja būtu noticis šis ļaunais gadījums, kad es nomirstu, bet Amēlija paliek, Janai būtu bērna aprūpes tiesības. Šobrīd viņa skaitās cilvēks no ielas, kas atnācis man līdzi uz dzemdībām paturēt man roku. Ir ļoti svarīgi šo sakārtot, lai ko tādu nesāk kārtot tikai pēc pirmā šāda traģiskā gadījuma. Latvijā tik daudz tiek runāts, ka bērns ir pirmajā vietā, taču tiklīdz ir runa par viendzimuma pāra bērniem… pat netiek atzīts, ka tādi vispār eksistē!

Jana: Vēl viens aspekts – tāpat kā heteroseksuālās ģimenēs, arī homoseksuālās ģimenēs attiecības var sašķobīties un vecāki var izvēlēties šķirties. Un kas notiks ar bērnu tādā situācijā? Ja mēs ar Lilitu izdomātu šķirties, viņa drīkstētu mani nelaist pie Amēlijas un man pat nebūtu iespēju cīnīties par savām tiesībām. 
Lilita: Tāpat heteroseksuālās attiecībās šķiršanās gadījumā bērnam tiek jautāts, pie kura no vecākiem viņš vēlētos dzīvot. Mūsu gadījumā bērnam pat nav tādu tiesību; viņa izvēle var būt tikai bioloģiskais vecāks. 
Jana: Un, ja bioloģiskais vecāks nomirst, tad priekšroka bērna audzināšanā ir šī bioloģiskā vecāka radiem. Otrs vecāks, kurš ar šo bērnu ir bijis visu laiku, ir nekas. Šādu homoseksuālu ģimeņu, kurās ir bērni, Latvijā ir ļoti daudz! Mēs neesam vienīgās. Un šie cilvēki tiesiski nav pasargāti. 
Lilita: Mums ir draudzeņu pāris, kurām ir divgadīga meitiņa. Kad viņa dzima, draudzenes dzemdību namā iepazinās ar vēl vienu mammu pāri, kurām bērniņš piedzima tajā pašā dienā. Šādi pāri Latvijā tiešām nav retums!
Jana: Protams, runa nav par tūkstošiem, tomēr mēs esam, un mēs esam Latvijas sabiedrība. Šis ir sensitīvi – par to publiski daudz nerunā, jo ikviens vecāks vēlas pasargāt savu bērnu. Tu negribi, lai par viņu raksta žļurgu, riebeklības, tev kā vecākam ir jābūt baigajai “aknai”, lai to visu izturētu un tajā visā neklausītos. Tāpēc es saprotu visus pārus, kas vēlas pasargāt savu bērnu. Mūsu attiecībās es esmu tā muldētāja, kas visur bāžas pa priekšu un kura saka: hei, šeit ir arī homoseksuāli cilvēki! Šo jautājumu ir svarīgi pacelt, jo 

Un varbūt šis stāsts iedvesmos arī kādu citu “iziet no skapja” un noticēt, ka arī Latvijā šādiem cilvēkiem kā mums ir iespējams veidot ģimeni.

Mazliet paejoties atpakaļ – kā jums notika šī “iznākšana no skapja”?
Jana: Šeit ir mapīte par to, kā es iznācu no skapja (rāda mapi). Ja skatos no šodienas perspektīvas, tad viss par mani bija skaidrs jau bērnībā. Es biju šausmīgi safanojusies par Madonnu – uz skapja man bija šis Madonnas plakāts (rāda plakātu). Sev es visu laiku stāstīju, ka viņa ir spēcīga personība, kas mani iedvesmo, un tas ir iemesls, kāpēc ar Madonnu esmu tik ļoti aizrāvusies. Ar šodienas acīm skatoties, redzu, ka biju viņā ārprātīgi samīlējusies. 

Kad parādījās pirmie praidi un par šo sāka vairāk runāt, pār mani nāca tāda kā apskaidrība – ā, izrādās, ka meiteņu patikšana man nav draudzīga, bet gan seksuāla. Atceros, ka atmiņu kladēs ailītē, kur jāieraksta puisis, kurš patīk, rakstīju “Kaspars” – izdomātu zēnu, jo cita man nebija, ko rakstīt. 
Kad sāku mācīties Rīgā, sāku apmeklēt klubu “Purvs”, kur otrdienas bija lesbiešu dienas, un beidzot es jutos – jej, es esmu starp savējiem! 

To, ka esmu lesbiete, mammai es pastāstīju diezgan ātri – man bija 16 gadi. Es beidzot biju to sapratusi, es biju tikusi galā ar savu neskaidrību. Tāpēc ir tik svarīgi runāt par dažādo seksualitāti, lai pats sevi ātrāk varētu saprast.

Tētim stāstījām, ka mana draudzene, ar kuru dzīvoju kopā, ir vienkārši draudzene, jo tādā veidā par īri sanāk maksāt mazāk. Tā nodzīvoju 10 gadus. Kad mamma zvanīja apsveikt mani manā 27 gadu jubilejā, viņa izstāstīja, ka ar tēti ir runājuši par manu seksualitāti un esot stipri sastrīdējušies…. Bet sastrīdējušies par to, kurš ilgāk zina, ka esmu lesbiete (smaida). Un tad es domāju – esmu zaudējusi ar tēti 10 gadus! Tikai tāpēc, ka biju izdomājusi, ka tētim to nevajag teikt. Manuprāt, tas bija pagrieziens manā dzīvē. Iestājos biedrībā “Mozaīka”*, mani ievēlēja valdē un sāku darboties. Sencīti arī iesaistīju kampaņā, kur abi esam nobildējušies un viņš pauž atbalstu tam, ka viņa meita ir lesbiete. Tagad šo saku arī citiem – nevajag domāt cita cilvēka vietā. Mēs tik ļoti bieži pieņemam savus spriedumus par cita cilvēka domām. Nu, ļaujiet cilvēkam domāt pašam! 

