Vīrs tviterim smaida biežāk nekā man. Vai tā ir zīme, ka attiecības galā?
Cik daudz runāts par bērnu pārmērīgu tehnoloģiju lietošanu, bet te rodas jautājums – vai pieaugušajiem pašiem šajā jomā viss ir kārtībā? Portāls Mammamuntetiem.lv ir saņēmis kādas lasītājas vēstuli un pārdomas par to, kā sociālo tīklu lietošana atstāj iespaidu uz viņas laulību. Pārdomas lūdzām komentēt klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.
Lūk, raksta kāda Mammamuntetiem.lv lasītāja:
“Gribu uzdot šo jautājumu kādam speciālistam. Ko darīt, ja redzi, ka vīrs lielāko daļu laika, kad esam kopā, pavada savā viedierīcē. Gribēju šo tematu pacelt publiski, jo ticu, ka šādā situācijā neesmu viena. Bet, tagad rakstot un domājot precizējošos jautājumus, secinu... ka atbilde ir iekļauta manā centrālajā jautājumā. Tviteris* un tā lietošanas biežums var būt kā nopietns signāls, ka attiecībās ir nopietnas grūtības.
Arī es ik pa laikam lasu tviteri, iesaistot gan maz, jo tur visi tādi... gudri, erudīti, asprātīgi, asredzīgi. Tiesa, arī dzēlīgi, daždien nežēlīgi. Un cik dāmas tur drosmīgas! Stāsta par saviem vīriešiem, abortiem, atrāda savus vibratorus. Diemžēl tāda es galīgi neesmu.
Varbūt kādreiz biju, bet ikdienas rūpēs par mājas soli, bērniem, naudas pelnīšanu utt., esmu apmaldījusies... Ko darīt ar šo situāciju?”
Mēs nevaram visu laiku būt partnera uzmanības centrā
Sieviete nav dalījusies ar savu vecumu, bet pieļaujams, ja pārim ir jau bērni, tad attiecības nav sākuma posmā. Kā stāsta Kristīne Balode, attiecībās nav viegli pieņemt, ka ne vienmēr būsim partnera uzmanības centrā. To bieži balsta pieņēmums, ka labās attiecībās mēs partnera dzīvē ieņemam pirmo vietu.
“Tā nav viegla realitāte – ne tikai pamanīt, bet arī akceptēt un nenoliegt to, ka partnerim ir dzīves daļa, kurā es kā partneris nebūšu centrēts.
Jo ilgstošāk mēs esam kopā, jo labāk saprotam, ka mēs kā cilvēki atšķiramies individuālajās vajadzībās un pasaules redzējumā. Kā pāris mēs mācāmies gan būšanu kopā gan atstatumu,” atklāj speciāliste un uzsver, ka nereti sociālo tīklu vide izgaismo to, ka ap otra cilvēka atstatuma cienīšanu mums veidojas trauksme.
Nez kāpēc varētu rasties sajūta – ja partnera uzmanība visu laiku nav vērsta uz mani, kaut kas ar mūsu attiecībām noteikti nav kārtībā? Tomēr kā norāda psiholoģe, tas ir stāsts par klusēšanu divatā. “Ne vienmēr mums ir vajadzīga mijiedarbība. Reizēm tā stagnē, ja neattīstām savu autonomo laiku, neattīstām sevi, ne-mijiedarbojamies ar citiem, kas mūsos atver citu potenciālu un redzējumu. Pārņemtība ar ideju, ka mums vajadzētu būt fiksētiem vienam uz otru, reizēm var būt traucējošāka nekā tas, ka otrs cilvēks vai mēs paši pavadām laiku kaut kur citur,” teic speciāliste.
Prioritātes
Tajā pašā laikā tas ir jautājums par to – kur tērējam mūsu laiku, enerģiju, tur rodas arī rezultāts. “Jāsaprot, cik katrai no dzīves jomām un savām lomām laiku mēs veltām, turklāt, vai darām to formāli, vai esam ieinteresēti. Lai justu piederību un intimitāti un lai mēs viens otram šķistu svarīgi, nepietiks ar vienkāršu kopā būšanu. Ir svarīgi, lai abiem partneriem ir skaidrība par to, ko viens no otra sagaidām.