Protams, ir brīnišķīgi, ja vecāks uzreiz ir saprotošs. Taču arī līdzcilvēkiem ir jādod laiks pieņemt šo domu. Jo tā nav tikai sausa informācija, ko viņi saņem – būtībā tajā brīdī mainās arī viņu dzīve – arī viņiem turpmāk būs jānāk ārā no “skapja”, piemēram, situācijās, kad radi prasīs, vai tava meita /dēls vēl nav precējies? Jāsaprot, ko turpmāk viņi šajās situācijās atbildēs – pateiks, ka dēls Jānis ir apprecējies ar draugu Pēteri, vai samelos, ka vēl nav atradis savu īsto meiteni? Ja radinieks šo patiesību nespēj pieņemt, tad varbūt nav vērts attiecības ar radinieku turpināt. Ja šī dēļ tu neesi gatavs pieņemt savu tuvinieku, tad tu neesi šī cilvēka vērts.

Un kā tev, Lilita?
Lilita: Es šobrīd rāpjos ārā no “skapja”. Esot kopā ar Janu un iepazīstot visus LGBT* burtus – tie nebeidzas pie T –, atklāti sakot, es vēl neesmu atradusi, kas es esmu par burtu un kāda ir mana orientācija. Līdz šim pret nevienu citu sievieti neesmu izjutusi tādu pievilkšanos, kāda ir pret Janu, tāpēc nevaru sevi pielikt pie biseksuāles vai lesbietes. Un kopš mūsu attiecību sākuma neesmu izjutusi arī tādu pievilkšanos pret nevienu vīrieti. Es esmu pieķērusies LGBT alfabēta burtam P – pansexual. Panseksuāls cilvēks ir tas, kurš iemīlas personībā, tā var būt, piemēram, arī transpersona.

Kā tu šo izstāstīji savai ģimenei?
Lilita: Es to izdarīju, kad mans vecums bija 30+. Kad mēs sākām dzīvot kopā ar Janu, arī es savai mammai sākotnēji stāstīju, ka tā ir lētāk īrēt dzīvokli. Bet kādā brīdī mamma pati man pateica, ka viņa visu ir sapratusi. Mamma Janu pieņēma ļoti brīnišķīgi – mēs kopā remontējām mammai dzīvokli, palīdzējām dārzā, mamma brauca ciemos pie mums. Ļoti ģimeniski un draudzīgi. 
Jana: Lilitas mammai to tā arī nepateicu, bet viņa man telefonā bija ierakstīta kā sievasmāte. 
Lilita: Savukārt ar tēti mēs tikāmies maz, bet arī viņš zināja par Janu. Diemžēl arī viņš ir jau aizsaulē. 
Es piekrītu Janai, ka jādod līdzcilvēkiem laiks pieņemt situāciju. Pat man pašai bija grūti pieņemt to, ka tagad būšu kopā ar sievieti. Kad sāku saprast, ka Jana man patiesi daudz nozīmē, man nācās sev pārkāpt pāri un saprast to, ka Latvijas sabiedrībā tas nebūs tik vienkārši, kā būtu ar vīrieti. Ka, iespējams, visu atlikušo dzīvi man nāksies no tiem skapjiem nākt ārā un tie skapji nekad nebeigsies.

Kā jūs apkārtējiem pateicāt, ka jums būs bērns? Zināms, ka Latvijas sabiedrībā ir diezgan noraidoša attieksme pret bērniem viendzimuma pāru attiecībās. 
Lilita: Vispirms man bija jāpieņem šī doma – ka bērnam būs daudz jāstāsta, kāpēc viņa ir šādā ģimenē. Ka mums viņa būs jāaudzina spēcīga, lai varētu par sevi pastāvēt. Bet kas attiecas uz radiniekiem – manējie jaunumu pieņēma ļoti labi. Arī tālāki radinieki nekad nav teikuši neko sliktu, un man nevienam nav bijis par to kas jāskaidro. 
Jana: Ir viegli heitot, ja tu nepazīsti nevienu homoseksuālu cilvēku. To ir grūtāk izdarīt, ja atklāj, ka tie, kurus iepriekš dēvēji par pretekļiem, pēkšņi, izrādās, ir tava foršā māsīca, kolēģe vai tava brīnišķīgā kaimiņiene. 

Gribēju paturpināt par Amēliju. Es uzaugu 90. gados, mana mamma bija 1. grupas invalīde – padomju laikos “nepastāvēja” arī cilvēki ar invaliditāti. Līdz ar to man vienmēr ir bijis jācīnās, jāiestājas par savu ģimeni. Tagad, sarunas laikā, sēdēju un domāju – Amēlītei būs jādara tas, ko es darīju bērnībā. Tas ir, es skaidroju, kas ir invaliditāte, viņai būs jāskaidro, kāpēc ir divas mammas. Taču, ja tev ir spēcīga aizmugure, tad visu var izdarīt. Tāpēc par Amēliju es neesmu satraukusies. 

*“Mozaīka” ir nevalstiska organizācija, kas dibināta 2006. gadā ar mērķi uzlabot LGBT cilvēku tiesisko stāvokli Latvijā.