Ejot gadiem, partneri nereti ierauga, ka realitāte ir atšķirīga un ilgas par kopā būšanu nesatiekas. Taču tas ne vienmēr liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar attiecībām!” mierina Balode. Viņa arī atgādina pāriem, ka ik pa laikam prioritātes mainās, taču ir labi to apjaust un darīt zināmu – gan sev pašam, gan partnerim. Tāpat viņa vērš uzmanību uz to, ka, iespējams, tviteris izgaismo kaut ko, ko pāris daudzus gadus nav gribējis redzēt.
Pieaugušo atkarība no sociālajiem tīkliem
Nereti pieaugušie labprāt ierobežo bērnus uz tehnoloģiju lietošanu, tomēr pašiem ir tendence diezgan aktīvi lietot sociālos tīklus. Vai neveidojas pretruna? “Tehnoloģijas mūsu dzīvē ir ienākušas strauji un mūs sabiedējušas.
Taču cilvēkiem atkarības ir piemitušas visu laiku! Kāda starpība, vai es vakarā iegrimstu vīna glāzē, trīs cepumu pakās, TV seriālā, hobijā vai telefonā? Jautājums ir par to, kas ir bijušas manas atkarības pirms tam.
Ja es pēkšņi esmu kaut kam nekritiski un nevadāmi pieslējusies, gan jau manā dzīvē arī pirms tam ir novērojama tendence kaut kam pieslēgties aizmirstot par visu pārējo dzīves kontekstu,” spriež Kristīne Balode. Viņa norāda, ka tehnoloģijas mūsu dzīvē ir un būs, un mums nāksies katram iemācīties savu mēru un limitu. Visticamāk, tehnoloģijās iegrimt būs tendence tiem cilvēkiem, kam jau iepriekš ir bijusi nosliece uz kādām atkarībām. Tomēr cik daudz mēs varam ietekmēt kādu citu, kas lieto tehnoloģijas? Kā norāda speciāliste – tikai caur brīvu gribu vai zaudējumu katrs pats var apjaust, vai ir pāršauts pār strīpu.
Drosme publiski atrādīt vibratoru
Domājot par to, cik drosmīgi ir cilvēki, ka publiski dalās ar intīmām savas dzīves detaļām, speciāliste atklāj, ka katra brīvības sajūta prasa ieguldījumus. “Ja es gatavošu ēdienu pāris reizes gadā, tad gatavojot, visticamāk, jutīšos neveikli. Tāpat arī tviterī – jo biežāk to darīšu, jo ērtāk tas man liksies. Jo retāk un neregulārāk, un domājot par to, kā es no malas izskatos, to darīšu, jo sasaistītāka jutīšos. Viss, kur ir ieguldīts laiks un pūles, nes augļus.
Lai es publiski ierakstītu ziņu par savu jauno vibratoru, man vajadzētu vispirms to nopirkt, lietot, saprast, kā tas strādā, un apzināties, ka par to var brīvi runāt. Ja es neeju šajā pieredzē iekšā, būs grūtāk to izdarīt!
Vērojot no malas nevis ļaujot sev pamazām kaut ko piedzīvot, mēs mēdzam savas bailes pastiprināt, pārspīlējot pieredzes nozīmīgumu un ietekmi.” skaidro Balode. Viņa arī atgādina par jau minēto – katram ir jāsaprot, kas ir viņam prioritātes šajā dzīves posmā, un kā sadalīt savu laiku un enerģiju tā, lai justos labi. “Visām lietām veltīt 100 % enerģiju un laiku mēs nevaram!” teic psiholoģe.
*Kas ir tviteris? Tviteris ir mikroblogošanas platforma – sociālais tīkls, kurā cilvēki var rakstīt un lasīt savas un citu rakstītas īsas ziņas. Saprotamākā valodā to var nosaukt par miniatūru interneta dienasgrāmatu.
